Kā latvieši mācījās sadzīvot ar Halovīna spokiem un šausmām
Latvieši Halovīna svētkus un biedējošo spokošanos sāka iepazīt tikai pirms gadiem septiņdesmit, kad to uz savas ādas tā pa īstam sāka izjust uz Ziemeļameriku (ASV un Kanādu) aizbraukušie trimdinieki.
Tad arī vietējā latviešu prese letiņus sāka apgaismot, kas viņus sagaida 31. oktobra vakarā. 1955. gada 29. oktobrī laikraksts “Latvija Amerikā” tautiešus izglītoja:
“Ja oktobra pēdējā dienā pēc saules rieta jūs dzirdēsit pie saviem logiem dīvainas, it kā viņpasaules skaņas, ja jūsu dārzu piepeši piepildīs lietuvēni un citi pazemes gari, un ja, atskanot durvju zvanam, jūs tās atvērsit, jūs sastapsities ar mazu punduru, pirātu, čigānu, sarkano indiāņu un Marsa cilvēku armiju, kas no jums prasīs laupījumu, draudot jūs pārvērst par ķirbi, - nebīstieties! Tas ir tikai Kanādas Halovīns...
Jo 31. oktobra vakars un nakts būs pārpildīta ar gariem. Tie lidos pāri jūsu mauriņam no vienām durvīm pie otrām, kaucot un klukstot velnišķā jautrībā, ievācot kā kara laupījumu ābolus, burbuļu gumiju un zemes riekstus. Tie ir Kanādas bērni, kas svin, paši to neapzinoties, senus tradicionālus svētkus, vecākus par kristietību. (..)
Halovīns, šķiet, Kanādā būs un paliks. Tomēr uzmaniet garus un apejieties ar tiem labi! Ja jūs neatvērsiet savas durvis, kad pie tām zvanīs un nedosit savus konfekšu vai ābolu “upurus”, jūs vēlāk redzēsit, ka vai nu jūsu logi ir notriepti ar ziepēm vai ari jūsu dārza vārtiņi būs uzcelti tuvākā telefona staba galā. Uzmanieties!”
Kad skatlogos parādās miroņgalvas
Divus gadus vēlāk – 1957. gadā izcilais latviešu rakstnieks Anšlavs Eglītis ASV iznākošajā latviešu žurnālā “Tilts” apraksta savus Halovīna vakara piedzīvojumus: “Kad universālveikalu skatu logos parādās miroņgalvas, velnu un raganu viepļi, ērmīgās maskās pārvērsti ķirbji, tad budēļu laiks ir klāt. Budēļi ir starptautisks iestādījums, kā jau daždien maskošanās un izlikšanās, tikai katrā zemē tos sauc savādākā vārdā. Šeit, par halovīniem.
Arī maskas visā pasaulē puslīdz vienādas. Zemnieciskajā Latvijā vairāk cienījām dzīvniekus; neviens ķekatnieku bars neiztika bez lāča, kazas un dzērves; šeit, Jaunajā pasaulē, kur dzīve kļuvusi daudz abstraktāka, redzami gandrīz vienīgi aizsaules rēgi. Gausajā Eiropā budēļu apciemojums vilkās krietnu brīdi, kamēr tie labi izdejojās un izērmojās, sviedriem vaigā nopelnīdami cienastu.
Šeit tādām blēņām nav vaļas. Spoki pieklauvē, ātri noprasa: “Trick or treat!?” (“Ķezu vai cienastu?”), pakampj iedoto un pazūd uz kaimiņu mājām. Toties prasītāju ir daudz, durvis rīb vienā laidā.
Visu nedēļu budēļvakars rēgojas man priekšā kā nelāgs slogs. Izprātojos, vai nebūtu gudrāk aiziet uz ķinīti? Tumšā dzīvoklī neviens iekšā nelauztos. Par nelaimi dzīvoju īres namā, kurā netrūka bērnu. Izvairīšanos kaimiņi iztulkotu kā nelaipnību. Bija vien jāpaliek mājās.”
