"Jāraksta ātri, citādi luga atšālējas kā glāzē ieliets zelterūdens," - atklāti par izcilā Mārtiņa Zīverta dramatisko dzīvi
Izcilais latviešu dramaturgs Mārtiņš Zīverts aptuveni pusi dzīves pavadīja Latvijā, otru pusi – Zviedrijā. Viņa radošajā kontā ir vairāk nekā 50 lugu – komēdijas, traģēdijas, drāmas. Dramaturga dzīve bija gana dramatiska, tā viņu gan nesa augšup, gan svieda lejup. Dzīves nogalē viņš atzina, ka pats galvenais ir piedzimt pareizā laikā un vietā, bet viņam tas nav izdevies.
Otrā pasaules kara beigās Mārtiņš Zīverts emigrēja un patvēruma rada Zviedrijā. Tā nepavisam nebija viņa sapņu zeme, tomēr dzīve tā iegrozījās, ka tur dramaturgs nodzīvoja vairākus gadu desmitus.
Dzīvojot trimdā, Zīverts rakstīja: “Jau kopš jaunības dienām Zviedrija man allaž tēlojusies kā atbaidīga zeme. Pat kā tūrists normālos apstākļos nekad nebūtu to apmeklējis. Aukstums un tumsa man nepatīk. Cik biju lasījis zviedru autorus, arī tiem nebija pievilcīgu vaibstu. Lagerlēva likās banāla ar savu sentimentālo pasaules uztveri, Strindbergs – nelaimes apsēsts maniaks, studiju objekts psihopatologiem. Un tomēr – kāda likteņa ironija! – šai zemē nu nācies nodzīvot jau gandrīz 30 gadu.”
Tā dramaturgs rakstīja septiņdesmitajos gados. Zviedrijā viņš nodzīvoja pavisam 45 gadus – līdz pat mūža beigām. Interesanti, ka pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās padomju amatpersonas bija visai ieinteresētas, lai Zīverts atgrieztos dzimtenē un kļūtu par Latvijas PSR dramaturgu. Tā būtu sava veida ideoloģiska uzvara – dabūt izcilo rakstnieku atpakaļ padomju Latvijā.
1958. gada 18. septembrī Dailes teātrī izcilu jauniestudējumu piedzīvoja Zīverta luga Minhauzena precības ar Viju Artmani un Hariju Liepiņu galvenajās lomās. Tas bija piemērots brīdis, lai aicinātu lugas autoru braukt mājās. Vēstules ar aicinājumu atgriezties dzimtenē viņam rakstīja gan Dailes teātra galvenais režisors Eduards Smiļģis, gan toreizējais LPSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš. Ministrs rakstīja: “Cienījamo meistar! Jūsu lugu izrāžu teicamie panākumi Latvijas teātros rosina domu par Jūsu atgriešanos dzimtenē. Tauta Jūs nav aizmirsusi. Līdz šai baltajai dienai tā Jūs cienī un mīl, tā Jūs gaida mājās.”
Zīvertam tika piedāvāta literārās daļas vadītāja vieta Dailes teātrī un kopīgs darbs ar teātra galveno režisoru – Padomju Savienības Tautas mākslinieku Eduardu Smiļģi. Ministrs solīja, ka Zīvertam tiks atrasts piemērots dzīvoklis. Savā atbildes vēstulē dramaturgs bija korekts, taču atturīgs. Viņš pieklājīgi attiecās no piedāvājuma un pieminēja – ja kara beigās nebūtu emigrējis, tad, visticamāk, būtu izsūtīts uz Sibīriju. Daudz tiešāk viņš izteicās vēstulē Smiļģim: “Jūs jautājat, kāpēc es neatgriežos mājās. Bet ko es tur darīšu? Pie jums visi autori lugas raksta kā viens. Ja es tur būtu, man vajadzētu rakstīt tāpat.”
Tiesa gan, vilinājums redzēt dzimteni Mārtiņam Zīvertam bija nepārvarams – viņš vairākkārt viesojās Latvijā kā tūrists. Pirmoreiz viņš ieradās 1969. gadā un vēlāk savās atmiņās rakstīja, ka, staigājot pa Rīgu, lielākoties dzirdējis krievu valodu. Kāds partijnieks sarunā ar Zīvertu gan aizrādījis, ka trimdas prese melo, apgalvojot, ka Rīgā palicis maz latviešu. Ar rūgtu ironiju Zīverts atzinis, ka partijniekam taisnība – Rīgā esot daudz vairāk latviešu nekā Stokholmā.
Mārtiņš Zīverts piedzīvoja gan Atmodu, gan vēsturisko 1990. gada. 4. maija deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Beigu beigās viņš arī atgriezās mājās – 1990. gada 17. novembrī urna ar dramaturga pelniem tika apglabāta Rīgas Meža kapos.
Kāds bija izcilā rakstnieka mūžs, studijas Romā, dzīve Latvijā un Zviedrijā, viņa askētiskais raksturs un trīs laulības, atceras žurnāls "Patiesā Dzīve".
