Vai latvju dainas "strādā" arī angliski? Dainu tulkotāja Ieva Sentivani: "Es tā spēlējos, kamēr izdodas"

Plandot kažoka stūriem, sirma kundzīte, kā supermens ar skatienu piebremzējot steidzīgās automašīnas, apņēmīgā solī dodas šķērsām pāri Čaka ielai un, ienākdama nelielajā kafejnīciņā, mentāli aizņem gandrīz pusi no tās. Tik daudz enerģijas viņā ir. Ievai Sentivani ir 82 gadi, un viņa sūrojas, ka bez mašīnas esot tikai puscilvēks.

Diena ir saplānota, intervija sākas agri, jau deviņos, bet vakarā viņai jābūt Aspazijas mājā Jūrmalā, lai tiktos ar lasītājiem. Latvijā ir iznākušas Ievas grāmatas Dainas – Wit and Wisdom of Ancient Latvian Poetry, kas atdzejotas ar skaidrojumiem angļu valodā, un Celmus laida mākoņos – dainu skaidrojumi latviešiem.

Negribēju bārenīti

– Jūsu ilgais darbs ir rezultējies grāmatā...

– Jā, notika vesela rinda brīnumu... Par pirmo dainu sējumu sabiedrībā bija liela atsaucība, to izpirka četros mēnešos. Lai gan grāmata bija kā bārenīte – piemīlīga, maza izmēra, jauka, viegli ieslīd somā, var paņemt līdzi, bet tāda pazemīga, pieticīga, pelēka. Es biju puhtīga, jo gribējās kaut ko lielu un greznu. Taču tā ir viņu nauda, un dara, kā grib.

Tā kā bija tik liela atsaucība, man uzmetās liela galva, un šis ir jau otrais izdevums. Tik skaists. Viss, ko gribēju: audekla vāki, vainadziņš, skaists pārvalks – uzmet virsū kleksi, ņem dvieli un noslauki. Ir jaukas Valmieras meitenes Gintas Špātes akvareļu reprodukcijas.

Tādu grāmatu var ar lepnumu dāvināt un ar prieku saņemt. Brīnums ir arī tas, ka uzradās māksliniece Solvita Grosberga. Grāmatas izpirka, un tas man deva darba prieku, jau biju sākusi strādāt pie otrā sējuma, tagad manuskripts ir pabeigts, mēs tikai meklējam naudu, lai izdotu. 

– Esat atdzejojusi jau nākamās 450 tautasdziesmas? 

– Sešus simtus. Arī otrais sējums būs pa nodaļām: zvejnieki, bārenīte, bērnība, kumeliņš, brāļu un māsu attiecības... Uzskatu, ka dainas ir jāizskaidro, citādi nesapratīs. Piemēram:

Paldies saku māmiņai
Par to agro cēlumiņu,
Es kaunā nepaliku
Svešu ļaužu istabā.

Amerikānis nezinās, ko viņa tur dara un kāpēc būtu jākaunas. Latvieši man saka – bet es arī nezinu, vajag tādu pašu grāmatu latviski. Es domāju – nevajag, jo latvietim dainas ir kā pērtiķim aste. Bet gluži tā nav. Kad apjautājos, pat mana vecuma cilvēki īsti nezina, kas ir mātesmeita, kas tautietis, viņi pārprot. Zina – bāleliņš ir brālis. Bet kas vēl? Tad teicu – lai iet! Ņēmu visas dainas no angļu izdevuma, domāju, tas nebūs grūti, jo grāmata jau uzrakstīta, man tikai jāpievieno jaunas skaidrojošās piezīmes, jo latvietim vajadzēs ko citu nekā amerikānim.

Kad to biju izdarījusi, pārlasīju un teicu – bet latviešiem tas ir mazliet par plānu. Tad pieliku klāt vēl trīs nodaļas, padziļināju, papildināju ar dainām. Bet ir robeža – ja grāmata būs par biezu, tā atbaidīs un būs dārgāka. Grāmatā Celmus laida mākoņos ir tuvu astoņsimt dainām. 

Mākam sevi programmēt

– Ļoti skaists nosaukums Celmus laida mākoņos – ko īsti tas nozīmē? 

– Tas nozīmē – atbrīvojies no nevajadzīgā: dusmām, naida, aizvainojuma, pukošanās, visa, kas nosūc spēkus. Arī no fiziskām lietām, kas mājās nav vajadzīgas: apvalkātas drēbes, kuras vairs neder, papīri, žurnāli, grāmatas, kuras nekad nelasīsim. 

– Un krūzītes ar robiņu... 

– Paldies dievam, man tādu nav! Tās protu izmest. Bet pārnestā nozīmē – jā, visas krūzītes ar robiņu. Tie ir celmi, kuri jālaiž mākoņos. Ja sadedzina – vēl labāk, ir pelni, kas augsni padara auglīgu. Dainās ir daudz brīnišķīgas gudrības, tik augstas ētikas, nevaru beigt jūsmot. Jo vairāk rokos, jo lielākus brīnumus tur atrodu. Kad izlasi vienu dainu, tas nekas nav, divas – nav, divdesmit – arī nav. Bet, ja lasa daudz un tās saliek kopā, parādās brīnumi. Piemēram, mēs zinām, ka ir spēka vārdi:

Tumšs laukā, tumšs laukā,
Kur man ņemt ceļa draugu.
Dieviņš mans ceļa draugs,
Laima ceļa rādītāja. 

Nu brīnišķīgi – tad jūties drošs. Otru spēka avotu tagad sauc par neirolingvistiku, tas ir atradums, jaunā modes lieta, kuru senlatvieši zināja – ar runu, arī pašam ar sevi, vari iespaidot organismu. Arī tam ir daina: 

Es bij’ jauns, es bij’ stiprs,
Es varēju lielīties.
Kuru celmu kustināju,
Saknes lūza brakšķēdamas. 

Puisis ļoti izbauda, izdzīvo to brīnišķīgo brīdi. Nesūdzas, ka sastiepta mugura un apdedzinātas ūsas, bet sevi spēcina ar vārdiem, un tā ir neirolingvistika. Kad saki “esmu vājš un nekam nederīgs”, tāds arī kļūsti. Bet sevi var arī spēcināt. Trešais spēka avots ir tas, ko Brastiņš sauca par jautra prāta tikumu, – visu skatīt no gaišās puses. Piemēram: 

Pelēkais akmentiņ,
Nāc ar mani spēlēties.
Es ar tevi saspēlēšu
Pūru rudzu rītiņā. 

Meitene skatās uz akmeni – nav jau tik briesmīgi smags. Prot iegūt spēku no apkārtnes. Laimes vārdi ir tādi – ja seko tiem, tad dzīvosi laimīgi. Ir daina: 

Dēlu māte gribējās,
Lai es viņu māti saucu.
Lai sauc viņu visi velli,
Man pašai māmuliņa. 

Ar tādu attieksmi nebūs laba dzīvošana. Bet otra jauna vedekla saka:

Ko es došu, ko solīšu
Savai vīra māmiņai:
Simtiem došu mīļus vārdus,
Visu mūžu dzīvojot. 

Šie vārdi radīs laimīgu dzīvi mājās, attieksme izsauks pretī smaidu. Ir, protams, gudrības vārdi, tāpēc grāmatā ir nodaļa Gudrība: 

Te bijām naidinieki,
Lieli, lepni, šādi tādi;
Kapsētā līdzināti –
Visiem smilšu velēniņa.

Nav vērts pārāk sacensties, lai parādītu, ka esi labāks un gudrāks. Vajag izbaudīt to, kas ir. No vārdiem vajag izlobīt to, ko var paņemt, tad var nonākt pie dažādiem atklājumiem. Viena nodaļa ir Dziesma un darbs. Mēs domājam, ka dzied to, kas ienāk prātā, bet tā nav. Dziedāšana bija ļoti izkopta – esmu saskaitījusi desmit dažādus iznākumus, kad, ko un kā dziedāja. Tā ka tas bija mērķtiecīgi.

Mēs zinām, ka dziedāja priekos, tas skaidrs, bet dziedāja arī, lai palīdzētu darbā. Man joprojām ir mistika, kā viņi dziedāja maļot, jo tas bija briesmīgi grūti to šausmīgo akmeni griezt... Man liekas, arī tur ritms palīdzēja. Ir dainas, kurās teikts – ir tik grūti, ka bez dziesmiņas nevar. Citreiz dzied, lai izteiktu prieku. Un ir daina: 

Kumeļā sēdēdams,
Košu dziesmu nodziedāju.
Par to vienu skaistu dziesmu
Meitu māte meitu deva. 

Tātad puisis ir pārliecinājis meitu māti, ka viņš ir vērtīgs znots. Uzskatīja – tie, kas dzied, ir arī labi darbinieki – kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs. Tātad var noteikt raksturu. Ir daina – kāds man teica ļaunu vārdu, es ar dziesmu atbildēju. Tātad daina kā aizsardzības ierocis. Un ir tāda – puisis saka, māsa ieprecēta sīvos ļautiņos – kad ļautiņi rāti cēla, māsa iet dziedādama. Ar dziesmu tos sakarsušos prātus atvēsina. Es atrodu, ka tas ir brīnišķīgi, tikai mēs to tagad nezinām, esam aizmirsuši. Tās ir zāles, ko tagad sauc par mūzikas terapiju, lieto, lai izbēgtu no depresijas, kad tiešām ir tik briesmīgi, ka citādi vairs nevar. 

Tikai saule, soprāns, daina un es

– Jūsu vecāki bija dziesmu mīļotāji?

– Tēvs bija sabiedrisks, jaunībā nodarbojās ar mūziku, mācīja man dainas, tā ka šī mīlestība man nāk caur viņu. Atceros – sēdēju klēpī, un mēs abi dziedājām Strauta malā ganīdama. Un, ja bija tā viena dziesma, tad jau bija arī citas. Tēvs spēlēja teātri, Rūdi Skroderdienās. 

– Jūs no Piebalgas puses nākat. 

– Liku arhīvam izpētīt tēva radu rakstus un atradu, ka no 1721. gada viņi, visa ģimene, ir dzīvojuši vienā apkaimē ap Ļaudonu. Tikai iepriekšējā gadsimtā visi aizgāja katrs uz savu pusi. Viens tēva brālis bija Kanādā, otrs – Latvijā. Mans tēvs bija Brīvības cīņās, aizsargos, vecāki izdzīvoja baigo gadu... 

– Sapratu, ka viņi nodarbojās ar šķirnes lopu audzēšanu.

– Jā, bet tēvs ar to nodarbojās kā valsts ierēdnis. Viņa mīlules bija Latvijas brūnās, viņš veicināja, lai zemnieki tās ieviestu, jo pienam ir ļoti augsts tauku procents, un tajā laikā sviestu eksportēja. Tagad Latvijas brūnās vairs netur, jo vajag lielu izslaukumu. Bet, nē, saimniecības mums nebija. 

– Tik skaisti aprakstījāt mirkli, kad dzirdējāt radio skanam tautasdziesmu, un pati bijāt baltās diegu zeķītēs un kurpītēs ar sarkanām siksniņām... 

– To vēl tagad atceros kā tādu laimīgu brīdi. Neviena cita nebija, tikai saule istabā, brīnišķīgais, dzidrais soprāns, es un daina. Un es zināju, kas ir mamzelīte... dejoju un biju laimīga. Dažas sekundes, un tad aizvērās priekškars. 

– Vaira Vīķe-Freiberga ir stāstījusi – viņu kā mazu meiteni ar lelli pie rokas aizveda, tāpat arī jūs...

– Jā, tikai man nebija atļauts ņemt lelli līdzi. Kad bēgām, mamma man iedeva fotoalbumu un teica – paņem dažas bildes. Kā es sešu septiņu gadu vecumā izvēlējos, varat saprast, tā ka vērtīgu fotogrāfiju nav. Un arī lelles nebija, Ilzīte palika mājās (smejas).

– Tad jums, gaišam, laimīgam bērnam, bija jānonāk pelēkajās nometnēs? 

– Jā, bet bērni to uzņem – kā ir, tā ir. Neatceras, kā bija, nezina, kā vajadzētu būt, dzīvo tajā mirklī. 

– Ja vecāki prot uzturēt daudzmaz možu garu. 

– Māte bija ļoti gudra. Vācijā tikām pirms kara beigām, kad bija drausmīgas bumbošanas. Mammai bija gluži jauns lielais lakats ar bārkstīm, un mans uzdevums, lai histērija un bailes neceltos, bija tās siet. Vienkārši – lai būtu ko darīt. Tagad īsti neatceros, kur tas bija – Liepājā vai Vācijā, pēc kāda briesmīga uzlidojuma dzirdēju pieaugušos runājam, ka rokas un kājas kokos karājoties. Es arī to gribēju redzēt, bet, protams, man neviens neļāva.

– Bērns to redz citām acīm.

– Jā, viņam tās nav briesmas, nesaprot. Dīpīšu bēgļu nometnēs es dabūju visu savu latvisko pamatskolas izglītību.

– Var teikt – arī tautasdziesmu izglītību?

– Jā, mums teica, tās esot ļoti vērtīgas. Mācīja par daktilu un trohaju, anapestu. Domāju, ka es nu gan tur neko tādu vērtīgu neredzu – četras rindiņas, par ikdienas lietām, nekas nenotiek. Bet visi piekrita – vērtīgas, jā, gudri klanīja galvu. Man bija kauns atzīties, ka esmu vienīgais dumiķītis. Tā es ļoti ilgu laiku neuzzināju, kāpēc dainas ir tik vērtīgas. Un latviešu jaunieši arī šodien nezina.

Daudzus gadus Rīgas 1. ģimnāzijā mācīju angļu valodu. Arī dainas. Man nepatika, ka jaunieši neko nezina ne par Rietumu, ne latviešu kultūru. Kad mācījāmies rakstīt salīdzinājuma esejas, teicu: sameklējiet vienu bausli un tad – ko dainas saka par to pašu. Viss notika angļu valodā, tā ka nekas netika pārkāpts, bet viņi dabūja rakāties abās pusēs. Latviešu jauniešiem šodien nav, pie kā pieturēties, saprast, kādas kultūras dalībnieki viņi ir. Viņiem nav pamata.

Noprecēt īsto!

– Dzīvojat Losandželosā – kā tas ir?

– Vajag mašīnu, lai var braukt. Kalifornijā vairs nav laba dzīvošana, saplūst daudz nelegālo un bezpajumtnieku, tie traucē dzīvi, ir nepatīkami, netīrīgi. Taču daba ir pasakaini skaista, un klimats ļoti labs. Pēdējā laikā ir daudz mežu ugunsgrēku, un tie visus apdraud. Nedrošība. Bet... tur ir ļoti daudz saules, un man tā tik ļoti patīk.

– No kurienes jums tik krāšņs uzvārds?

– Vajag noprecēt īsto ungāru! Un tādu nemaz nav tik daudz. Starp citu, tas vārds esot aizsargāts vai vismaz tāds bijis, tā ka kurš katrs nevar tādu pieņemt.

– Kādai augstdzimušai dzimtai piederējis?

– Laikam. Dažas ģimenes ir skaitījušās izcilas, un iedomājos, ka viņi dabūjuši kādu likumu cauri, lai nevar viņu uzvārdu pieņemt šādi tādi.

– Jūs šajā savienībā esat savu latviskumu saglabājusi. Asimilējāt vīru vai dzīvojāt paralēli katrs savā kultūrā?

– Nē, mēs dzīvojām amerikāņu kultūrā. Saku, esmu ne tikai divvalodīga, bet arī divkulturāla. Bieži redzu tulkojumus uz angļu valodu, kas ir ļoti nedabīgi. Negribu kritizēt, bet tā nav normāla valoda, tā neviens nerunā.

– Jūsu pirmā mīlestība bija arhitektūra?

– Mana īstā mīlestība ir skaistums. Cerēju, ka varēšu spēlēties ar skaistām lietām, bet dzīve izspēlēja citādi – aizbraucām uz Arābiju, un tur es nevarēju strādāt.

– Vīra darba dēļ aizbraucāt?

– Viņš bija inženieris ar mazu algu, un mums tas nepatika, gribējās dzīvot labāk. Tad viņš atrada darba piedāvājumu Arābijā, mēs to pārrunājām un aizbraucām. Tur labi maksāja, pat nodokļus. Varējām atļauties dzīvot kā turīgi cilvēki.

– Jums bērni jau bija?

– Vīrs aizbrauca vispirms, pēc trim mēnešiem arī es ar pirmo meitiņu. Kad bija laiks dzimt otrajai, aizbraucu uz Ameriku, jo gribēju, lai viņa būtu tur dzimusi. Bērni uzauga Arābijā, līdz 9. klasei, pēc tam bija jāsūta prom, jo tur nebija amerikāņu vidusskolas. Drīz mēs aizbraucām – vīrs saslima, un mūs izmeta ārā. Tad gāju atpakaļ skolā un dabūju maģistra grādu lingvistikā.

– Angļu valodniecībā?

– Jā, bet mācījos arī, piemēram, par arābu un japāņu valodas uzbūvi, ļoti interesanti. Domāju, mana izglītība ir vērtīga, jo esmu dabūjusi abas puses – gan māksliniecisko – glezniecību un skulptūru, gan zinātnisko – fiziku un matemātiku.

– Par spīti tam, ka tautasdziesmās ir daudz lirikas, tajās ir arī stingra struktūra.

– Tā ir, kaut pantmērs. Pastāvēju, lai angļu valodā būtu saglabāts pareizais. Joks ir tāds, ka saka – to nevarot paveikt. Piemēram, Ventspils profesors, kurš pasniedz tulkošanu, savā grāmatā saka – nav iespējams dainās noturēt pantmēru, jo angļu valodā to nelieto.

– Mums ir uzsvars uz pirmās zilbes – tas netraucē?

– Nebija viegli, jāmeklē vārdi, jāliek tādā secībā, lai dabīgie uzsvari ir tur, kur man vajag. Latviski sakām “saule”, angliski The sun, priekšā artikuls, bet tas nav uzsvērts, tāpēc nevienu tautasdziesmu nevaru sākt ar The sun. Taču, paldies dievam, dzejā vārdu kārtību var mainīt. Es tā spēlējos, kamēr izdodas.

– Daudz ko atmetāt, atteicāties no padarītā?

– Dažas dainas, neteikšu... nav tulkojamas, bet es nevaru iztulkot. Piemēram, tās, kas balstās uz vārdu spēli – pieci vilki vilku vilka... Nekas neiznāk. Tur tas joks – ja mēģina tulkot, tas ir tukši, nekā nav. Tāpat kā grieze grieza rudzīšos...

– Fonētiska spēlēšanās.

– Jā, bet ar laiku piešaujas. Man ir grūtības daudz ko izprast, tāpēc patīk būt Rīgā, jo aizskrienu uz Nacionālo bibliotēku, tur dabūju palīdzību. Kad nezinu, ko kāds vārds nozīmē, ir gudri cilvēki, kas zina, kur sameklēt. Tas ir brīnišķīgi.

Bērni un valodniecība

– Kādus vārdus meitām likāt?

– Pirmdzimtā ir Marika Anna, otra ir Andra. Par viņas vārdu ir labs stāsts. Kad viņa piedzima Amerikā, vīrs bija Arābijā, bet es taču neiešu no slimnīcas prom ar bērnu bez vārda. Izdomāju – labi, došu viņai vienu, lai viņš izmeklē otru. Nosaucu par Andru. Kad vīrs atbrauca, nevarēja atrast pietiekami skaistu vārdu savai meitiņai. Kad Andra precējās, viņu vajadzēja arī iesvētīt un nokristīt. Tā kā mums ar vīru bija domstarpības par reliģiju, mēs to nebijām izdarījuši. Un tad viņa pati izvēlējās vārdu, tagad ir Andra Milda.

– Viņa zināja par Brīvības pieminekli?

– Manas mātes vārds ir Milda (smejas).

– Savām meitām dziedājāt tautasdziesmas, šūpuļdziesmas?

– Nē. Noliku gulēt – guli, maita! (Smejas.) Nedziedāju...

– Bet rotaļājoties kādus bērnu pantiņus...

– Kaut ko jau darījām... Es meitiņai stāstīju par sienāzi un skudru, bet redzēju, ka viņa nav apmierināta. Prasu – kas par vainu? Viņa – dumjais sienāzis! Ja viņam bija auksti, kāpēc nenogrieza gaisa vēsinātāju? Arābijā bija šausmīgi karsts, un pie loga bija gaisa atvēsinātājs. Viņa neko citu nezināja, arī to, kas ir ziema...

Bērni ir brīnišķīgi. Kad aizbraucām pie vecākiem uz Klīvlendu, runājām latviski, un meita ļoti ātri to uzķēra. Lai gan ar bērniem runāju arī latviski, kad viņi bija mazi. Reiz meita saka, gribot iet zivot. Loģiski – iet ogot, sēņot, bērns saprot valodas struktūru, viņš iet zivot. Dainās ir daudz senu formu, piemēram, atkārtotā zilbe – sasasitu plaukstiņām.

– Varbūt dainās vajadzīgā liekā zilbe, lai būtu pareizais ritms.

– Tā daudzi saka, arī par to mīlināmo kārtu, bet es nepiekrītu. Tas ir stingrāk pateikts – sasasitu plaukstiņām.

– Ko par jūsu darbu saka Latvijas valodnieki?

– Neviens nav izteicies. Privātas personas priecājas, bet kurš tad nāks klāt un teiks – jūsu darbs nekam neder. Cilvēki tā nedara. Tā nav pieklājīgi.

– To internetā mēdz pateikt.

– Šai grāmatai ir feisbuka lapa, bet neko tādu neesmu lasījusi. Ar laiku varbūt radīsies. Angļu grāmata tikai gadu ir bijusi, latviešu – tikai dažus mēnešus dzīvojusi, gan jau būs arī kritika, pagaidām nekas sulīgs nav noticis. Man pašai jāatzīst viens trūkums dainu skaidrojumiem – jūs zināt, ka dainas ir dažādos līmeņos, un augstākais ir mītiskais. Man tā trūkst.

Piemēram, dainu Balts, balts mans bāliņš sēž melnā kumeļā ir viegli saprast – glīts puisis, labi ģērbies, viss baltā uz melna kumeļa izskatās lieliski, nav brīnums, ka meitenei actiņas iemirdzas. Bet, ja saprotam, ka Pērkons, spēcīgākais no Dieva dēliem, arī jāj melnu kumeļu, tas to izgaismo vēl augstāk. Ir svarīgi apzināties mītisko līmeni. Lai es to aptvertu, droši vien vajadzētu vēl divdesmit gadus. Tas ir trūkums, atzīstu, un sūtu visus pie Janīnas Kursītes Dainu kodeksa, lai paši mēģina izrēķināt, savilkt galus kopā, kur tas mītiskais līmenis varētu būt. Bet lai ņem līdzi auksta ūdens glāzi, jo galva pārkarsīs (smejas).

Slava maizes zupai

– Jūs katru gadu vasarā braucat uz Latviju?

– Kopš 92. gada. Rudens semestros strādāju. Dažus gadus Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē pasniedzu angļu valodu, eseju rakstīšanu, amerikāņu literatūru... Tad Rīgas 1. ģimnāzijā pasniedzu angļu valodu. Man ļoti patika, jo jauniešiem ir labas smadzenes, bet vēl nav bijis laika neko vērtīgu tajās sabāzt. Viņi zina par sportistiem un dziedātājiem, kas manā uztverē ir pilnīgi nenozīmīgi, bet par svarīgām lietām... Piemēram, kā tu zini, kas ir labs un kas slikts? Nu, es zinu! Bet kā – viņi nav padomājuši.

– Arī dažs pieaugušais nav padomājis.

– Tāpēc tas bija brīnišķīgi, ka man bija iespēja viņiem tādus jautājumus uzdot un likt padomāt.

– Vai šeit baudāt arī kultūras telpu?

– Ļoti! Man patīk izcilais no katras puses. Un vēl es ēdu labi daudz maizes zupas (smejas).

– Pati vārāt?

– Nē, manā mājā lejā ir labs bistro, un tur ir tīri laba maizes zupa. Arī kūpinājumi man garšo, tos Amerikā nevar dabūt. Tā ka uzpildos ar visām lietām – kulturālām un gastronomiskām.

– Jums te ir radi, draugi?

– Radi, mana brāļa ģimene. Man tiešām ir brīnišķīga dzīve. Daudz rūķīšu palīdz, kad tas vajadzīgs, jauki, mīļi cilvēki, kas mani lutina. Tas ir pasakaini! Tiešām – vērtīga, skaista dzīve. Es ļoti, ļoti priecājos te būt un negribu braukt prom. Tikai gribu mazliet sauli un savu ģimeni redzēt. Bet viņi ir tur, nu ko darīt...

– Vai jūtat, ka Latvijā tautasdziesma ir dzīva?

– Biju aizgājusi uz Latvian Voices koncertu – ja nezinātu, ka tā ir latviešu mūzika, nevarētu pateikt... Viņas tās pārveido amerikāniski, šodienīgi. Tas ir pārejoši, un man nedod nekādu gandarījumu. Es braucu meklēt, bet Latviju Latvijā ir ļoti grūti atrast. Tikai ģimenē, mežā var atrast Latviju.

– Jums pievērš uzmanību, interese par jūsu darbu ir.

– Nu, šī ir pirmā grāmata, kurā dainas ir tiešām pasniegtas kā dainas, ne to tulkojums, kas tikai atstāsta saturu. Ne viss man simtprocentīgi izdevās, bet viena otra ir diezgan tuvu oriģinālam. Man bija svarīgi skaidrot, ko latvieši tajā laikā ar to saprata, ko gribēja izteikt. Es gribētu, lai angļu grāmatu latvieši dāvina saviem ārzemju draugiem, bet latviešu grāmatu lai pārrunā ar jauniešiem.

Galvenais – par pārnesto nozīmi, lai sameklē to katrā dainā. Ja vien tas iespējams. Citādi viņi saka – tā dziesma ir par pūru, un tagad tas nav vajadzīgs! Tāpēc tā ir tukša. Bet pūrs ir vajadzīgs, tikai tā saturs ir citāds. Un saprašanu no jauniešiem var dabūt vienīgi tad, ja sarunājas. Ja grāmata sēdēs plauktā, tā nevienam neko nedos.

– Pieļauju, ka savu algu drīzāk esat dabūjusi gandarījumā...

– Tieši tā! Bet tas man tik ļoti daudz ir devis! Laimes sajūtu. Ja man ir kas nepatīkams, es to atstāju un lasu dainas.

– Tā ir terapija, par kuru teicāt...

– Tā ir mana terapija. Veselība turas, domāju, ka par izplatīšanu nesatraukšos, labprāt runāšu ar visiem, arī ar jauniešiem, tikai mazliet citādos vārdos. Vairāk laika veltīšu, pārliekot dainas, lai būtu arī trešais sējums. Tad būs pārlikts jau pusotrs tūkstotis, un tas ir jau kaut kas svarīgs, liels. Katrā nodaļā cenšos rādīt arī pretējo pusi. Daudzās dainu izlasēs ir tikai labais, jaukais, saldais, bet bija taču arī raupjais. Piemēram, tāda daina:

Ne ar dziesmu dziedāšanu
Es turēju tēvu zemi;
Vecas bikses lāpīdama
Ar jauniem ielāpiem.

Tāda ir dzīve – ir jālāpa tās vecās bikses, un tas nav tik romantiski, brīnišķīgi un skaisti kā uzdziedāt. Bet ar dziesmu vien nevar tās vecās bikses salāpīt... Arī par pēcnāves dzīvi ir visādi uzskati. Viena daina saka – pie dieviņa dziedādams, bet otra:

Kad dzīvoju, tad dzīvoju,
Tad patiesi padzīvoju,
Kad nomiršu, tad gulēšu
Kā kociņa gabaliņš.

Trešais uzskats ir par veļu valstību. Ceturtais, ļoti interesants – cilvēks ir miris, bet apziņa tomēr paliek. Viņš atdusas smilšu kalniņā un klausās dabas norisēs. Ko tas nozīmē – vai atkal esi saplūdis ar dabu? To es nevaru pateikt, bet interesanti ir parādīt, ka domāšana nebija vienveidīga. Arī par darbu – runā par slinko puisi vai cik skaista ir čaklā meita, bet kāda meitene saka:

Es par pūru nebēdāju,
Pati resna barojos.
Kad tautiņas aizvedīs,
Atpakaļ nevedīs.

Vai nav brīnišķīgi?! Ļoti daudz humora. Un tas man ļoti patīk.

Man prieks un esmu pateicīga, ka cilvēki saprot un atbalsta to, ko daru. Citādi mans darbs būtu velts.