Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Sestās sievas stāsts un Džilindžers. Saruna ar Ingu Grencbergu

Intervijas
29. aprīlī 05:40 2020. gada 29. aprīlī 05:40
 
Ieva
Broka
| Žurnāls "OK!"
Sestā sieva. Pirmā laulība. Un pirmā grāmata. Šī ir arī Ingas Grencbergas pirmā intervija - vēl pirms Covid-19 krīzes. Kad satiekamies Grand Palace Hotel bārā (jo tur var smēķēt), kopā ar Ingu ir atnācis arī viņas vīrs, režisors Dž. Dž. Džilindžers. Atstājot mūs divatā, viņš aizejot pilnīgi nopietni man saka: “Tikai, lūdzu, nedariet viņai pāri.” Un viņa balsī nav nekādas ironijas. Tajā ir rūpes.

Lasot tavu grāmatu, ne reizi vien pieķēru sevi domājam: kā tev nav bail būt tik atklātai?

Nē, man nebija bail. Kamēr rakstīju, vispār par to pat nedomāju. Nedomāju arī par to, ka vajadzētu rakstīt kaut kā provokatīvi vai izaicinoši. Kad grāmata bija uzrakstīta, pārlasīju un tad gan domāju: jā, ir atklāti, un jā, arī diezgan provokatīvi. Bet rakstot tiešām par to nedomāju. Es vienkārši rakstīju godīgu un atklātu Alises stāstu. Pavisam nesen izlasīju kādā grāmatā Ferrandīni citātu: “Kā viņas bezgalīgā mīlestība, tikpat bezgalīgas bija viņas ciešanas”; tas tik ļoti sasaucās ar manu grāmatu, par tik lielu mīlestību un ciešanām nevar nerakstīt atklāti!

Tu taču neesi mācījusies rakstīt prozu? Vienkārši apsēdies un sāki rakstīt?

Neesmu mācījusies. Pirms gadiem septiņiem izgāju dramaturģijas kursus pie Laura Gundara. Man gribējās uzzināt vairāk par to, kā top teātris, biju iedomājusies, ka gribu apgūt dramaturģiju. Bet mans romāns ir tapis bez iepriekš apgūtām zināšanām par to, kā jāraksta proza.

Taču es jau daudzus gadus rakstu dienasgrāmatu. Sākumā uz papīra, pierakstu kladītēs, vēlāk slavenajā Cibā. Un es ļoti daudz lasu. Ļoti, ļoti daudz. Un tas droši vien nepaliek bez pēdām.

Mīļākie autori, no kuriem tu varētu būt ietekmējusies?

Šis ir sarežģīts jautājums. Šķiet, tas bija Gundars Āboliņš, kurš kādā intervijā teica: ar grāmatām tāpat kā ar sievietēm – mīļākā ir tā, kuru pašlaik lasi. Man arī tā ir. Lasu un domāju: o, šī ir gada labākā grāmata! Bet šī noteikti būs manā grāmatu TOP 10! Un tad nāk nākamā un nākamā...

Pirms gadiem pieciem izlasīju visu Marsela Prusta Zudušo laiku meklējot. Vīra ietekmē, protams. Un, kad man tagad kāds jautā, ko lasīt, es atbildu: lasiet Prustu! Jā, viņu lasīt nav viegli. Bet, kad izdodas noķert to sajūtu un brīvību, kas viņam rakstot piemita jau pirms tik daudziem gadiem, tas ir ko vērts. Šajā darbā ir tik daudz nianšu un slāņu. Mēs savā kāzu ceļojumā bijām Francijā, izbraukājām visas tās vietas, ko viņš apraksta savās grāmatās; Parīzē, bijām Illiers-Combray baznīcā ar vitrāžu zvanu tornī, bijām mājā, kurā Prusts dzīvojis un rakstījis. Palikām Grand Hotel de Cabourg (grāmatā Balbeka). Tā bija ļoti īpaša sajūta.

Tagad nebūs jocīgi – ka vari sevi saukt par rakstnieci?

Jā, tagad tādu ierakstu savā CV varu veikt. Un ir jocīga sajūta, jā. Kaut arī jau ļoti sen to esmu gribējusi. Droši vien kāds izlasīs un domās, ka tā jau nav nekāda literatūra. Manā romānā nav nekā par kultūrvēsturiskām vietām, faktiem, es neesmu veikusi nekādu zinātnisku izpēti.

Turklāt man pašai ļoti patīk lasīt tādu literatūru – ar pievienoto vērtību. Esmu izlasīju gandrīz visus pēdējo gadu latviešu autoru darbus. Piemēram, Ineses Dreimanes Vēstule ar pielikumu – man bija tik interesanti lasīt un uzzināt kaut ko jaunu. Par Sibīriju, par čekas laikiem. Bet manējā nav tāda grāmata. Es varu uzrakstīt par to, ko esmu pieredzējusi, jutusi. Un arī tādas grāmatas man pašai patīk lasīt.

Negribētos tagad spoilot tavu grāmatu, bet man lasot, protams, bija sajūta, ka lasu par tevi un Džilindžeru.

Man ir 38 gadi. Esmu precējusies ar Džilindžeru trīs gadus, piecus esam kopā. Man ir pietiekami liela dzīves pieredze pirms Džilindžera. Un es to rakstot esmu izmantojusi. Jā, piekrītu, varbūt tur nolasās arī kādas Džilindžera spilgtākās šķautnes. Taču tas nav tikai viņš.

Viņš droši vien lasīja pirmais.

Mums ar viņu bija vienošanās, ka līdz pat beigām nedodu viņam lasīt manuskriptu. Negribēju, lai viņš iejaucas, dod padomus, cenzē vai kritizē. Kad uzrakstīju pirmo romāna versiju, no rīta, ejot uz darbu, atstāju to izdrukātu viņam uz galda. Kopā ar kafiju un cigaretēm. Viņš piezvanīja pēcpusdienā un teica: “Es zināju, ka būs kruta, bet negaidīju, ka būs šādi.” Un pēc tam par vairākām grāmatā aprakstītām situācijām man jautāja: nu, un kad tad tas notika? Nācās atbildēt, ka tā ir literatūra. Nedomāju, ka man viņam vai kādam citam jāatskaitās, kas ir bijis un kas – izdomāts. Literatūra nav jāpaskaidro.

Foto: Oļegs Zernovs

Mēs ar tevi tagad runājam viesnīcas bārā. Un arī grāmatā netrūkst viesnīcu.

Man patīk viesnīcas. Un ļoti patīk šī viesnīca, šeit notiks arī grāmatas atvēršanas pasākums. Mēs daudz ceļojam, un es esmu cītīga atsauksmju rakstītāja un lasītāja. Ievēroju sīkas detaļas, man tas ir interesanti. Ieiet kādā Rīgas viesnīcā – tas arī uzreiz ir mazliet kā nokļūt ceļojumā. Ārpus ierastā. Viesnīcu bāros valda pavisam cita gaisotne nekā vienkārši bāros vai kafejnīcās. Patiesībā pat atnākt līdz Vecrīgai iedzert kafiju – tas arī ir kā mazs ceļojums. Dzer kafiju Vecrīgā, bet vari noķert to pašu sajūtu, kas ir, teiksim, Prāgā.

Ja tev dažos vārdos būtu jāraksturo savs dzīvesveids, kādus vārdus tu izvēlētos? Vienkāršs, grezns, izsmalcināts, aizraujošs, neparedzams...

Es teiktu, ka man vienlaikus ir vismaz divas dzīves. Viena ir mana privātā dzīve no sešiem vakarā līdz deviņiem rītā. Un tad ir tā otra – darba dzīve. Tās pat ir ļoti atšķirīgas personas, kas šīs dzīves izdzīvo. Reizēm nesaprotu, kā viņas vispār savienojas, kur satiekas. Darbadiena ir tāda mazliet skandināviski askētiska. Bet tā otra... Tā paiet kopā ar Džilindžeru. Un tai es piemērotu vārdu “interesanta”.

Un arī grāmatas kontekstā: tās nosaukums un vāka bilde šķiet ļoti autobiogrāfiski. Bet, kā es nesen teicu savai mammai: “Varbūt pat ir labi, ka neuzrakstīju simtprocentīgi autobiogrāfisku romānu. Tas lai paliek vecumdienām.”

Pieminēji mammu. Par ko vēl tev bija jāuztraucas, kā reaģēs uz tavu rakstīto un atklāto?

Vecmamma. Bērns. Kolēģi. Draudzenes. Varbūt pat skolotāji... Bet, kā jau teicu, rakstot es nedomāju, ko kāds padomās. Alise, grāmatas galvenā varone, mani veda, un es vienkārši viņai sekoju. Ar vienu nosacījumu: lai tas būtu pa īstam. Lai nav visi šie “nodzisa gaisma, un viņu ķermeņi savijās”. Kad es kaut ko tādu lasu, man gribas iesaukties: raksti tālāk, kas notika! Tāpēc es pati rakstot “gāju līdz galam”.

Rakstot par citu reakciju, nedomāju, par to esmu sākusi domāt tagad. Jau tad, kad izdevējs pateica: neko vairs mainīt un apturēt nevar. Un jā, tagad es varbūt kādu nodaļu arī izņemtu.

Pat iedomājos, kuru.

Nē. Tieši tā man liekas viena no visinteresantākajām. Tagad to pārlasot, man šķiet, ka tajā ir kaut kas traģikomisks, pat smieklīgs.

Es domāju epizodi ar svingeriem. Un tu?

Jā, es sapratu. Cilvēkiem ir uzburti priekšstati, kā tas notiek. Man arī. Tāpēc, tieši to nodaļu rakstot, es varēju spēlēties uz visām pusēm. Vīrs teica: tagad visi meklēs, kur tādas vietas Latvijā ir. Un es esmu diezgan pārliecināta, ka tādas vietas patiešām arī ir.

Kā jūs ar Džilindžeru iepazināties?

Es zināju, ka būs šis jautājums.

Jā, man ir šis un vēl viens “paredzamais jautājums”. Gribēju kaut kā gudrāk pajautāt, bet sanāca ļoti vienkārši un tieši.

Visus šos gadus, kopš atteicu intervijas, zināju, ka būs šie personiskie jautājumi. Un intervijas es atteicu nevis tāpēc, ka man būtu kaut kas slēpjams. Bet tāpēc, ka skaidri zinu visiem zināmo: laime mīl klusumu.

Mēs iepazināmies jau sen. Tas bija ļoti neparasti. Un tālāk es gadiem ilgi no malas un teātra skatītāju rindām vēroju, kā attīstās Džilindžera dzīve. Līdz mēs satikāmies otrreiz, pirms pieciem gadiem. Viņš jau bija ārpus savas piektās laulības. Un man ir milzīgs gandarījums, ka mēs ar Elīnu to esam izrunājušas un mums nav vienai pret otru nekādu pretenziju. Es neesmu viņai “atņēmusi” vīru, neesmu bijusi šķiršanās iemesls. Tāpēc mums ar Elīnu ir pat ļoti labas attiecības. Un arī ar Hannu.

Mēs ar Džilindžeru satikāmies tad, kad tam bija jānotiek. Taču, ja mēs pirms tam nebūtu bijuši pazīstami, tad pirms tiem pieciem gadiem Liepājā nemaz nesatiktos.

Tad lai iet arī nākamais jautājums no “paredzamo jautājumu sērijas”. Ja esi sestā sieva, tad iespējamība, ka būs vēl arī septītā, ir diezgan liela.

Es pilnīgi noteikti negribu sevi saukt par vecu, bet esmu pietiekami nobriedusi, lai nebūtu naiva. Un manas domas jau pirms Džilindžera bija: attiecībās un arī laulībā nedodas uz kādu noteiktu termiņu. Man nav nekādu ilūziju arī par “līdz nāve mūs šķirs”. Taču es nevienu brīdi šajās attiecībās neesmu bijusi ar domu, ka man pakausī elpotu septītā. Es nedomāju par to, kas būs rīt vai pēc gada. Es dzīvoju tagad. Tajā, ko pēdējā laikā tik daudz piemin un kas jau kļuvis teju par banalitāti, bet ir tik patiesi – “šeit un tagad”.

Kad savai mammai pateicu, ka man ir attiecības ar Džilindžeru un mēs gribam apprecēties, viņa atbildēja: “Nu, tad baudi tagad!”

Es nebaidos. Pieļauju, ka cilvēki no malas varbūt pat gaida: nu, kad tad būs nākamā? Bet es dzīvoju un baudu.

Viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem ir itālis Alessandro Bariko, kurš savā romānā "Jaunā līgava" apraksta ģimeni, kas izdzīvo vienu vienīgu perfektu dienu, atkārtojot to nebeidzami daudz reižu. Un man arī liekas, ka tieši tā ir vispareizāk.

Foto: Oļegs Zernovs

Tev šī ir pirmā laulība?

Man ir dēls no jaunības dienu attiecībām, bet precējusies esmu pirmoreiz. Dēls piedzima, kad man bija 19 gadu.

Lai cik banāli skanētu: es gaidīju īsto. Gadi, protams, gāja. Pāri divdesmit, pāri trīsdesmit jau... Man pat likās: nu, kad tad beidzot būs? Bet tagad saprotu, ka viss tiešām notiek tad, kad jānotiek. Vienkārši līdz tam citi posmi jāizdzīvo.

Tu savu dēlu uzaudzināji viena?

Jā. Bet kas ir svarīgi – mana bērna tēvs tagad ir lielisks tēvs! Un tas ir stāsts par otro iespēju. Tajā brīdī, kad bērns pieteicās, viņš nebija tam gatavs. Pēc kāda laika viņš saprata, ka ir pieļāvis kļūdu, un meklēja iespēju būt tēvs. Un es teicu OK!, nevis izvēlējos visu dzīvi turēt ļaunu prātu. Ir bijis grūti, bet viss taču ir sakārtojies.

Atceros, kā savos astoņpadsmit lēkāju pa gultu, priecīgi saucot: “Man gribas bēbīti!” Un pēc gada man piedzima bērns. Skatos uz tām bildēm: deviņpadsmitgadīga meitenīte ar bēbīti rokās...

Godīgi sakot, man likās, ka tu esi tāda brīvmāksliniece. Bet izrādās – biroja darbs. No un līdz. Tev negribētos visas 24 diennakts stundas dzīvot to “Džilindžera dzīvi”?

Man patiešām patīk tas, ko daru. Drīz būs jau 14 gadi, kopš strādāju šajā darbavietā. Lielā starptautiskā IT uzņēmumā. Sāku tur kā sekretāre, bet tagad esmu Latvijas biroja mārketinga un komunikāciju speciāliste. Tā ir lietišķa vide, un varbūt ar šodienas prātu un amata paaugstinājumu, kas notika augustā, es, rakstot romānu, sevi mazliet arī ierobežotu.

Bet tas viss ir tāda runāšana, Alise man nepiedotu, ja es viņas stāstu izstāstītu cenzētu. Redzi, viss notiek tā, kā tam jānotiek – man vajadzēja pabeigt grāmatas rakstīšanu, pirms sāku apsvērt domu par pašcenzūru.

Tu mainījies, kļūstot par Džilindžera sievu?

Domāju, ka noteikti. Lielākās pārmaiņas notika ar ādu – tā kļuva biezāka. Un tuvākajā laikā saistībā ar grāmatu tā noteikti vēl biezāka būs jāuzaudzē. Komentāri un replikas nemēdz būt saudzīgi.

Neslēpju to ne darbā, ne draugu lokā, neslēpšu arī tagad intervijā – es eju terapijā. Eju regulāri. Un vēl nesen teicu savai terapeitei, ka man ir ļoti bail, ko cilvēki, izlasot grāmatu, padomās. Un viņa teica: “Bet, Inga, cilvēki jau sen par tevi ir padomājuši!” Un tā arī ir. Kopš esmu kopā ar Džilindžeru, cilvēki jau par mani visu ir padomājuši, un droši vien ne to labāko.

Es tagad “zinu”, ka esmu stulba un vispār kaza. Ka izskatos kā deviņdesmito gadu prostitūta – turklāt šim anonīmajam viedoklim internetā bija ļoti daudz like. Toreiz tas mani satrieca, raudot teicu vīram: “Viņi taču neko par mani nezina, kā viņi var tā teikt...” Man nemaz nebija tik viegli to sagremot. Tomēr nu jau esmu kļuvusi pret to vienaldzīgāka, komentārus patiešām vairs nelasu. Džilis gan lasa. Un tad es mēdzu pajautāt: “Nu, viss kā parasti?“ Viņš smejoties atbild, ka viss kā parasti, un mēs dzīvojam tālāk.

Tagad, grāmatas sakarā, heiteri noteikti atkal būs. Bet izdevēja saka – ļoti labi, ka viņi būs.

Kas vēl ir mainījies – mans redzesloks ir kļuvis plašāks. Es vairāk pieņemu un saprotu, ka nav tikai balts vai melns. Ka dzīves palete nav tikai “laimīgs” vai “nelaimīgs”. Un tas ir Džilis, kas iedod man to plašuma sajūtu.

Mīlot cilvēks kļūst maigāks.

Lielāko daļu dzīves man likās, ka es vispār neesmu piemērota kopdzīvei. Es, piemēram, gandrīz nemācēju gatavot ēst. Pirku sev un bērnam pusfabrikātus. Manī nebija ligzdiņas vijējas gēna. Bet es apprecējos – un tagad es gatavoju. Un tagad man ir tā ģimenes sajūta. Cilvēkiem šķiet, ka ikdienas rutīna nogalina attiecības. Bet man tā tagad patīk un pat šķiet vajadzīga. Es no tās nelaužos ārā. Jo tā sniedz drošības sajūtu. Man patīk savs dīvāns, savs spilvens un pleds. Un sava TV pults.

Tu vienmēr esi bijusi liela teātra apmeklētāja?

Kopš bērnības nē, jo mēs nedzīvojām Rīgā. Esmu no Kurzemes. Teātrī pirmo reizi nokļuvu ar klasi. Bet pieaugot es labprāt gāju uz teātri. Uz visiem teātriem. Nekad neesmu bijusi viena teātra vai režisora fane, man gribējās redzēt to laukumu kopumā.

Arī mīļāko aktieru man nav. Taču es vienmēr gaidu uz skatuves parādāmies Inesi Kučinsku. Tas, ko viņa teātrī dara, nu, tas ir kaut kas ļoti pa īstam! Nu, un režisoros man ir viens favorīts. Mans vīrs.

Kāda tu biji maza meitenīte?

Man ir ļoti paveicies ar ģimeni, kurā piedzimu. Man ir divi brāļi – viens jaunāks, viens vecāks. Esmu augusi starp viņiem tāda pasargāta. Man ir arī ļoti svarīgi apzināties, ka esmu bijusi plānots un gaidīts bērns. Un tieši kā meitenīte. Plus kā meitenīte biju tēta mīlule. Mans tētis jau ir miris. Tas notika pirms 20 gadiem.

Bet dzīve ar tēti bija lieliska. Katrai meitenei ļoti vajag tēti. Un mans tētis bija tāds... Kurpītes, somiņas – viņš vienmēr parūpējās, lai man būtu viss, ko vēlos. Kad sākās pirmās ballītes, zvanīju viņam naktī no taksofona: tēt, brauc man pakaļ! Un viņš ātri vien bija klāt. Tāda laba drošības sajūta.

Arī uzaugt ārpus pilsētas – tas iedod papildu dimensiju. Esmu redzējusi visādu dzīvi. Un ne tikai bērnībā, arī pēc tam. Zinu, kā ir pieczvaigžņu viesnīcās un smalkos restorānos. Un zinu, kā ir brist gumijas zābakos dubļus. Arī smagu situāciju dzīvē ir bijis pietiekami daudz, lai tagad varētu novērtēt to, kas ir labs un komfortabls.

du tu iztēlojies savu nākotni?

Es pilnīgi nopietni neko uz priekšu neiztēlojos. Un katru gadu mana Jaungada apņemšanās ir: būt arvien vairāk šeit un tagad. Jo es zinu, kā tas notiek. Tā notika ar manu tēti. No rīta mēs pateicām viens otram “čau, līdz vakaram”, un vakarā viņa vairs nebija.

Arī grāmatas kontekstā runājot: tas var izvērsties kā veiksme un var izvērsties kā neveiksme. Ja tu man pirms sešiem gadiem būtu jautājusi, kāda būs mana dzīve 2020. gadā... Es taču nekad neiedomātos, ka mēs sēdēsim viesnīcas bārā un es intervijā runāšu par savu pirmo grāmatu! Nekad mūžā!

Ja cilvēks gadiem iet terapijā, viņš, visticamāk, grib sevī kaut ko mainīt. Vai vismaz saprast. Kāpēc to dari tu?

Svarīgākais, ko es terapijā gribu panākt, – pieņemt sevi. Un likt sevi pirmajā vietā. Jo, lai cik aroganti tas skanētu, dienas beigās mēs visi paliekam vienatnē ar sevi.

Es zinu, kā ir sevi pazaudēt. Bija posms, kad es sevi veltīju bērnam. Un labi, ka tā, tas bija nepieciešams. Kad sociālajos tīklos klasesbiedrenes sāka likt savus augstskolas diplomus, es jokoju, ka man toties ir bērna dzimšanas apliecība. Savienot darbu, augstskolu un mazu bērnu, audzinot viņu vienai, es nespēju.

Kad apprecējos, man likās, ka tagad man sevi jāvelta vīram. Un es tajā mazliet apmaldījos un pazaudējos. Tagad ir posms, kurā es mēģinu tikt atpakaļ pie sevis.

Šis būs ļoti intīms jautājums, bet vai tu vēl gribētu bērnu?

Brīdī, kad man ir astoņpadsmitgadīgs dēls, kurš ir pilnīgi patstāvīgs, var sev uztaisīt brokastis, pusdienas, vakariņas un var pat jau man cigaretes no veikala atnest – nē, es negribu vēl mazu bērnu. Es neteiktu, ka pirms tam man bija nebrīve, bet tagad es gribu ievilkt to brīvības elpu un negribu to zaudēt.

Turklāt, to labo “mazo bērnu sajūtu” es noķeru, kad pie mums ir Džiļa meita Hanniņa. Kad agrāk kādreiz teicu Džilim, ka varbūt tomēr mums vajadzētu mazu bērniņu, viņš ātri zvanīja savai meitai un teica: “Atved pie mums savus bērnus!” Es padzīvojos pāris dienas ar maziem bērniem un saprotu: nē, paldies, ikdienā man to vairs nevajag. Bet es arī saprotu sievietes un vīriešus, kas par savas dzīves piepildījumu uzskata bērnus. Jo tas ir viņu dabā. Taču es pati dzīves otrajā pusē labāk dzirdētu nevis “Paldies, mamm, ka tu man veltīji savu dzīvi”, bet gan nodomātu: “O, man gan bija interesanta dzīve!”

Foto: Oļegs Zernovs

Ja tev šeit un tagad piedāvātu pāris dienas dzīvot, kā gribi, ko un kur tu to darītu?

Konkrēti šajā dzīves posmā man ļoti patīk izbaudīt visu, kas saistīts ar manu pirmo grāmatu. Jo man pilnīgi noteikti vairs nekad dzīvē neiznāks pirmā grāmata.

Bet vispār man patiktu dzīvot mazā mājiņā pie Indijas okeāna, kur, pavadot dienas saulē, varētu strādāt attālināti. Rakstīt. Nebūšu īpaši oriģināla – man ļoti pietrūkst saules.

Tev tagad nemulsina, ka vīrs vairāk ir mājās? Kopš viņam nav jāiet uz darbu Dailes teātrī.

Es nezinu, es pati esmu prom darbā. Bet es arī neņemtos apgalvot, ka viņš tagad mājās ir vairāk, viņš tāpat iet, satiekas ar cilvēkiem. Tas ir jāprasa viņam, vai viņš kaut dienu, kaut stundu ir bijis prom no teātra. Es domāju, ka viņš nekad nebūs prom no teātra.

Un tagad nav grūtāk vai vieglāk nekā agrāk. Mans vīrs nav mājsaimnieks un nekad nebūs. Un labi, ka tā. Es to vienkārši zinu. Ja man tāds mājsaimnieks būtu vajadzīgs, es noteikti būtu izvēlējusies citu vīrieti, nevis Džili.

Viņš nav mainījies. Viņš ir tas, kas viņš bija pirms tam.

Kādas bija tavas emocijas Dailes teātra notikumu sakarā? Dusmas? Vilšanās?

Man vairāk bija nevis vilšanās, bet... Man tiešām bija ilūzijas. Man bija ilūzijas par šiem cilvēkiem, par teātra vidi. Bet mēs katrs mērām pēc savas mērauklas – lūk, un man šķiet, ka es nekad tā nevarētu izdarīt. Taču tajā pašā laikā es neesmu šo cilvēku ādā tajā brīdī bijusi, tāpēc nezinu, kā pati būtu rīkojusies. Varbūt es arī tā izdarītu. Nezinu.

Jā, bet man bija savs priekšstats par šiem cilvēkiem, un pēkšņi tas sabruka. Un tas bija bēdīgi. Tā tomēr nedara – pirmizrādes vakarā apskāvieni, apsveikuma rokasspiedieni un bučiņas, bet pēc dažām dienām tapa šī aktieru “vēstule ar parakstiem”.

Jau pārgāja?

Tā ir vide, no kuras īsti nevar atslēgties. Sarunas par teātri un šo skandālu ir visur. Visiem ir viedoklis. Pietiek atvērt jebkuru ziņu portālu, ieiet sociālajos tīklos – un tur tas viss atkal ir. Cilvēki sarunās jautā: “Nu, kā tad tagad būs?” Bet es negribu jaukt kopā savu sajūtu ar to, ko jūt Džilis. Jo – ko viņš pats par to visu domā – to īsti nezina neviens.

Pat tu?

Pat es. Un, ja es zinātu, tas būtu diezgan garlaicīgi, tad tas vairs nebūtu viņš.

Atkal kontekstā ar grāmatu: ja man saka, ka tā ir provokācija un man par kaut ko jāuztraucas, tad es zinu – es neesmu izdarījusi neko sliktu. Atskaitē pret sevi. Viss ir manas sirdsapziņas likumu ietvaros. Ja attiecīgi Dailes teātra aktieri tā var pateikt – fine. Ja tas ir viņu sirdsapziņas ietvaros, tad viss ir kārtībā. Man, piemēram, būtu grūti ar kaut ko tādu sadzīvot. Bet es jau varu spriest tikai par sevi.

Par ko tev ar vīru visvairāk patīk runāt?

Viņš ļoti daudz lasa. Un es ļoti daudz lasu. Un tad mēs to pārrunājam. Atstāstot arī izlasīto grāmatu sižetus. Es lasu pārsvarā latviski vai angliski. Un bieži vien sakrīt, ka viņš ir nopircis to pašu grāmatu, tikai krievu valodā. Mēs daudz runājam par literatūru. Un par dzīves pieredzi. Bet tādā ne ikdienas līmenī.

Kaut arī par receptēm ir interesanti parunāt. Par to, kā izvārīt garšīgāko zupu. Viņam jau tā dzīves pieredze ir ļoti liela. Nav nemaz tik daudz tādu cilvēku. Kad viņš kaut ko stāsta, tā ir mana privilēģija – to klausīties.

Spriežot pēc tavas grāmatas, tu arī labi izproti cilvēka dabu.

Es esmu mācījusies psiholoģiju. Kad bērns bija mazliet paaudzies, iestājos Latvijas Universitātē psihologos. Bet pēc diviem gadiem sapratu, ka nevaru to savienot ar pilna laika darbu un mammas pienākumiem. Mazliet to teorētisko pusi apgrābstīju. Bet vairāk jau, protams, no dzīves. Nojausmu līmenī. Un sajūtu. Bet visvairāk no grāmatām. Jo vairāk cilvēks lasa, jo vairāk dzīvju izdzīvo. Literatūra man ir devusi vislielāko sapratni par to, kādi ir cilvēki.

Diezgan labi jūtu, kam var uzticēties, kam nevar. Tā sajūta man tiešām ir labi attīstīta. Par Alisi gan es to neteiktu. Viņa ir tik naiva. Vismaz sākumā. Bet vienā brīdī tas tēls paņem tevi un reāli ved. Pārlasot var tikai brīnīties: ko es te esmu sarakstījusi? No kurienes tas nāk?

Bet no sevis ļoti tālu arī nevar aiziet. Tāpat kā Alise es zinu, kas ir mīlestība. Zinu, kas ir skumjas. Zinu, kas ir nodevība. Un zinu, kas ir kaislība. Tāpēc tādā sajūtu līmenī tā ir ļoti autobiogrāfiska grāmata.

Tev ir vēl kādi hobiji bez lasīšanas?

Es mēģinu atrast laiku fiziskām aktivitātēm. Kad saņemos un aizeju uz sporta klubu, tad ir gandarījums par to, ka esmu sevi pārvarējusi, atradusi laiku. Jo, tāpat kā daudziem, man ir mazkustīgs dzīvesveids. Man patīk komforts, uz darbu es braucu ar automašīnu. Jo sastrēgumā labprātāk sēžu savā auto, klausos mūziku, kas man patīk, un pīpēju, nevis stāvu tramvajā.

Ceļošana ir liela mana kaislība. Man vienmēr ir bijis tāds “obligāti tur jānokļūst saraksts” – tagad tas izpildīts. Islande, Bali, Indija, Parīze, Roma, Londona. Šķiet, tagad varu sākt gatavoties savai Amerikas atklāšanai. Agrāk ceļojot izvēlējāmies lielās metropoles, tagad vairāk iepazīstam svešas valstis, ceļojot pa laukiem, maziem ciematiņiem, tikai tur pa īstam atklājas katras valsts un cilvēku kultūra.

Mēs daudz skatāmies kino, dokumentālās filmas. Citu hobiju man nav. Esmu dzirdējusi, ka cilvēki mēģina sev izdomāt hobijus. Man liekas, tas nu reiz ir kaut kas, ko nevar izdomāt. Vai nu tev patīk, vai nepatīk to darīt. Un, ja kaut kas interesē, tad cilvēks jau to dara, tas nav jāizdomā. Mana labākā draudzene, piemēram, dejo tautiskās dejas. Un es redzu, ka tas pat nav hobijs, tas ir viņas dzīvesveids.

Tevi gan grūti iedomāties dejojam tautiskās dejas.

Bet skolas laikā es dejoju. Un man mājās pat ir tautastērps. Ar vainagu un pastalām. Vīrs ik pa brīdim saka, ka vajadzētu atbrīvot šo vietu skapī, bet es atstāju. Skolā arī basketbolu un volejbolu spēlēju, bet, kā redzams, nekas daudz no tā manī nav palicis.

Režisors mājās tevi klausa?

Viņš mani? Nē. Attiecībās nav jābūt paklausīgiem. Tas ir tik banāli: viņš ir mana otra pusīte... Nav nekādu pusīšu. Katrs ir viens vesels. Ar Džilindžeru jau citādāk nemaz nevarētu. Tad viņam būtu garlaicīgi. Un, iespējams, man arī.

Foto: Oļegs Zernovs

Vienu lielu zaudējumu tu pieminēji – tēva aiziešana. Bijis vēl kas sāpīgs?

Ja nu ir kāda tabu tēma Latvijā, par ko izvēlamies klusēt, tad tā ir mūsu mentālā veselība un labsajūta. Es pilnīgi nekautrējos un varu teikt: esmu bijusi dziļā depresijā. Man ir bijis nervu sabrukums. Un tā bija bedre, no kuras tiešām bija jārāpjas ārā. Es par to runāju arī savā grāmatā, man šķiet, par to būtu publiski jārunā daudz vairāk. Un jārunā mierīgi un bez patosa.

Kad atkal nomirst kāds slavens mūziķis vai aktieris, virsraksti vēsta: tāds un tāds aizsaukts aizsaulē. Bet tas cilvēks nav aizsaukts. Viņš ir izdarījis pašnāvību. Nošāvies, pārdozējis medikamentus, pakāries. Šī ir ļoti neērta patiesība. Mentālā veselība joprojām ir ļoti neērta tēma. Par to kautrējas runāt.

Man šķiet svarīgi noņemt tās stigmas, kas mums velkas līdzi no padomju laikiem. Ka tas ir kaut kas slēpjams. Ka tie uzreiz ir ārsti baltos halātos un cilvēks, kas piesiets pie gultas, Tvaika ielā. Vēl pavisam nesen šķita, ka veģetatīvā distonija ir tāda slavenību kaite. Nē, tā ir ikdienas sastāvdaļa ļoti daudziem cilvēkiem. Un viņi visu dzīvi ar to “dīlo”.

Un ļoti daudziem cilvēkiem varētu palīdzēt, sākumā kaut vai tikai radot drošības sajūtu, ka par to var runāt, ka šie cilvēki nav vieni. Ka palīdzība, lai atgrieztos kvalitatīvā dzīvē, ir iespējama. Es tagad esmu no tās bedres ārā, taču man nav kauns atzīties, ka man sevi ir jākontrolē. Man visu laiku sevi ir jāvēro, jātur roka uz pulsa. Tas jādara darbā, kur ir izdegšanas draudi.

Jākontrolē grāmatas izdošanas radītais stress. Un tas jādara, kad par sevi atgādina veģetatīvā distonija. Es, piemēram, esmu nopirkusi viedpulksteni. Lai tad, kad ir trauksme, saprastu, vai man tiešām stājas sirds vai tās ir veģetatīvas distonijas pazīmes. Liekas, ka sirds tūlīt izlēks pa muti, bet paskatos pulkstenī – pulss ir pilnīgi normāls. Ļoti iesaku to kā nomierinošo līdzekli.

 Kādu notikumu virkne spēj novest līdz nervu sabrukumam?

Tas jau notiek ilgākā laika posmā. Es, piemēram, esmu cilvēks, kas joprojām mācās pateikt nē. Biju saņēmusies tik daudz darbu, man bija pilnīga pārslodze. Taču es ignorēju ķermeniskos signālus.

Un tad, nevar noliegt, arī laulība ar Džilindžeru ienesa papildu spriedzi no ārpuses. Man likās, ka man vajag cilvēkiem izpatikt, atbilst dažādiem no ārpuses uzliktiem rāmjiem. Un tā šī spriedze savilkās kopā, kamēr vienā brīdī tā bija tik liela, ka tai bija jāsprāgst. Taču, kad tas notiek, cilvēks beidzot ir spiests paskatīties uz sevi tā kā no malas. Un tad ir tikai divas iespējas – pārtraukt dzīvot vai sākt dzīvot atkal no jauna.

Man paveicās, ka blakus bija cilvēki, kas padeva roku, lai tiktu laukā no bezdibeņa. Tas, kas notika ar mani, galīgi nav nekas unikāls. Tajā bezdibenī iekrīt daudzi. Un vēl vairāk ir to, kas staigā tuvu ap to bedri. Tāpēc ir tik svarīgi par to runāt, nekautrēties. Mēģinājums atbilst citu standartiem cilvēku agri vai vēlu salauž. Un varbūt arī labi, ka tā, jo tajā lūzuma brīdī es sapratu, ka man nav nevienam jāizdabā. Ka es to nemaz nevaru kontrolēt. Ārpus sevis es vispār neko un nevienu nevaru kontrolēt. Ir svarīgi to apzināties un nemaz nemēģināt.

Par ko tu vari balsī smieties?

Man liekas, es vispār nemāku smieties. Pat neatceros, kad es būtu skaļi smējusies.

Bet tev gribētos?

Šķiet, tad tā vairs nebūtu es. Es neesmu jautrā tipa cilvēks. Taču neesmu arī ļoti nopietna. Es esmu tāda... melanholiska. Nu, vai arī pati esmu iedomājusies, ka tāda esmu.

Un tāpēc ej terapijā – lai saprastu, kāda esi?

Daudziem cilvēkiem ir priekšstats, ka terapijā sevi ļoti analizē. Bet es ļoti bieži terapijas stundā stāstu visu, kas ar mani tajā dienā, piemēram, noticis darbā. Patiesībā stāsts vienmēr ir tikai par izrunāšanos. Viena no psihoterapijas metodēm ir rakstīt dienasgrāmatu. Izrakstīt no sevis ārā.

Jā, ar savu vīru vai sievu vari runāt pilnīgi atklāti, bet tik un tā ir kaut kāds melnais laukums, par kuru nerunā. Un ne jau tāpēc, ka tur ir kāds noslēpums. Savai terapeitei esmu teikusi, ka bieži vien man pie viņas ir sajūta, ka sarunājos ar spoguli. Tāda sevis spoguļošana, sadzirdēšana no malas. Kādreiz to izrunāja ar draudzeni, sēžot dārzā, tagad par to maksā. Bet, ja palīdz, ir jāiet un jāmaksā.

Rakstniekam jābūt gudram?

Kāpēc? Rakstniekam nav jābūt gudram, bet patiesam. Protams, ir literatūra un grāmatas, kuras jāraksta ar prātu un gudrību, bet es savu grāmatu rakstīju tikai un vienīgi no sajūtu prizmas.

Seksu arī grūti aprakstīt, lai nav banāli un lai nav arī vulgāri.

Ir grūti, jā. Un gan jau kādam šķitīs, ka arī man tas nav izdevies un ir gan banāli, gan vulgāri.

Ja nebūtu Džilindžera – tu tāpat būtu uzrakstījusi grāmatu?

Iespējams, būtu. Agri vai vēlu. Es varbūt nebūtu uzreiz tikusi pie tāda izdevēja kā Zvaigzne ABC, būtu vairāk jāpacīnās. Vija Kilbloka man stāstīja, kā vairākas dienas noturējusi manu manuskriptu uz galda. Bijis bail lasīt. Domājusi: un kā man pēc tam pateikt, ka tas nekam neder? Izlasījusi un izjutusi lielu atvieglojumu par to, ka der. Džilindžera sieva vai ne – nevērtīgu un sliktu grāmatu taču neizdotu?!

Turklāt kad sāku saņemt pirmās atsauksmes no tiem cilvēkiem, kuri rakstīja recenzijas, sapratu, ka šī grāmata sanākusi tieši tāda, kādu biju to iecerējusi; lasītājs tajā atpazīst savas sajūtas, savu piedzīvoto. Katrs, protams, citas. Tas varētu būt jebkura lasītāja stāsts, tostarp manējais.

Sekss, toksiskas attiecības, atkarības, līdzatkarības – par to tik maz runā. Bet dzīvē tā visa ir tik daudz! Un tik daudzu cilvēku dzīves ir sagandētas. Kā par to vispār var atļauties nerunāt?! Jo tas nav stāsts par kaut kādu provokāciju literatūrā. Galu galā – tur nav nekā nenormāla, tāda ir dzīve. Un jā, tā bija mana iniciatīva likt uz grāmatas vāka 18+, lai pēc tam nesaka, ka nebrīdināju.

Kas tevi spēj nokaitināt un sadusmot?

Neesmu cilvēks, kurš vizuāli atklāti dusmojas. Es nekliedzu, neplēšu traukus, neskandalējos. Bet iekšējās dusmas mēdz būt. Un visvairāk tās izraisa divkosība.

Tās ir daudz?

Ļoti! Tik daudzi spēlē uz divām pusēm. Tas mani sadusmo... Bet pārējais... Es neesmu perfekta un arī no citiem to negaidu. Bet neesmu darījusi arī neko tādu, par ko tagad vajadzētu izjust vainas sajūtu.

Grāmatā rakstu par šīm “divām pusēm”, par tām šūpolēm, kad viena un tā pati sieviete var būt gan “sliktā” kā mīļākā, gan pēc brīža “labā” kā sieva. Un pati pat nepiefiksē, kurā brīdī jau spēlē frontes otrā pusē. Alise par to grāmatā nejūtas pārāk vainīga. Bet reālajā dzīvē, kas nav literatūra, es domāju, mums vajadzētu vairāk uzņemties atbildību par savām izvēlēm un rīcībām.

Ko vēl mums par tevi vajadzētu zināt?

Es jau daudzus gadus esmu asins donore. Un arī nodarbojos ar labdarību. Esmu saņēmusi komentārus, ka ar to lielos. Bet es ar to nelielos. Es par to runāju, jo varbūt tas iedvesmos un pamudinās arī kādu citu darīt tāpat. Tur ir tā ārkārtīgi trauslā robeža, kad no malas tas izskatās pēc savu spalvu spodrināšanas, bet patiesībā es gribu pievērst citu cilvēku uzmanību šīm problēmām.

Tā ziedošanas šķautne man ir ļoti svarīga. Jo zinu, kā ir, kad vajag palīdzību. Man dzīvē ir bijusi situācija, kad nesu uz lombardu auskarus, lai nopirktu savam bērnam zāles. Es zinu, cik grūti ir prasīt. Tāpēc nevis gaidu, kad kāds prasīs, bet gribu palīdzēt jau pirms tam.

Saistītās ziņas

Džilindžera mīļotā Inga Grencberga: "Man šķiet, es varētu būt labāka sieva!"
Džilindžera dzīvesbiedre raksta grāmatu ar zīmīgu nosaukumu - "Sestā sieva" 6
FOTO: Sestā sieva Džilindžeram dzimšanas dienā sarīko skaistu ballīti viesnīcā. Līksmo arī piektā sieva 7

 

Citi šobrīd lasa

Meitenīte filmēja mājasdarbu, bet par video zvaigzni kļuva viņas tētis un brāļi 2
"Šoks patiešām liels" - "Superbingo" dzīvokli laimē lauksaimnieks no Kuldīgas 1
"Tas visiem būs traki!" Skolotāju pārstāvji raizējas, kas būs, ja nākamnedēļ sāksies brīvlaiks 12

«Живем на подаяния, Аллочка помогает»: Пугачева спасает Илью Резника

Герцогине Кэтрин и принцу Уильяму предстоит принять непростое решение.