Visu laiku esi kā ātrās palīdzības šoferis. Saruna ar Rēziju Kalniņu

Mazā zāle apsola tuvību. Ar tēmu, citiem skatītājiem. Katru sagaida aktieris Anatolijs Fečins, sniedzot kartīti, uz kuras rakstīts vārds vai frāze. To vajadzēšot nolasīt skaļi, kad viņš izrādes laikā nosauks attiecīgo skaitli. Cilvēki mulst un piekrīt. Dažus ierauj vēl dziļāk – viņi šai skaistajā performancē piedalās kā aktieri. Bet, sēžot pirmajā rindā, tāpat esi ļoti līdzdarbīgs, jo jūti, ka tava attieksme ietekmē. Vaļā parauti nervu gali, iespējams, ir izrādes veidotāju mērķis. Tādi esam, kad ar mums spēlējas dzīve, kad nodrebam likteņa priekšā, saprotot, ka varam zaudēt kaut ko dārgu. Galvenais ir uzskaitīt visu, kas svarīgs: saldējums, peldēties, skaļi dziedāt līdzi iecienītai dziesmai, bērnu panākumi… Neaizmirst neko.

Kad atbilžu nav

– Vai tu, tāpat kā dramaturgs Makmilians, uzskati, ka teātra galvenais uzdevums ir iejaukties dzīvē?

– Drīzāk – līdzdalīt problemātiku, ar kuru saskaramies ikdienā, savās ģimenēs, attiecībās, mikrorajonā, pilsētā, valstī. Un iet kopsolī ar to. Teātris, manuprāt, nevar būt atrauts no dzīves, kura ir kā labā kāja, racionālā, bet kreisā kāja – emocijas. Iespējams, ka vīriešiem atšķiras domāšana, uzskati par to, kas ir viņu sūtība un misija, bet man, pārstāvot šo profesiju kā sievietei, strādājot šajā mākslas jomā, ir svarīgs psihodrāmas princips.

Ja ir kāda tēma, kas mani uzrunā, ar kuru dzīvoju, vai kāda problemātika, kuru risinu, tad varu ne tikai apmeklēt psihoterapeitu vai kādus kursus, bet aiziet uz teātri, kur par šo tēmu runā caur izrādi. Šādi notiek dalīšanās.

– Kad iecerēji izrādi, tev pašai šī problemātika bija kādā ziņā aktuāla?

– Tā man visu mūžu ir bijusi aktuāla. Un domāju, ka visu mūžu arī būs. Manas mammas mammīte pati izlēma aiziet no dzīves, un viņas meita būtībā visu mūžu risināja šo jautājumu – kāpēc… Arī mēs kā bērni tikām iesaistīti šajā procesā, bet atbildes jau nebija. Tajā laikā vispār nebija iespējams meklēt kādu palīdzību. Profesionālu.

– Alternatīva bija vai nu Tvaika iela, vai nu pats tiec galā, vai alkohols…

– Nezinu. Tikai saprotu, un arī šajā lugā un izrādē tas izskan, cik svarīgi ir sarunāties. Ļoti būtiski ir runāt, runāt, runāt... Tu to drīksti, un tev to vajag. Ja ir problēma, to nevajag noklusēt, paslaucīt zem dīvāna kā putekļus un izlikties, ka tās nav. Droši vien vajadzētu būt kādam grūdienam no ārpuses, kas ļauj to izcelt gaismā. Viens ir runāt, bet svarīgi ir dalīties.

– Tā kā līdz saknēm izrunāt to sāpi?

– Domāju, tas nav iespējams. Šajā gadījumā galvenais varonis veido dzīves dārgakmentiņu sarakstu. Gan ar humoru, gan naivumu un vieglumu par to runāt ir viena no iespējām. Man pat negribētos to saukt par izrādi, jo tā nav tāda izrādīšanās vai rādīšana, drīzāk interaktīva performance.

– Vai piedzīvošana.

– Tēma tiek aktualizēta, un mēs sākam saprast, kas notiek ar mums, varbūt ar mūsu bērniem, vai kas ar mani ir noticis, kad es pats biju bērns vai pusaudzis, kas tā par asti, kas velkas līdzi, varbūt neapzinoties. Kā nasta.

Tu tiksi galā

– Tas, kas notiek ar varoņa mammu… Var nojaust, ka slimība, ne tikai grūtsirdīgs dvēseles stāvoklis. Kā tev liekas, cik daudz paši spējam ietekmēt to, kas ar mums notiek?

– Par klīnisko depresiju ir ļoti daudz runāts profesionālā valodā, terminoloģijā… Protams, ka tā skar ne tikai emocionālo, dvēselisko noskaņojumu, bet arī bioķīmiju, iedarbojas ķermeniski. Kā mainās hormoni, pazūd serotonīns, dopamīns… Par to es neņemos spriest. Dacīte Rukšāne ir daudz runājusi par depresiju. Man liekas, pats muļķīgākais, ko tādā brīdī var teikt, tāpat kā tad, kad zaudē tuvu cilvēku, ir “saņemies” un “turies”.

Tā ir atpirkšanās caur vārdiem, nespēja uzņemties līdzdalību, līdzatbildību. Neviens no mums nav pasargāts no tā, ka nonāksim tādā pašā situācijā. Man šķiet, ir ļoti svarīgi, ka izrādes galvenais varonis nonāk līdz tam, ka saprot – viņam ir nepieciešams dalīties, izstāstīt uz āru visu savu stāstu. Viņš gadiem ilgi ir tam pretojies, tomēr sameklē psiholoģiskā atbalsta grupu. Kā autors pats ir teicis – “tu tiksi galā, tu neesi viens”.

– Puika risina situāciju, kā nu māk. Kā tev liekas, vai ieskanas tas, ka otrs pieaugušais nav pietiekami līdzdalīgs šajā situācijā? Vai tu negribēji moralizēt?

– Es negribēju moralizēt un joprojām negribu, jo nav svarīgi, cik tev gadu, svarīgi ir tas, kur esi iestrēdzis, kurā vecumā, notikumā. Manuprāt, tēvs izvēlas izvairīties, mukt prom…

– … ieslēgties savā istabā.

– Jā, ne tikai fiziskajā, bet arī savā dvēseles istabā. Jo jebkāda līdzdalība, līdzjūtība, līdzdarbība prasa laiku. Un katram ir tāds savs bēgšanas un izvairīšanās, glābšanās veids.

– Tēvs ir vājš?

– Mēs visi esam vāji. Bet, redz, mēs atļaujamies un izvēlamies būt tādi situācijā, kad par to netiek runāts. Mēs nezinām, kā ar to tikt galā, kā palīdzēt.

– Bieži vien nolaižas rokas, ja kāds tuvinieks ir mēģinājis pārkāpt to robežu starp dzīvību un nāvi.

– Domāju par to, ka mums skolā māca abstraktas zināšanas, augstāko matemātiku, kaut kādus sinusus, kosinusus, nezin kādu fiziku, ģeometriju, ķīmiju, bet nemāca būt cilvēkiem, nemāca cilvēciskas attiecības, nedalās ar to, ar ko dzīvē nāksies saskarties.

– Nesagatavo dzīvei.

– Jā, nevis profesionāli, bet tieši kā cilvēku.

– Lai saprastu sevi, otru cilvēku, bērnu, kas ienāks dzīvē…

– Galu galā – lai saprastu paši sevi.

Trauksme mūža garumā

– Un arī attiecības ar novecojošiem vecākiem – tie ir dzīves uzdevumi, kas piemeklē gandrīz katru… Kad iecerēji izrādi, tu arī biji smagā posmā, ap mammītes aiziešanu – pirms un pēc. Bija kāds iemesls, kāpēc izvēlējies šo lugu? Dvēseles stāvokļa vai kā cita dēļ? Vai ar to nebija sakara?

– Bija. Varu teikt, ka lielākā daļa no manis kā aktrises (un es to uzsveru!) iestudētajām izrādēm, pat Novosibirskā, ir par tēmām, kas skar manu ģimeni, manas attiecības ar mammu, dzimtu, ar saviem ieguvumiem, zaudējumiem... Protams, šī bija izvēle runāt par to, ar ko mana mamma dzīvoja un… mēģināja izdzīvot visu manu apzināto mūžu. Jo viņas mamma izvēlējās aiziet 47 gados, kad manai mammai bija astoņpadsmit. Man tagad ir 49 gadi, un mēs jau visi esam saistīti. Tā atkal ir tādu jautājumu risināšana, par kuru mūziķis var rakstīt dziesmu, skaņdarbu, gleznotājs var uzgleznot, bet es varu par to runāt caur izrādi. Es gribu izstāstīt šo stāstu.

– Vai to mantojumu jūti arī sevī, varbūt melno strīpiņu no dzimtas svītrkoda?

– Tas noteikti ir, sevišķi pa mammas līniju dzimtā diezgan daudz visādas traģēdijas ir notikušas. Iekšēji es jūtu tādu… nu, trauksmi. Tā visu laiku ir.

– Pastāvīgu fona trauksmi?

– Nujā. Zini, pat nevar nosaukt vārdā, no kā tā ir. Tās nav bailes dzīvot vai ka kaut kas var notikt. Trauksme ir pastāvīga, jau no bērnības. Nespēja palaist kontroli vaļā. Te pat runa nav par prāta darbību, apzinātu vai neapzinātu – runa ir par sirds stāvokli.

Zināmā mērā varu sevi identificēt ar galveno varoni – ne velti lugas autors ir devis iespēju, ka to var spēlēt gan vīrietis, gan sieviete. Tas ir par to, ka tu jau kā bērns atrodies stāvoklī, ka tev visu laiku ir jāglābj. Tev jābūt gatavam glābt. Būtībā tu visu laiku esi kā ātrās palīdzības šoferis.

– Esi teikusi, ka ģimenē kā trešais bērns biji klauniņš… bet pie reizes arī glābējs.

– Jā.

– Kā tas nācās? Arī Danai, vecākajai māsai, varētu būt ieprogrammēta glābšana, ne velti viņa tagad ir slimnīcas kapelāne.

– Danai un arī Kristam tā bija. Domāju, joprojām tā ir.

– Jūs viens otru glābjat?

– Mēs mēģinām izglābties.

– Paši izglābties?

– Domāju, ir tā, ka, glābjot citus, mēs mēģinām paši izglābties.

– Esi teikusi, ka mamma jūs stingri audzināja, jo vienai bija jātiek galā ar visu. Tajā pašā laikā viņa cīnījās, lai kaut kā noturētos uz strīpas?

– Mamma bija kara laika bērns. izgāja cauri bunkuriem, ļoti daudz kam, kā jau tā laika paaudze. Arī sava brālīša zaudējumam... Viņa bija spiesta būt stipra. Viņai dzīve nedeva iespēju būt vājai, trauslai, vienkārši sievietei. Mamma varēja paļauties vienīgi pati uz sevi.

– Jūs viņai noteikti bijāt dārgakmentiņi.

– Jā, mēs bijām gan dimanti, gan nafta, gan zelts, gan purva rūda… Es tiešām katram bērnam novēlu tādu mammu, kura pasaku vietā lasa sengrieķu teikas un mītus.

– Saki, ka galvenais ir runāties. Mamma ar jums kā bērniem taču nevarēja izrunāt skarbo dzīves pusi. Viņai bija, ar ko par to runāt?

– Noteikti bija. Viņai bija ļoti labi draugi, draudzenes.

– Esi teikusi, ka jūs augāt, dzirdot sarunas virtuvē. Jums ļāva piedalīties?

– Neatceros, ka mēs būtu kaut kā ierobežoti. Padomju laikā mamma daudz lasīja aizliegto literatūru un tad dalījās ar mums. Katrus Ziemassvētkus, kad to vēl nedrīkstēja, mēs braucām uz Mārtiņa baznīcu. Atceros, biju ierakstījusi dienasgrāmatā “Ziemassvētki”, un klases audzinātāja pasvītroja ar sarkanu pildspalvu, uzlika trīs izsaukuma zīmes: “Kas tas vispār tāds ir!!!” Atceros, mēs ar Kristu neiemācījāmies himnu un par to dabūjām divniekus. Mamma teica – malači, ļoti labi. Jā, viņa bija tāda disidente. Ļoti tieša, godīga, dažreiz līdz skarbumam. Mamma necieta izlikšanos, liekulību, melus.

Vīrietis un viņa māte

– Gatavojot izrādi, tu noklausījies 38 stāstus, 19 aktieri tev stāstīja katrs vienu priecīgu un vienu bēdīgu notikumu par savu mammu. Būtībā tas tev bija kā sociālantropoloģisks pētījums. Kādas ir atziņas?

– Cik ārkārtīgi liela atbildība gulstas uz mātes pleciem, īpaši jau par dēliem. Cik ļoti liela ietekme viņām ir, un cik patiesībā vīrieši ir maigi, ievainojami un trausli. Un arī tas, ka, lai cik mums būtu gadu, droši vien līdz pēdējam elpas vilcienam, neraugoties uz to, ka fiziski māte vairs neatrodas uz šīs zemes, mēs tomēr ar viņu dzīvojam. Runājot ar šiem 19 cilvēkiem, aktieriem, es sapratu, cik būtībā mēs paliekam atkarīgi no mammas bērnībā ieaudzinātās, parādītās attieksmes pret sievieti.

– To mamma iemāca? Pieprasot attieksmi pret sevi?

– Nē, domāju, attiecībās neko nedrīkst pieprasīt. Ir vienkārši jādod. Tas varbūt skanēs tā asociatīvi un neizprotami, bet domāju, ka mammas mīlestība ir kā tāds klubkrēsls, kurā iesēdies un drīksti tur būt. Tev nav jābūt kaut kam – vienkārši iesēdies tajā mammas mīlestībā kā mīkstā samta klubkrēslā, sacel kājas gaisā. Un esi.

– Tu tā varēji?

– Tā ir atziņa, kuru saku pēc intervijām ar šiem 19 cilvēkiem.

– Tava mamma ir stāstījusi, kā gribēja nolēkt no balkona ar jums visiem trim. Kādas tev ir attiecības ar šo notikumu – mamma tātad plānoja ne tikai par sevi, bet arī par jums?

– Es nezinu, ko viņa plānoja. Domāju, tādā izmisuma brīdī cilvēks neplāno, viņš vienkārši ir uz robežas. Kā lasīju – cilvēki, kas izvēlas aiziet no dzīves, lielākas bailes un šausmas izjūt no dzīves, nekā bailes un šausmas no nāves. Bailes no būt ir lielākas nekā bailes no nebūt.

Katram, kurš nav pilnīgi apgaismots, ir dabiskas, instinktīvas bailes no nāves un sāpēm. Domāju, ja mamma atradās uz tādas izmisuma robežas… Viņa, kura vienmēr visu plānoja, kura tika galā ar visu, kura, kā pati teica, mums bija gan tēvs, gan māte. Stipra. Ļoti, ļoti stipra. Kā dzejolī “vējš augstākās priedes nolauza” – varu teikt, ka mamma bija ļoti stipra priede. Un, ja šī priede stāvēja uz balkona un gribēja aiziet, tad nedomāju, ka tās bija emocijas…

 Angļiem ir teiciens dead street. Kad nonāc tādā mirušā ielā, vairs neredzi ceļu, jo tā nav. Arī mūsu izrādes galvenā varoņa mamma nevis meklē kādu risinājumu, bet ir fatālismā. Un kā bērns pēc tam ar to dzīvo tālāk? Nu, kā viņam dzīvot tālāk? Galvenais varonis septiņu gadu vecumā pirmoreiz sastopas ar šo notikumu, un tad vēl divas reizes. Kā viņš ar to dzīvo, kā viņš sevi redz, kādā spogulī? Jo mēs jau spoguļojamies. Tēvs un māte ir mūsu identitātes spoguļi. Sabiedrība ir vienkārši iztēle, redzam to atkarībā no tā, kāda ir mūsu mīlestības kapacitāte, pieņemšana vai nepieņemšana. Cik kritiski vai pieņemoši esam paši sevī, tā arī to redzam. Bet mamma un tēvs ir mūsu spoguļi, tāpēc ka viņi mūs vērtē.

– Un mīl.

– Tās jau ir jūtas.

– Vai tas nav galvenais? Tu arī izrādi sauc par jūtu laboratoriju.

– Par sajūtu laboratoriju. Nē, es nedomāju par mīlestību, jūtām. Tu, skatoties spogulī, nejūti, vienkārši redzi. Tu vari sev uzsmaidīt, vari nepatikt – tās ir jau emocijas. Bet spogulis ir kā pasaule. Tā ir balta, melna, krāsaina. Es piešķiru attieksmi, atkarībā no noskaņojuma varu teikt – melns ir drūms vai melns ir elegants, melns man patīk vai melns mani nomāc.

Es tai piešķiru attieksmi nevis no tā, kā esmu iemācīta redzēt, bet – kā esmu iemācīta just. Tas ir manā uztverē, kā redzu sevi attiecībā pati pret sevi. Nevis kā mani redz sabiedrība, ko tā no manis gaida vai negaida, kritizē vai kā citādi attiecas. Ja man ir šie divi spoguļi, un ļoti atbalstoši, tad man vairs trešo spoguli nevajag.

– Tev arī septiņu gadu vecumā likās, ka pasaule ir brīnišķīga?

– Varbūt. Droši vien. Jā, skatoties fotogrāfijās, redzu sevi 1. septembrī, ar lielām bantēm, kad sākām iet 1. vidusskolā. Arī bērnudārza izlaidumā… To redzu.

– Priecīgu sejiņu?

– Priecīgu sejiņu. Gaidošu sejiņu. Jā.

– Tu skaties, kā pieaug brāļa un māsas bērni, esi viņiem ļoti tuva. Vai piefiksē, ka pasaules kā brīnuma, brīnišķīgas vietas sajūta dilst? Arī izrādē izskan, ka septiņu gadu vecumā ir viegli pasauli ieraudzīt kā brīnišķīgu vietu; vai vēlāk to zaudējam?

– Nezinu, man liekas, ja varam kā grāmatā Būda savu iekšējo dzīvi un ārējo pasauli salīdzināt ar dārzu, tad skaidrs, ka tur aug arī nezāles. Ja tās neieraugām un neravējam, tad… Nosacīti septiņu gadu vecumā pasauli redzi kā skaistu un brīnišķīgu pļavu, dārzu, bet tad ieraugi, ka tur ir arī dadži un nezāles. Tas ir brīdis, kad vilies. Izrādās, viss nav derīgs, viss nav skaists. Bet arī nezāle, tā balanda, ir nepieciešama. Ir svarīgi to pieņemt. Tu audz, audz, audz un beigās saproti, ka nav nekā nepareiza un slikta.

– Iemācies, ka pasaule ir skaista ar visu, kas tajā ir?

– Būtu svarīgi to iemācīties. Un pieņemt. Jo neba mēs to pasauli radām, neba mēs paši sevi radām. Es nevaru objektīvi runāt par jaunatni, brāļa un māsas bērniem, jo viņi ir daļa no manis, es visiem iespējamajiem līdzekļiem mēģinu padarīt viņu dzīvi labāku… Radīt svētkus, prieku, atbalstu, runājot savā mīlestības valodā.

– Bet ko var pateikt sešpadsmit gadus vecam pusaudzim, kuram pirmoreiz mūžā ir salauzta sirds?

– Nevajag neko teikt, vajag sadzirdēt un uzklausīt. Vajag ļaut viņam tā justies.

– Ļaut izdzīvot to bedri?

– Vajag būt blakus – tas man šķiet svarīgi. Nekritizēt, nesodīt, neignorēt, bet vienkārši būt blakus. Un viss.

Rēzijas dārgakmentiņi

– Vai tāpēc, ka izrāde iestudēta Krievu teātrī, esi pieminējusi savas lībiešu un čigānu asinis?

– Manī ir arī baltvāciešu un zviedru, esam ļoti sajauktas asinis. Tas temperaments un atvērtība… tas bieži vien traucē. Cilvēki nenotic tam, ka esmu vaļā. Viņi veido savus stereotipus un tad gaida, izejot no saviem, iespējams, iekšējiem konfliktiem un kompleksiem. Ja man saka – tu esi dīva –, tad nesaprotu, ko tas nozīmē. Nesaprotu, ko no manis gaida, kādai man jābūt. Man tas ir garlaicīgi – būt kādā stereotipā. Bet, jā, Čehova teātrī jutos ļoti pieņemta, ļoti adekvāti, komfortabli, atbilstoši manam temperamentam, atvērtībai. Es tiešām tur jutos kā mājās.

– Vai juti citādu mentalitāti no jaunajiem aktieriem, vīriešiem?

– No visas atmosfēras, kolektīva. Viņiem piemīt... tiešām nezinu, kā tulkot latviski – blagorodstva. Tā ir tāda audzināšanas lieta – kad tur ieej, jūti, ka esi sieviete un ka ar tevi runā vīrietis.

– Laba gara aristokrātijas pazīme?

– Jā.

– Skaisti.

– Ļoti.

– Kad biju uz izrādi, tavs vīrs Ainārs sēdēja pirmajā rindā. Vēroju, cik viņš atvērti un sirsnīgi dzīvoja līdzi.

– Viņam ir izcila humora izjūta. Un, domāju, diezgan daudz sasaucās arī ar viņa paša dzīvi, piedzīvoto un pārdzīvoto.

– Vari mazliet pašifrēt savus dārgakmentiņus, pastāstīt ko vairāk?

– Tātad… “Zināt, ka tieku mīlēta.” Man ir ārkārtīgi svarīgi to just. Paldies Dievam, man ir brīnišķīgs vīrs un brīnišķīgi draugi, kas pieņem mani tādu, kāda esmu, ar visām manām ēnām, trūkumiem, ar visu manu pesimismu, fatālismu…  “Spēja piedot, arī sev” – apzināti pieņemt sevi un citus. Caur sevis pieņemšanu spēju arī pieņemt, ka katrs esam nepilnīgi. Bet līdz ar to – arī pilnīgi ar savām nepilnībām.

“Caur cilvēkiem ieraudzīt eņģeļus.” Kristīne manā dzīvē ienāca caur Ziemassvētku koncertu un piedalās jau otrā manā izrādē (izrādes māksliniece Kristīne Kutepova – S. L.) Par eņģeļiem saucu tos, ar kuriem sastopoties pirmoreiz, zinu, ka es jau viņus zinu. Cilvēciski es viņus nezinu, bet mana dvēsele viņus pazīst.

– Kā atradi Kristīni?

– Domāju, mēs vienkārši beidzot satikāmies.

– Viņa ir tā skaistā meitene, kas izrādē dzied mammas dziesmu?

– Viņa dzied dzīvajā, tik skaisti, neviens netic, ka tas nav ieraksts… “Skaitlis 66.” Paradoksāli, jau gadiem ļoti bieži varu ieraudzīt – kādas piecas mašīnas pabrauc garām ar numuru 66. Zinu, ka tie ir mani sargeņģeļi, kuri saka – mēs esam tepat.

– Lai gan to mēdz asociēt ar velna skaitli.

– Nē, nē, trīs sešnieki ir velna skaitlis, divi  nē… “Mana vīra smarža.” Nu, komentārs lieks, jo tas ir miers, drošība. Saku Aināram – kad esam kopā, mani tarakāni, mērkaķi nobīstas un iebēg skapī. Tie, kas parasti pa galvu ņemas, vienkārši paņem atvaļinājumu. Piespiedu kārtā.

– Ainārs tevi nomierina…

– Jā… “Umkas un Rumi, manu punduršpicu, laimīgās sejiņas, kad atveru durvis vakarā.” Protams, tā ir beznosacījumu mīlestība, beznosacījumu prieks, pieņemšana… “Justies laimīgai bez redzama iemesla.” No rīta pamosties, staigāt ap māju, trīs aplīšus obligāti, ieraudzīt debesis un ielaist sevī pateicības sajūtu Dievam par jaunu dienu, par to, kas ir bijis un būs. Viss ir viens mirklis. Atkal jau – kopā ar saviem mērkaķiem un tarakāniem lēkā pa pļaviņu un saki – viss kārtībā. Viss ir labi…

“Kad mēģinājumos mani aktieri sāk dzīvot paši savu (tēlu) dzīvi” – kad aktieri spēj mani pārsteigt, kad viņi integrē sevī mūsu kopīgi radīto tēlu, nevis spēlē, bet jau ir. Tā ir neaprakstāma sajūta, kad tu kā režisors saproti – vairs nav jāiejaucas, vienkārši jāpalaiž vaļā. Un vari to atļauties. Nevis turēt roku uz pulsa, bet kļūt par skatītāju, priecāties līdzi un saprast, ka nekas vairs nav no tevis atkarīgs.

– Ļauties vilnim, ko viņi radījuši?

– Jā… “Gatavot kādam ēst.” To jau visi zina – man nenormāli patīk. Kad Ainārs ir prom, saucu savējos, lai tikai varētu ko uztaisīt. “Spēt saņemt drosmi un rīkoties, kā sirdsapziņa vēlas.” Jā, tas laikam ir būtiskākais punkts. Dzīvot – vismaz mēģināt dzīvot – bez bailēm. Jo nav nekā cita, tikai bailes vai mīlestība. Un, kā zinām, bailēs nav mīlestības. Ir jāizvēlas. Tā ir paļāvība, paļaušanās.

– Uzticēšanās?

– Jā. Ja šie trīs aspekti ir attīstīti, tad nav liekulības, melu un baiļu.

– Tu esi garīga ceļa gājēja.

– Nu, kā mēs visi.

– Ne tikai caur kristīgo ticību – tu, šķiet, izmēģini dažādus ceļus, skolotājus. Noteikti ej garīgu ceļu arī caur teātri, jo katra izrāde ir sajūtu laboratorija. Un tomēr tev nav atbildes, kā to trauksmi izravēt?

– Nav. Pieļauju, tas ir kas mūžīgāks par mani. Uz šī mana iemiesojuma laiku. Bet… Ja runājam par izravēšanu un trauksmi kā nezāli, man šķiet, tā ir jāintegrē sevī, jāpieņem. Nevis, ka tas ir normāli, bet – tā ir daļa manis. Brīdī, kad kaut ko pieņem, nevis cīnies pretī un protestē, nevis ignorē, tā trauksme mazinās.

– Vari to mazliet piejaucēt, pieradināt?

– Tā vienkārši ir daļa manis.

– Jaunās izrādes Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta Mihaila Gruzdova režijā anotācijā par mīlestību ir teikts, ka tā ir kā melna čūska, kas izsūc. Arī tāda reizēm ir tās seja?

– Es to sauktu par atkarību, līdzatkarību, fanātismu, fatālismu, bet noteikti ne vārdā mīlestība. Tur jebkas ir sašaurinājies – intelekts, prāts, saprāts, apziņa, zemapziņa. Šai sievietei ir ārkārtīgi daudz iemeslu, kāpēc viņa nonāk tur, kur nonāk. Kāpēc viņa beigās izlemj aiziet no dzīves.

– Tu tik lielu, postošu kaislību saproti?

– Jā.

– Tu viņu spēlēsi, izdzīvosi saprotot, attaisnojot? Vai nosodot?

– Nē, nosodīt to nevar. Nevar nosodīt slimību. Var vienkārši mēģināt par to stāstīt. Un atkal dalīties un rādīt, ka nav viennozīmīgi labais un ļaunais.

– Kādi ir tavi šā pavasara dārgakmentiņi?

– Mani sniegpulkstenīši dārzā un krokusiņi… Vakari mājās un rīta pastaigas… Gājputnu kāši, kas no rīta lido un kliiiiedz (Rēzija to gandrīz izdzied)… Jā, pavasaris kā cerība. Ceriņu krāsā. Un brīnišķīgi, pagājušajā gadā iepazīti, draugi, ar kuriem man ir ļoti skaisti nākotnes plāni.

– Radoši?

– Jā.