VIDEO: sazvērestības teorijas: psiholoģiska nepieciešamība vai drauds valstij?
Sociālo mediju plūsmā ik pa laikam parādās vēstījumi, ka, piemēram, klimata pārmaiņas ir izdomātas, tas esot biznesa projekts, lai kontrolētu cilvēkus, liktu viņiem ēst kukaiņus un padarītu slimus. Šiem stāstiem pamatā ir viena ideja – aiz visa stāv kādi slepeni spēki. Sabiedrībā šādus tekstus pieņemts saukt par sazvērestības teorijām. Bet kāpēc cilvēki tām tic? Un vai tās var būt bīstamas?
Vilšanās kā augsne teorijām
Lai gan klimata pārmaiņu naratīvi Latvijā nav īpaši aktuāli, pētniece Vineta Kleinberga no Rīgas Stradiņa universitātes norāda, ka ir manāmi konspirāciju iedīgļi saistībā ar Eiropas zaļo kursu. Pastāv uzskats, ka ES vēlas atņemt suverenitāti un iznīcināt ekonomiku, bet stāstu par klimata pārmaiņām izdomājušas elites un zinātnieki, lai kontrolētu iedzīvotājus un ierobežotu pārvietošanos. NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (StratCom) pētniece Nika Aleksejeva skaidro, ka tematam – vai tā būtu medicīna, tehnoloģijas vai vēsture – nav izšķirīgas nozīmes. Galvenais ir jautājums, kāpēc cilvēki tam tic.
Pēc Aleksejevas domām, galvenais dzinulis ir psiholoģisks. “Cilvēks, kurš ir vīlies sabiedrībā, valdībā, jūt trauksmi, jūtas bezspēcīgs un zaudējis kontroli, pēkšņi atrod ļoti labu skaidrojumu savām problēmām,” viņa skaidro.
Sazvērestības teorijas sniedz vienkāršotu risinājumu un apmierina psiholoģisko nepieciešamību pēc noteiktības. Starptautiskās politikas institūts GLOBSEC pirms aptuveni pieciem gadiem ziņoja, ka Latvijā dezinformācijai un sazvērestības teorijām tic ap 25 % iedzīvotāju.
Kas tic? Vienprātības nav
Jautājumā par to, kuras sabiedrības grupas ir uzņēmīgākas, ekspertu domas dalās. Nika Aleksejeva uzskata, ka ticībai teorijām nav tiešas saistības ar izglītības vai ienākumu līmeni. Galvenais esot vilšanās un ticības zudums valdošajai kārtībai. “Jūtot netaisnību, cilvēks vēlas atrast risinājumu,” viņa secina.
Savukārt Vineta Kleinberga uzsver, ka tas ir vairāku faktoru kopums. Viens no tiem ir informācijas, kurā grūti orientēties, pārbagātība. Viņa pieļauj kopsakarību ar ienākumiem – ja tie ir zemāki, vēlme ticēt šādām teorijām varētu būt lielāka. Tāpat tas vairāk varētu rezonēt gados vecākiem cilvēkiem ar zemākām sociālo mediju lietošanas prasmēm.
Kleinberga īpaši izceļ grupas, kas jūtas izslēgtas no sociuma. “Latvijas kontekstā mums ir ļoti jādomā par krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, jo viņi dzīvo citā informācijas telpā, daudz vairāk informācijas smeļas sociālo mediju telpā.” Tieši Facebook un Telegram, kurus aktīvi lieto krievvalodīgie, ir galvenie dezinformācijas izplatīšanas kanāli Latvijā.
No teorijas līdz vardarbībai
Ticība sazvērestībām var kļūt bīstama, brīdina NATO StratCom. Nika Aleksejeva norāda, ka cilvēkam izveidojas pasaules skatījums, kas balstās neuzticībā valdošajai iekārtai. Šo neuzticību var izmantot gan iekšēji, gan ārēji spēki, lai ietekmētu politiskos procesus. Kad neuzticība autoritātēm jau ir iesakņojusies, kļūst viegli piedāvāt “citu risinājumu vai citu politiķi”, kā arī mobilizēt cilvēkus konkrētai rīcībai – pat vardarbīgai.
Pētījumos atklāta tieša saistība starp ticēšanu sazvērestības teorijām un piesliešanos ekstrēmistu grupām. Kā piemēru Aleksejeva min iebrukumu ASV Kapitolijā 2021. gada 6. janvārī. “Tas būtu viens no spilgtākajiem piemēriem, kā ticība sazvērestības teorijai šajā gadījumā izvērtās konkrētā politiskā vardarbībā.”
Nav konkrētu indikatoru, cik daudz cilvēku nepieciešams, lai sāktos protesti. Šīs kopienas var būt arī mazas, bet ļoti skaļas.
Problēma pašā terminā?
Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš vērš uzmanību, ka pats termins “sazvērestības teorija” ir problemātisks. Viņš uzskata, ka tā nozīme pēdējos gados ir paplašinājusies. Ja pirms desmit gadiem ar to apzīmēja dīvainus uzskatus, piemēram, ka pasauli pārvalda “ķirzaku cilvēki”, tad tagad situācija ir mainījusies.
Pēc Kaktiņa domām, šis apzīmējums tiek apzināti izmantots kā “leibls” ideoloģiskajā un politiskajā cīņā, lai diskreditētu oponentus. “Tam, ko mēs apkarojam, karam klāt to birku “sazvērestības teorijas”, jo ar mediju propagandas palīdzību prātos uzbūvēta ķēde, ka tie ir “idioti, kuri tic sazvērestības teorijām”,” skaidro Kaktiņš.
Viņš norāda, ka ir atvērts jautājums, kas vispār ir un kas nav sazvērestības teorija un kurš to izlemj. “Nav jau tādu oficiālu reģistru,” viņš saka. Mēģinot definēt, kas ir sazvērestības teorija, “konstrukcija sāk kļūt ļodzīga un irt laukā”. Tā kļūst par “ielas, sētas līmeņa aplamāšanos, kad saka: tu esi muļķis! Tu pats esi muļķis!”
Tāpat esot grūti noteikt, vai kādas organizācijas vai partijas apzināti un ļaunprātīgi izmanto cilvēkus, kuri tic šīm teorijām, bet pašas tām netic.
Jaunas platformas, senas problēmas
Lai gan sociālie mediji ir devuši jaunu elpu dažādu uzskatu izplatībai, Arnis Kaktiņš, nerunājot par sazvērestības teorijām, bet “kliedzošām stulbībām”, norāda, ka tādas bijušas vienmēr. “Atceros, kad es 80. gadu beigās sāku studēt RTU, vīriešu tualetēs uz sienām redzēju visas šīs te diskusijas un batālijas,” viņš stāsta. Sociālie mediji toreiz nepastāvēja, bet “visas tās debates, primitīvo spriestspējas līmeni cilvēki toreiz ar flomāsteriem rakstīja uz sienām”.
Pēc Kaktiņa domām, sabiedrība nav mainījusies – vienmēr bijuši gudrāki un ne tik gudri cilvēki. Vienīgā atšķirība ir tā, ka tagad caur sociālajiem medijiem ikviens var sasniegt milzīgu auditoriju.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas " Sazvērestības teorijas: psiholoģiska nepieciešamība vai drauds valstij? " saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.
