Ļauj nodilt ego kā novalkātai kurpei. Saruna ar Olgu Dreģi

Ja neesat paguvuši uz koncertiem VEF Kultūras pilī 23. augustā un Vidzemes koncertzālē Cēsis 24. augustā, organizatori sola Gaismēnu spēļu koncertus arī rudenī. Tajos Operas solisti Juris Jope un Inga Šlubovska-Kancēviča dziedās Alfrēda Kalniņa romantiskās dziesmas, bet Olga Dreģe skandēs Šekspīra sonetus.

Kā vienmēr, ar Olgu tiekamies viņas grimētavā. Neatņemams sarunu aksesuārs ir kladītes, kurās aktrise pieraksta atziņas un dzirdēto, kādu nejauši prātā ienākušu, bet vērtīgu domu. Šoreiz ir arī Šekspīra soneti, kas ar krāsainiem marķieriem sastrīpoti pašai vien saprotamā algoritmā. Aktrise stāsta aizgūtnēm – kā cilvēks, kurš aktīvi domā un jūt. Tā varētu runāt stundām, bet Olgai jau sarunāta nākamā tikšanās…

Žēlastība un izaugsme

– Šķiet, šovasar Dailes aktieri agrāk nekā citus gadus atgriezās teātrī – jau augusta sākumā.

– Jā. Man arī liekas, ka brīvā laika kļūst aizvien mazāk. Pavasaris bija grūts ar Purva bērniem – ļoti smaga izrāde, daudz ar to strādājām. Biju sajūsmā par režisoru Tomu Treini – viņš ir gudrāks par saviem gadiem. Man patika, kā viņš strādāja ar tik sarežģītu materiālu, tik dziļi… Arī par mūsu jauniešiem prieks – Ieva Florence un Oskars Vīksne mani ielūdza uz laulību ceremoniju, diemžēl netiku. Tik ļoti iemīļoju to meiteni, viņa ir tik darbīga…

– Gaiša.

– Abi viņi tādi ir. Jācer, ka iznāks skaista ģimene (smejas).

– Visus kolēģus jau nelūdza, jūs gan…

– Mēs esam satuvinājušās. Arī pie Gruzdova esam spēlējušas. Ieva brīnišķīgi to izdara, ārkārtīgi pārliecinoši un skaisti. Tā kā pavasaris bija grūts, tad ap Jāņiem aizgājām atvaļinājumā, un saņēmu ziņu, ka manai māsiņai Valijai ir insults, braukāju pie viņas katru dienu – cēlos pussešos, devos uz Purvciemu, lai pieskatītu, kamēr tuvinieki darbā. Mēs abas ar otru māsu Martu… Tikai trīs palikām no lielās, smukās Dreģu saimes. Valija vēl jokojās, līdz pēdējam brīdim pie pilna saprāta, trīs karotītes ūdens malku paņemot, teica – trīs lietas labas lietas. Trešdienā viņa aizgāja, trešdienā viņu atdevām mūža mājai, debesu valstībai, apbedījām.

Tad man bija divi koncerti, un es biju priecīga, ka varēju tā izrauties. Kā saka, atiet no tā visa. Skaists bija teātra sezonas sākums, visas vecās kundzes sanācām, kolektīvs tik liels! Izrādās, mums ir piešķirtas 17 Spēlmaņu nakts nominācijas. Tā ka arī daudz jaukuma ir blakus. Mazdēliņš bija skaistās vasaras nometnēs, arī apbalvots, ļoti priecīgs. Pabiju pie draugiem Ilūkstes rajonā, viņiem ir briežu audzētava, tik skaisti – klusums un miers, dabas varenību redz. Daudz ir jādomā… Lasīju Ketlīnas Daulingas Singas grāmatu Uz nāves sliekšņa – tā man ļoti palīdzēja šajā periodā. Tajā ir tik daudz filozofisku atziņu par cilvēka garīgo pārveidi viņsaulei.

– Tā notiek pirms nāves sliekšņa?

– Visu dzīvi tā notiek. Viņa ir strādājusi paliatīvajās iestādēs, daudz bijusi klāt aizgājējiem, kas dodas mūžībā. Viņa ir atstājusi brīnišķīgu vēstījumu par cerību. Man ļoti patika, kā pēcvārdā sacīts – pilnīgi parakstos un piekrītu, un lai Dievs man palīdz pašai to pieņemt – visa dzīve ir pieredze, kas ļauj mums, kam vēl stāv priekšā garīgā pārveide, mācīties saredzēt nāves traģēdijā žēlastību un izaugsmi. Saredzēt drosmi, cerību un miera gaismas pilniem palikt kopā ar tiem, kas aiziet. Viņa saka, nāve ir vissenākā un visbioloģiskākā funkcija pasaulē.

– Tāpat kā piedzimšana.

– Kā piedzimšana, jā. Ir svarīgi domāt par personības izaugsmes ceļu. Redz, mēs esam katoļi, un manā lielajā dzimtā, kur bijām astoņi bērni, arī nāve ir piedzīvota vairākkārt, traģēdijas, avārijas, un šī filozofija ticībā nāk līdzi cilvēkam. Tā palīdz sagatavoties šim brīdim. Bērni paliek pie gultas līdz aiziešanai, skaita psalmus vakaros, lūdzas par dvēseli.

– Pie sirdzēja gultas?

– Kā tad, jā. Latgalē šī tradīcija ir liela… Autore raksta, ka cilvēka ego, kas ir katras esības pamats, jāļauj nodilt kā novalkātai tupelei, kura nostaigājusi garu dzīves ceļu. Nodilt no ciešanām līdz pašatklāsmei, apskaidrībai. Saproti, ka tu stāvi kā nezināma priekšā, bet ir turpinājums… Kā Šekspīrs saka – tik savos bērnos vari atkal plaukt. Visu nāve var tev ņemt, bet tu paliec savos bērnos. Tāpēc jau tie Šekspīra soneti man ir tik tuvi šajā periodā. Arī tie ietver šo filozofiju, cilvēka un laika attiecību dimensiju. Tur ir gan mīlestība, gan cilvēku attiecības, gan mūžība – viss, kas jebkuros laikos un katrai paaudzei ir svarīgi un par ko būtu jādomā.

Vai tad nav skaisti, kaut šis sonets – kad redzu laika skarbai varai ļautu es seno gadu simtu godību… kad redzu dažu lepnu torni grautu… kad redzu okeānu izsalkušo pār krasta karalisti gāžamies un viņa viļņu baru satumsušo arvien dziļāk zemē brāžamies… kad jāredz man šī baigā mainīšanās, kas valstīm brukt un bojā iet spēj lemt, ļauns drauds tad iesekojas domās manās – ka laiks nāks arī manu mīļo projām ņemt…

Kā pati nāve šī doma prot draudēt, un raudu tad, ka man tik daudz ko zaudēt. Un šis – spēj laika izkapts visu nāvē traukt. Tik savos bērnos vari atkal plaukt un turpināties. Te ir tādi dziļumi, kas saskan ar skaistā tenora Jura Jopes un solistes Ingas Šļubovskas silto soprānu… To laikam bija izdomājis Eduards Liniņš, Aina Matīsa atnāca piepalīdzēt, viņi bija izvēlējušies sonetus, kuriem skanēt blakus Alfrēda Kalniņa skaistajām, liriskajām dziesmām.

Dusmas un mīlestība

– Tāds kontrasts – Alfrēda Kalniņa liriskās dziesmas un Šekspīra groteskie soneti…

– Arī Šekspīram katrā sonetā ir kontrasts – viņš vēsta, vēsta un beigās, pēdējās divās rindās, to pilnīgi apgāž, pretēji to domu pasaka. Esmu aizrāvusies ar to, un man tas ir ļoti palīdzējis. Es būtu priecīga, ja mums izdotos… Iedomājieties, jau Šekspīrs runāja par iekāri, un mēs arī šodien sakām, ka šīs paaudzes ir iekāres vergi, mums gribas tikai baudīt, ļauties miesaskārībām, tikai tās uzskatot par galveno.

Viņš saka – vienmēr pret iekāri gars cīņā iet. Un nodevību iemanto no tās. Jo iekāre tik mežonīga šķiet, tik cietsirdīgi ļauna – tā kā lāsts! Beigās viņš atkal divās rindās saka – bet nezinām, kur bēgt no debesīm, kas ved mūs ellēs lēkt. Viņš tik skaisti par mīlestību runā! Tik filozofiski, dziļi, man saprotami. Es jau savā laikā esmu strādājusi ar Šekspīra sonetiem, mums ir bijis sonetu vakars. Smiļģa filozofija arī bija tāda – uz gara lielumu, mūžību, ticības apliecinājumu augstākiem spēkiem, sakarībām zemes dzīvē, tas viss man ir ļoti tuvs.

Mēģinājumos sapratām, ka uz daudziem dziedājumiem ar sonetiem varu atbildēt. Piemēram, par mūziku – ko klausies mūziku, kas skan tik sēri? Šekspīrs saka – prieks mīl prieku, maigums – maigumu. Sanāk dialogs, bet citā mērogā, lielumā.

 Es Petera vakarā paklausījos savu kolēģi Andri Bērziņu, par kuru man ir daudz visādu iebilžu, neapstrīdot viņa talantu, bet par viņa sadzīves, dzīves pozīciju, un man jāatzīst – viņš tik skaisti runāja par mīlestību! Kad mums bija pēdējā Uz Tobāgo! izrāde Ventspilī, teicu – Andri, es no tevis sapratu, kā man jārunā soneti. Kā viņš laiž domu pa priekšu vārdam, kā spēj katru vārdu nosūtīt… Es tiešām biju lielā sajūsmā!

Viņš mums darīja visādas ēverģēlības Uz Tobāgo! izrādē, kādreiz teicām – cits nemaz neizaug no savas bērnišķības līdz vīrišķībai, bet dzejas vakarā Andris izdarīja perfekti. Viņš atkal bija tāds, kāds ienāca teātrī, kad mēs viņam ļoti uzticējāmies. Un man tas ļoti, ļoti patika… Lūk, no visa piedzīvotā un pārdzīvotā, no pieredzes es mācos. Un priecājos, ka man tās atklāsmes nāk arvien dziļākas, pārliecinošākas. Savā personībā kļūstu stabilāka, nostiprinos.

– Jūtat, ka kļūstat stabilāka?

– Tā ir. Es zinu, ka drīkstu teikt, ko jūtu, kā domāju. Bez šaubām, vienmēr ir jāmeklē veids, kā to izdarīt. Par to gan ir jādomā. Mēs, aktieri, esam emocionāli radījumi un bieži izgāžam savas dusmas, bet jānomierinās. Kā es savai māsas mazmeitiņai saku, viņa tāda ekspansīva – meitiņ, kad tev nāk tās dusmas, noskaiti līdz desmit, klusiņām, tad pasmaidi, un redzēsi, ka būsi jau priecīgāka. Ir jāprot sevi apvaldīt, visās dzīves jomās…

– Jums ir nācies valdīt dusmas?

– Nu briesmīgi! Man taču arī ir spontāns raksturs un temperaments. Visu jaunību… Mēs, visi bērni, tādi esam – kādreiz nepelnīti savā starpā izkliedzamies, sarājamies. Tagad skatos turku seriālus, viņi tur arī tā – met un plēš traukus! Tad visādi domāju par saviem senčiem – jā, jā, tā tas ir.

– Bet mākat atkal to salīmēt?

– Nu ja. Tas ir jāprot, jāiemācās. Tajos turku stāstos ir tik daudz skaistas morāles, ētikas, cilvēcības. To šodien esam pazaudējuši – politizējot, strīdoties esam ļoti daudz latviskas gudrības, kas ir tautasdziesmās, pazaudējuši.

– Arī Alfrēda Kalniņa mūzikā ieskanas tautasdziesmu motīvi.

– Jā, ļoti skaisti! Mārtiņš Zilberts mūs pavadīs, manas meitas klasesbiedrs. Jope dziedās, ar viņu esam spēlējuši Vecmeitās. Man ļoti patīk viņa iecere programmu atslogot ar vārdu – ar Šekspīra sonetiem.

Olga citā kvalitātē

– Teātris izvēlas nopietnus, smagus darbus – jūs spēlējat gan Purva bērnos, gan Salemas raganās.

– Jā, bet 17 nomināciju nav nevienam citam teātrim! Kā Džilindžers teica, “ar visu kritikas rezervēto attieksmi pret mums” mēs esam ļoti augstu novērtēti. Tas tomēr ir svētīgi. Ja mums izdotos tas, par ko klusām esam runājuši – uzcelt zāli 500–600 skatītāju, kā Nacionālajam teātrim –, tad nebūtu jātērē spēki, lai 1000 vietas aizpildītu, tā zāle varētu palikt koncertiem un mūsu lielajiem uzvedumiem. Domāju, tas teātrim būtu ļoti svētīgi.

– It kā vieta atļauj…

– Vieta ir, ja varētu dabūt sponsorus, tad mierīgi varētu to atļauties. Uz teātra simtgadi to varbūt nepaspēsim, jo tā būs jau pēc sezonas. Repertuārs nākamajam gadam ir nopietns, man trīs skaisti darbi – pie Atkočūna būšu kalpone, viņš tūlīt sāks iestudēt Iemīlējies Šekspīrs. Rēzija mani koncertam ir paņēmusi. Un vēl būšu pie Grozas. Arī seriālam Radiņi tagad apsolījos.

– Tāds jautrs pasākums…

– Man ļoti viņi patīk. Tāds gaišums, Hiršs ir brīnišķīgs vienā no galvenajām lomām. Tajā seriālā ir siltums, tik jauks. Biju uz provēm filmai, bet pagaidām tā nav dabūjusi sponsorus, nekas uz priekšu neiet. Bet es sevi nodarbināšu… Saku – tad labāk palieku skrējienā, nevis kopjama uz gultas.

– Jums ir nenormāli daudz darba! Jūsu gados…

– (Smejas.) Tā jau ir, citi brīnās… Redzat, kā iet daudziem maniem kolēģiem, kas veselības problēmu dēļ vairs nevar kāpt uz skatuves… Daudzi no mūsu studijas ir jau mūžībā. Pagājušajā gadā Kārina Pētersone mums bija sagādājusi ļoti skaistu satikšanos. Pētera Pētersona dzimšanas dienā tikāmies viņa dzīvoklī, vēl bijām kādi 15 no mūsu 41 cilvēka studijas…

– Kādas jums ir bijušas attiecības ar Spēlmaņu nakts nominācijām un balvām?

– Lasīju recenzijas, kur liek ābolīšus, diezgan kritiski bija izteikušies par Purva bērniem, bet, par laimi, bija teikts, ka Dreģei kāds ābolītis jāiedod, ka es pa tām restēm tumsā kāpelēju savā vecumā (smejas). Es to ar humoru uztveru, kā atzinības apliecinājumu. Astrīda Kairiša mūža nogalē dabūja balvu kā otrā plāna aktrise. Man Spēlmaņu naktī nav bijusi neviena! Biju nominēta pagājušogad, arī senāk, bet dabūjusi neesmu, jo vienmēr kāds ir pārāks.

– Jūs tā filozofiski uz to skatāties?

– Es nepārdzīvoju. Citi gan ļoti… Ir jāiemācās priecāties par katra veiksmi.

– Arī kolēģa?

– Teātris taču ir kolektīva māksla. Tajā nevar viens pats, lai cik liels esi. Kad skatāmies mūsu jaunības ansambļa izrādes – Sievietes, No saldenās pudeles, Šerloku Holmsu, kas tautā labi aizgāja… tas ir apbrīnojami skaisti. Tā ka es par savu mūžu varu būt pateicīga.

Vēl neizprotu līdz galam, par ko Dieviņš mani ir saudzējis un tādas žēlastības piešķīris. Jo kur es, lauku bērns, audzis nabadzībā pēckara laikā, rentniekos, kas klejoja no mājas uz māju… Es taču esmu dzimusi vienā mājā, brālis otrā, vecākās māsas citā, līdz, kā smejies, kolhozs iedeva pašiem savas.

No tām mēs bēgām, jo nevarējām izdzīvot, tēvam samaksa par darba dienu bija divas kapeikas. Kā viņš teica – kamēr es cēlu dzīvi uz saviem sakumiem, septiņas paaudzes zirgu nosprāga, bet es izturēju. Vēl tagad, Cesvainē esot, Biksēres gravai un Sarkaņu skolai garām braucot, to atceros… Tik daudz jauku atmiņu, filozofisku pārdomu. Tāpēc, domāju, man šajā periodā soneti ir ļoti laikā. Aina Matīsa teica – Olga, es tevi gribētu redzēt citā kvalitātē.

– Viņa pieprasīja no jums vēl citu kvalitāti?

– Jā. Viņa teica: ar tavu pieredzi, arī radošo – mierīgi, filozofiski, lēni, nesteidzoties. Tu vari atļauties milzīgas pauzes. Un Šekspīrs to pieņem.

– Atgriežoties pie nopietnajām izrādēm – jūs saprotat, kāpēc ir vajadzīgas Salemas raganas, Purva bērni, Svinības?

– Noteikti. Skatītājs ir jāradina. To atzīst ticība – ka tikai caur ciešanām mēs tiekam pie apskaidrības. Cilvēks jau neaug citādi kā caur zaudējumu. Viņš pie īstas sapratnes un atziņas nonāk tikai caur personisku zaudējumu. Un tāpēc šīs izrādes ir ļoti vajadzīgas. Mana meita noskatījās Salemas raganas un teica – mammu, es neko tik šodienīgu neesmu redzējusi. Un arī Šekspīrs ir ļoti laikmetīgs.

– Jūs esat medijs, kurš dodas pie skatītāja.

– Acīmredzot vidutājs starp Šekspīru un klausītāju.

– Kurš citādi varbūt nekad nepaņemtu sonetus no grāmatplaukta.

– Nuja. Arī tā var būt. Ne velti Tamāra Zālīte, literatūrzinātniece, ir teikusi, ka mīlestība, draudzība, uzticība, cilvēka un laika attiecības ir mūžīgas. Tās ir pamatvērtības.

Svarīgi pierakstīt

– Vai jūs kādreiz – varbūt ne pati, bet līdzās sev – esat piedzīvojusi tādas cilvēku medības kā Salemas raganās?

– Nu, politikā šodien notiek raganu medības.

– Jūs tā uz to skatāties?

– Pilnīgi līdzības saskatu. Kāds ir bijis cilvēka ceļš vēsturē… Tas bijis caur slepkavībām, indēm, raganu medībām, cietumiem… Arī dzejolī, ko savā jubilejā skaitīju: vai tad tēvu tēviem bija viegli laipu likt, lai bērnu bērniem būtu vieglāk iet cauri vergu gadsimtiem? Caur karātavām, tundru asinspirtīm bija jāiet ceļš. Bet tēvu tēvi tomēr laipu lika. Ar ticību, ka tur ies nākamās paaudzes.

Esam maza zeme, kuru vienmēr lielvalstis ir dalījušas. Un arī šodien tās grib noteikt politikas virzību pasaulē. Vārdos it kā iestājas par cilvēcisko, bet bieži vien dara pretēji. Esmu ticīgs cilvēks, un es vienmēr par to esmu domājusi …

– Jums kā ticīgam cilvēkam nebija domstarpību ar šo darbu – Salemas raganām?

– Jā, bija. Un es teicu, ka ticība ir ļoti individuāla, personiska lieta, nevajag to jaukt ar mākslas darbu. Skatuve ir skatuve… Tas, ko grib pateikt caur šādām tēmām, ir pavisam kas cits. Mēs skatījāmies piemērus par visādām sektām, pie kā tas noved… Ne velti bauslī ir teikts – tev nebūs citu Dievu turēt…

– Jūs to uztvērāt kā stāstu, notikumu?

– Jā, kā režisores ieceri, ko viņa ar to grib pateikt…

– Jūs droši vien esat cilvēks, kurš pasaulē pamana skaisto – Dieva vai cilvēka veidotu.

– Es to ārkārtīgi daudz laukos redzu. Neviens neaizdomājas, cik daudz tur ir cilvēcības, cik daudz mākslas, radošuma – gan cilvēku attiecībās, gan mājiņā, kur aug puķe, viss nopļauts, ir normālas attiecības ar savu lopiņu, kaķi, suni, visu… Ir ļoti, ļoti daudz pasaulē…

– Svarīgi to ieraudzīt?

– Jā, ir svarīgi to redzēt, sajust. Un vajag arī liecināt par to, kā piemēru nest.

– Pievērst līdzcilvēku uzmanību?

– Iedomājieties, kā Šekspīrs raksta – pat plašā jūras zeme, akmens, varš, ja padoti ir iznīcības biedam, kā skaistumam lai uzveicams šis karš, ja stiprumā tas līdzīgs trauslam ziedam? Nu, kā pasargāt laika dimantu no laika kvēpiem? Kur roka tā, kas uzdrīkst pretī stāt? Kas glābt var skaistumu no nāves šķēpiem? Viss velti. Tintei melnajai vien spēt likt mīlai tālos mūžos atmirdzēt. Tad raksti! Atstāj aiz sevis. Tas paliks.

– Jūs pati arī no sevis kādas atziņas pierakstāt?

– Daudz!

– Top grāmatiņa?

– Taps viena grāmatiņa, ko Silvija Geikina raksta par 3. studiju, par mums, visiem likteņiem. Tur daudz no manām atziņām būs iekšā. Kas neiespiežas atmiņā un gaist, to glabās papīrs! Mēs taču rokam vēstures rakstus, pētām pergamentus… Tātad kaut kas tomēr paliek.

– Kā Matīss Kaudzīte Brūklenajā teica – nenoskārstai vaj’dzībai.

– Nuja (smejas). Mums jau tie dižgari, arī Rainis, ir neizpētīti. Ne velti Rešetins grib iestudēt Induli un Āriju, šo mīlasstāstu par vietējo un iebrucēju sievieti, kad viņiem aust šī mīla, šī kaisle…

– Neatļautā mīlestība. Nepareizā.

– Bet mīlestība! Kā Aspazijas muzejā teica – tas ir skaistākais stāsts par mīlestību pēc Romeo un Džuljetas. Ja tādā plāksnē pagriezīs šo izrādi… Redzat, režisors var izcelt to, ko grib. Izrādē ir viņa idejas, gara, personības lielums, ko viņš grib pateikt…

Kā baidījāmies iestudēt Arlabunakti, māt, teicu – kas to skatīsies? Sanāca, ka ielēcu Nevarauskas vietā, teicu – tevis dēļ es izdarīšu to darbiņu, ar Briķīti apmainījāmies lomām… Sākumā viņa bija domāta tā māte, vēlāk es to spēlēju. Un sezonas beigās nospēlējām vēl 20 izrādes.

– Es arī par to izrādi domāju. Acīmredzot tas ir aktuāli – pusmūža cilvēka izdegšana…

– Jā, arī tas. Mēs taču redzam, cik ārkārtīgi daudzi mokās ar depresiju. Lasīju, ko Vaikule stāsta – ka tikai gulējusi ar seju pret grīdu un skatījusies, kā viņas asaras straumēm krīt, nekas viņu nav varējis izvilkt no depresijas.

Mēs redzam, cik bieži jaunieši metas pašnāvībā, depresijā, alkoholā, netikdami ar sevi galā! Kā Smiļģis teica – mākslai ir jāpalīdz tikt galā ar sātanu. Dabūt necilvēku no sevis ārā – caur Raini, Leldi, Totu. Un aktierim ir uzdevums palīdzēt to aizvest līdz cilvēkam. Kā mediatoram – lai ieklausās, padomā.

Labie vārdi

– Nācu gar ēku, kur jūsu pagājušā gada izrādes rindā saliktas, un domāju, vai jūs savā sirmā vecumā, lai gan neesat sirma, aizdomājaties…

– Piedošanu, pārtraukšu – pie kolēģes mūžamājas biju nolēmusi atlaist sirmus matus, bet tad sapratu, ka nevaru to atļauties. Es krāsošu, jo negribu, lai mani nepazīst – tā es izlēmu. Bet par padarīto – man ir saraksts, esmu pierakstījusi visas izrādes, kurās esmu spēlējusi.

– Vai aizdomājaties, kāds ir sausais atlikums no tā, kas sastrādāts? Skaidrs, cilvēks nāk uz teātri, jo grib dzirdēt stāstu, līdzpārdzīvot, bet tas ir tik ļoti netverami.

– Tas ir netverami. Mirklis, jā. Bet nekas jau nebeidzas, kā Spanovskis dziedāja. Priekškars aizveras un…

– Bet vai var dabūt tādu kopsavilkumu?

– Var, var savilkt. To dzirdu skatītāju atsauksmēs, viss, ko esmu dzirdējusi, rakstot autogrāfus jubilejas sezonā, kad braukāju pa Latviju ar 22 koncertiem… Arī trolejbusā šodien brauc ģimene un mani sazīmē, tātad ir atmiņā kas palicis no padarītā.

Kādam kungam teicu, ka man māsiņa aizgāja mūžībā, tāpēc esmu tik skumja, un viņš man atrakstīja: “Es jūs negribu sarūgtināt, bet mēs jau žēlojam sevi par to, ka mūsu mīļie ir aizgājuši no mums. Un mēs, dzīvie, vairs nevarēsim ar viņiem tikties un runāt, un mīlēt viņus. Mēs raudam, bet viņi skatās uz mums un žēlo mūs. Piedodiet par tekstu, mūsu mīļie ir tur, kur ir labi. Es tā ceru. Olga, jūs esat stipra un apburoša. Turieties!” Tik jauki. Laime ir filmas, kuras mums bijušas kā avanss. Kaut kas jau paliek, kaut aktiermāksla ir gaistoša, neko nevar darīt…

– Ēvalds Valters teica, ka viņš dzīvošot un spēlēšot līdz 100 gadiem, jo pēc tam būšot garlaicīgi. Jums ir vismaz 19 gadu priekšā.

– (Smejas.) Man tas nav rokā rakstīts… Nav tāds mūžs paredzēts.

– Zināt, cik jums ir paredzēts?

– Es nojaušu, jā.

– Ticat tām līnijām?

– Es ticu un zinu savas kaites. Daudz kas ir pārslimots, nevar jau tam bioloģiskajam pretī stāvēt… TV 24 skatījos diskusiju ar anesteziologiem, ķirurgiem – ka veci cilvēki, kamēr vēl viņiem ir prāts, nesarunā ar ģimenes palicējiem, vai grib, lai mūžu pagarina, ja kļūst par dārzeņiem. Es kā ticīgs cilvēks saku, ka šis ir ceļš no dzimšanas līdz dabiskai aiziešanai. Ir jāpalīdz cilvēkam to atvieglot. Daudzviet pasaulē eitanāzija ir atzīta, domas mainās, laiki un laikmeti, bet man bija stipri par to jādomā. Uzskatu, ka tuvinieku pienākums ir…

– …būt blakus līdz pēdējam?

– Jā. Tā arī raksta autore grāmatā Uz nāves sliekšņa – tas ir ļoti svētīgi. Kravalis, jaunais bīskaps, izvadīja manu māsiņu, viņš ir iecienījis mūsu lielo dzimtu, arī vecāko māsu izvadīja un brāli.

Viņš saka – tā tik jums šķiet, ka tie cilvēki ir tur… To esmu fiziski izjutusi pēc aizgājējiem, ka pateicībā par manām rūpēm pie viņu gala sadzīviski ir pavērsies pavisam neiedomājami… Ka es vēl staigāju, strādāju, dziedu, spēlēju…

– Jūtat spēku, veiksmi?

– Bez šaubām.

– Svētību?

– Svētību. Kā mammiņa vienmēr teica – kamēr es par jums lūgšos, tikmēr jums vienmēr ies labi. Un arī Kravalis teica – viņa jau lūdzas arī no tās saules. Viņi nevar mūs aizmirst, ne velti rādās sapņos.

Mana māsa bija aizmirsusi PIN kodu, un pēkšņi viņai naktī parādās nomirusī māsiņa un saka – es visus skaitļus no galvas zinu… un pasaka priekšā. Daudz tādu notikumu ir bijis. Ne velti parādās aizgājēji pirms aiziešanas, sāc ar viņiem runāt. Bet to mums ir liegts saprast. Tā vairs nav sfēra, ko varam izskaidrot.