Varam dzīvot vienkāršāk, pirkt un patērēt mazāk. Saruna ar Diānu Zandi, kā pārdzīvot pandēmiju

1. Trauksme, bailes – ar ko vēl jūs turpinātu šo sarakstu? Kāda ir tā emociju buķete, ko šobrīd izjūtam?

Sajūtu gamma var būt visdažādākā. Kādam tā var būt bezpalīdzība un dusmas, kādam – gluži pretēji – apņēmība. Kāds var justies izmisis, bet kāds vainīgs – sevišķi tie, kuri ir saslimuši un kādu aplipinājuši. Emocijas var būt pretrunīgas. Vienu brīdi pat varam justies priecīgi, jo ir apstājies skrējiens, bet jau nākamajā brīdī varam just bailes un bezcerību, ka tagad esam lielā krīzē un būs vēl sliktāk.

Kāds varbūt var justies gandarīts, ka viņam ir izdevies sakārtot savu darbu no attāluma vai ir izdevies tikt galā ar bērna mājas darbiem un veiksmīgi pielāgoties jaunajai situācijai, bet vienlaikus var būt arī neziņa par to, kas būs rīt, vai varēs samaksāt visus rēķinus. Tātad var teikt – cik cilvēku, tik emocionālo pieredžu, bet galvenokārt jūtam neziņu, bailes vai bažas, trauksmi un kontroles zudumu.

Savukārt bērni jūt un atspoguļo to, ko jūt vecāki. Ja vecāki ir stabili un racionāli, arī bērni uzvedas kā parasti, pārbaudot vecāku robežas, cīnoties par uzmanību un strīdoties ar brāli vai māsu. Bet, ja vecāki ir trauksmaini, raižpilni un nestabili, ļoti iespējams, arī bērni ir daudz vairāk satraukti, nemierīgi, nobijušies un noraizējušies. Ja vecāki ar bērnu mierīgi pārrunā to, kas tagad notiek un kāpēc mēs mazgājam rokas un neejam ārā, bērnam neradīsies traumējoša pieredze.

2. Kā sev palīdzēt? Kas jums pašai palīdz šajā krīzes posmā?

Es vēroju sevi, un manas reakcijas ir saistītas ar to, kas notiek apkārt. Lai gan man nav ne jausmas, kā šī krīze attīstīsies, apzinos, ka psihoterapeites zināšanas, tātad tas, ko es zinu kā kognitīvi biheiviorālā terapeite, man palīdz, jo es neraizējos par to, kas vēl nav noticis, jo nevaru to ietekmēt. Es ļoti koncentrējos uz racionālas ikdienas situācijas izvērtēšanu un daru to, ko es šajā brīdī varu ietekmēt, un to iesaku arī citiem.

Tātad rīkoties un darīt to, ko šobrīd varam izdarīt, un mazāk raizēties par to, ko nevaram mainīt. Ja nav zināms, vai darbavietu slēgs, vai atlaidīs no darba un cik ilgi būs dīkstāve, nemitīga runāšana par šo tematu neko nemainīs. Būtiskāk ir padomāt par to, kā es varu pārkārtot savu mājsaimniecību tā, lai varbūtējas situācijas gadījumā mēs varam tīri labi funkcionēt.

3. Nomierinošākā, iedvesmojošākā literatūra, podkāsts vai lekciju cikls šādiem dzīves posmiem?

Īsti nevaru neko tādu ieteikt, jo pati tiem nesekoju – man gluži vienkārši tam nav laika, turklāt tas, kas ir vērtīgs, būs angļu valodā. Iesaku izlasīt tās grāmatas, noskatīties tās filmas un noklausīties tos mūzikas ierakstus, kuriem līdz šim nav bijis laika, tādējādi šim periodam piešķirot kvalitatīvu piesitienu. Un, lai sevi neiedzītu vēl lielākā neziņā, skumjās un apcerīgumā, vēlams klausīties un skatīties kaut ko optimistisku. Domāju, katram ir savs saraksts šādiem brīžiem.

Ja es jūtos pavisam draņķīgi, pārlasu Astridas Lindgrēnas bērnu grāmatas, Džeralda Darela stāstus par dzīvniekiem un ceļojumiem vai Karela Čapeka Dārzkopja gadu, ko var lasīt un lasīt un smieties un smieties.

Garīgās veselības saglabāšanā ir ļoti būtiskas kustības. Tā kā daudziem tās ir ierobežotas, var mājās uzlikt mūziku un padejot. To var darīt gan vienatnē, gan divatā, gan ar bērniem. Pakustēties, palēkāt. Vienkārši padauzīties.

4. Tātad veselīgāk ir sevī uzturēt mākslīgu optimismu, nevis legāli skumt vai baidīties?

Esmu pilnīgi pret nejēdzīgu pozitīvu domāšanu. Ir tāds jēdziens – racionāls optimisms, kad es apzinos realitāti un saprotu, ko es šajā realitātē tik un tā varu izdarīt. Skarbs, bet ļoti labs piemērs – pasaulē, kur ir bijušas katastrofas, karš un bads, sākotnēji cilvēki izdzīvo visas sēru fāzes, bet pēc tam atgriežas un turpina dzīvot.

Šādas krīzes situācijas visveselīgāk pārvar cilvēki, kas spēj ieraudzīt notiekošā jēgu – piešķirt tam kaut kādu jēgu savā dzīvē un apzināties, ka nav sagruvusi visa dzīve, bet vienkārši ir šādi apstākļi, kuros ir jādzīvo, un ka šie apstākļi nebūs mūžīgi, ir cerība uz nākotni. Bet mānīt sevi un teikt, ka viss būs labi, ir tāpat kā solīt sev zemenes novembrī. Šobrīd ir nepatīkami un patiešām traki, bet jāpajautā sev, ko es varu darīt ar savu dzīvi, kamēr ir šie apstākļi, kurus es īsti nevaru ietekmēt.

5. Kas ir neaizsargātākā cilvēku daļa – ne naudas, bet psihoemocionālajā ziņā?

Protams, tie ir tie cilvēki, kuriem jau ir dažādi traucējumi, kuri jau ir trauksmaini un nedroši, jo šajā situācijā traucējumiem ir vieglāk izpausties. Arī tie cilvēki, kuriem ir nelielas iespējas kaut ko kontrolēt. Tātad tie, kas ir sociālajā izolācijā. Piemēram, iztēlosimies vecu cilvēku, kurš ir viens, bet pie viņa šad tad kāds brauca vai arī viņš gāja ārā, un tagad viņš to vairs nedara.

Sociālo mijiedarbību trūkums komplektā ar neziņu un reāliem fiziskiem draudiem, jo vecie cilvēki pašreiz ir riska grupā – var sašūpot gan emocionālo labklājību, gan veselību. Bet emocionāli neaizsargāts var būt ikviens. Arī jaunam cilvēkam, kuram brūk plaukstošs bizness, var attīstīties trauksmes vai depresijas simptomi.

6. Pieminējāt vecos cilvēkus – kā šādā krīzē runāt ar senioriem?

Katram senioram ir savs dienas ritms, un šādas pārmaiņas, kad pēkšņi vairs nevar iet ārā vai uz veikalu, nav nemaz tik viegli pieņemt. Vispirms jāmēģina uzklausīt un pēc tam jāpastāsta divi, trīs jaunās kārtības noteikumi, lai senioram ir skaidrs, kas pašreiz notiek. Jāpiebilst, ka daudzi seniori rūpīgi seko līdzi ziņām un var kļūt par ļoti svarīgu ģimenes atbalsta personu un informatoru.

7. Vai arī jūs domājat, ka pēc šīs krīzes sekos šķiršanās vilnis

Tās ir prognozes, kuras sauc par spekulācijām, tām nav zinātniska pierādījuma. Daudzās ģimenēs ir milzīga ekonomiskā spriedze, un šī situācija – dažādie ierobežojumi, neziņa un nākotnes prognozes trūkums – var pastiprināt katra individuālo spriedzi, kas visvairāk tiek izlikta ārā ģimenē.

Tieši tur, kur ir tuvākie, jo kopā ar savējiem jūtamies visdrošāk. Un, ja ģimenē jau ir bijušas kādas problēmas, ja partnerattiecībās ir bijuši konflikti, nav bijis stabilitātes, tad šī krīze ir nevis tā, kas izraisa šķiršanos, bet gan darbojas kā katalizators, kas atbrīvo pārī visu iepriekš bijušo spriedzi. Rodas ideāla augsne konfliktiem, un katrs var laist ārā visu to, kas ir uzkrājies, un tas, protams, var beigties ar šķiršanos.

Bet ir arī otrs efekts – pāri, kuri ir runājuši vai vēlas runāt un risināt problēmas kopā un cenšas to darīt, kuri mēģina ieklausīties viens otrā, saprast otra redzējumu un bažas, tās nenoniecinot, ļoti iespējams, pēc šīs krīzes pāries jaunā kvalitātē.

Šis ir laiks, kad vienam uz otru vai nu izgāzt savu neapmierinātību, vai atbalstīt. Un atkarībā no katras ģimenes modeļa varētu uzplaukt viens vai otrs veids.

8. Vai jūs pati par sevi arī šajā mēnesī uzzinājāt kaut ko jaunu?

Es kārtējo reizi pārliecinājos, ka kognitīvi biheiviorālā terapija strādā. Šī nav pirmā krīze manā dzīvē. Zinu, ko nozīmē izlaizīt šķīvi pēc bērnu ēdienreizēm vai apēst viņu ēdienreižu pārpalikumus. Zinu, ko nozīmē, kad naudas nav ilgstoši, tomēr arī iepriekšējās krīzēs pārliecinājos un zinu – ja uz pleciem ir galva un rokas, iztikšanu var nopelnīt.
Martā un aprīlī man bija paredzēts daudz lekciju. Laikā, kas atbrīvojās atcelto lekciju dēļ, izgulējos. Acīmredzot man tas bija vajadzīgs.

9. Divi cilvēki drīkst satikties – vai jūtat, ka jūsu darba apjoms pieaug?

Mans darbs ir sadalīts dažādos segmentos. Lai gan lekcijas, ko lasu visā Latvijā, ir atceltas, darba nav mazāk, mainījusies tikai darba forma. Es vēroju, kas notiek, un esmu pārkārtojusi savu darbu – strādāju gan attālināti, gan tiešsaistē – un tieši tāpat kā katru gadu laukos un dobē daru to, kas man patīk, ļoti patīkamā veidā pašizolējoties.

Ir skaidrs, ka ļoti daudzi cilvēki ir nonākuši un nonāks sarežģītā situācijā, un speciālista pakalpojumi nav lēti. Tomēr iesaku meklēt palīdzību un emocionālo atbalstu, zvanot uz krīzes tālruņiem, uz Skalbēm.

10. Ar kādam sekām mums nāksies saskarties? Vai mēs kā cilvēki no vīrusa krīzes iziesim stiprāki vai vājāki?

Ar dažādām sekām saskaramies katru dienu, jo dzīve notiek katru dienu. Taču šajā krīzē atšķirībā no pārējām, ko esam piedzīvojuši, esam visi kopā, tā skar ikvienu. Visi esam vienā laivā. Cilvēki, kas analizē, skatās, mācās un uzņemas atbildību, pēc šīs krīzes kļūs spēcīgāki un veselīgāki. Savukārt tie, kuri visās savās likstās vienmēr vaino citus un neuzņemas atbildību, kļūs vēl vājāki. Būtībā tā ir izvēle – es vēlos šo krīzi pārvarēt spēcīgāks un veselīgāks vai pievienoties tiem, kam patīk būt upura lomā.

Es domāju, kopumā mēs kļūsim par labāku, veselīgāku sabiedrību. Mēs sapratīsim, ka patiešām varam dzīvot vienkāršāk, ka varam mazāk pirkt un patērēt, un šī situācija to pierādīs. Taču domāju, ka visi notikumi mums vēl ir priekšā.