"Sapratu, ka šis domāts man" - stāsts par latvietes Indras īpašo Etiopijas kaislību
Daudziem tūristiem Etiopija diez vai būs to valstu sarakstā, kuras gribētos apmeklēt vispirms, taču Indrai Lielkājai tieši šī Āfrikas valsts kļuva par pirmā nopietnā ceļojuma galamērķi. Viņa šeit atgriezusies daudzas reizes un iepazinusi etiopiešu dzīvi gan pilsētās, gan ciltīs. Indra turp dodas arī šogad, turklāt ar īpašu misiju – iepriecināt bērnus ar dāvanām.
Kā rit dzīve Etiopijā - latvietes Indras Lielkājas ceļojumu kadri
Par Etiopiju bieži domā kā par nabadzīgu Āfrikas valsti, no kuras, kā māca vēstures grāmatas, modernais cilvēks spēra soļus tālāk plašajā pasaulē. 324. gadā Etiopija pirmā Āfrikā pieņēma kristīgo ticību, turklāt kā otrā valsts pasaulē – aiz Armēnijas. Tā nekad nav bijusi kolonizēta, vien pārdzīvojusi Musolīni laika Itālijas okupāciju no 1936. līdz 1941. gadam.
Senču dzimtene
Tieši šeit 1974. gadā atrasti slavenie 3,2 miljonus gadu vecie hominīda Lūsijas kaulu fragmenti un no 1967. līdz 1974. gadam atraktas par Omo nosauktā modernā cilvēka fosilijas.
No 1974. līdz 1991. gadam valstī bija komunisma ēra, un žiguļi kā paliekas no PSRS atbalsta Etiopijas ielās redzami joprojām. Neizpalika arī nemieri un plaša mēroga nestabilitāte. Šobrīd valsts oficiālais nosaukums ir Etiopijas Federatīvā Demokrātiskā Republika. Protams, tā nepieder bagāto valstu klubam, taču premjerministrs, Nobela miera prēmijas laureāts Abijs Ahmeds ir apsolījis virkni reformu. Par spīti tam, valstī norit vardarbīgi protesti, kuros vietējie pauž neapmierinātību ar premjeru un sauc viņu par diktatoru.
Strenču dārzniece
Indra ir dzimusi un augusi Strenčos, izmācījusies par dārznieci Bulduru Dārzkopības vidusskolā un kopš tā laika pilnveidojusi savas prasmes. Šobrīd viņas pārziņā ir Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas teritorija. Ainavu arhitekta darbs šādā iestādē ir bijis izaicinājums, līdz Indras atnākšanai slimnīcas parks bija ilgstoši nekopts. “Es ļoti lepojos ar šo darbu. Parks sākotnēji bija nolaists, pilns ar veciem, slimiem kokiem. Izcirtām, stādījām vietā, un – līdz šim brīdim esmu saņēmusi gana daudz labu vārdu par paveikto,” "Kas Jauns Avīzei" teic Indra.
Ceļošana viņai kļuvusi par galveno hobiju, un sākums bija lēmums doties līdzi draudzenei uz Etiopiju 2008. gadā. “Man nepatīk darīt to, ko dara visi. Tādēļ arī pirmajā nopietnajā ceļojumā devos uz Āfriku, nevis kādu daudz tuvāku, tūristiem pazīstamāku vietu. Cilvēkiem bieži ir aizspriedumi un, iespējams, zināmas bailes no šā kontinenta un kur nu vēl Etiopijas, kura skaitās viena no pasaules nabadzīgākajām valstīm. Man nepatīk pilsētas – gribējās Āfriku, džungļus,” stāsta Indra.
Pirmajā reizē Indra Etiopijā pavadīja trīs nedēļas. “Toreiz es sapratu, ka šis domāts man. Vienubrīd bija doma pārcelties tur uz dzīvi,” smej Indra. Atpakaļceļā abām ceļabiedrēm atlicis vien saskatīties, lai nobirdinātu asaru, ka krāšņā un tālā zeme jāatstāj.
Staigājoši bankomāti
“Pirmā pieturvieta mums bija galvaspilsēta Adisabeba. Tolaik pilsētas ielās varēja redzēt vien pa kādam žigulītim, taksometram un tuktukam (motorizēta rikša – red.), varbūt vēl kādu džipu, kas pieder tūrisma firmai. Tagad ielas ir pilnas, ir gandrīz neiespējami tās šķērsot. Automašīnas ir gan jaunas, gan vecas. Plaisa starp bagātajiem un nabagajiem – milzīga,” stāsta Indra.
Etiopieši ir ļoti komunikabli, taču tūristus bieži uztverot kā bankomātus – tikko kļūst skaidrs, ka tie neko neiedos, interese un šad tad arī laipnība mēdz pazust. Par vietējo fotografēšanu jāmaksā, naudai ir nozīme arī cilšu teritorijās. Skopus iebraucējus uztver vēsi, acumirklī liekot noprast, ka viņi šeit nav īsti vēlami. Ciltīs dzīvojošajiem nav liegta pieeja ne medicīnai, ne izglītībai un citiem pilsētnieku labumiem, taču vairums izvēlas dzīvot pēc senču parauga. Daudzas jaunceltās ambulances stāv tukšas, jo tām nav izmantojuma. Bērni izglītošanos nesmādē, taču pirmajā vietā nāk darbs ģimenes un cilts labā.
Pilsētās dzīve gan rit līdzīgi mums – ir bērnudārzi, ir skolas, taču ne visi var atļauties tās apmeklēt. Priekšroka dota privātskolām, taču tā mēnesī var izmaksāt pat 180 eiro.
Dzīves ritms Etiopijā ir daudz neparedzamāks un brīvāks. “Pēc pulksteņa var īpaši neplānot. Ja man ir paredzēts nākamajā dienā tikt līdz kādam ūdenskritumam, es tur pavisam noteikti tikšu, taču uz konkrētu stundu un minūti var necerēt,” smej Indra.
Vai Etiopijā ir droši?
Ārlietu ministrijas mājaslapā ir aicinājums labi apdomāties, pirms doties uz Etiopiju. Tomēr Indra ir sveika un vesela un pat nevar saskaitīt, cik reižu kopš 2008. gada bijusi šajā valstī.
“Etiopijā ir nostiprinājusies ideja, ka tūrisms ir jāattīsta, un tiek darīts ļoti daudz, lai tūristi šeit justos droši un viņus neviens neaiztiktu. Nozare attīstās, tas viss varbūt neiet vienādi raitā solī ar kvalitāti, bet – tik un tā,” stāsta Indra. Katrs, kurš var, mēģina nopirkt džipu un vadāt tūristus, gan legāli, gan nelegāli.
Patiesības labad Indra gan piemin 2012. gada traģisko gadījumu Afāras reģionā, kur nošāva divus vācu, divus ungāru un vienu austriešu tūristu. Vēl divus cilvēkus ievainoja un četrus, tostarp policistu, nolaupīja. Vietējā vara vainoja ar Etiopiju konfliktējošās Eritrejas bandītus, kaimiņvalsts to nosauca par absurdiem meliem.
Indra neko draudīgu pati nav piedzīvojusi. Reiz vienīgi, ceļojot kopā ar vīru, bērni apzaga pāra izmantoto automašīnu, kura bija atstāta ar nedaudz nolaistu logu. Tuvējā ciemata likumsargi zaglēnus ātri vien noķēra, un nekāda papildu motivācija policistiem nebija vajadzīga, turklāt vietējie kārtībniekus ļoti cienot. Nenāk par ļaunu uzmanīties vietās, kur dzīvo nabadzīgāki ļaudis. Indrai ne reizi vien gadījies saņemt draudzīgus brīdinājumus no vietējiem vienai pašai ar fotoaparāta somu vai citām vērtīgām mantām apkārt nestaigāt.
Negantie ziloņi
Vēl kādā reizē Indra ar vīru piedzīvoja, kā milzīgs ziloņu bars uzbrūk abu ceļošanā izmantotajam auto – paši laimīgā kārtā bija drošā attālumā. “Kopumā viņu bija vismaz divdesmit. Kādam no ziloņiem neiepatikās ceļā sastaptais spēkrats, un viņš sāka to grūstīt,” atceras Indra. Kopumā gan Etiopijā neesot diži daudz zvēru, no kuriem būtu īpaši jābīstas. Sastopamas gan melnās mambas un citas bīstamas čūskas, tāpēc piesardzība nekaitē. Runājot par šāda ceļojuma iespējamo ietekmi uz veselību, Indra norāda, ka būtiski ir sapotēties pret dzelteno drudzi. “Viss cits ir uz katra paša sirdsapziņas. Ir malārijas risks, it kā jādzer tabletes, taču mēs tās lietojām tikai pirmajā ceļojumā. Malārija ir aktīva tikai 2000 metru virs jūras līmeņa un mitrajā sezonā, kad tūrisms tur pamatā nenotiek. Man pietiek ar izsmidzināmiem līdzekļiem, moskītu tīkliem,” saka Indra.
Sniedz dārza padomus
Savos Etiopijas ceļojumos Indra mēdz arī piestrādāt. Savas dārznieces zināšanas viņa nodevusi vietējiem, kuri bijuši pārsteigti, uzzinot, ka atsevišķi stādījumi jālaista, lai labāk augtu.
“Arī manu ravēšanu reiz viņi novēroja ar interesi, sakot, ka nekad iepriekš nav manījuši, ka arī šādi var darīt. Reiz kāds saimnieks pasauca mani un jautāja, kādēļ pirms diviem gadiem iestādītie krūmiņi nav necik izauguši. Es ieteicu, ka nenāktu par skādi ik pa laikam aplaistīt,” smej Indra. “Tā nu pēcāk tika noorganizēta regulāra laistīšana.”
Etiopieši audzē daudz ko – banānus, kartupeļus, sīpolus, sorgo, kukurūzu, cukurniedres, protams, arī kafiju, taču viss atkarīgs no reģiona. “Ir vietas, kur neaug teju nekas un vairāk nodarbojas ar lopkopību, lai gan man vienmēr ir bijis jautājums, ko tad īsti tās kazas tur ēd... Tuksnesī ir tikai akmeņi, bet staigā kazu bari. Pie upēm ir treknas zemes, kur aug daudz kas. Ir zemes labības audzēšanai – lielas platības, iespējas apstrādāt ar kombainiem. Ir arī kalnainas vietas, kur apstrādā ar vēršiem, ar rokām. Tas ir ļoti smags darbs,” novērojusi Indra.
No ēdiena nav jābaidās
Ēdiens nav iemesls bīties no Etiopijas, tikai atsevišķas virtuves nianses ieteicams pārzināt. “Viņi gandrīz nevienā ēdienreizē neiztiek bez indžeras. Tā ir tradicionāla plakanmaize, kuru gatavo no graudauga tefa miltiem. Mīklu raudzē divas līdz trīs dienas, un indžera garša nedaudz atgādina padomju laika ķieģelīša garšu. Tefs ir endēms, tikai Etiopijā sastopams graudaugs, kas mūsdienās ir kļuvis trendīgs kā bezglutēna produkts,” atklāj Indra. Var dabūt arī mums ierastāku garšīgu baltmaizi. Kafijkoka dzimtenē pēc tradicionālajām metodēm gatavoto kafiju gan grūti salīdzināt ar mūsdienu kafijas automātu produktu. To vislabāk pirkt uz ielas, nevis glaunos tūristu restorānos.
Tur var dabūt arī aitas, kazas, liellopu un vistas gaļu, taču diezgan “sīkstā izpildījumā”. Indra nav veģetāriete, taču Etiopijā gaļu gandrīz neēd. “Ļoti garšo turienes zivis. Kopumā visi ēdieni ir asi, es teiktu – gandrīz tā kā Indijā.” Maltīte pilsētā izmaksā aptuveni tikpat, cik Latvijā. Ēst vietējos ēdienus ir lētāk, turklāt tieši dārgajos restorānos esot vislielākais risks tikt pie vēdera problēmām. “Rietumu ātrās ēdināšanas ķēdes tur neesmu manījusi un ceru, ka arī nemanīšu,” piebilst Indra.
Mazmeitas ideja
Šoreiz Indra uz Etiopiju dodas kopā ar 11 gadus veco mazmeitu Evelīnu, kura ceļojumu nopelnījusi ar labām sekmēm. Tieši viņai radusies ideja iepriecināt vietējos bērnus, sarūpējot nelielas, taču noderīgas dāvanas – burtnīcas mācībām skolā.
Tā dzima doma par "Facebook" kampaņu, kurā interesenti varēja iesūtīt abām ceļotājām burtnīcas ar ierakstītiem novēlējumiem. Pievienot varēja arī savu e-pasta adresi, uz kuru vēlāk atsūtīs foto ar apdāvināto bērnu. “Burtnīcas un citi mācību rīki bērniem tiešām ir noderīga lieta. Satiekot turienes mazos, bieži vispirms prasa konfektes un pēc tam – pildspalvu. Skaidrs, ka valsts izglītības problēmas mēs šādi neatrisināsim, taču mūsu pašu bērniem šī ir iespēja kaut nedaudz iepriecināt citas, attālas zemes bērnus,” uzsver Indra.
TOP5 Etiopijā, ko iesaka Indra
Grūti sasniedzamās Geraltas kalnu baznīcas
Karstākā pasaules vieta – Dallolas reģions
Erta Ale aktīvais vulkāns
Satriecošiem skatiem bagātie Simjēnu kalni
Vairāk nekā 15 kilometru garā Sof Omar alu sistēma
