"Astro'n'out" Māra. Kā meitēns par daudzbērnu mammu tapa

Pirms dažiem gadiem stāstīji, kā, ieraudzījusi tulpes šīs mājas dārzā, saprati, ka tā ir tava... Kā māja jūs pieņēma?

Ļoti labi, lēnām. Te esam tikai mēnesi, vēl pārvākšanās procesā. Smejamies – kad piesakās ciemiņi, ātri braucam pirkt, piemēram, galdu. Tad secinām, ka ir tikai divas dakšas. Šašliku ballē mēģinājām tās draudzīgi dalīt, bet bērni parādīja, ka vislabāk ēst ar pirkstiem. Mani pārvākšanās mazliet kreņķēja, jo tomēr mīļš tas dzīvoklis, bet pietika ar vienu nakti uz dīvāna, pat ne gultā, lai no rīta saprastu, ka nekur citur būt negribu. Jūtam, ka māja mums ir atvērusies. Kad ieradāmies šeit uz sarunu ar veco saimnieci, Ronjai bija pusotrs gads. Uzreiz – pie galda klāt, ņems cepumus, it kā pie vecmammas būtu atnākuši.

Hanna ar savu pieteikšanos pasteidzināja procesu?

Noteikti. Biju ieņēmusi galvā, ka jāpārvācas pirms bērna piedzimšanas, visus bakstīju, tomēr neizdevās. Pārvācāmies, kad bērnam bija divi mēneši. Vecajā dzīvoklī blakus durvīs bija vecmamma, katru dienu silta zupa. Mēs to pat nenovērtējām, šķita pašsaprotami.

Lielie bērni uzreiz pieņēma šo vietu?

Trešajā dienā, piebraucot pie vārtiem, dēliņš sāka kliegt: “Šito māju nē!” Kad Ronjai iegādājāmies velosipēdu, sākās dzīve. Ir izveidojusies tradīcija katru vakaru iet rajona apgaitā. Vienu vakaru braucām meklēt saldējumu. Uzgājām armēņu kafejnīcu, tādā paradoksālā eklektikā, uz sienas uzgleznoti kalni, strūklaka, nosaukums – Džuljeta. Skaties – vienā pusē lielās Purvciema mājas, otrā pusē – Dārzciems, rietēja superoranža saule, sapratu, ka tagad te dzīvojam, bet sajūta kā ārzemēs. Vienlaikus kaut kas no Maskačkas, slāviskā esence.

Drošību rada ģimenes sajūta?

Protams – aizveru vārtiņus, un pilsēta pazūd. Šašliku vietā pāri ielai vēl neesmu bijusi, bet esmu dzirdējusi leģendas, ka tur ir īsta Gruzija.

 Esat kaut ko jau te svinējuši?

Jā, man bija dzimšanas diena, trīsdesmit pieci gadi, nevarēju nerīkot balli, Hannai trīs mēneši, mājai trīs nedēļas – nevarēju nerīkot balli.

Vai ar Hannu mentāli esi ātrāk tikusi uz strīpas nekā ar Ronju un Ezru?

Noteikti. Ar Ronju sēdēju mājās salīdzinoši ilgi, varbūt pārspīlēju, aktīvā dzīve bija apstājusies uz pusgadu. Mums gan bija nometnes, mēģinājumi, bet ne koncerti. Jutos diezgan nomākta, viss jauns, mazliet tā kā viena. Paradokss – jo tu negribi iet prom no tā bērna...

Atceros, ar vīru aizbraucām uz Pītera Geibriela koncertu, Ronjai bija mēnesis, sēžu un domāju, kāpēc man jāskatās, kā kaut kāds vecis dzied, kamēr es varu skatīties uz savu meitu. Apraudājos, braucu mājās. Par Hannu, protams, arī pārdzīvoju, ja esmu prom, bet viņa ir citādāks bērns, viņa ļauj darboties.

Kad izskrienu, esmu atpakaļ ar dubultspēku, nevis visu dienu it kā esmu ar viņu, bet pati meklēju, kur pamukt – kaut vai televizorā. Sapratu, ka ar diviem bērniem tāpat nav iespējams mājās gulēt un baigi baudīt divatni ar mazuli... Kad ar draudzenēm devāmies uz Instrumentu koncertu, vīrs palika mājās. Mēs, trīs meitenes, ielēcām taksī, un es palaidu vaļā savus trakos smieklus: “Es aizmuku no viņiem!”

Nezvanīji ik pa pusstundai?

Nē, jo zinu – ja būs bēda, man piezvanīs. Ko līdzēs, ja uzrakstīšu “Kā jums iet?” Pasarg dievs, ja teiks, ka raud; ko man ar šo informāciju darīt? Šovasar pirmoreiz atstājām lielos bērnus pa nakti pie manas mammas, un man bija šoks, cik labi viņi uzvedas un cik mierīgi aiziet gulēt. Mamma saka, ka bērni slikti uzvedas tikai ar mani.

Mammai ir zemapziņas kontakts ar bērnu, un Hanna jūt, ka tu esi par viņu droša.

Jā, viss ir atkarīgs no mammas miera. Esmu dzirdējusi, ka osteopāti saka – nedodiet mums bērnu, nāciet jūs, mammīt, pastrādāsim ar jums – un bērnam pāriet paaugstinātais tonuss. Varbūt skan muļķīgi, bet ir bijis tā, ka esmu prom, man saka, ka Hanna saraudājusies, un es domās sūtu mieru – viss kārtībā, esmu mierīga, un arī tev viss ir labi.

Vai tu mazliet neapdali lielos bērnus?

Es apdalu visus bērnus, jā, citādi nav iespējams.

Jānis cieš visvairāk?

Divdesmit gadu vecumā dzīves jēga bija ceļošana un mūzika, tagad tie ir bērni. Domāju – nekas, paies šis gads, un, cerams, spēšu atkal piepildījumu rast vīrā, brauksim ceļojumos, galvenais – nepazaudēt otru pavisam. Protams, apzināmies, ka divvientulība ir luksuss. Pirms Hannas piedzimšanas nosvinējām manu vārdadienu – izgājām divatā un to vakaru riktīgi izbaudījām. Ir forši iziet ar apziņu, ka to drīkst, jo ir svētku reize. Nu jā, katram laika posmam savs. Dod, Dievs, lai dzīves jēga atkal atrodas ceļošanā un kopā ar vīru. Esam apguvuši jaunas mājas, arī tas ir piepildījums.

Grūti ar trim maziem bērniem neiegrimt šļupstēšanā, nesākt vienam otru saukt par tēti un mammu, vairs nespēt pasmieties par ciniskiem jociņiem, viss mazliet aplipis ar pienu un puņķiem...

Kad sakrājies nogurums, mana svētā lieta ir pagulēt diendusu.

Tev izdodas?

O, esmu profesionāls diendusētājs! Ar Hannu var sarunāt – mamma grib pagulēt, ejam. Negribi? Nekas, nāc sānā, ņem pieniņu, mamma grib čučēt – tā es viņu piemoku. Citādi, ka jūties vainīgs, jo visi tajā laikā strādā. Tad man sev jāatgādina – tu esi mamma, viss kārtībā! Tomēr daudzi raksta, whatsapp gaida atbildi uz sitiena, tad sev jāpasaka, ka nekas nenotiks, ja atbildēsi trīs stundas vēlāk. Šīs ir interesantas dienas pirms mūsu jaunā diska Multivitamīnu multipaka palaišanas.

Tev ir tapis vēl viens bērns.

Tam bija jāpiedzimst pirms Hannas. Man ir brīnišķīga komanda, bet tāpat ir jāpieslēdzas. Varētu jau teikt, lai akceptē variantu, kāds ir, bet man gribas būt klāt, zināt. Rīkojam radošās nometnes, tad var pieķerties katra idejai, visi var izpausties. Kopš ir bērni, man ir mainījies rakstīšanas stils, vairs nav tā – hm, brīvs vakars, pameditēšu pie ģitāras. Tagad tas jāieraksta kalendārā un jāiet ārā no mājas. Citādi ir: “Nāc, paspēlē ar mums mašīnas, ģitāru vairs ne.” Tāpēc nometne ir forša, jo ļauj sakoncentrēties un trīs dienās padarīt milzīgi daudz. Esam pārbaudījuši – trīs dienas nometnē ir kā trīs mēnešu darbs, jo visi no rīta līdz vakaram strādā līdz spēku izsīkumam; vienam nāk miegs, nekas, diviem vēl ir duka. No rīta, kamēr viens mostas, otrs jau meklē tembrus.

Braucat uz viesu namu vai vietu, kur ir skaņu studija?

Skaņu studija mūsdienās ir pārnēsājama, tas ir ļoti ērti. Viena no pirmajām nometnēm bija Vidrižos, Mārtiņa lauku mājās, tad pie Mikus Frišfelda Raunā. Bijām arī Kuldīgā pie drauga, kuram ir māja pie pašas upes; rītos skaties, kā zivis lec. Līdz šim uz visām nometnēm, izņemot pēdējo, braucu ar bērniem, un katrreiz man līdzi brauca kāds pieaugušais. Ir bilde, kur Ronja sēž uz pleciem Jurim, kamēr viņš ieraksta manu balsi...

Grupā esat četri?

Jā, bundzinieki mainās. Mūsu mīļais Mārtiņš nolēma no grupas aiziet – ļoti žēl, bet dzīve viņu aizveda citur. Domāju – cik labi, ka ir iespējas paņemt pauzi. Man ar katru bērnu iznāk paņemt pauzi, tad var pārdomāt, kurp eju, kas notiek. Skan briesmīgi, bet arī Hannu es gribēju, jo... Pirmkārt, protams, gribēju mazulīti, bet mazliet – arī pauzi mūzikā. Kad ir plāni, koncerti, ir jocīgi teikt: “Hei, puikas, es gribētu trīs mēnešus nespēlēt.”

Kā tavas grupas puiši uztver šo demogrāfisko sprādzienu?

Ar laika distanci viņi atzina, ka Ronjas ierašanās bija mazliet depresīva.

Mūzikā?

Nē, viņu dzīvē, jo pēkšņi uz pusgadu tika norauta aktīvā koncertēšana. Savukārt ar Hannu viņi pauzi jau izmantoja gudrāk. Studijā pieslīpēja nianses, turpinājās radošais darbs. Abi ģitāristi ieplānoja vasarā aizbraukt uz Ameriku. Puikas pirmie uzzināja par Hannu. Vīrs, protams, ātrāk, bet trīs mēnešus es negaidīju, grupai teicu uzreiz, lai zina un sāk morāli noskaņoties.

Un ko viņi teica?

Viņi visu laiku domāja, ka es gribēšu trešo bērnu. Viņi teica: “Vajadzēja trīs mēnešus vēlāk, lai var nospēlēt vasaras festivālus.” Beigās arī viņi forši visu saplānoja. Ar trešo bērnu visi esam gudrāki, ne tikai es, arī mani puikas. Kolosāli, ka arī Tomam tikko piedzima otrā meita.

Tu viņus iedvesmo ar savu piemēru?

Starp citu – nē, kad dzima Ronja, jokoju, ka grupā ir ideāla plānošana. Tas, protams, sakrita nejauši – mums visiem četriem gada laikā piedzima meitas. Tomam un Mārtiņam – pirms manis.

 Vai Jurčiks, tava uzticības persona par kleitām un lūpu krāsām, zina visu arī par pienu un pamperiem?

Reiz mēģinājumā Mārtiņš teica, ka viņam bērnu tēmas pietiekot jau mājās. Protams, vispār nepieminēt bērnus es nevaru, bet cenšos baigi neizplūst. Bet joks par to, vai Jurčiks zina visu par manu pienu... Diemžēl zina visa grupa. Ir gadījies, ka braucam uz koncertu, jau pusstundu ārā no Rīgas, un tad – ā!... Saprotu, ka esmu aizmirsusi mājās piena pumpi un dienu bez tā neizvilkšu. Bišķi kautrējos, bet, tā kā esmu skaļi nokliegusies, saku – vajag iebraukt aptiekā. Labāk ir pateikt, ko esmu aizmirsusi, citādāk domās – diez kas ir noticis?

Kad tūrē brauca Ronja, pēdējā brīdī pirms iešanas uz skatuves barojot bērnu, domāju – ja zālē sēdošie zinātu, ko šobrīd daru... Esmu mamma ilgbarotāja, piena vienmēr ir pieticis. Tā ir īpaša saikne, tāpēc nekad neesmu mēģinājusi viņus paātrināti atņemt no krūts. Bet, ak vai, šo interviju varbūt lasīs arī vīrieši, pietiks to piena stāstu...

Instagram esi ļoti emocionāli rakstījusi, ko teiktu sev pēc pirmā bērna piedzimšanas. Tu tiešām nedēļām ilgi raudāji?

Jā, bet ar Hannu vairs tā nav. Mammas ir ļoti dažādas, dažām jau ar pirmo bērnu ir tā kā man ar Hannu. Arī draudzenes brīnās: “Tev tiešām tā bija?!”Tāpat kā man kādreiz šķita, ka visi bebīši izskatās vienādi, tāpat citiem šķiet, ka visas mammas jūtas vienādi. To rakstīju, jo bija pieteikta tēma par pēcdzemdību depresiju un skumjām.

Depresija ir pārāk liels vārds, ar to neesmu saskārusies, bet pēcdzemdību skumjas bija diezgan izteiktas. Vienu brīdi man pat likās, ka neesmu normāla, tāpēc gribējās pateikt citām, ka tas ir pārejoši. Mazliet to rakstīju arī pati sev – kad piedzims Hanna, lai atkal nebūtu šokā. Un tā bišķīt ir – skatos uz vēderu, kurš nepazūd, un domāju – tiešām...? Tad sameklēju bildes, kurās esmu redzama pēc Ezras; jā, toreiz arī tā bija. Tas, ka nespēj savākt savu ķermeni, dod pa nerviem. Vēl negulētās naktis... Hanna gan ļauj gulēt, tagad ņemšanās ir ar lielajiem. Puika prasa mammas uzmanību. Tūlīt būs trīs gadi, vēl mazs.

Šajā rakursā Hanna ir līdzīga Jānim...

Tas arī ir joks – es deviņus mēnešus bērnu nēsāju, smagi dzemdēju, naktis neguļu, baroju, bet tad kāds atnāk un pasaka: “Vai, kāds tēva bērns!”

 Par vecāko bērnu vārdiem bija īpaši stāsti. Tāds ir arī Hannai?

Hanna ir mana Amerikas radiniece, viņas vīra vārds ir dots manam mazākajam brālim Gustavam. Brāļa meita bija izrakstījusi no kalendāra iepatikušos vārdus. Man bija citi favorīti, bet, kad pateicu vārdu Hanna, Ronja teica: “Jā, sauksim māsu tā!” Var teikt, ka vinnēja Ronjas neatlaidība. Gribējām, lai bērniem ir raksturs, tāpēc ir Ronja un Ezra – kuros ir R. Tagad sāk šķist, ka raksturu mājās jau ir par daudz, vajag kādu līdzsvaram. Hannai vārds ļoti piestāv.

Ronja ir īsta laupītājmeita?

Jā! Arī Ezra zina, ko grib, un māk to pieprasīt. Gan jau Hanna mācēs atrast starp viņiem savu vietu. Visu laiku jāsadala uzmanība – Hanna raud, tu viņu paņem, tikmēr jau kliedz otrs, tu viņu noliec. Viņai nav variantu...

... visu laiku būt uzmanības centrā?

Jā, nākas pagaidīt. Atceros, kad ieraudājās Ronja, ar putojošiem matiem lēcu ārā no dušas. Tagad Hannu ielieku šūpulītī tā, lai viņa redz – mamma ir tepat, viss kārtībā. Viņa iemācās pagaidīt, labi jūt apkārtējo vidi. Sāk uztraukties tad, ja kādam no lielajiem bērniem uznāk dusmu lēkme, tad arī Hanna uzreiz dikti raud. Vai tad, ja es satraucos – jāskrien, nevaru atrast kleitu. Ja viņa ir līdzi uz kādu tikšanos, uz pleca iemieg.

Hannai ļoti atbilst vārds empātiska. Lielo bērnu mīlestība ir ārkārtīgi sirsnīga un smieklīga. Hanna guļ, viņi atnāk no dārziņa un uzreiz metas to bērnu bučot. Protams, bebis ar sirsnīgiem apskāvieniem tiek pamodināts. Bet kā tu teiksi – nemīļojiet māsu? Jau Dzemdību namā gribēja turēt. Vai neļaušu, jo nemāk? Pieturu galviņu un pleciņus, lai jau viņi tai čupiņā paguļ, zīdainim bišķīt nepareizā pozā. Domāju, tā minūte stiprina viņu attiecības.

Atceros, kādā panikā biju ik reizi, kad nepareizi paņēmu Ronju. Ar laiku iemācies izvērtēt būtisko. Varbūt daudzas jaunās mammas sastrīdas ar vīramātēm, kuras vairs precīzi neatceras, kā bērns jātur. Tas gan nav piemērs no mūsu dzīves – omīte ļoti smuki tur mazos, viss kārtībā.

Jums ir plašākas ģimenes sajūta? Ludzas ielā bijāt tuvāk...

Mana mamma tāpat noskrien garām, cenšamies arī iebraukt pie vecvecmammas. Mūsu ģimenes ļoti daudz iesaistās, man tas patīk. Gribu, lai bērni veido attiecības ar visu manu lielo ģimeni, lai tās nav tikai svētku reizes, kad visi sanāk dārzā, bet viens ar otru pat kārtīgi neparunā.

Ikreiz, atstājot bērnu mammai, zinu, ka viņi veidos kopīgās atmiņas. Biju apņēmusies uz vokālajām meistarklasēm ārzemēs doties tikai tad, ja Ronju varēšu ņemt līdzi, un man ļoti patika, ka līdzi brauc nevis auklīte, bet savējie – mamma vai vīrs, jo tā viņi būvē savas attiecības. Gribētos, lai bērniem ir sajūta – ja mamma mani nesaprot, es neiešu to stāstīt svešam, bet piezvanīšu mammas brālim, kurš ir mans čoms. Tāpēc nejūtos vainīga, kad zvanu un saku: “Atbrauc, Gustiņ!”

Jums ir liela saime.

Jā, mēs esam trīs bērni. Gustavs ir desmit gadus jaunāks, bet mans otrs brālis Jānis – četrus gadus vecāks. Viņam ir trīs bērni. Savukārt vīram ir brālis Kristaps, kuram arī ir trīs bērni. Viņiem apbrīnojami saskan ar Ronju un Ezru, lai gan brāļa puikas ir lielāki. Jāņa māsa Kristīne dzīvo Īrijā.

Vai bērni tevi spēj iedvesmot?

Drīzāk, vērojot viņu brīvību, domāju – kāpēc es vairs tā nemāku. Piemēram, dejot.

Albumā ir dziesma Sentimentu notraucot – Ar tevi pie rokas es vēlreiz kāpšu muļķībās, un vēlreiz kā brīnums man skudru pūznis parādās. Man liekas, to man parādīja Ronja, pirmais bērns. Uzskatīju, ka no skolas biedriem atšķiros ar to, ka protu sajūsmināties par mazām lietām. Iespējams, arī mūzikā esmu tāpēc, ka pamanu nianses.

Ziedonis ir teicis – dzejnieks iedod okulārus, lai tu redzētu citādāk. Man likās, varbūt arī man nedaudz piemīt šī spēja – ieraudzīt neglītajā, piemēram, Maskačkā, skaisto. Neredzēt pudeles, bet Daugavu. Ja redzu dzīvi skaistu, varu priecāties un baudīt to kā brīnumu. Kad piedzima Ronja, pēkšņi piefiksēju, ka brīnumu sāku saskatīt it visā.

Kad pārgāja skumju periods?

Arī skumjajā. Jo tas nenozīmē, ka nav priecīgo brīžu. Drīzāk tu esi apjucis, jo emocijas ir pretrunīgas. Kā var būt, ka no rīta biju tik laimīga un vakarā tik nelaimīga; tas dzen izmisumā, nesaproti – kāpēc tā gribas raudāt? Interesanti, ka tad, kad atkal sāku brīnīties, nodomāju – kurā brīdī es biju pārstājusi priecāties?

Tev bija mīļotais cilvēks, attiecības, mūzika... Kaut kas bija pārtapis rutīnā, pelēkumā?

Tieši tā, un bērns ļauj daudz ko atklāt no jauna. Ieraudzīju ezi, un pirmā doma bija, ka jāparāda tas bērnam. Viņa vēroja ezi tādām acīm... Viņam ir adatas, kā vispār var staigāt ar tādu kažoku, tik ātri paskriet. Skaties un nesaproti, kāpēc pieaugušie vairs tā nedomā. Kamēr esi pusaudzis, sagaidi saullēktus, ir brīži, kurus izbaudi pirmo reizi...

Tad viss kļūst zināms, un nekas vairs nepārsteidz. Kopā ar bērniem sāc baudīt vēlreiz. Skudru pūznis ir Ezras metafora, viņš var to pētīt stundām – viņam neizsakāmi patīk! Tad nemanāmi dziesmā ienāk šīs rindiņas – Sentimentu notraucot ir tieši par to... (dzied) sentimentu notraucot nost, maize garšo tāpat kā bērnībā, sentimentu notraucot nost, saulriets vēl košāks, jo redzam to divatā.

Tie, kuriem nav bērnu, var uztvert tā, ka skaisto ieraugām kopā ar savu cilvēku, romantiski, bet man tekstā vairāk domāts – ar bērniem. Pirms nedēļas bijām pie jūras, man patīk padzīvoties vasarā pie mammas. Viņa bērniem rāda: “Re, skatieties, saule riet, iet vēl zemāk, tikai maliņa...” Ejam uz mašīnu, bet Ezra sāk dīkt: “Gribu vēl saulrietu!” Un nespēj saprast, ka nevar to noskatīties vēlreiz...

Kā nopirkt vēl vienu saldējumu.

Jā! Reizēm viņš dīc ļoti ilgi un dabū to otru saldējumu vai multeni... Iepriekšējā albumā Urda bija saslēdzies lielo parādību un pārdomu laiks. Tikko bija aizgājis mans tēvs, piedzima Ezra... Tādas eksistenciālas pārdomas.

Cik interesanti – tu vēl nezini, uz ko ej, bet dziesmās jau viss parādās. Tikai ar laiku saproti, ka par to, kam šobrīd ej cauri, jau pirms pusgada ir sarakstīta dziesma. Bija sajūta, ka šķetinu lielos jautājumus – kā skudriņa Tipa, kura jautā, kas ir tā poga pie debesīm. Vai zaķis, kas grauž burkānu, vai vabole, kas spīd... Beigās sapratām, ka ir jautājumi, uz kuriem nevar atbildēt. Gatavojot šo albumu, nolēmām, ka pietiek domāt. Šķiet, tas nāk kontekstā ar bērniem. Visa pasaule mainās, tu domā – vai es vēl esmu Māra vai tikai mamma?

Vienu brīdi likās, ka esmu tikai piena banka un neko citu vairs nemāku, bet pēc laiciņa sapratu, ka esmu arī es pati un cik labi ir sevi atkal atrast. Ar otro bērnu jau esi gudrāks, bet tad atkal šaubies par to, kas dzīvē ir galvenais. Gaidot Hannu, zināju, ka šis bērns mani neizsitīs no līdzsvara. Meklēt lielo jēgu ir forši, tas dzen uz priekšu, bet vienā brīdī jāspēj distancēties un vienkārši dzīvot, baudīt, būt šeit un tagad. Galu galā gadi arī iet – kāds man teica, ka popmūzikā dāmai piestāv būt līdz trīsdesmit pieciem.

Un tev ir trīsdesmit pieci...

Manī ir spīts! Nu, ko – man ir trīsdesmit pieci, un mēs izdosim popsīgāko albumu grupas vēsturē, ļoti krāsainu, dzīvespriecīgu. Ir arī viena apokalipses dziesma, iezogas turpinājums Urdai. Bet kopumā albums ir par to, ka dzīvē visa ir par daudz. Uz Multivitamīnu multipaku pozitīvi reaģē daudzas jaunās mammas – jā, tas ir par mani, man ir bērni, es netieku galā! Tas ir stāsts par mūsdienām, pajautā jebkuram strādājošam, aktīvam sabiedrības cilvēkam, viņš atbildēs – oi, es netieku galā, visa ir par daudz!

Pat, ja tev nekas nav jādara, whatsapp vai Instagram radīs sajūtu, ka kaut ko kavē. Mēs par to pasmaidām, velkot uz disko sajūtu, tāpēc izmantojām popārta krāsas. Esam piedomājuši, lai tās nebūtu bērnišķīgi naivas, bet dzīvespriecīgas un piesātinātas, lai tajās ir dziļums, un gribas domāt, ka tas ir arī dziesmās.

Būs koncerttūre?

Jā, desmit dienas pēc albuma iznākšanas būs pirmais koncerts. Vēl domājam, vai Hanna brauks ar mammu. Jokojam, ka lielā koncerttūre būs sešas pilsētas. Man prasa: “Tu jau strādā?!”Atbildu – jā, traki, es sešus vakarus būšu prom. Nav jau tāda slodze kā biroja darbā. Jūtu, ka man tas ir vajadzīgs līdzsvaram.

Pirms gada vēlreiz nosvinējāt kāzas – tu baltā kleitā, jūras krastā ar mācītāju un jauniem gredzeniem. Kāpēc tas bija vajadzīgs?

Tā bija desmit gadu kāzu jubileja ar gredzenu iesvētīšanu un mācītāja svētību no jauna. Es īpaši nepiedomāju – kāpēc.

Varbūt toreiz, pirms gadiem, bijām zaļi gurķi, miljons emociju, vakarā gribu, no rīta vairs neko negribu. Mamma man deva konjaku, lai pirms kāzām varu aizmigt.

Tu varēji pārdomāt...?

Jā, naktī raudāju, mamma teica: “Še tev šotiņš un ej gulēt!” Pēc tam teicu: “Jāni, cik labi, ka tāda diena ir bijusi – skaista, lieliska, bet esmu tik nogurusi.” Gandrīz nejutu, ka tā būtu mūsu diena, drīzāk izrādīšanās. Mani bija izbesījušas visas tās kāzu atrakcijas, jāstāv Siguldas stacijā un jādzied, teicu šoferim, ka no mašīnas ārā nekāpšu, man viss ir apriebies – brauc prom! Viņš atbild: “Māra, es nedrīkstu!” Protams, pa vidu bija daudz skaistu brīžu...

Toreiz teicu “jā”, bet tagad, pēc desmit gadiem, ar pieaugušu prātu, ar sirdi, arī pēc bērniem, pēc visa, es varbūt pat vēl patiesāk gribētu teikt “jā”. Jaunajā albumā ir dziesma Tu mani atradi tumsā – rūdījums tik ar gadiem nāk, ar raupjām rokām uzplauksim kopā... To aizsāku jau pirms tās jubilejas, bet vārdus pabeidzu pēc. Sēdēju, rakstīju, bira asaras – domāju, jā, mēs bijām jauni, vēl bija jāaug, pat nenojautām, uz ko ejam; sakām “jā”, bet nezinām, ko tas nozīmē.

Nebijām jau tik jauni, divdesmit četri gadi, tomēr bērna prātā. Tagad mums ir ģimene, trīs bērni, māja un jau sirmi mati. Ņemtiņš ir bijis superīgs, arī durvis savu reizi ir aizcirstas. Kad daudz kam kopā esat izgājuši cauri – vienam pēcdzemdību skumjas pēc viena bērna, otrs izsists no līdzsvara pēc otra bērna –, abiem ir gājis augšā-lejā, bet saproti – ē, vecais kraķi, labprāt būšu ar tevi kopā arī ilgāk. Es ietu tam visam cauri vēlreiz. Tev blakus. Varbūt vajadzēja tādu dienu vēlreiz, bet ar citu vieglumu. Daži draugi bija apvainojušies, ka nebijām pateikuši, cik nopietna balle tā būs, viņi bija atnākuši džinsos. Bet tā bija dārza balle.

Tev bija jauna kleita vai vecā?

Vienkārši skaista, īsa, balta kleita. Man gribējās, lai ir mazliet fešonīgāk, man bija rozā ādas jaka, gribējās uzpucēties (smaida). Dzīvi vajag svinēt, vai ne? Gribējās vienkārši skaisti nosvinēt.

"Astro'n'out" jauno albumu "Multivitamīnu multipaka" grupa aicina nosvinēt vēl divos Multitūres koncertos - 29.11. koncertzālē „Palladium” Rīgā un 01.12. Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.