Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Patiesība par leģendāro Kaupēnu: brutāls lielceļa laupītājs, nevis romantiķis 19

Sievietēm
22. februārī 05:29 2020. gada 22. februārī 05:29
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"

Triekšanās ar galvu sienā

Tiesas procesā atklājās interesantas lietas, proti, par vairākiem Kaupēna noziegumiem bija notiesātas citas personas. Piemēram, kādam Jānim Staņķim jau bija izpildīts nāvessods, bet kādā citā Kaupēna laupīšanas lietā tika notiesāts Pēteris Saulītis. Kara tiesa Jelgavā viņam bija piespriedusi nāvessodu, bet vēlāk sodu mainījusi, to aizstājot ar mūža ieslodzījumu. Arī Jēkabs Vītoliņš un Augusts Vaļūnas bija cietuši Kaupēna dēļ – viņi cietumā bija pavadījuši vairākus gadus.

Kad tiesa tuvojās beigām, Kaupēna uzvedība krasi mainījās – bravūru nomainīja fizisks un garīgs sabrukums. Prese rakstīja, ka Kaupēns līdz pat pēdējam brīdim bija ticējis, ka sliktākajā gadījumā viņam draud spaidu darbi uz desmit gadiem. Izmeklēšanas laikā policisti viņam rādījuši likuma pantu, pēc kura sods būtu nosakāms līdz desmit gadiem, ja vien viņš vaļsirdīgi atzīsies. Procesa starpbrīžos Kaupēns sarunās ar žurnālistiem pauda pārliecību, ka dienests Latvijas armijā un vaļsirdīgā atzīšanās mīkstinās sodu. “Sods nav priekš cilvēka iznīcināšanas, bet labošanas. Kaut esmu grēkojis, tomēr varu laboties.”

Kad tiesas beigās apsūdzētais saprata, ka, visticamāk, viņam tiks piespriests nāvessods, viņu pārņēma šausmas un izmisums. Viņš uzvedās kā krātiņā iedzīts zvērs. Prese rakstīja, ka Kaupēns simulē vājprātu, lai izvairītos no soda. Apsūdzētais pēkšņi atteicās iet uz tiesu – viņu no cietuma uz tiesas namu aizveda ratos, bet tiesas zālē ienesa kareivji. Sēžot zālē, Kaupēns dauzīja galvu pret sienu un kliedza: “Es esmu Kristus māceklis! Mana svētku diena tuvojas! Mana dvēsele aptumšojas. Es neesmu vairs dzīvs. Šī pasaule man vairs nav derīga. Manī rit iekšēja cīņa.” Kad apsūdzēto gribēja vest uz tualeti, viņš stiklainām acīm vērās kareivjos un turpat uz sola apčurājās, tad izslējās un  atkal metās ar galvu sienā. Šķita, viņš ir sajucis prātā. Kaupēna advokāts lūdza nozīmēt psihiatrisko ekspertīzi, taču tiesa pēc pusstundu ilgas apriešanās šo priekšlikumu noraidīja.

Savā pēdējā vārdā Kaupēns centās iežēlināt tiesu un solīja laboties. Viņš skaidroja, jaunībā bija sapinies ar sliktiem cilvēkiem un tāpēc nostājies uz noziedzības ceļa. Kaupēns teica: “Es paklupu un iestigu noziedzīgās pēdās. Ja ļaunums cilvēku ir sagrābis, tad viņš nevar atsvabināties. Tas rauj to bezdibenī, līdz pienāk ceļa gals, par ko tas nemaz nav domājis. No tā laika arī viss sākās. Manī virsroku ņēma ļaunais cilvēks. Mani pārņēma ļaunas dziņas. Prāts nespēja temperamentu savaldīt. Ir augstāka vara, kura valda pār cilvēku. Man nekādu zināšanu nebija. Mana dvēsele bija ar tumsību apstulbota… Ja mēs pasaulē būtu vienlīdzīgi nākuši, grēka nebūtu. Lai cilvēki nedomā cits pār citu valdīt… Es jau teicu… ir kāda augstāka vara.

Esmu Svētiem rakstiem pieslējies. Lasīju šos rakstus, lai no šīs pasaules neaizietu tukšā. Savas gara dāvanas ņemšu līdz. Neviens nevar apstrīdēt, ka būs augšāmcelšanās. Arī man prāts apskaidrojās. Man žēl atstāt to, ko cietumā esmu mācījies. Cietumā gūtās atziņas ir ideāls, kas rāda gaismu. Caur to esmu guvis iekšējo dvēseles apgaismojumu. Ar to gan nevar aizstāvēties. Sabiedrība apgalvo, ka esmu pelnījis sodu. Cilvēku nevajag iznīcināt, bet labot un dot iespēju laboties, darīt labu un pierādīt labo gribu.

Es negribu ilgāk uzkavēties pie Svētiem rakstiem, tādēļ teikšu pēdējo slēdzienu: Augstās Kara tiesas lielo sesiju pazemīgi lūdzu ievērot manu vaļsirdīgo atzīšanos. Es negribu neko slēpt, jo esmu daudz pārkāpis. Man pašam bijis no daudziem darbiem jācieš. Atzīstu, ka esmu pārkāpis likumu. Staigājot pagāna ceļus, man nebija likuma. Tagad no manas sirds līst ūdens un asinis par to, ko esmu savas cilts brāļiem nodarījis. Vai tikšu še apžēlots, nezinu, bet Dieva priekšā tomēr atradīšu žēlastību. Biju pakritis, bet tagad esmu augšāmcēlies. Ja mani nosodīs, tad lai notiek Dieva prāts. Es pārsūdzēšu lietu kasācijā. Ar to savas domas esmu izteicis.”

Tiesa atzina Ansi Kaupēnu par vainīgu 35 smagos noziegumos un piesprieda viņam nāvessodu pakarot. Nāvessods tika piespriests arī viņa līdzzinātājam Voldemāram Piebalgam, savukārt Jāni Vālodzi sodīja ar spaidu darbiem uz mūžu. Jānim Rubenim piesprieda astoņus mēnešus ilgu ieslodzījumu, Kaupēna māsai Anetei Bubeltei – trīs gadus pārmācības namā.

1927. gada 17. aprīlī Latvijas Kara virstiesa noraidīja Kaupēna kasācijas sūdzību, tā paša gada 5. maijā Valsts prezidents Gustavs Zemgals noraidīja Kaupēna apžēlošanas lūgumu. Nāvessodu izpildīja naktī uz 6. maiju, par soda vietu tika izraudzīts mežs netālu no Jelgavas. Vietu, kur apglabāja Ansi Kaupēnu, rūpīgi nolīdzināja, lai neviens to neuzietu.

4 /4

Citi šobrīd lasa

Kad dzīve apmet kūleni. Liepājas jūrnieks Dmitrijs Lopotovs: "Kuģis nogrima 15 metru no manis" 5
Kā viens foto no Rīgas domes satricināja internetu 21
"Patiesību zina tikai vecākais dēls" - kāpēc pazušanas pakalpojums Japānā ir tik pieprasīts? 4
Skatīt visus komentārus

Герцогиня Кэтрин и принц Уильям показали подросших детей

Суперэффективная диета Синди Кроуфорд: как похудеть на 7 кг за две недели