Nauris Puntulis: "Bez romantikas nebūšu es"

“Nedomāju, ka būs tik grūti,” atvadoties pēc intervijas, saka ministrs. “Darba dienas beigās pārnāku mājās un nogāžos kā zīmulis. Turklāt nevaru saprast, kā es vienā naktī no mīlama skatuves mākslinieka kļuvu par to, pret kuru visi karo…” Iespējams, bez sīkas konfrontācijas neiztikām arī šajā sarunā, bet tas uztur možu garu.

Naurī Puntulī sadzīvo šķietami dažādais – smalka inteliģence un visai stingri vaibsti, maiga tieksme uz romantiku un vēlme kāpt pa karjeras pakāpieniem, mīlestība pret hipiju ļaušanos un sevis pieskatīšana. Ministrs tikko ir atgriezies no Parīzes, kur UNESCO galvenajā mītnē atvērta izstāde Latvijas kultūras alfabēts – par godu mūsu kultūras, zinātnes un izglītības institūciju simtgadei.

Ironija nevietā

– Kā esat iedzīvojies šajās sienās?

– Tās man nav svešas, jo divarpus gadu te biju padomnieks – gan pie Žanetas Grendes, gan Daces Melbārdes.

– Un kā ir ministra kurpēs?

– Interesanti, izaicinoši, ir savi plusi un mīnusi. Katrā gadījumā nav vienkārši.

– Jūtat smagumu?

– Lielākās pārmaiņas ir attieksmē. Ir maz cilvēku, kuru attieksme nav krasi mainījusies.

– Lielākoties cilvēkiem pret jums ir mainījusies attieksme?

– Jā, un tā tam nevajadzētu būt. Saprotu, ka mainās attieksme pret mani kā amatpersonu, bet sajūtu, ka tā mainās arī kā pret cilvēku, un tas ir dīvaini, jo es jau esmu tas pats. Ir cilvēki, kuri ir ļoti korekti un attieksmi pret mani saglabājuši kā līdz šim, tikai nākusi klāt pievienotā vērtība – kā pret amatpersonu. Tas ir saprotami. Bet ir daži, kuri ar mazu ironiju vai uzsvērtāku bijību saka “ministra kungs”.

– Ar vieglu smaidiņu?

– Mūsu valstī pret amatiem diemžēl joprojām ir viegla ironija.

Tauta, kas rada

– Kā domājat, vai jums, kultūras jomas nākušam cilvēkam, ir lielāka misijas apziņa par to, ko darīsiet kā ministrs?

– Pilnīgi noteikti. Tas droši vien ir viens no iemesliem, kāpēc esmu šeit. Valstī ir daudz ļaužu ar lielāku politisko pieredzi, bet man ir misijas apziņa, atbildība pret savu nozari, jo ir pieredze un cīnos par savējiem.

– Kā no šā redzes leņķa izskatās Latvijas kultūras lauks?

– Izcili. Ar Latvijas kultūras telpu varam lepoties pasaules mērogā, tāpat kā ar plašo kultūrizglītības sistēmu. Katrs sešpadsmitais Latvijas bērns mācās mūzikas vai mākslas skolā, to tīkls, valsts un pašvaldību atbalstīts, ir ļoti plašs, un par to mūs pat daudzas attīstītās valstis varētu apskaust. Negribu baidīt un lietot vārdu reforma, bet vēlos veikt dažus uzlabojumus sistēmas finanšu jēgpilnākā lietojumā. Vēl varam lepoties ar vērienīgo amatiermākslu.

Dažkārt esmu licis brīnīties kolēģiem, cik ļoti to aizstāvu, pats jau 26. sezonu būdams profesionālajā mākslā. Uzskatu – tas ir viens no nācijas balstiem, un tiešām brīnos, ka šo spēku nepietiekami novērtēja okupācijas režīma labi izglītotie ideoloģiskie darbinieki. Ja padomju laikā nebūtu bijis tik masveidīgas amatiermākslas, 1990. un 1991. gads būtu izskatījies citāds.

Diskutēju ar Juri Žagaru, viņš teica, ka profesionālā māksla ir māksla, bet amatiermāksla – hobijs, brīvā laika pavadīšanas veids. Taču es to vērtēju daudz augstāk nekā tikai hobiju. Tā uztur tautas radošo garu. Daudz svarīgāk par to, ka cilvēks jēgpilni pavada brīvo laiku, ir tas, ka viņš rada. Arī tagad, kad patērētājsabiedrībā viss tiek rēķināts, ir svarīgi uzturēt nācijas garu. Tikai dažiem māksliniekiem tā ir profesija, bet radām mēs visi, tā ir mūsu lielā vērtība, kuru nedrīkstam pazaudēt.

– Var teikt, ka arī jūs esat simtgades ministrs, jo vairākām lielām mākslas un izglītības institūcijām, konkrēti septiņām, šogad ir simtgade.

– Jā, un es tās visas minēju uzrunā UNESCO. Par to tiešām ir vērts aizdomāties – kādēļ pavisam jaunā valstī tieši šīs iestādes tika nodibinātas vispirms. Vienmēr esmu uzsvēris, ka valsti nedibinājām kā politiska, bet gan kā kultūras nācija. Tam pierādījums – kāpēc mums bija vajadzīgs teātris, opera, balets, bibliotēka…

– Mūzikas akadēmija un Mākslas akadēmija.

– Jā. Kā saka, universitātes nerada nāciju, nācija rada universitātes. Tas ir apbrīnojami, ka šis septiņnieks mums bija prioritārs. Man bija liels gods – kad apsēdos pirmajā rindā izstādes skolas solā, man pretī no foto vērās Aleksandrs Antoņenko.

– Jūsu kolēģis Operā.

– Ne tikai. Arī UNESCO ģenerālsekretārei teicu, ka slavenais Antoņenko kādu brīdi ir bijis mans skolnieks – laikā, kad strādāju Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā. Nekad neesmu apgalvojis, ka esmu kaldinājis viņa panākumus vai karjeru. Nebiju tik pieredzējis pedagogs, tā bija mana pirmā darbavieta. Pēc tam daudzos iestudējumos esam bijuši kolēģi.

Ir sagadījies, ka ar visiem lielajiem grandiem esmu bijis uz vienas skatuves – ar Antoņenko, Elīnu Garanču, Egīlu Siliņu, Andri Nelsonu, arī Kārli Zariņu. Tāds gods un laime. Mūzikas akadēmijā mācījos pie Leonīda Vīgnera, Pētera Grāveļa, Arnolda Liniņa...

Ja vari zelta rāmī uzmirdzēt

– Kādā no senākām sarunām teicāt, ka Opera ir zelta rāmis un ka daudz brīvāks esat ar rokgrupu, jo tajā cilvēks ir īstāks. Vai esat to pārdomājis?

– Īsti neesmu pārdomājis, bet tas ir mazliet filosofisks jautājums. Protams, joprojām uzskatu, ka tas savā ziņā ir zelta rāmis, bet šodien to gribētu formulēt citādi – pateikt savu domu no rokmūzikas skatuves ir vienkāršāk un dabiskāk.

– Un savu personību pasniegt klausītājiem…

– Nenoliedzami. Opera ir rāmis, taču, ja izdodas savu personību izteikt tā ietvaros, tas ir kaut kas daudz augstāks. Tā īsti, līdz galam, atklāti pasniegt personību šā rāmja ietvaros ir dots vien izredzētajiem, un šādu mākslinieku pasaulē ir ļoti maz.

Piemēram, jau vairākus gadus sajūsminos par tenoru Jonasu Kaufmanu, redzu visu viņa personības devumu šajā žanrā, viņa spilgto individualitāti. Pirms gadiem, runājot par šo rāmi, droši vien domāju par tiem ļoti daudzajiem māksliniekiem, kuri darbojas šajā ietvarā un kuriem neļauj tik viegli uzplaukt vai nu kādas personīgās īpašības, vai kas cits… Operas rāmis ir mazliet bremzējošs, bet vienlaikus tas viņus sargā, viņi ietilpst kādā kanonā. Un sargā pat tad, ja nav spilgtas personības.

– Kā jums šķiet, par cik procentiem pašam izdevās?

– Operas žanrā varētu teikt, ka ne līdz galam. Droši vien mana karjera nav tik spoža, kā es būtu vēlējies… Viss būtu bijis citādi, ja izvēli par labu operai būtu izdarījis laikus.

– Cik gados sākāt dziedāt uz Operas skatuves?

– Ļoti vēlu, 1994. gadā, tātad man bija 33.

– Jauns cilvēks.

– Spožai karjerai tas ir par vēlu. Patiesībā īsti nevarēju pieņemt lēmumu par žanru.

– Bet studējāt operdziedāšanu…

– Protams, Mūzikas akadēmijā, bet tikai pēc maģistrantūras beigšanas kļuvu par Operas solistu. Biju pieņēmis lēmumu kļūt nevis par operdziedātāju, bet par akadēmiskās mūzikas dziedātāju. Jā, visu laiku bija šaubas.

Ja man rīt teiktu – braucam!

– No Pērkona koncertiem ir prātā, ka iznākat uzvalkā dziedāt Mēs pārtiekam viens no otra, un visi klausītāji ir jūsējie, spīdina gaismiņas ar šķiltavām un telefoniem. Vai jūtaties šīs mīlestības izlutināts?

– Noteikti ne. Lai gan tā ir – pēc 25 gadiem, ko esmu nostrādājis Nacionālajā Operā, un nezinu, cik ilgi būšu kultūras ministra statusā, tas droši vien būs pirmais, ar ko cilvēkiem asociēsies mans vārds.

– Tas ir slikti?

– Nē, vienīgi… Ir situācijas, kad mūzika vai dziesma ceļ mākslinieku, un ir tādas, kad mākslinieks ceļ dziesmu vai mūziku. Esmu piedzīvojis abas – ir bijusi mūzika, ļoti spēcīga, kas mani ir cēlusi kā mākslinieku. Bet par šo dziesmu atļaušos nebūt pieticīgs un teikt, ka ar to ir zvaigznēs sakritis. Ir bijušas vairākas izpildījuma versijas, bet man gribētos domāt, un esmu dzirdējis no klausītājiem, ka manējā patīk vislabāk.

– Jums piestāv tā dziesma.

– Protams, ir ģeniāls Viktora Kalniņa teksts, pārdomāta Jura Kulakova mūzika. Viņš ar šo dzejoli četrus gadus kabatā staigāja, kamēr radīja dziesmu. Tas nav mirkļa iespaids, bet ļoti pārdomāts darbs, un tas ir sakritis arī ar manu personību. Kādas pāris reizes gadā uzdziedu ar Pērkonu, Kulakova naktī noteikti, šogad arī Rojas estrādē – bija prieks novadniekiem uzdziedāt.

Pagājušajā rudenī VEF kultūras pilī bija Mikrofona aptaujas koncerts, es dziedot jutu, ka viss ļoti labi saslēdzas. Mājās to noklausījos radio arhīvā, tur gan ir cits pavadījums, bet atzīšos, ka man tagad patika labāk, nekā to biju darījis pirms 30 gadiem. Acīmredzot dzīves pieredze…

– Romantisms jūsos nav ar gadiem nodeldējies?

– Ja tas nodeldēsies, tad tas vairs nebūšu es.

– Tomēr… esat romantiķis?

– Man ir bijusi iespēja četras reizes apbraukt apkārt Amerikai, vienu ar Pērkonu, trīs ar tenoriem. Braucām paši, 20 000–25 000 kilometru, pie stūres nav viegli. Grūtākie bija 3000 kilometru pa taisno no vienas skatuves uz otru, fiziski smagi… Bet nesen, uzdziedot ar tenoriem, teicu: “Nezinu, kā ar jums, kolēģi, bet, ja man rīt teiktu: braucam, es teiktu - jā!”

– Jums patīk ceļa sajūta?

– Jā, pat nezinu, kas mani tajā saista. Protams, es nepamestu ministra posteni (smejas), bet principā... Ja man kāds teiktu, ka jābūt pie stūres, būs grūti, sešas nedēļas brauksim, jābūt labā vokālā formā, lai esi godīgs pret klausītāju, es vienalga teiktu - jā.

Lauku puisis gumijniekos

– Jūs jautājumu par romantismu redzat ceļa romantikā – tā bija pirmā asociācija, nevis par puķēm sievai, vakariņām sveču gaismā. Atvainojos par triviālu uzstādījumu...

– Nē. Domāju, arī mans makšķerēšanas hobijs ir vairāk romantisks, ne praktisks. Noteikti neesmu tas, kuram mašīnā uz aizmugurējā paneļa ir spinings un, braucot pāri kādai ūdenstilpei, tas jāizmēģina. Man vajag tādu romantiku – agros rītus, kad celies pusčetros, rīta rasu, saullēktu, zivju lēkāšanu, putnu čalas, ūdens šļakstus ap laivu... To procesu. Zivis ķeras vai neķeras – tas ir otršķirīgi.

Esmu liels saulrietu cienītājs, ceļojumos un vasaras vakaros to vērošana ir ikvakara obligāta sastāvdaļa. Tādā ziņā noteikti esmu romantiķis, jo varu jūsmot par dabu. Reizēm pat brīnos par kolēģiem, kuri ir zaudējuši šo ciešo sasaisti, tagad dzīvo Rīgā, bet nezina, ka ārpus pilsētas zied ievas, ir pirmās pienenes, pirmie strazdi. Cilvēki to nepamana, jo viņiem nav būtiski. Bet man ir ļoti būtiska sasaiste ar dabas ritējumu, cikliskumu.

– Tas jūsos dzīvo…

– Kopš bērnības. Kā laukos audzis puisis esmu bijis cieši saistīts ar visu to. Zinu, kā ir pavasarī pirmajā saulītē pieiet pie dīķa dubļainos zābakos un vērot caurspīdīgo masu, no kuras vēlāk izveidojas kurkuļi, kā tas attīstās un top, kur ligzdo kādi putni. Tā visa izzināšana –ne pēc grāmatām, bet pēc tā, ko redzi... Nespēju iedomāties, kā tas man kādā brīdī varētu būt vienaldzīgi.

– Jūs meitas vai mazbērnus esat vedis rādīt to kurkuļu masu vai ligzdu?

– Tas katram jāierauga pašam. Aizvedu uz laukiem pie radiem. Biju priecīgs, ka viņi redzējuši un izbaudījuši īstu lauku saimniecību ar vistām, govīm, cūkām, ka viņiem tas nav nekas ārkārtējs. Esam kopīgi izbaudījuši daudz skaistu mirkļu tieši dabā.

– Bet agrie rīti, migliņa, zivju lēkāšana – tā ir tikai jūsu daļa, negribas dalīties?

– Nu... dažkārt makšķerēju arī kopā ar kādu draugu. Man kādreiz vaicā – jūs tik garas stundas pavadāt ezerā, par ko runājat? Es nerunāju. Kādēļ man būtu jārunā?

– Bet jūs esat blakus, redzat vienu un to pašu, vienu gaisu elpojat.

– Jā, bet droši vien mēs katrs citādi uz to raugāmies. Kāda komunikācija ir, ja pieķeras zivs un vajag palīdzēt. Dabas burvību mēs nepārspriežam.

– Vai romantiku var saglabāt, 40 gadus dzīvojot ar vienu cilvēku?

– Droši vien, jo mēs jau esam tie paši.

– Cilvēki teic, ka pierod viens pie otra un sāk uztvert kā mēbeli.

– Nu, cilvēks pierod arī pie tā, ka viņš  dzīvo, bet vai tādēļ kāds žēlojas, ka apnicis? Tie ir ekstrēmi gadījumi. Mums ir salīdzinoši mazāk pārsteigumu no dzīves kā tādas, bet mēs to mīlam tikpat stipri kā 16 gados.

Stingrības piekritējs

– Esat teicis, ka pret bērniem esat bijis stingrs.  

– Diemžēl. Tagad es būtu citāds.

– Maigāks?

– Jā, bet šodienas audzināšana atšķiras no tā laika. Esmu bijis ļoti stingrs, prasīgs.

– Kāds tam ir rezultāts?

– Droši vien jāprasa meitām pašām, vai viņas tagad mēģina līdzīgi audzināt savus bērnus vai darīt ko pretēji, lai nebūtu tik stingras kā tēvs. Es to nezinu.

– Mājās bijāt patriarhs, kurš teica – būs tā?

– Te droši vien jāizšķir tā smalkā nianse, kurā brīdī esmu… varētu teikt patriarhs, bet kurā tas, kuram ir lielāka iniciatīva. Šīs lietas noteikti vajadzētu nodalīt. Jā, es bieži esmu bijis tas, kurš nāk ar iniciatīvu, tādēļ kādā mirklī varbūt ir šķitis, ka es tā diktēju noteikumus. Bet tajā pašā laikā, ja kāds cits nāk ar iniciatīvu, tiešām tādu – degošu, vienmēr esmu bijis atbalstošs.

– Jūs varat iekļauties viņa redzējumā?

– Absolūti. To vienmēr saku, jebkurā jomā – sākums ir gribēt. Mēs nevaram nonākt pie rezultāta, ja primāri nav vēlmes redzēt, sasniegt, izdarīt. Un, jā, droši vien pamīšus no katra tas ģimenē ir nācis, kurā periodā tās degsmes un uguntiņu otram ir bijis vairāk. Ļoti iespējams, kādā brīdī man.

– Atskatoties uz kopā nodzīvotajiem gadiem, varat teikt, ka Sandra kaut kādā veidā savu karjeru ir pakārtojusi ģimenei, ļaujot jums spodrināt savējo?

– Tas droši vien jāvaicā viņai. Nenoliedzami, esmu saņēmis milzīgu atbalstu, par to nav diskusiju. Taču vai šādos modeļos, kur viens no pāra ir sabiedriski redzamāks, otrs  ne tik ļoti, jādomā, ka tur ir kāda pretruna... Vai sieviete sev vaicātu – vai esmu no kaut kā atteikusies? Ko es būtu gribējusi? Varbūt – būt labs balsts otram. Nezinu, varbūt kādā citā ģimenē arī atskanētu tādas frāzes kā: “Es būtu tik daudz izdarījusi…”

– Sandra ir žurnāliste.

– Jā… es nezinu. Viņa daudz raksta.

Konservatīvs un mūsdienīgs

– Sirdī esat konservatīvo uzskatu piekritējs?

– Esmu gan, gan.

– Gan liberālo, gan konservatīvo?

– Es tos nesauktu par liberāliem, bet mūsdienīgiem. Man ļoti patīk nodalīt lietas, kurās esmu konservatīvs, un tās, kurās esmu novatorisks. Manuprāt, ir svarīgi tās atšķirt un nejaukt.

– Un kurās esat konservatīvs?

– Noteikti – valodas jautājumā. Ne vien konservatīvs, bet ļoti stingrs. Šo pozīciju man droši vien būtu grūti mainīt. Konservatīvs esmu arī reliģiskajos jautājumos.

– Esat kristietis?

– Neesmu reliģiozs, bet jebkurā gadījumā mani uzskati par reliģiju ir konservatīvi. Ļoti cienu to, ka Eiropa ir veidojusies tieši kristīgās reliģijas kontekstā. Cienu arī mākslas šedevrus un institūcijas, kas patiesībā radušās reliģijas ietekmē.

– Ejat baznīcā?

– Es dziedu baznīcā (nopūšas). Protams, kādreiz arī aizeju. Man ir tuvs draugs, katoļu priesteris Juris Jalinskis, diezgan regulāri tiekamies, un man tas ir ļoti svarīgi. Lai arī vēlreiz uzsveru – es neesmu kristīts, neesmu kristietis.

– Sarunas jums ir svarīgas?

– Jā. Esmu vairākkārt teicis, ja drīkst tik primitīvi salīdzināt, – kristīgā ticība ir Eiropas satiksmes noteikumi, kurus es vienkārši cienu, respektēju, ievēroju.

– Jums kā nacionālās partijas pārstāvim zināmā mērā piestāv kontrole.

– Nē. Man vārds kontrole nemaz nepatīk.

– Nacionāļiem tagad pārmet, ka viņi gribot kontrolēt mediju telpu.

– Tā ir viena liela problēma, ar ko saskaros ik dienas. Es tiešām vēlētos šo visu noņemt no nacionāli domājošās sabiedrības pleciem. Mūsdienīgajam un konservatīvajam ir veiksmīgi jāsadzīvo. Līdzīgi kā arhitektūrā – mums ir brīnišķīga vecpilsēta, UNESCO mantojums, un tajā pašā laikā lieliskas mūsdienu arhitektūras celtnes. Tās nedrīkst viena otrai traucēt.

– Esat par vārda brīvību?

– Protams. Par to nav ne mazāko šaubu. Bet esmu par patiesu vārda brīvību un spēju izprast, iedziļināties, pieņemt citādu viedokli. Vairākkārt publiskajā telpā esmu teicis, ka tas, ko tagad redzam pasaulē – Brexit un Tramps, šis populisms –, iespējams, radies no pārprastas vai pārspīlētas tolerances. Būtu jāatzīst, ka tie, kuriem vārds tolerance ir tādā… svētvietā, arī ir cilvēki un mēdz kļūdīties, pārspīlēt.

– Mums jābūt tolerantiem pret tiem, kuri nepiekrīt?

– Jābūt. Arī pret tiem, kuri nepiekrīt, jāizturas ar cieņu. Mēs nevaram būt toleranti tikai pret tiem, kuri piekrīt.

– Kaut kā jāmēģina sadzīvot.

– Jā. Kā konservatīvi domājošs cilvēks saprotu – ir 21. gadsimts, un ir sabiedrības daļa, kuras uzskati ir ļoti liberāli, es to cienu... Bet arī man drīkst būt savi uzskati, un tie ir ne mazāk cienījami kā jebkuri liberāli uzskati. Nekad neesmu bijis Trampa piekritējs.

– Viņu par tolerantu nosaukt ir grūti.

– Bet tajā pašā laikā, piedodiet, nevaru nosodīt vai saukt, kā dažkārt publiskajā telpā tas notiek, par ne ļoti gudriem cilvēku miljonus, kas par viņu balsoja. Un nosaukt viņus par mazāk domājošiem ir liela uzdrošināšanās. Es nerunāju par saujiņu ekstrēmistu, bet daudziem miljoniem. Lai arī man viņu lēmums balsot par Trampu nešķiet pareizs, man pret viņiem jāizturas ar toleranci. Kādēļ gan mums tolerance ir svētums, bet vienlaikus pret miljoniem cilvēku varam atļauties izturēties bez tās? Te ir jādomā par iemesliem, kāpēc šādi fenomeni kļūst aizvien aktuālāki.

– Mēs aicinām ar toleranci izturēties pret minoritātēm, bet tā neizturamies pret mažoritāti?

– Ir lietas, kurās varbūt izturamies ar pārspīlētu toleranci. Kāds vēršas pret nacionāli konservatīviem cilvēkiem, baidot ar nacismu, briesmu lietām, kurās tas var pāraugt, nedod dievs, fašismā. Tie ir ekstrēmi piemēri, ar kuriem aicinu nebārstīties.

Bet tāpat zinām piemērus, kad atsakāmies no reliģijas, Ziemassvētku svinēšanas, tūkstošiem gadu tradīcijām tikai tādēļ, lai neliktu justies nelāgi kādam, kurš pieder citai reliģijai. Šeit, Eiropā, kuras pamats ir kristīgā reliģija, mēs atsakāmies no tā, lai tolerances pēc neaizskartu kādu, kurš nav kristietis.

– Liela daļa tautas svin pagānu Ziemassvētkus…

– Jā, arī Jāņus. Mēs esam vienīgā Eiropas valsts, kas to dara. Es izturos toleranti, un man tas patīk.

Pie kafejnīcas Parīzē

– Neesat slēpis savas simpātijas pret hipiju uzskatiem. Jūsos ir mazliet arī tas brīvdomīgais puķu bērns, kurš negrib pakļauties nosacījumiem?

– Es jums teikšu – pārsteidzoši, ka joprojām. Vakar, sēžot Parīzē, kafejnīcā, iedomājieties… Tai jābūt uz stūra – noteikums, lai es Parīzē iedzertu kafiju… Bija pienācis kungs solīdos gados, labi ģērbies, bet diezgan lielā reibumā. Pēc skata varēja secināt, ka viņš ir mākslinieks, stāvēja, atspiedies pret svešu mašīnu, dzēra alu un kaut ko pie sevis prātuļoja, sarunājās – brīžam ar sevi, brīžam ar garāmgājējiem, it kā ārpus visa.

Un es nespēju no viņa atraut skatienu. Mani šī persona ieinteresēja. Raudzījos un domāju, kas viņš ir – vienkārši bezpajumtnieks, kurš ir labākās, stilīgākās drēbēs, jo viņam ir kādi estētiski uzskati, vai rakstnieks, kurš vakar pārsvinējies grāmatas izdošanu un šodien ieradies mazliet neadekvātā stāvoklī. Tā bija slavenā rakstnieku kafejnīca, kur arī Hemingvejs dzēris kafiju.

Tas mani uzrunāja – varbūt viņš ir domas gigants, vienkārši šobrīd tā… Mani nelika mierā šis tēls. Pamanīju, ka īsti neviens uz viņu neskatījās, viņš visiem citiem bija vienaldzīgs. Šādi tipi joprojām piesaista manu uzmanību. Reiz Amsterdamā tādu satiku un jutu nepārvaramu vēlmi parunāties. Tur tas ir… es nezinu, kas tas ir.

– Pats reizēm tā atļaujaties svinēt dzīvi?

– Ne gluži kā viņš.

– Bet sajust brīvību?

– Protams. Tikai es to daru citādi, jo nelietoju alkoholu. Bet hipijisko brīvību zināmā mērā dod arī sajūtas, kuras gūstu sportā, traucoties ar dēli vai slēpēm no kalna vai ar dēli pa ezeru... Ir vējš matos, drusku trakums.

– Kāds esat kā mākslas baudītājs?

– Paldies dievam, ļoti dažāds. Līdzsvarots, ja drīkst tā par sevi teikt. Pēdējā laikā šie piedzīvojumi bijuši ļoti kontrastaini. Laikam esmu izaudzis, beidzot (smejas), jo spēju baudīt visdažādāko mākslu. Ja par mūziku – tie ir visi žanri. Ar milzīgu prieku šovasar biju uz Rammstein un nespēju valdīt asaras Mālera otrās simfonijas kulminācijā sezonas atklāšanas koncertā Liepājā, mājās klausos ļoti specifisku džezu. Jā, šogad esmu tādā plašā līdzsvarā.

– Un citas mākslas jomas?

– Varbūt neesmu tā līdz galam… vēl mazliet jāpiestrādā pie teātra. Man kā skatuves māksliniekam ir bijis grūti nodalīt vērtētāja pozīciju un būt vienkārši skatītājam. Izdodas, bet ne vienmēr.

– Grāmatas, kas jūs iespaidojušas…

– Man tuvāks ir… Markess.

– Maģiskais reālisms?

– Jā. Patiesībā brīnos, kā cilvēki atrod lasīšanai laiku. Lai ministrēšanas laikā es būtu varējis tā vienkārši apsēsties, paņemt romānu un lasīt… Trīs mēnešus nav sanācis. Sandra māk lasīt pa diagonāli un pēc tam visu perfekti atstāstīt. Tas viņai no studiju laikiem Filoloģijas fakultātē, kad obligāti izlasāmās literatūras grāmatu skaits bija simtos.

Lai runā citādāk

– Kas ir jūsu dienaskārtībā?

– Pašlaik ministrija strādā pie jaunām kultūrpolitikas pamatnostādnēm, šis dokuments jāpieņem nākamā gada laikā. Lai tās noteiktu, esam izvēlējušies diezgan neierastu ceļu – regulāras diskusijas ar kultūras jomas ļaudīm. Ir bijušas pirmās tikšanās – ar Juri Žagaru, Viesturu Kairišu, cilvēkiem no nevalstiskām organizācijām.

Mums ir svarīgi aicināt uz sarunām tos, ar kuriem varbūt ir pretēji viedokļi. Jo tikai tā varam nonākt pie patiesības. Nebūtu nekā vienkāršāka, kā aicināt uz sarunu tikai tos, par kuriem esam droši, ka viņi domā līdzīgi.

– Žagars domā, ka Kultūras ministrija varētu būt Cēsīs...

– Nu… es to sauktu par veselīgu lokālpatriotismu. Ja katrs par savu dzimto pilsētu tā rūpētos un darītu tās labā tikpat daudz kā Žagars Cēsīs, mēs tikai iegūtu.

– Jūs par savu dzimto vietu stāvat?

– Vienmēr esmu uzsvēris, ka esmu kurzemnieks. Kad beidzot tiksim galā ar budžetu, ja viss beigsies veiksmīgi, sākšu plānot reģionālās vizītes, un Talsi manā sarakstā būs pirmie.

– Esat talsinieks?

– Ne gluži. Esmu dzimis Talsos, bet līdz 15 gadu vecumam audzis netālu, nelielā ciematā Tiņģerē. Vienmēr ar cieņu esmu vērojis, kā Intars Busulis, mans novadnieks, cildina savu Pastendi. Tas ir pozitīvi.

– Kad izkāpsiet no ministra kurpēm, ko sev aiz muguras gribētu ieraudzīt?

– Līdzsvarotu sistēmu. Bieži vien diskusijās esmu dzirdējis pretrunas, noliegumu, neizpratni, arī par profesionālo un amatieru mākslu, bet visi esam vienas kultūrtelpas dalībnieki un veidotāji. Ir valstiskais sektors un nevalstiskais, valsts teātri un nevalsts, valsts atbalstītas muzikālas vienības un tādas, kas nav atbalstītas. Arī tajā es gribētu panākt lielāku līdzsvaru. Jābūt savstarpējai izpratnei, ka visi darām vienu. Manuprāt, mūsu saskarsme nav pietiekami bieža un kvalitatīva, vajadzētu vairāk citam par citu zināt.

– Jums nav pārāk daudz ambiciozu mērķu. Nenosaucāt, ka aiz muguras ir skaista koncertzāle, Jaunais Rīgas teātris atgriezies savās telpās...

– Es nepiekristu vis. Domāju, ka manis nosauktie mērķi ir daudz ambiciozāki. Nosaukt vienu konkrētu, pamanāmu būvi būtu vienkāršāk, kaut arī tās – akustiskā koncertzāle, JRT, izglītības iestāžu infrastruktūra – ir ministrijas dienaskārtībā kā prioritāras. Es runāju par kultūrpolitiku plašākā skatījumā.

Diskusijas, kuras esam sākuši ar Latvijas kultūras ļaudīm par kultūrpolitikas pamatnostādnēm, par Latvijas kultūrtelpas attīstību kopumā, domāju, ir daudz lielākas ambīcijas nekā viens konkrēts teātris. Kas attiecas uz koncertzāli – mani mērķi ir ambiciozi, esmu topošās koncertzāles attīstības komitejas vadītājs, drīz sniegsim ziņojumu Ministru kabinetā. Nevienā mirklī to neesmu nolicis malā.