Mūzikas brīnumbērns Laima Jansone: "Vēlēšanās piepildās. Bez māņticības"

Daudzi atzīst, ka pirmais iespaids par tevi esot – jauka meitene. Ko viņi atklāj, kad iepazīst tevi tuvāk?

Jā, interesanti. Redz, man patīk būt harmonijā ar sevi un citiem, bet, protams, ar mēru. Ja galīgi kāpj uz galvas, dara kaut ko tādu, kas nešķiet līdz galam godīgi, varu arī sasparoties. Kā kokles mūzikā – ir gan meditatīvais slānis, gan tur iekšā dzīvojošais panks, dumpinieks.

Tas dumpinieks pamodās 21. gadsimtā vai bija jau agrāk?

Bija, bija! Latviešiem tomēr ir savs temperaments, kaut vai suiti ar savu stāju un krāsām. Būtībā esmu diezgan kautrīgs cilvēks, taču, ja tu parādies uz skatuves, bet komunikācijā esi introverts, tevi automātiski uzskata par iedomīgu. Un tev pašam šī robeža jāpārkāpj, jāpārvar savas barjeras, kautrīgums. Par latviešu mentalitāti – mums šķiet, ja paklusēsim, tad mūs sapratīs un pieņems. Bet, ja mēs nepasakām, citi taču nesaprot, kas viņiem jāsaprot! Tāpēc jāiet un jārunā.

Uz kā balstās tava mūzikas, dzīves filozofija?

Man nepietiek ar vienkāršiem skaidrojumiem – ka cilvēks piedzimst, nomirst, un ar to viss beidzas. Šāda pasaule nav interesanta. Ir vajadzīgs kaut kas pāri visam – citi to dēvē par ticību. Man šis dvēseles stāvoklis, iekšējā sajūta ir ļoti svarīga. Tas gan neizslēdz nonākšanu iekšējās pretrunās, jo es diezgan lielā mērā esmu ideāliste, bet, kā zināms, līdz saviem ideāliem arī kāds gabals ir ejams. Vēl viens no maniem vaļiem ir iedvesma, tā ietver daudz – prieku, mīlestību, skumjas, tā ir tāda... impulsu ķēde.

Iedvesma mēdz materializēties dzejolī, skaņdarbā, gleznā. Kā ir tev?

Tas nav tik vienkārši. Iedvesma ir veids, kā dzīvot, būt.

Ko tev nozīmē darbs ar sevi?

Milzīgas pārmaiņas, maksāšanu par savām kļūdām, to, vai tu no tām mācies vai ne... Varbūt kādam ir priekšstats, ka manā dzīvē viss ir ārkārtīgi saulaini, tomēr ir gadījies maksāt pietiekami augstu cenu.

Ar ko maksā tu?

Lai paliek! Ja kaut kas ir pārvarēts, tajā nav jāatgriežas. Šovasar, pateicoties raidījumam SkaņuSaite, kurš būs Latvijas Televīzijā, viesojāmies pie Fēru salu dziedātājas Aivoras. Viņa sarīkoja mājas koncertu, tas bija īpašs brīdis. Iepriekšējā vakarā koncerts tika izsludināts Facebook. Tiem, kas vēlējās ierasties, bija jākonsultējas ar Aivoras māti. Divu stundu laikā vietas bija rezervētas. Arī man bija iespēja spēlēt. Koncerts notika milzīgā, ar purpurkrāsas svečturiem, lampiņām un maziem nieciņiem pilnā viesistabā. Ārkārtīgi mājīgi.

Aivora koncertu sāka ar dziesmu Purple Flowers, paskaidrojot, ka laikā, kad viņas māte slimojusi ar vēzi, viņa nav varējusi būt blakus, tāpēc sarakstījusi ļoti sirsnīgu dziesmu. Tās laikā klātesošie raudāja krokodila asaras. Tagad viņas māti redzam kā dzīvespriecīgu pusmūža sievieti, un, ja šajā namā ienāktu vidusmēra cilvēks, viņš apskaustu viņu par to, cik labi viņa izskatās, cik viņai forši hobiji. Nepateiksi, ka šis cilvēkam ir bijis vēzis. Viņas absolūtā izvēle ir bijusi dzīvot. Tā bija ārkārtīgi iedvesmojoša tikšanās.

Vai tu būtu gatava arī savas mājas durvis atvērt nepazīstamiem cilvēkiem?

Kad man būs mājas, labprāt! Tā ir viena no manām dziļākajām nākotnes vēlmēm. Es tiecos pēc vietas, ko tiešām varētu dēvēt par savām mājām un kas būtu atvērtas saviem cilvēkiem. Patiesībā nav svarīgi, vai viņi bijuši pazīstami iepriekš. Ja viņi ciena tevi, tavu mūziku, tad ir savējie.

Tu esi sastapusi daudz savējo – Latvijā, pasaulē?

Pirms vairākiem gadiem man pietrūka domubiedru, tāpēc ļoti svarīgi bija pirmie braucieni ārpus Latvijas – uz Somiju, Skandināviju, tikšanās ar mūziķiem, kas ieradušies no citurienes, kas ir saistīti ar indiešu vai ziemeļnieku kultūrām. Daudz man svarīgu cilvēku ir ārpus Latvijas robežām, un man ir svarīgi ar viņiem uzturēt komunikāciju, satikties, spēlēt. Pamazām sāku just līdzīgas intereses arī Latvijā. Muzikālā komunikācija, iespējams, rada daudz dziļāku saikni, tajā ir daudz sajūtu, par kurām nerunā, bet kuras atpazīsti otrā cilvēkā, saproti. Tajā ir kaut kas īpašs. Es priecājos par šādiem brīžiem un saspēlēm.

Tu esi Rīgas meitene, no Latgales priekšpilsētas?

Mācījos Latgales priekšpilsētas mūzikas un mākslas skolā, kurā tagad strādāju.

Tevi pielika pie instrumenta ar domu, ka sēdēsi tautastērpā un spēlēsi Krauklīt’s sēž ozolā?

Kokli pirmoreiz dzirdēju bērnībā. Multfilmā Man vienai māsiņai skan Iļģu mūzika, un tas manī ļoti dziļi iesēdās. Es jau kā mazs bērns čīkstēju, ka vēlos spēlēt šo instrumentu. Manī bija milzīga iekšējā vilkme. Mūzikas skolā apguvu koncertkokli, paralēli – to, kas saistīta ar folkloristiem, etnogrāfisko kokli. Mediņu mūzikas vidusskolā iestājos nevis kokles, bet mūzikas teorijas klasē. Mūzikas akadēmijā studēju etnomuzikoloģiju. Nesen Introvertās mākslas festivālā spēlējām kopā ar Sauļu Petreiki un viņa grupu no Lietuvas. Pēc koncerta Ventspilī aizbraucām uz Vecrīgu, bija jau trīs naktī un sirsnīgas sarunas par visu ko. Arī par to, kāds ir katra tumšākais noslēpums. Izrādās, viens no viņu grupas ikdienā strādā policijā, savukārt es mācu mūzikas vēsturi bērniem.

Un tie bija paši tumšākie noslēpumi...?

Jā! Mūziķim. Absolūtam praktiķim teorētiskie priekšmeti reizēm uzdzen šermuļus (smejas).

Tavi vecāki ir saistīti ar mūziku?

Nē. Kad studēju etnomuzikoloģiju, braucām lauka pētījumos pie teicējiem, un es mazliet apskaudu tos, kas nāk no muzikantu ģimenēm. Viņi ir vistiešākie tradīcijas nesēji.

Kurā skolā tu mācījies?

Tā ir vēl viena interesanta pieredze, jo līdz vidusskolai mācījos Rīgas Kristīgajā vidusskolā. Mūzikas skolā bija nelielas pretrunas starp etnogrāfisko un koncertkokli, taču te vēl bija stāsts par to, kā var mācīties kristīgajā skolā un vienlaikus sadarboties ar folkloristiem. Tas liek daudz mācīties un pamanīt, kā cilvēki komunicē, kas ir viņu vērtības. Patiesībā pretrunu nav. Neviena reliģija, neviena īsta ideja nevirza uz konfliktiem, to dara cilvēki paši.

Bet iekšējas pretrunas?

Kādu laiku bija. Bet tas bija pamatskolā un nav vairs aktuāli.

Esi kristīgs cilvēks vai piederi pie latviešu dzīvesziņas? Kaut kur pa vidu? Un – vai vispār iespējams būt pa vidu?

Manuprāt, neatkarīgi no manas atbildes katram ir savs priekšstats par to, kas ir kas. Ar to, ka cilvēks sevi kaut kā pozicionē, ir par maz. Mani iedvesmo individuāli sava ceļa gājēji, cilvēki, kuros mājo miers un labestība, viņos ir vērts ieklausīties.

Kā tu ceļo – tev ir draugu pulciņš, plānojat maršrutu, pērkat biļetes?

Par ceļošanu es saucu koncertus ārpus Latvijas, vienmēr cenšos paredzēt kaut vienu papildu dienu, lai iepazītu to vietu. Piemēram, vakarnakt atlidoju no literatūras festivāla Lejassaksijā. Dzīvojām milzīgā villā, kas izskatījās kā no vācu romantiskā kino, bet tajā pašā laikā tur nebija nekā, pat veikala! Tā atkal bija jauna pieredze, kaut kas neparasts.

Nepieradinātos ceļojumos ar mugursomu plecos nedodies?

Nē, laikam mīlu komfortu, bet brauciens uz Fēru salām jau bija pietiekami nepieradināts. Atkarībā no laika apstākļiem scenārijs veidojas uz vietas. Ainavas ir absolūti brīnišķīgas – kā Jaunzēlandē, salas atrodas starp Skotiju un Islandi. Klimats diezgan nežēlīgs, visu gadu ap plus 10, migla, lietus, kalni, kalnu purvi. Tur pat čūskas un abinieki nedzīvo. Viņiem ir Troļļu kalni, viss tāds mītisks, dabas pildīts, kā pasakā. Un cilvēkos, kas tajā visā dzīvo, piemēram, vietējos kuģotājos, ir gan skarbums, gan dziļš skaistums. Ziemeļu salās cilvēki savstarpēji ir ārkārtīgi draudzīgi, labestīgi, kas ļoti atšķiras no pilsētām, vidienēm. Viens iemesls ir praktiskas dabas – ja viņi neturēsies kopā, tad neizdzīvos.

Tevi pievelk daba, nevis metropoles?

Mani saista ziemeļu skarbums, bet arī pilsētās cenšos atrast skaistumu, piemēram, Florence ar savām mākslas galerijām ir brīnišķīga. Pilsētās var atrast to, kas saistīts ar mākslu, cilvēku radītām lietām. Savukārt mežonīgā dabā ir tas, ko cilvēks nevar izveidot.

Tev Latvijā ir savas mājas?

Teiksim tā, esmu ceļā uz savu māju veidošanu. Esmu diezgan daudz par to domājusi, un es teiktu, ka vēlēšanās piepildās. Agrāk vai vēlāk. Tur nevajag nekādu māņticību, ticību vai vēl kaut ko. Piemērs tīri no psiholoģijas – pieaudzis cilvēks, 30 gadu, brīnišķīga karjera, bet viņš pēkšņi sāk pirkt kaudzēm datorspēļu, jo bērnībā ir to vēlējies, bet nav varējis piepildīt. Es pati pirms vairākiem gadiem vēlējos apmeklēt pasaules skaistākās vietas, jo tā ir pieredze, ko neviens nevar atņemt. U

n tas ir piepildījies. Ir arī vēlēšanās, kas nepiepildās. Domāju, tāpēc, ka mēs forsējam, gribam par ātru. Varbūt tā ir mana atbilde par savām mājām. Zinu, ka vēl diezgan aktīvi ceļošu, tāpēc man svarīgāka ir apmešanās vieta. Man pietiekami daudz jāizbraukājas, lai vienā brīdī varētu piezemēties un veidot vienu dzīves vietu, stabilitāti. Un tad atkal var skatīties, kā būs tālāk.

Kāda tava draudzene atzina, ka spēlējot esi atplaukusi sievišķīgi. Pati esi pamanījusi, ka tevī kaut kas mainās?

Pēdējais gads bijis ļoti interesants tieši personīgajā izaugsmē. Jo pienāk brīdis, kad nākas novilkt diezgan stingras robežas ar kaut kādu savu... nezinu, iepriekšējo dzīvi. Es to sauktu par tādu kā pieaugšanu vai pat iniciāciju, kam izej cauri un daudz ko ieraugi citādi. Tas ir ļoti svarīgs process.

Tas saistās arī ar ideālu zudumu?

Nekādā gadījumā! Tas saistās tieši ar neatteikšanos no ideāliem (smejas).

Ar ilūziju zudumu?

Jā, lielā mērā, bet arī ar sapratni, ka ar tevi nav jānotiek tikai labām lietām. Ka var notikt arī tā, ka tuvi cilvēki iegrūž dunci ribās, ka ir tādi, kurus tu zaudē... Prasme to pieņemt ir diezgan liela izaugšana, kas prasa lielu darbu ar sevi. Bet tas ir vajadzīgs! Un arī sievišķība man ir svarīga. Tāpēc jau sievietes ir sievietes, un vīrieši ir vīrieši; manuprāt, cilvēki savstarpēji viens otru veido. Gan tie, kas ir uz skatuves, gan tie, kas atbalsta tos, kas ir uz skatuves, gan tie, kas klausās, gan tie, kas ir draugi. Mēs patiesībā esam kā māls viens otra rokās. Un ir lietas, ko ieraugām un saprotam tikai ar laika distanci.

Viena no pieredzēm man bija pirms vairākiem gadiem Introvertās mūzikas festivālā, vienā no pirmajiem solo koncertiem. Viss koncerts tika spēlēts bez pārtraukuma un bez aplausiem pa vidu. Tās bija 60 minūtes tīras skaņas. Ļoti meditatīvas, klusinātas, iekšējas skaņas. Brīdī, kad tas beidzas, ir tāds pārdzīvojums! Tu esi bijis tajā klusumā, koncentrējies, gan kā spēlētājs, gan klausītājs, un kaut kas ir mainījies! Tā ir mūzikas terapija. Tu pat nevari pateikt – kas, bet kaut kas ļoti būtiski ir mainījies tevī pašā...

Tas zināmā mērā saistīts ar emocionālu ekshibicionismu – uz skatuves tev jāatklājas, dvēsele jāizliek apskatei.

Tāpēc jau tas ir darbs ar sevi – ja kaut ko negribi rādīt, tas no sevis ir jāiztīra.

Un ko tu negribi rādīt?

Tādas šķautnes noteikti ir vairākas. Grūti teikt, jo patiesībā esmu ļoti laimīgs cilvēks (smejas). Domāju, no sevis jātīra ārā dusmas, aizvainojums, konflikti. Tādas izjūtas mīt katrā cilvēkā. Tomēr nav nekas slikts, ja aktieris vai dziedātājs reizēm savā sniegumā ieliek arī agresīvākas emocijas, jo arī tas skatītājam palīdz attīrīties.

Saskatīt kaut ko no sevis?

Jā! Es līdz galam neizprotu cilvēkus, kas visu laiku spēlē ļoti vienkāršu, mierīgu mūziku un paši uzskata, ka ir ļoti apgaroti. Es tam vienkārši neticu! Katrā ir bijušas sāpes, dusmas – nu, nevajag liekuļot! Un tas varbūt ir tas mans panks, kas reizēm var nospēlēt arī kādu skarbāku noti.

Tā ir tava enerģētika, kuru piemin profesionāļi, kuri ar tevi kopā strādājuši. Kaut vai tavā stājā – tu nevis mierīgi sēdi ar kokli, bet piecelies kājās. Arī tā ir sava ceļa iešana – no tehniskām lietām līdz idejai, filozofijai, komunikācijai.

Man šķiet, ja es vidusskolas laikā pateiktu, ar ko nodarbošos, visi domātu, ka esmu mazliet sajukusi. Ceļš ir izveidojies diezgan neordinārs. Tas zināmā mērā ir liktenis, cilvēki, kas īstajā brīdī bijuši blakus kā skolotāji, pavirzījuši, ieteikuši. Viņi ir šeit, Latvijā, es varu tikai teikt paldies!

Esi arī strīdējusies ar skolotājiem, kas gribējuši tevi ielikt rāmītī?

Ir cilvēki, kam esmu bijusi diezgan liels pārbaudījums.

Mētājuši tevi kā karstu kartupeli?

Varbūt... Mana īpašā profesore Somijā ir Arja Kastinena. Viņa spēlē absolūti brīnišķīgu, iekšēju, mierīgu improvizētu kanteļu mūziku, bet – ārkārtīgi bagātīgu, piepildītu (kanteles ir ļoti tuvs instruments koklei, bet nav gluži tas pats). Es viņai varēju uzdot ļoti tehniskus jautājumus, bet viņas būtiskākā mācība man bija teikums, ka VISS IR IESPĒJAMS. Tas nozīmē – ej un dari!

Manuprāt, ar to mēs mentalitātes ziņā atšķiramies no ziemeļniekiem, no tās pašas Aivoras, kas uzaugusi Fēru salās, savā ziņā nekurienē – fjordi, ūdeņi, sala... Tur nekā nav! Cilvēks tur vienkārši uzaug, un, ja viņam patīk dziedāt, rakstīt dziesmas, viņš, ne mirkli nešauboties, vienkārši to dara. Savukārt mans ceļš, kamēr sāku strādāt kā brīvmāksliniece ar kokli, bija pietiekami pretrunīgs, jo domāju – vai es varēšu to un to?

Jānotic sev un tam, ka tas būs vajadzīgs vēl kādam?

Latvijā tiešām cilvēki ļoti bieži prasa – kam tas būs vajadzīgs? Vai man kāds par to varēs samaksāt? Vai es varēšu... Nevajag tam ļauties! Ja gribi kļūt par ķirurgu, atrodi visus veidus, kā to izdarīt. Ja par slavenu dziedātāju – arī atrodi! Ja gribi labu mašīnu, ej un dari! Tā ir atgriešanās pie tēmas par vēlēšanos. Varbūt mēs par maz vēlāmies?

Baidāmies vēlēties?

Varbūt mums pat neienāk prātā doma, ka varam uzdrīkstēties vēlēties, tāpēc mēs samierināmies ar to, kas mums dots. Reizē dusmojamies, ka citi dzīvo labāk, tomēr paši nesaņemamies pateikt – jā, es gribu lielu, labi izremontētu māju, gribu foršu mašīnu! Mums jāsāk sev teikt – es to patiešām gribu, un es atradīšu veidu, kā to izdarīt, nedarot pāri citiem. Paskaties uz skandināvu mūziķiem, kuri nāk no nekurienes, bet ir sasnieguši visu. Viņi nedomā, kas viņiem par to būs, bet iet un dara to, ko grib, jo viss ir iespējams!

Tavā dzīvē ir realizējies šis princips. Daudzi, kam kokle ir hobija līmenī, aiziet studēt par juristiem, ārstiem. Tu ar to jau vari pelnīt.

Jā! Un man ir vēl viens stāsts par vēlēšanos. Mācoties pamatskolā, zināju tikai dažus cilvēkus, kas  spētu nospēlēt solo uz etnogrāfiskās kokles. Un mani ļoti biedēja, ka tas pazudīs, izslīdēs cauri pirkstiem kā smiltis, vairs nebūs... Tas ir tas, ko teicu par domubiedru trūkumu, ka viss ir zūdošs, aizejošs. Un sapratu, ka vēlos, lai būtu citādi.

Tā jau tāda misijas apziņa. Daudzi pamatskolā par to nedomā.

Bija tā vilkme. Un spīts. Vēlējos atrast kaut ko tādu, kas ieinteresētu citus. Piemēram, ka etnogrāfiskā kokle var skanēt arī ar akadēmiskiem instrumentiem, pat ar orķestri. Pirms kāda laika tas šķita kaut kas neiespējams. Šobrīd kokle mūsu sabiedrībā ir pašsaprotama, cilvēki paši tās darina, spēlē. Tas dod apziņu, kas ļoti atšķiras no tās iekšējās vientulības sajūtas, kāda manī bija pirms kāda laika.

Tu esi spurains cilvēks? Kā tu domā – ar tevi ir viegli?

Domāju, ar mani ir diezgan grūti, jo es prasu ne tikai no sevis, bet arī no citiem. Tieši šobrīd ir pieaugšanas, rakstura audzināšanas posms. Ziemeļi ir kā absolūta iedvesma. Varbūt tāpēc, ka tuvumā nav tuksneša, nezinu, kāda sajūta ir tajā. Ziemeļu plašumos vari aizbraukt uz vientuļu namiņu, tur ir auksti, sniegs, gandrīz polārā nakts, varbūt tur ir ciematiņš, kurā dzīvo cilvēki desmit, bet tur nevienu brīdi nav vientulības sajūtas!

Viņi ir absolūtā vienotībā ar vidi, dabu, un neko vairāk nevajag! Viņi ir piepildīti. Tas, manuprāt, ir fantastiski. Tādas vietas liek izvērtēt konfliktus, domstarpības. Reizēm jāpieņem skarbāki lēmumi, tomēr jāmācās arī ieklausīties citos, nevis tikai uzstiept savu. Patlaban apzināti strādāju ar savu raksturu, mācos paraudzīties arī no citiem skatpunktiem. Tas ir pakāpenisks process.

Arī tur iznāk balansēt – lai nekļūtu pavisam par košļeni.

Tas vispār nav variants, bet ir ļoti svarīgi izvērtēt, vai konflikts ir vajadzīgs vai nav.

Draugi ļauj tev dominēt vai spurojas pretī?

Man apkārt ir daudz brīnišķīgu, radošu cilvēku – aktīvi, enerģiski, iniciatīvas pilni. Man tādi patīk. Man patīk arī paklusēt, un, ja kāds dominē, ir forši! Ikdienas komunikācijā nebūšu cilvēks, kurš skries uz visiem tusiņiem, izklaidēm. Mans lauks ir mūzika, man vajadzīgi gan koncerti dažādos sastāvos, gan solo, kad varu atgriezties pie savas būtības. Tas ir daudz svarīgāk nekā ballītē teikt garākas runas par citiem.

Kāda būtu ideālā ballīte, uz kuru tu gribētu aiziet?

Nav tādas ideālās ballītes. Man gribētos, lai katrs cilvēks strādā ar sevi, nevis meklē otru, kurš atrisinās viņa problēmas, uzlādēs. Man nepatīk, ja sāk ar negatīvo – tajā koncertā, izrādē bija slikti tas un tas, cilvēki ir tādi, politika šitāda. Vajadzētu iemācīties neielaist sevī negācijas, runāt par pozitīvo. No tāda cilvēka vienmēr būs ko mācīties.

Kādas trakas lietas tu dzīvē esi darījusi?

Katram jau tajā palaidnību pūrā kaut kas ir, tas pieder pie dzīves. Viena no pārgalvīgākajām – pirms vairākiem gadiem ar režisoru Olafu Okonovu un vēl vairākiem cilvēkiem bijām Indijā. Deli par godu vienai no daudzajām indiešu dievībām norisinājās Durgas festivāls. Cauri visai pilsētai cita pēc citas brauca milzīgas kravas mašīnas, visur milzīgas izkrāsotas statujas. Viņi dzied, spēlē, ik pa laiciņam apstājas ielas malā, izkāpj, dejo. Kad indieši ierauga balto cilvēku, nāk fotografēties, cienā ar banāniem, grib draudzēties. Viena no mašīnām mūs uzaicināja braukt līdzi, tas bija naktī pirms lidojuma uz Latviju. Jā, viņi mūs izlaidīšot netālu no mūsu viesnīcas.

Braucām kādas piecas stundas nezin kur, satumsa. Un indieši, izrādās, lieto arī stipro alkoholu. Vienā brīdī kājas bija aukstas. Tu brauc milzīgā fūrē nezin kur, tā neapstājas, ir nakts, bet pēc pāris stundām – lidmašīna, kuru nevajadzētu nokavēt. Tas bija tāds, kā smējāmies – Durga, Durga! Izdejojāmies kārtīgi un, tiklīdz tikām no mašīnas nost, ņēmām pirmo tuk-tuku (indiešu taksometrs) un stundu braucām atpakaļ uz viesnīcu. Laimīgi paguvām uz lidmašīnu. Viss beidzās labi, bet tā ir viena no trakulībām, ko laikam neatkārtotu.

Esi teikusi – lai varētu spēlēt, ir arī dzīve jādzīvo – lai ir ko spēlēt.

Jā, tā ir!

Durga-durga varbūt ir maza dzīves dzīvošana, ne tikai etnostudijas.

Etnomuzikoloģija ir ļoti interesanta un man tuva. Manī vienmēr bijusi interese par citām kultūrām, reliģijām, sabiedrībām, un ne tikai etniskā nozīmē. Arī par mūsdienu subkultūrām, piemēram, pankiem, metālistiem. Senākos laikos bija cilvēki, kas brauca pie tikko atklātām ciltīm, lai saprastu, kā veidojas viņu dzīves stils, reliģija, pat ekonomiskās sistēmas. Komunikācijā ar indiešiem, japāņiem un ziemeļniekiem esmu sapratusi – kad tev pretī ir spēcīgs citas kultūras pārstāvis, jābūt gatavam uz pilnīgi visu. Nedrīksti nobīties, jābūt atvērtam.

Ar raidījumu SkaņuSaite vasaras sākumā viesojāmies pie basku grupas Oreka Tx, kas oktobrī uzstāsies Latvijā festivālā Porta. Brauciena laikā devāmies pastaigā gar klintīm, ārkārtīgi skaistā vietā. Tur viens muzikants spēlēja alboku – basku pūšamo instrumentu, kaut ko starp ganu ragu un dūdām. Iepazīstoties sekoja ļoti tiešs jautājums – ko jūs meklējat basku zemē? Un tas nebija joks, bet tiešāk par tiešu. Vēlāk, kad izskaidrojām savu interesi par basku mūziku un mūzikas instrumentiem, sekoja arī zināma laipnība, tomēr situāciju, kurās var iekulties, netrūkst.

Vai var teikt, ka etnomūzika ir patiesāka, ar mazāku uzslāņojumu? Ka tā atspoguļo cilvēka pirmatnējo būtību, dvēseles pamatu, lielos jautājumus par dzīvību un nāvi, Dievu, pasaules uzbūvi, arī mātes sūtību, mīlestību, divu cilvēku attiecībām...?

Domāju, cilvēkam ir svarīgi stāvēt ar abām kājām uz zemes, sajust savas saknes. Ja tev ir skaidrs, kas tu esi, tad vari pieņemt arī citus – nav jābaidās, jo tev nav ko atņemt. Kamēr latvietis dziedās savas dziesmas, ar viņu viss būs kārtībā. Grāmatā “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” ļoti veiksmīgi parādīts, kā senajos mītos, pasakās tiek apspēlēti arhetipi – pirmmāte, dzīvības un nāves, attiecību jautājumi, kā pārvarami iniciācijas posmi, kas ir katra cilvēka dzīvē. Patiesībā tautasdziesmas ir pilnas ar to, jautājums tikai, cik dziļi mēs spējam tam atvērties.

Tas ir brīnums, ka dažos pantiņos var ietvert gandrīz visu. Cilvēks saprot, kāda ir lietu kārtība. Mani ļoti fascinē Latvijas teicējas. Festivālā “Baltica” Mazajā ģildē uzstājās teicēja Margarita Šakina. Es viņu atceros kā brīnumu – pilnā tautastērpā, sirmā vecumā, bet absolūtā mierā, gaišumā. Viņa nav mācījusies profesionāli dziedāt, bet viņā bija tik dziļa gudrība un piepildījums, ka vari smelties no katra vārda. Apbrīnojami, ja cilvēks vecumdienās var tā dzīvot. Tas ir tas, uz ko vajadzētu tiekties – uz gaišumu un zināšanu, nevis atmest ar roku – viss beidzies.

Vai tevī tā pirmsieviete dzīvo? Domas par mājām varbūt arī pie tās dziņas pieder?

Ir, ir. Ņemas! (Smejas.)

Tu viņu klusini vai ļaujies?

Mēs ar viņu esam sarunājušas, ka es vispirms izceļojos, cik spēju... Ir paredzēti braucieni uz Austrāliju un Japānu, turneja pie Amerikas latviešiem, pa vidu mazie braucieni – tas viss līdz gada beigām. Laikam tā pirmsieviete vēlas mani tā nogurdināt, lai tiešām tiktu pieņemts lēmums veidot mājas tepat, Latvijā, un uz laiku palikt mierā.

Sandra Landorfa, žurnāls “OK!” / Foto: Miks Užāns, Shutterstock, no Laimas privātā arhīva