Jelgavniece Jeļena Grīsle: "Manas meitas ir pa pusei latvietes, pa pusei baltkrievietes"

Jeļena strādā Jelgavas pašvaldības Sabiedrības integrācijas pārvaldes jauniešu centrā, kas ir kā tilts starp jauniešiem un pilsētas administrāciju. Brīvajā laikā viņa rosās ne tikai Baltkrievu biedrībā, bet arī savas mājas saimniecībā un dārzā.  Visu, ko vien var, viņa izaudzē pati un saglabā ziemai – spiež sulas, vāra ievārījumus, marinē un skābē. Kad aizrunājamies par dzīves īpatnībām Baltkrievijā, kur dzīvo viņas radi, Jeļena mudina pašiem aizbraukt uz turieni, lai savām acīm redzētu, kā tad tur īsti ir.

Valoda kā instruments

1983. gada martā Jeļenas vecāki ar četriem bērniem no Baltkrievijas pārcēlās uz Latviju. Vecāki bijuši tādi kā rekrūši, kuriem te piedāvāts darbs. “Mēs pārcēlāmies no punkta A uz punktu B, un starp šiem punktiem bija tikai 30 kilometru,” viņa precizē. “Pirms tam dzīvojām Vitebskas apgabalā netālu no Latvijas robežas, bet pārcēlāmies uz Dagdas rajonu – Ķepovas pagasta Neikšānu ciemu. Uz turieni aicināja labus strādniekus, un vecāki atsaucās piedāvājumam. Turklāt ģimenei piedāvāja dzīvot vienā no jaunuzceltajām Līvānu mājām. Pirms tam Baltkrievijā dzīvojām trīsistabu dzīvoklī, un, protams, pārcelšanos uz privātmāju uztvērām kā lielu bonusu.”

Jeļena mācījusies trešajā klasē, kad skolā uzradies jauns mācību priekšmets – latviešu valoda. Viņa vēl šodien atceras pirmos latviešu vārdus, kurus iemācījusies: aka un ala. Pabeigusi vidusskolu, tad – Rīgas 1. pedagoģisko skolu, pēc izlaiduma apprecējusies. Ar vīru Ilmāru iepazinusies jau skolas laikā, kad viņam bijis 17, bet viņai – 15 gadu. Viņi ir kopā joprojām. Kādu laiku ģimene dzīvojusi Jūrmalā, bet 2003. gadā pārcēlusies uz Jelgavu.

Jautāta, vai nebija grūti apgūt latviešu valodu, sieviete atsaka – jebkurš darbs šķiet grūts, ja cilvēkam nav vēlmes, motivācijas vai nepieciešamības to darīt. “Man bija visi šie priekšnoteikumi, tāpēc nebija nekādu problēmu. Es apzinājos, ka esmu Latvijā un vēlos saprast, ko cilvēki apkārt runā. Kad apprecējos ar Ilmāru, jautājuma par latviešu valodas nepieciešamību vispār nebija. Mums ir divas meitas, kuras vienlīdz labi runā gan latviski, gan krieviski. Un tas, es uzskatu, ir ļoti labi. Jo cilvēks vairāk valodu zina, jo viņš ir bagātāks.”

Jeļenai nav problēmu runāt ne latviešu, ne krievu, ne baltkrievu valodā. “Protu arī poļu un ukraiņu valodu, turklāt pēc izglītības esmu vācu valodas skolotāja. Es redzu, ka šodien jauniešiem nav īpaši svarīgi, tu esi latvietis, krievs vai baltkrievs. Viņus vieno kopīgas intereses un vērtības. Piemēram, ja viņus interesē futbols, galvenā tēma ir futbols, un tautība nav svarīga. Ja tu esi izcils spēlētājs, tad vienalga, kāda ir tava tautība. Pats galvenais, lai var saprasties, tad šķēršļu nav.”

Grīšļu ģimenē ar saviem bērniem runā tajā valodā, kurā viņi sāk runāt. Jeļena uzskata, ka  valodas zināšanas nav pašmērķis, bet tikai instruments, ar kura palīdzību var atklāt daudz jauna, uzzināt par tautas kultūru un tradīcijām. “Vai tad es varētu kaut ko uzzināt par latviešu dainām, dziesmām un teikām, ja nepārzinātu valodu?”

Meitas, kaut ir pa pusei latvietes un pa pusei baltkrievietes, tomēr vairāk esot latvietes, jo izaugušas un dzīvo Latvijā. “Arī meitu pasēs ir rakstīts, ka viņas ir latvietes. Vecākajai, Janai, ir 26 gadi, Emīlijai – sešpadsmit. Vecākā meita šogad izgāja pie vīra – apprecējās ar latvieti, dzīvo Rīgā. Viņa Stradiņa universitātē apguva starptautiskos sakarus, tagad IT uzņēmumā ir valdes locekļa palīdze.

Jaunākā meita mācās 10. klasē. Var teikt, ka viņa izauga uz skatuves – muzicēja kopā ar mūsu pašdarbības kolektīvu. Emīlija tiešām labi jūtas uz skatuves – jau trīs gadus darbojas Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī. Tā kā viņa vienlīdz labi runā gan latviešu, gan krievu valodā, var aizvietot aktierus gan latviešu, gan krievu grupā.

Viņa runā arī baltkrievu valodā, kuru apguva ļoti nepiespiesti. Nebija tā, ka, sēdāmies pie galda un mācījāmies baltkrievu valodu. Nē, viss padevās dabiski. Viņa vienkārši bija un piedalījās procesos, kur tika runāts un dziedāts baltkrievu valodā. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs veids, kā apgūt kaut ko jaunu. Es to ieteiktu visiem jauniešiem – pārvarēt savu slinkumu un doties tur, kur var kaut ko iemācīties. Pats galvenais – fiziski būt tur, kur kaut kas notiek.”

Dziedāšana, konkursi un virtuve

Kopš 2008. gada Jeļena ir Jelgavas Baltkrievu biedrības priekšsēdētāja, piedalās arī biedrības pašdarbības kolektīvā Ļanok. “Tagad mēs veidojam lielu programmu, gatavojamies XIII Baltkrievu kultūras dienām Jelgavā, būs daudz pasākumu. Jau tagad jūtam cilvēku interesi par šīm kultūras dienām.” 

Jelgavā  aptuveni puse iedzīvotāju ir latvieši, otra puse – mazākumtautību pārstāvji. “Agrāk te bija dažādi uzņēmumi, arī cukurfabrika un RAF – viena no lielākajām mikroautobusu rūpnīcām bijušajā PSRS. Jelgavā cilvēki bija sabraukuši no dažādām malām. No minoritātēm visvairāk te ir krievu, bet pēc tam – baltkrievi. Un man ir prieks, ka esmu Baltkrievu biedrības priekšsēdētāja, jo tas nozīmē, ka man uzticas. Mēs cenšamies pēc iespējas kvalitatīvāk un saprotamāk pasniegt informāciju par Baltkrieviju – par valsti, tautu un kultūru.”

Darbošanās Baltkrievu biedrībā un dziedāšana ansamblī Ļanok ir Jeļenas galvenais hobijs. “Mūs var atrast arī YouTube. Esam gandarīti, ka mums dota iespēja saglabāt un attīstīt baltkrievu kultūru. Piedalāmies dažādos pasākumos gan Jelgavas, gan visas valsts līmenī. Izturējām konkursu un divas reizes – 2013. un 2018. gadā – piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos. Esam arī muzicējuši starptautiskajā folkloras festivālā Baltica. Arī paši rīkojam pasākumus, kā arī piedalāmies citu organizētajos sarīkojumos gan Jelgavā, gan citās Latvijas pilsētās.”

Reizi gadā ansamblis Ļanok cenšas aizbraukt uz Baltkrieviju, lai piedalītos kādā festivālā vai koncertā. “Tas ir nepieciešams, lai uzturētu māksliniecisko līmeni. Baltkrievijā ir iespēja pamācīties no profesionāliem mūziķiem un horeogrāfiem, tas palīdz uzkrāt pieredzi un uzvarēt skatēs, lai pēc tam piedalītos Dziesmu un deju svētkos. Man ir prieks, ka mums izdodas sevi noturēt pietiekami augstā līmenī.”

Izrādās, Jeļena labi orientējas arī baltkrievu nacionālajā virtuvē. Populārākie baltkrievu ēdieni ir no kartupeļiem. “Visslavenākais ēdiens ir draņiki – tās ir kartupeļu pankūkas. Nosaukums ir no vārda dratj – rīvēt. Draņikiem ir dažādi varianti. Parasti tos pasniedz ar speciālu mērci, ko sauc par močanku. Tur ir apcepti sīpoli, smalki sagriezta cūkgaļas pavēdere, pipari, piedevas un saldais krējums. Kad viss ir gatavs, ņemam pankūku, samērcējam močankā un ēdam.”

Baltkrievu biedrībā pat tiekot rīkota meistarklase, kur māca pareizi pagatavot draņikus. “Vēl populāri ēdieni ir babka un kalduni. Babku veido no tās pašas kartupeļu mīklas un gaļas, kas apcepta ar sīpoliem. To visu liek katliņā un cepeškrāsnī. Savukārt kalduni ir līdzīgi cepelīniem, tikai apaļā formā. Bumbiņas, kur iekšā ir gaļa, liek vārīties ūdenī.”

Ar baltiešu akcentu

Jeļena bieži apciemo savus radus Baltkrievijā. “Mēs braucam pie viņiem, viņi – pie mums. Viņiem patīk Latvija, sauc par eiropeisku zemi. Patīk arī latviešu mentalitāte – mierīgums un līdzsvarotība. Tāda klusa inteliģence. Baltkrievi savās emocijās ir plašāki. Kā ir, tā ir, kas uz sirds, to arī sakām. Latvietis tomēr tāds ieturētāks – vispirms padomās un izlems, kā rīkoties. Savukārt baltkrievs gatavs atdot pašu pēdējo un noklāt pilnu galdu. Viesmīlīgs un atvērts.”

Viņai ir kāds interesants novērojums: “Vietējie baltkrievi par mani teic, ka es vairs neesmu īsta baltkrieviete. Skaidrs, ka baltkrievu saknes man ir saglabājušās, taču laika gaitā esmu šo to pārņēmusi no latviešiem. Piemēram, kad aizbraucu uz Baltkrieviju, cilvēki norāda, ka es runāju ar akcentu. Es gan brīnos, jo pašai šķiet, ka runāju labā literārā krievu valodā, taču radi pamanījuši, ka mana izruna un uzsvars uz zilbēm jau ir citāds nekā viņiem. Un arī pēc izskata es vairāk līdzinos latvietei, nevis baltkrievietei. Es gan strīdos pretī, bet radi paliek pie sava.”

Lūgta salīdzināt baltkrievus ar krieviem, Jeļena spriež, ka baltkrievi ir iecietīgāki un tolerantāki. “Protams, tas atkarīgs no katra cilvēka, es salīdzinu lielās līnijās – kopumā ņemot. Šajā ziņā baltkrieviem ir līdzība ar latviešiem, un droši vien, ka tā tam ir jābūt, jo dzīvojam taču blakus. Starp citu, latviešiem un baltkrieviem ir kaut kas kopīgs arī tautasdziesmās un ornamentos. Man ir bijušas situācijas, kad eju pie bērniem un rādu Lielvārdes jostu, bet man saka – tie ir baltkrievu ornamenti. Vai arī otrādi – rādu baltkrievu ornamentus, bet man saka, ka tie ir latviešu. Kad Jelgavā notiek baltkrievu kultūras dienas, ejam uz skolām un stāstām par baltkrievu folkloru, tradīcijām un par šodienas dzīvi Baltkrievijā.”

Par krievu un baltkrievu valodu līdzību Jeļena teic: “Ja cilvēks zina krievu valodu, viņam faktiski vajadzētu saprast arī baltkrievu. Tiesa, baltkrieviem ir vairāki vārdi, kas krasi atšķiras, tomēr vairums vārdu ir līdzīgi. Ar baltkrieviem ir kirilica, lai gan daži burti ir atšķirīgi – tas latīņu i un y ar jumtiņu, ko izrunā kā ou.”

Bez darbošanās Baltkrievu biedrībā Jeļenai ir vēl kāds hobijs – dārzniecība. Jau kādus piecpadsmit gadus Grīšļu ģimene dzīvo privātmājā, viņiem ir dārzs un divas siltumnīcas. “Man patīk visu izaudzēt pašai, šogad bija ļoti laba tomātu raža. Nav jau tā, ka audzējam tikai dārzeņus. Dārzā aug arī ziedi, lai ir skaisti.” Viņai esot pilns pagrabs ar visādām burciņām, jo patīkot ne tikai audzēt, bet arī pārstrādāt un konservēt. “Ir gandarījums, ka varu savai ģimenei un ciemiņiem piedāvāt garšīgus un dabisku produktus.”

Sieviete spriež, ka tagad viņai ar vīru būtu grūti iedomāties dzīvi dzīvoklī. “Mēs abi izaugām privātmājā, tikai kādu brītiņu dzīvojām dzīvoklī, kad bijām pārcēlušies uz Jūrmalu. Tagad saprotam, ka labāk jūtamies, kad esam tuvāk zemei un ir iespēja fiziski pastrādāt savā saimniecībā. Turklāt ir gandarījums, kad redzi sava darba rezultātus. Droši vien, ka tagad būtu grūti nosēdēt dzīvoklī. Tas nozīmē sēdēt četrās sienās un tikai patērēt. Bet es taču gribu darboties – stādīt, veidot, novākt. Es pati vēlos būt savas dzīves saimniece.”

Stāstot par vīru, Jeļena teic, ka Ilmārs ir praktiskas dabas cilvēks, savulaik strādājis gan celtniecībā, gan policijā. Tagad ir šoferis.  “Viņš daudz strādā mūsu saimniecībā – ceļ, būvē, remontē. Tur viņam ir iespējas likt lietā savas prasmes, jo privātmājā darba netrūkst.”

Lukašenko un stabilitāte

Jeļena uzsver, ka baltkrievi un latvieši arvien vairāk rīko kopīgus pasākumus. “Tam apliecinājums ir arī fakts, ka 2021. gadā pasaules čempionāts hokejā notiks Rīgā un Minskā, latvieši un baltkrievi kopā organizēs šo starptautisko turnīru.”  

Viņa pati uz Baltkrieviju dodas divas trīs reizes gadā – ne tikai pie radiem, bet arī biedrības jautājumos. “Kaut arī Baltkrievija nav Eiropas Savienības dalībvalsts, pēc dzīves līmeņa un kvalitātes tā cenšas līdzināties Eiropai. Tiek veidotas jaunas tehnoloģijas un ražotnes, tomēr daudz kas saglabāts arī no padomju laikiem. Valstī ir attīstīta rūpniecība, tiek ražots viss nepieciešamais – sākot ar pulksteņiem, beidzot smago autotehniku.”

Tā kā Baltkrievija daudziem asociējas ar padomju laika eksotiku, lūdzu Jeļenu pastāstīt nedaudz vairāk par valsts īpatnībām un tās prezidentu Aleksandru Lukašenko. Viņa atzīst, ka par Baltkrievijas prezidentu ir dažādi viedokļi, taču lielākā daļa tautas viņu tomēr atbalsta, turklāt vairāk atbalsta tie, kas dzīvo laukos un ir jau pensijā.

“Kopumā ņemot, Baltkrievijā pensionāri jūtas drošāk un stabilāk nekā Latvijā. Tieši tāpēc viņus arī apmierina, ka pie varas ir Lukašenko. Viņi dzīvo savos dzīvokļos un katru mēnesi saņem pensiju, no kuras var paēst, samaksāt komunālos maksājumus, apmeklēt dažādus pasākumu un vēl kaut ko iedot mazbērniem. Pensionāriem pietiek, viņi ir apmierināti. Kāpēc lai viņi pieprasītu pārmaiņas, pa kurām nav zināms, kādas tās būs? Es pieļauju, ka pretenzijas pret Lukašenko varētu būt jauniešiem, bet jauniešiem jau vienmēr ir pretenzijas. Tāpēc jau viņi ir jaunieši.”

Pēc Jeļenas domām, Lukašenko baltkrieviem saistās ar stabilitāti. “Cilvēki ir pieraduši pie noteiktas kārtības, kas viņiem ir skaidra un saprotama. Arī uzņēmēji nebaidās, ka pēc pusgada vai gada atkal būs izmaiņas likumos un nodokļos. Baltkrievijā nav tik strauju svārstību kā Latvijā, tur cilvēki jūtas drošāk. Es gan tagad neņemos spriest, cik laba vai slikta ir demokrātija un cik laba vai slikta ir Baltkrievijas iekārta. Pieļauju, ka tādas ideālas valsts iekārtas nemaz nav. Kad vienam šķiet, ka ir labi, citam nav. Bet, ja kādam nav labi, var taču pārcelties uz citu vietu. Starp citu, arī baltkrievi ceļo, nekādu ierobežojumu nav.” 

Cenas Baltkrievijas veikalos esot aptuveni tādas pašas kā Latvijā.  Algas gan nedaudz mazākas, bet pēc visiem komunālajiem maksājumiem, kas ir ievērojami mazāki nekā Latvijā, naudas paliek vairāk. Turklāt Baltkrievijā ir bezmaksas medicīna, veselības aprūpes sistēma ir pieejamāka un sakārtotāka nekā Latvijā. “Kad pirms kāda laika biju slima, man sacīja, ka pie nepieciešamā speciālista varēšu tikt tikai pēc pusgada. Bet ko man iesākt šī pusgada laikā. Vai nomirt?” jautā Jeļena,

Viņa uzver vēl kādu būtisku lietu, ar ko Baltkrievija atšķiras no daudzām pasaules valstīm. “Baltkrievijā visa zeme pieder valstij. Protams, mājas un dzīvokļi var būt privāti, bet zeme – tikai valsts īpašumā. Jūs varat paņemt zemi, piemēram, uz 90 gadiem, un to apsaimniekot, tomēr tā jums nepiederēs. Ne meži, ne ezeri, ne zeme nepieder privātpersonām. Es uzskatu, ka tā ir pareizi. Zemei ir viens saimnieks – valsts par to uzņemas atbildību. Piemēram, Latgalē vīra vecākiem ir kaimiņi, kas nomā zemi no dāņiem un vāciešiem. Tā ir zeme, kur viņi piedzima un izauga, bet tagad tā jānomā no ārvalstniekiem. Tas ir ļoti nepatīkami. Ja tagad uz kartes vajadzētu atzīmēt, kas pieder latviešiem un kas pieder ārzemniekiem, aina būtu ļoti bēdīga.”

Viss vienā vietā

Izglītības sistēma Baltkrievijā esot tāda pati kā Latvijā – ir gan valsts augstskolas ar budžeta vietām, gan privātas izglītības iestādes, kur var studēt par maksu. “Ļoti daudzi brauc no Kazahstānas, lai koledžās un augstskolās studētu medicīnu, it sevišķi zobārstniecību. Metodoloģija un pasniedzēji ir diezgan augstā līmenī.” Kā izrādās, Baltkrievijā ir divas valsts valodas – baltkrievu un krievu. Jeļena skaidro, ka uzraksti sabiedriskās vietās vienmēr nav dubultā, ir vietas, kur uzraksti ir tikai krievu valodā, un ir, kur tikai baltkrievu valodā. Visi pie tā pieraduši, nevienu tas netraucējot.

Vēl kāda interesanta lieta – Baltkrievijā esot ieviests viena loga princips. “Tas nozīmē, ka ir konkrēta pašvaldības iestāde jeb klientu apkalpošanas centrs, kur var vērsties ar jebkuru jautājumu vai problēmu. Pēc tam iestādes darbinieki tālāk virza lietas izskatīšanu un atrisināšanu. Cilvēkam pašiem vairs nav jāstaigā pa iestādēm un kabinetiem. Tas ir ērti un izdevīgi. Bieži vien gadās, ka cilvēki dažādu problēmu gadījumos nemaz īsti nezina, kur vērsties un ko darīt. Baltkrievijā cilvēkiem patīk tāda sistēma.”

Jeļena atceras kādu savdabīgu epizodi. “Reiz iebraucu Minskā septiņos no rīta un nevarēju saprast, kāpēc tik daudz cilvēku uz ielām. Kas notiek? Vai revolūcija? Nē, ļaudis vienkārši dodas uz darbu. Tas bija tieši tas laiks, kad cilvēki bija izgājuši no mājām, lai dotos uz darbu. Bija pilnas ielas, pilns sabiedriskais transports. Minskā dzīvo divi miljoni cilvēku, tur visu laiku ir kustība. Ir daudz uzņēmumu, kas strādā visu diennakti, trijās maiņās.”

Baltkrievija nav Eiropas Savienības valsts, un tūristiem nepieciešama vīza. “Ir gan kāds izņēmums –  ja uz Minsku lido ar lidmašīnu un valstī neuzturas ilgāk par mēnesi, vīzu nevajag. Ja brauc ar automašīnu vai autobusu, tad, protams, vīzu vajag. To var nokārtot vēstniecībā Rīgā vai konsulātā Daugavpilī. Vīzu var dabūt nedēļas laikā, tā maksā 25 eiro.”

Minskā Jeļena iesaka pārvietoties ar metro. “Tas ir daudz vienkāršāk un lētāk. Metro žetons maksā trīsdesmit centu, ar metro var aizbraukt uz jebkuru pilsētas vietu.”

Bet vai Baltkrievijā ir kolhozi? Jeļena atbild, ka kolhozu nav, bet ir agropilsētiņas, krieviski – agrogorodok. “Tur viss attīstās un notiek. Ceļ jaunas mājas, lai piesaistītu speciālistus. Uz turieni dodas strādāt arī jauni cilvēki pēc augstskolas beigšanas. Ja jaunietis studējis budžeta grupā, pēc tam piecus gadus viņam jānostrādā kādā konkrētā uzņēmumā. Agropilsētiņās uz vietas ir arī piena un gaļas pārstrādes cehi, lai nekur tālu nebūtu jāved.” 

Uzzinu, ka Baltkrievijā ir produkti, kuriem piešķirta kvalitātes zīme – znak kačestva. “Tiem ir noteikti stingri standarti, kurus nedrīkst pārkāpt. Piemēram, ja konfektes jātaisa no īsta piena, tad tiešām taisa no īsta piena, nevis no piena pulvera. Ja ir noteikts, ka jāizmanto dabiskas izejvielas, tad tiešām izmanto dabiskas izejvielas, nevis kaut kādus aizstājējus. Tāpēc šie produkti ir ļoti garšīgi. Silti iesaku aizbraukt un pagaršot,” no sirds aicina Jeļena. “Autobusa biļete no Rīgas uz Minsku maksā 20 eiro. Pusvienpadsmitos vakarā jūs iesēžaties autobusā un septiņos no rīta esat Minskā.”

Ja arī Tu zini kādu iedvesmojošu integrācijas piemēru, dod mums ziņu! Raksti mums uz e-pasta adresi musejie@rigasvilni.lv