Kā noturēt ģimeni, tiekot pāri grūtībām? Stāsta Latvijas pirmais pāris - Egils un Andra Leviti

Jauns prezidents ir ne tikai liels notikums valsts dzīvē, bet arī lielas pārmaiņas cilvēkam, kurš šo augsto amatu ieņem un viņa ģimenei. Preses pēcpusdienā ar prezidentu Egilu Levitu un viņa kundzi Andru Andra atzina, ka priekšplānā vienmēr bijis dzīvesbiedrs. Šoreiz bija otrādi – lielāka interese bija par jauno prezidenta kundzi.

Savu uzrunu Andra sāka ar tādu kā atvainošanos, ka uz sarunu nācies gaidīt tik ilgi: “Vīrs maina profesiju, un es – līdz ar viņu. Nevarēju uzreiz atteikt darbu. Nostrādāju pēdējās dežūras, likvidēju mūsu iedzīvi Luksemburgā un, sākot no rudens, būšu Latvijā. Paldies par jūsu pacietību!”

Lai arī Andra un Egils lielajām pārmaiņām bija gatavi jau pirms četriem gadiem, kad Levits par prezidenta krēslu sacentās ar Raimondu Vējoni un Andra apgalvoja: “Skaidri zinu, kurš ir labākais, esmu gatava vīru atbalstīt un pildīt visus prezidenta kundzes pienākumus”, tikai tagad viņi, šķiet, pa īstam saprot, ko tas nozīmē ģimenei.

Lai arī abu kopdzīves laikā valstis un dzīvesvietas ir nācies mainīt bieži (Egils Levits ir bijis vēstnieks Vācijā, Austrijā, Šveicē...), šī pārcelšanās ir īpaša. Egils atgriežas dzimtenē, kur nodzīvojis mūža pirmos piecpadsmit gadus – līdz 1970. gadam, kad Padomju Savienība, lai uzlabotu attiecības ar rietumvalstīm, viņa vecākiem (tāpat kā tolaik daudziem ebrejiem) atļāva izceļot uz Izraēlu.

Prezidenta tēvs Jonass, pēc tautības ebrejs, bija inženieris, savukārt māte Ingeborga, dzejniece un redaktore (pseidonīms – Aija Zemzare), bija vāciskas izcelsmes. Interesanti, ka pēc 1949. gada marta izsūtīšanām viņa dzīvoja ar viltotiem dokumentiem, tāpēc Egils Levits līdz 1959. gadam Latvijā dzīvoja nelegāli, jo viņa piedzimšana nebija reģistrēta nevienā PSRS iestādē.

Izceļojuši no padomijas, vecāki pārcēlās uz Vāciju, kur dzīvoja mātes radi. Tur Egils beidza Hamburgas Universitāti. Neraugoties uz etniskajām saknēm, Egils Levits sevi sauc par latvieti un nepārprotami jūtas kā latvietis. Ne velti attiecības ar Andru sākās Līgo svētkos Annabergā netālu no Bonnas, ļoti latviskā pasākumā Baltijas studentu mītnē. Levits lakoniski teic, ka esot “uzšķīlusies dzirkstele”.

Aicinājums – ginekoloģija

Andra, lai arī apdomīgi un ar akcentu, runā pareizā latviešu valodā. Viņas skaidrojums par ģimenes vēsturi ir visai lietišķs, taču tajā jaušamas arī emocijas: “Esmu dzimusi trimdā, latviešu bēgļu ģimenē. Ar nolūku nesaku, ka diasporā – kā tas ir tagad.

Sabiedrība, kurā es Vācijā uzaugu, bija bēgļu sabiedrība. Man nepatīk par šiem cilvēkiem lasīt, ka viņi izceļoja vai devās emigrācijā. Nē, viņi bēga! Izceļot nozīmē to, ka tu izdomā – ai, Anglijā man būs labāka dzīve, mācos valodu un pakoju mantas... Ar maniem vecākiem tā nebija. Viņi tiešām bēga.”

Interesanti, ka arī profesijas izvēli Andra skaidro ar augšanu bēgļu ģimenē: “Pabeidzu skolu, universitāti, izstudēju medicīnu. Kāpēc to izvēlējos... Bēgļu ģimenē augt ir īpatnēji – vecāki svešā zemē nekad neiesakņojas, un zemapziņā visu laiku ir sajūta – nez cik ilgi mēs te būsim? Domājot par studēšanu, izlēmu par labu medicīnai, jo cilvēka ķermenis tāds pats ir visur pasaulē. Lai arī kur nonākšu, lai kur man būs jādzīvo, vismaz darba materiāls būs nemainīgs.

Tolaik vēl nezināju, ka izglītības dokumentus katra valsts vērtē atšķirīgi. Pēdējā studiju gadā varēja izvēlēties, ko katrs gribētu izmēģināt, es gribēju tikt dermatoloģijā, bet dabūju strādāt anestezioloģijā. Operāciju zālē gaisotne pie ķirurgiem bija tiešām šausmīga, tāpēc, nostrādājusi obligāto laiku, tur atkārtoti nokļūt nevēlējos. Manam studiju biedram savukārt bija nācies praktizēties ginekoloģijā. Viņš bija liela auguma, kluss un baidījās no sievietēm... Tad abi izdomājām – viņš ies uz anestezioloģiju, kur ar pacientiem nav daudz jārunā, es – uz ginekoloģiju. Dzīvē bieži vien ir tā – cilvēks plāno, Dievs dara.”

Līdz šim Andra strādāja par ginekoloģi Luksemburgas slimnīcā. “Tā salīdzinoši nav liela, gadā piedzimst ap 700 bērnu, protams, ar Dzemdību namu Rīgā nevar salīdzināt,” stāsta Levita kundze. Arī savu turpmāko dzīvi Latvijā Andra labprāt saistītu ar sev tuvām jomām – medicīnu un rūpēm par sievietes veselību, bet to, kādas ir iespējas, viņa varēšot izvērtēt tikai tad, kad pārvākšanās būs notikusi pilnībā. Iespējams, sabiedriskais darbs, ko paģēr prezidentes kundzes statuss, aizņemšot pārāk daudz laika un enerģijas.

Savukārt Egils Levits no savas profesionālās jurista pozīcijas situāciju komentē šādi: “Tad arī redzēsim, kā Latvijā funkcionē starptautiska Eiropas Savienības diplomu atzīšana. Andrai ir Vācijas universitātes diploms, liela prakse, bet Latvijā ķirurgi un ginekologi tiek dalīti.” “Esmu operējoša ginekoloģe,” situāciju paskaidro Andra.

Dīvains paradums

Par to, cik ļoti abi Leviti mīl katrs savu profesiju, liecina kaut vai fakts, ka viņi katrā jaunā vietā, kurā nonāk, apceļojot Latvijas laukus vai ārzemes, uzmeklē viņus interesējošās celtnes un pie tām nobildējas. Vai tā būtu Smiltene, Alūksne vai cita Latvijas pilsēta, Andra vienmēr nofotografējas pie slimnīcas un Egils – pie tiesu nama. Prezidents atceras, ka šīs ēkas viņi meklējuši pat Japānā.

Andra uzskata, ka viens no svarīgākajiem labu attiecību stūrakmeņiem ir tas, ja sieviete ar vīrieti spēj komunicēt vienā acu līmenī. “Man ar Egilu nekad nav garlaicīgi”, “Un man ar Andru – arī,” viņi atbild viens pēc otra. Egils atzīmē, ka labas laulības pamats ir kopējas intereses, bet Andra – ka katram vajag arī savu pasauli, zināmu neatkarību.

Abi viens otram regulāri stāsta par savu darbu, Andra bijusi klāt mājas diskusijās, kad pie Egila viesojušies kolēģi juristi. “Andra par sevi var teikt, ka ir juriste amatiere, taču es nevaru apgalvot, ka būtu ginekologs amatieris. Man ir bail no asinīm,” smejas Egils. “Kad sāku stāstīt par savu ikdienu slimnīcā, viņš diezgan ātri saka: “Beidz!” Tā jau ir – sarunās par manu darbu bez asiņu un citu ķermeņa šķidrumu pieminēšanas neiztikt, un to klausīties viņš negrib,” pasmejas Andra.

Strādājot tiesneša amatā, Egils Andru nereti esot izmantojis kā “tautu”, dodot lasīt tiesas spriedumus: “Tas, kā tiesnesis nonāk pie rezultāta, faktiski ir komplicēta intelektuāla konstrukcija. Taču tai jābūt tādai, lai to spētu saprast arī “normāls” cilvēks. Lai viņš, izlasot rezultātu, teiktu: “Jā, tas ir taisnīgi.” Tas ir kā tests tiesnesim. Man mājās Andra vienmēr bija “tauta”, ar veselo saprātu. Es viņai izstāstīju attiecīgo gadījumu un prasīju: “Nu, kā tu izlemtu?” Man šī dabiskā taisnīguma izjūta bija ļoti svarīga, lai pārbaudītu, vai mani spriedumi ir pareizi. Ja viņa teica: “Nē, tas nav taisnīgi, tātad komplicētā ceļa vidū bija radusies kļūda.”

Dažkārt “tautā” tika iesaistīti arī abi Levitu bērni un vecāmamma. Egila pieņemtajiem lēmumiem Andra lielākoties esot piekritusi. Bet ko tad, ja viņa bijusi pretējās domās...? “Tad es nopietni pārdomāju, kāpēc tā, un reizēm tiešām varēju teikt – tauta kļūdās,” smejas prezidents.

Lai arī Andra ir bijusi tā, kurai ir nācies pielāgoties vīra darba nosacījumiem, ir redzams, ka prezidents augstu vērtē dzīvesbiedres profesionalitāti un vispārējo inteliģenci. Ne velti vienā no pirmajām intervijām – jauniešu radio Pieci.lv – prezidents atzina, ka viena no personām, ar kuru viņš labprāt aprunātos pie vakariņu galda, būtu viena no pirmajām latviešu feministēm Berta Pīpiņa, kura 20. gados pretendēja uz vietu Saeimā. Otra personība būtu kanādiešu liberālais politiskais filozofs Čārlzs Teilors.

Egilam Levitam sievas darbā interesants šķiet tas, ka viņa tiekas ar visu sabiedrības slāņu pārstāvjiem. “Ja astoņpadsmitgadīga meitene saka, ka ir mājsaimniece, man vienmēr ir sajūta – tas nozīmē, ka viņai nav izglītības, viņa nav mācījusies. Ja šai meitenei dzimst bērns, tad jābūt aizmugurei, lai viņa varētu attīstīties,” pārdomās dalās Andra Levite.

“Man šķiet – ja tu esi vienā līmenī ar partneri, dzīve ir interesantāka. Tā pirmā mīlestība beidzas, rozā brilles kaut kad tiek noņemtas, un, ja nekā cita nav, viss diezgan ātri izjūk. Tāpēc es meitenēm, kuras ir skolas gados, gribētu teikt: “Mācies, mācies, mācies! Izglītība ir pamats visam. Ja tev būs laba profesija, tu arī pelnīsi un, ja gribēsi, varēsi būt neatkarīga.”

“Ar Andru runājām, ka viņa var paredzēt, kas no jaunietes, kas pie viņas atnākusi, iznāks, kāda būs viņa dzīve – kaut vai vērtējot pēc tā, kas ir meitenes vecāki,” stāsta prezidents. “Jo visbiežāk notiek tā, ka cilvēks paliek savā sociālajā vidē. Tā sauktais sociālais lifts ir tikai izņēmums.” “Taču ir pierādījies, ka ne vienmēr bērna mentors ir tēvs vai māte, tas var būt kāds cits cilvēks – vecāmāte, vecaistēvs, kāds iejūtīgs skolotājs. Ja ir kāds, kas veicina viņa attīstību, tad dzīve var izdoties,” papildina Andra.

Levitu bērni

Levitu dēls Linards ir gājis mammas pēdās – studējis medicīnu, šobrīd iziet rezidentūru, vairākkārt bijis praksē Latvijā – Stradiņa un Bērnu slimnīcā. Iespējams, viņš izvēlēšoties strādāt bērnu psihiatrijā, kas Latvijā ir sāpīgs jautājums speciālistu trūkuma dēļ. “Dēls pārredz medicīnas jomu šeit un, starp citu, saka, ka mediķi, salīdzinot ar tiem, kurus viņš redzējis praksēs ārpus Latvijas – Francijā, Skotijā, Vācijā –, esot augsti kvalificēti. Vienīgā atšķirība esot attieksme pret pacientu,” stāsta Valsts prezidents.

Interesanti, ka Leviti meitai devuši tādu pašu vārdu kā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga savai meitai. Indra ir studējusi vides zinātni un strādā starptautiskā organizācijā, kas gatavo vides projektus pasaules lielajām pilsētām, kurās dzīvo vismaz pieci miljoni cilvēku, – Ķīnā, Amerikā, Indijā, Āfrikā.

Indra mājās raugās, lai vecāki dzīvotu saskaņā ar dabu un būtu atbildīgi pret vidi. Indra ir strādājusi arī ekspremjeres Laimdotas Straujumas komandā. “Mūsu bērni ir pieraduši mainīt valstis, un es nebrīnītos, ja viņi izlemtu dzīvot Latvijā,” saka Andra Levite.

“Abi ir jauni cilvēki, kas lēmumus pieņem samērā ātri un spontāni, viņiem dzīvesvietas maiņa nav saistīta ar lielām emocijām. Meita nopietni apsver pārcelšanos.” “Viņus brīvus dara arī valodu prasme,” sievai piekrīt prezidents.

“Mūsu bērni atšķirībā no manis ir baudījuši bērnību Latvijā,” turpina Andra. “Jau kopš mazotnes viņi šeit ir pavadījuši iespējami daudz laika, dzīvojuši vasarās. Gan ne pie vecāsmammas, bet nometnēs. Te ir arī viņu bērnības draugi. Tāpēc, domāju, viņi Latvijā ir iekšā pat vairāk nekā es. Nevaru teikt, ka man šeit ir mājas, jo tādu man te nekad nav bijis. Man patīk lasīt žurnālos, kā cilvēki stāsta, ka pavadījuši vasaru laukos pie vecāsmammas. Arī tādu lauku man nav bijis – vecāmamma nomira Amerikā, vecaistēvs – Sibīrijā.

Latvijas bērnība man tika atņemta. Labprāt tādu būtu vēlējusies, taču tā nebija mana izšķiršanās. Domāju, ka tie, kuri auguši citā sabiedrībā un stāvējuši ārpus, redz skaidrāk, jo skatās no malas. Ja esi iekšā, tev viss šķiet vai nu pareizi, vai šausmīgi. Uzklausu, ko cilvēki man stāsta – Latvijā tas nav pareizi, šis rit pārāk lēni... Bet esmu redzējusi, kā tas pats norisinās citur – ne par matu labāk!” Andra nemētājas ar skaļiem vārdiem un nedeklarē, ka, pārceļoties uz dzīvi Latvijā, jūt īpašu nostalģiju vai patriotismu, bet uzskata, ka skaidrs skats uz to, kas šeit notiek, viņai ir gan.

“Egila vecāki ir no Kurzemes un Zemgales. Mans tēvs ir no Vidzemes, māte no Latgales, abi no laukiem. Mammas dzimtās vietas ir netālu no Aglonas, tāpēc arī 15. augustā bieži vien tur tiekamies ar radiem. Te ir arī dzimtas īpašumi, bet esam vienojušies, ka tie pienākas tiem, kuri ir uz vietas. Māsīca turpina ļoti labi to vietu uzturēt,” stāsta Andra.

Grūti laiki

Bez spējas pielāgoties noturēt ģimeni neesot bijis iespējams, tā nu Andra sekojusi vīram vēstnieka gaitās. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Egils Levits bija pirmais vēstnieks Vācijā.

“Toreiz vēstnieku dzīve nebija tik eleganta un spoža kā tagad,” atceras Andra.“Vēstniecība bija kopā ar igauņiem un lietuviešiem, vienā dzīvoklī katrai valstij bija sava istabiņa, nācās iztikt bez ārējas greznības. Atceros, reiz bijām aicināti uz pieņemšanu, bet mums nebija ne šofera, ne auto. Vispirms aizbraucām uz stāvvietu, kur šoferi noliek mašīnas, tad kājām devāmies uz lepno ieeju.”

“Bija jānopērk vēstniecības ēka, tā jāiekārto,” atceras Egils Levits. “Sākumā nevarējām rīkot atbilstošas pieņemšanas. 18. novembris gan vienmēr bija ļoti svinīgs – Andra bija tautastērpā, tiešām skaista,” Prezidents pievēršas dzīvesbiedrei. “Bija politiski jāstrādā, lai pārstāvētu Latvijas intereses bez reprezentācijas un visa, kas ar to saistās. Tikāmies ar kolēģiem, Andra ar vēstnieku kundzēm, es ar vēstniekiem un citiem diplomātiem.

Dzīvojām atbilstoši sakāmvārdam, ka nabadzības dēļ jau neiesim lepnību zaudēt. Vīnē, protams, bija jau labāk, tā bija mana otrā vēstnieka pozīcija. Nesen satiku grāfu Lambsdorfu, pirmo Vācijas vēstnieku Latvijā. Viņiem, protams, bija vairāk līdzekļu, bet savā ziņā tas pats – jāsāk no paša sākuma. Arī viņa vēstnieka karjerā tā bija interesanta pieredze.”

“Egila vēstnieka laiks iekrita tad, kad bērni bija pavisam mazi un es nestrādāju. Viņi dzima viens pēc otra, tas bija mazuļu kopšanas laiks. Arī vēl tad, kad Egils ieņēma tieslietu ministra amatu Latvijā.”

Jautāti, kādas bijušas lielākās grūtības vai pārbaudījumi, kuriem viņu ģimenei nācies tikt pāri, Andra, skatoties uz Egilu, saka: “Mēs kādu laiku bijām, kā angļi saka, sandwich pozīcijā – vidējā paaudze, kam vienlaikus jārūpējas gan par bērniem, gan vecākiem, turklāt viņiem bija slikta veselība. Un vēl mums bija pašiem sava dzīve – bērni tolaik vēl bija skolas vecumā, ar savām prasībām, viņiem bija nepieciešams padoms sava ceļa izvēlē, turklāt bija arī jautājumi, kas jārisina katram savā profesijā. Tas bija grūtākais posms.” “Piekrītu,” atsaucas Egils Levits, “toties tagad mēs esam jauni un brīvi!” Par to abi sirsnīgi pasmejas.

Brīvības jautājums

Ne reizi vien publiskās uzstāšanās reizēs prezidenta kungs izvirzījis problēmjautājumu par to, ka ikviens pilsonis tiek kontrolēts, tā radot apdraudējumu katra privātumam. Dzirdot jautājumu par kontrolēšanu un uzticēšanos ģimenē, prezidents aizrāda, ka tas vairāk esot bijis domāts no tiesību un politikas viedokļa. Tomēr arī ģimeni var uzskatīt par sabiedrības mazo modeli.

“Man šķiet, ar to mēs esam tikuši galā diezgan harmoniski,” saka Levits. “Protams, katrs no mums ir individualitāte, un varbūt tieši tas, ka otram nekas netiek uzspiests, rada tuvību un uzticēšanos. Ja es sāktu milzīgi urķēt “dari tā” vai “nedari to”, domāju, tā mazinātos. Frančiem ir teiciens, kas nozīmē “viegli” – arī par attiecībām. Tā esam centušies dzīvot paši un diezgan lielu brīvību devuši arī bērniem.”

Uz jautājumu, kas viņu biedē jaunajā pozīcijā, Andra nosmej: “Lai nepaslīd kāja!” Egils piebalso: “Un tad būs bildes...” Viņš vēl tagad atceroties, kā pirms divdesmit gadiem Eirovīzijā, saņemot balvu, sapinusies kleitā, 500 miljonu skatītāju acu priekšā esot nokritusi dziedātāja... Dziesmu viņš neatceroties, bet šo faktu gan.

Katrai ģimenei ir gan kaut kas svēts, gan slēpjams. “Ceru, ka mēs nosargāsim to, kas sargājams,” nopietni saka Andra. “Neesmu pieradusi atrasties uzmanības centrā, tāpēc ne vienmēr jūtos ērti.” “Man šķiet, ka uzmanība būtu jāvērš uz manu darbu un to, ka kundze mani atbalsta. Protams, ir cilvēki, kuriem labāk patīk stāvēt rampas ugunīs, bet mēs pie tiem nepiederam. Domāju, tas ir pašapziņas jautājums. Manuprāt, uz prezidenta amatu jāskatās lietišķi. Tie, kas grib izrādīties... droši vien labi, ka ir arī tādi.” Abi dzīvesbiedri saprotoši pasmaida. Ne velti Levits vēl pirms ievēlēšanas teica: ja tauta gribot kādu, ko mīlēt, lai vēlot kādu aktieri vai šovmeni.

Šarms un vaļasprieks

Kad vīrs stājas Valsts prezidenta amatā, pastiprināta uzmanība tiek pievērsta arī viņa kundzes izskatam. Līdz šim Andra ir tikai slavēta – ir pamanīta prezidenta kundzes elegance, kuru izceļ gan smalkais stāvs, gan iekšēja inteliģence, pat atturība. Var teikt, ka pirmo reizi prožektoru gaismā viņa iznāca 8. jūlijā Valsts prezidenta inaugurācijas pasākumos, kur bija blakus vīram gan Rīgas Meža kapos, gan uzrunas laikā pie Brīvības pieminekļa.

Tika pamanīts viņas jaunais matu griezums, kas tēlam vienlaikus piešķīra gan solīdumu, gan jauneklīgumu, kā arī ceriņkrāsas kostīms, kas perfekti iezīmēja siluetu, neradot smagnēju vai pārlieku nopietnu iespaidu. Tērps ar apaļo apkaklīti un lielajām pogām daudziem atgādināja pērnā gadsimta sešdesmito gadu modes ikonas – sievišķīgs un vienlaikus atturīgs.

Andra Levite atzīst, ka arī pie ārējā tēla vērtēšanas viņai nākšoties pierast: “Līdz šim operāciju zālē stāvēju darba drēbēs, maskā, aubē, un gaisma bija vērsta uz pacientu. Es nebiju uzmanības centrā. Tagad būs otrādi.” Vai viņai patīk šāda uzmanība? Andra noraidoši nogroza galvu.

Egila Levita tēlu acīmredzot veidojušas gan zināmā mērā aristokrātiskās saknes, gan uzturēšanās augsta ranga juristu vidē. Prezidenta aizraušanās esot kaklasaites – vīrietim nevarot būt labākas dāvanas. Viņam esot vērā ņemama šā vīrišķā aksesuāra kolekcija, kurā atrodamas gan ceļojumos iegādātas, gan tuvinieku dāvinātas kaklasaites. Viņš vienmēr sienot Vindzoras mezglu, kas esot karalisks un tiekot uzskatīts par labāko. Tas gan patērē daudz kaklasaites materiāla, toties esot “pilnīgs un trekns”.

Ģimenes garu Levitiem palīdz saglabāt kopīgs vaļasprieks – došanās garākos un īsākos pārgājienos. Tā gabaliņu pa gabaliņam esot izstaigāta visa Luksemburga. “Esam devušies pārgājienos Francijas vidienē, Šveicē, pa kalnu takām, mežiem un pļavām, un tas ir ļoti patīkami,” stāsta Andra. “Staigājot galva ir brīva, vējš izvēdina smadzenes, ķermenis kustas, domas lido,” sajūtās dalās arī prezidents. Viņa bērnības dienu aizraušanās esot bijuši putni, kurus viņš vērojis pa lauku mājas logu. Putnu grāmata esot bijusi gandrīz viņa pirmā ābece, un tolaik viņš nopietni apsvēris domu kļūt par ornitologu.

Prezidenta māju sajūta

Lai atbildētu uz jautājumu, kas prezidenta kundzi notikušajās pārmaiņās visvairāk iepriecina, viņai krietni jāpadomā, un arī tad atbilde ir visai izvairīga: “Jāsaka, ka pārmaiņas pašas par sevi nav sliktas. Bet, ja ilgi esi vienā vietā, ieslīgsti rutīnā, un tad vajag kaut ko mainīt.” Sievas pusē nostājas Egils Levits: “Arī es nevarētu pateikt, kas man šajās pārmaiņās sagādā īpašu prieku. Esmu apmierināts ar visu, bet, ja būtu jāizceļ kaut kas viens, kas man ļoti, ļoti patīk, es uzreiz nevarētu atbildēt.”

Simpātiska bija prezidenta izvēle inaugurācijas pasākumu nerīkot Rundāles pilī, bet gan Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Tā viņš demonstrēja vērtības, kuru priekšā paklanās. Pēc tam Levita kungs izcēlās ar patīkamu atklātību, publiski atzīstot, ka Jūrmalas rezidence viņam šķiet neomulīga un nemājīga.

Prezidenta padomniece Aiva Rozenberga skaidro, ka Valsts nekustamie īpašumi tur veikšot uzlabošanas darbus, kas varētu ilgt kādu laiku, tāpēc prezidents ar kundzi mitināšoties dzīvoklī.

Egils Levits ir stāstījis, ka Jūrmalas rezidencē esot nogādājis tikai nepieciešamās rakstāmlietas – papīru un kniedētāju, lai vajadzības gadījumā varētu tur pastrādāt. Tā kā viņam mīļa ir jūra, prezidents devies arī pastaigā pa liedagu, kur aprunājies ar cilvēkiem, kas viņu atpazinuši. Kādu gleznu – jūras ainavu – viņš Rīgas pilī no citas zāles lūdzis pārnest uz savu kabinetu.

“Maltīšu gatavošanu, ja vien sieva ir uz vietas, es deleģēju viņai. Es savukārt labprāt iepērkos.” To, starp citu, prezidents darot joprojām, jo personīgā pavāra viņiem neesot. “Arī mūsu meita ļoti labi gatavo,” piebilst Andra.

Bieži mainot dzīvesvietas, māju sajūtu nākas būvēt arvien no jauna. “Ir mīļmantiņas, kuras vienmēr ņemam līdzi,” pieredzē dalās Andra. “Mājīgumu rada, piemēram, bērnu māksla.” “Mums nav jāpērk nekas dārgs, varam izmantot to, ko radījuši mūsu bērni,” piebalso Egils Levits. Nu jau viņi esot tik lieli, ka pret šādām ekspozīcijām neiebilstot. “Viņiem patīk ar zīmējumiem saistītās atmiņas,” saka Andra.

“Domāju, mājīgumu rada arī fotogrāfijas no ģimenes svinībām. Egila mamma gleznoja – pārsvarā ainavas –, un tās mums ir pie sienas, mana mamma izšuva – un viņas izšuvumi ir uz mūsu galda. Turklāt māju sajūtu rada īpašas ģimenes lietas, arī veci, interesanti dokumenti, kurus šad tad pārskatām.” “Un tavu vecāku bēgļu čemodāns... Tās ir lietas, pēc kurām atpazīstam savu vidi,” piebilst Valsts prezidents.

“Esmu pieņēmis šo izaicinājumu – būt par Valsts prezidentu, bet nekādā ziņā nebūtu juties apvainots vai dusmīgs, ja mani nebūtu ievēlējuši,” saka Egils Levits. Viņa pozīcija Eiropas Savienības Tiesas tiesneša amatā esot bijusi laba un interesanta. “Domāju – kā būs, tā būs, abējādi būs labi. Bet, kad mani ievēlēja, bija jautājums par Andru...” atzīst Levits. “Esmu orientēšanās fāzē, kaut kas tāds ar mani dzīvē notiek pirmo reizi. Smejos, ka vēl 56 gadu vecumā dzīvē var piedzīvot kaut ko jaunu,” saka Andra. “Nu, es jau arī pirmoreiz esmu prezidents!” sirsnīgi smejas Levits.