Beslanas skolas traģēdijā izdzīvojusī Zalina dalās sāpīgās atmiņās: "Šo tekstu es rakstīju 15 gadus"

"Nebūs ļoti pārspīlēts, ja teikšu - lai uzrakstītu šo tekstu, man vajadzēja 15 gadus. Šajā laikā esmu uzrakstījusi daudz dažādu vārdu. Pirmie no tiem ir izmētāti pa dažādām burtnīcām, jaunākie - dažādos pielikumos. Apbrīnojams spēks man ir palīdzējis katru reizi ieelpot un izelpot, taču visi šie vārdi ir palikuši pie manis.

2004. gadā es domāju, ka reiz pienāks diena, kad dzīves laiks bez manas jaunākās māsas Fatimas būs ilgāks par to, ko esam pavadījušas kopā. Viņa nodzīvoja 14 gadus. Un pēc gada mans dzīves laiks bez manas mammas būs tieši tikpat ilgs, cik esmu nodzīvojusi kopā ar viņu.

Dienas pirms jaunā mācību gada sākuma bija spriedzes pilnas: Maskavā uzspridzināja metro, gaisā - divas lidmašīnas. Es jau no 1999. gada esmu baidījusies no teroraktiem - pēc tam, kad televīzijā redzēju, kā cilvēkus velk ārā no tā, kas pirms tam bija viņu mājas. Reiz naktī ilgi stāvēju pie loga un skatījos uz saini, kas nolikts uz soliņa netālu no ieejas durvīm. Līdz tas izrādījās kaķis un aizskrēja. Vārdu savienojums "trotila ekvivalents" medijos bija tikpat ikdienišķs kā "mainīgs mākoņu daudzums" laika prognozēs.

2004. gada 1. septembrī mana pirmā doma pēc pamošanās bija: ka tikai mūs neuzspridzinātu un nesaņemtu gūstā. Bet kuram gan mēs esam vajadzīgi mūsu mazajā Beslanā?

Pirms svinīgās līnijas es piegāju pie manas māsas klases. Viņa stāvēja, apskāvusies ar savu labāko draudzeni Alinu. Gribēju ar viņām parunāties ilgāk, taču padomāju - labi, ne jau pēdējo reizi redzu, iešu pie savējiem. Mamma bija atnākusi uz skolu pēc mana lūguma, lai pafotografētu svinīgo līniju. Es sāku mācīties 11. klasē, man bija jāsveic pirmklasnieki un jāved viņu uz klasi. 

Mana mamma, mana māsa un viņas draudzene Alina gāja bojā. Gāja bojā arī Alinas mamma un divgadīgais brālis. Izrādījās, ka tā bija pēdējā reize, kad viņus redzēju.

Vārdi "gāja bojā" vispār toreiz mums bija kļuvuši par biedējoši ikdienišķiem. Tik daudz cilvēku pazuda no mūsu dzīves, un tikai pēc mēneša uzzini, ka tas vai cits cilvēks vairs nav starp dzīvajiem. Ir gājusi bojā tava klases audzinātāja ar dēlu, krievu valodas skolotāja, vēstures skolotāja, bioloģijas skolotāja, kaimiņi, kaimiņienes, draugi. Pēc tam tu brīnies, ka kāds ir dzīvs. 334 cilvēki - tas ir 1% no Beslanas iedzīvotājiem. Tas ir apmēram tā, it kā Maskavā kādu dienu pazustu 200 000 cilvēku.

Kad viss sākās, manas rīta bailes ātri ieslēdza reakciju - bēgt. Es pagriezos, sāku skriet, tad ieraudzīju, ka gandrīz neviens to nedara, atgriezos atpakaļ un kliedzu: "Bēdziet, bēdziet, ko jūs stāvat!"

Pēc tam vairāki cilvēki, kuri paguva aizbēgt, teica, ka metušies skriet pēc tam, kad izdzirdējuši manu kliegšanu. Tas bija sekunžu jautājums. Pirms sāku skriet, es paskatījos uz mammu un māsu. Tos 200 metrus skrējiena es domāju tikai par to, ka viņas bija turpat netālu, un ka viņām arī būtu jāskrien. Bet atgriezties atpakaļ otrreiz, lai to pārbaudītu, man nepietika spēka. Kad atbrauca tētis, es gandrīz vai notriecu viņu no kājām mūsu mājas pagalmā, kad metos viņam pretī. Tobrīd es vēl nezināju, ka mēs paliksim tikai divi vien.

Tētis ir cilvēks, kuram esmu parādā par visu. Tas, kā viņš sargāja mani gan tajās trijās dienās, gan visu tālāko dzīvi, vienlaikus atstājot brīvu vietu man pašai un manai izvēlei, nav salīdzināms ne ar ko. Mans tētis ir mans varonis. Pēc tam kad visas slimnīcas bija pārbaudītas, mans tētis staigāja pa morgiem un meklēja. Māsu atrada pēc trim dienām. Viņš iznesa man gabaliņu no viņas blūzes, jo pats no rīta neredzēja, ko viņa uzvilka mugurā. Mammu atrada tieši pēc 50 dienām. Pēc daudzām dienām, ko tētis pavadīja morgos, es nodevu asinis atpazīšanai pēc DNS analīzēm. Viņas sēdēja tieši tajā vietā, kur nogranda pirmais sprādziens. Spriežot pēc visa, mamma piesedza Fantiku ar savu ķermeni.

Es daudzus gadus centos ne ar vienu nerunāt par šo savas dzīves daļu. Pirmajā gadā es darīju to pārāk daudz un bieži. Gadījās tā, ka pirmajās stundās manus komentārus, ko sniedzu korespondentiem, raidīja teju katru stundu pa visiem kanāliem. Reiz maršruta mikroautobusā Vladikaukāzā kāda meitene man pajautāja: "Vai tā esat jūs?" Es pateicu - jā, palūdzu apturēt busiņu un izkāpu. Pēc tam es sapratu, ka man svarīgākais šobrīd ir izbeigt popularizēt šo Beslanas nelaimīgās meitenes tēlu. Vien retais spēj iztēloties, cik grūti pēc šā ir neuztvert jebkuru savu sasniegumu kā vienkārši veiksmi vai žēluma izrādīšanu pret sevi.

Materiālos par šiem notikumiem pārsvarā tiek runāts par šīm trim dienām. Bet gandrīz neviens ārpus Beslanas nezina, kā mēs visi dzīvojām šo gadu. Kā dzīvojam tagad. Ko domājam par notikušo, kāda attieksme pret šo teroraktu ir cilvēkiem Krievijā.

Ir bijis ļoti daudz kā visa. Cilvēki sevi izpauž dažādos veidos. Kāds savu izmisumu un sāpes pauž ar rīcību, kas agrāk viņam nebija raksturīga. Kādu šis neiedomājamais notikums satrieca tik spēcīgi, ka viņš vienkārši izlikās, ka nekas nav noticis. Kāds nosodīja gan pirmos, gan otros. Es pati piedzīvoju ļoti daudz vilšanos - vīlos cilvēkos, kurus uzskatīju par tuviem un no kuriem gaidīju atbalstu. 

Beslana ir pilsēta, kur 35 000 cilvēku dzīvo ar traumu, kuru viņiem nepalīdz ārstēt. Es spēju aiziet pie psihoterapeita tikai 12 gadus pēc notikušā. Gāju uz terapijām gandrīz trīs gadus. Bet ne visiem, kas atradās iekšā tajā zālē, ir tāda iespēja.

Man ir ļoti svarīgi pavēstīt, ka mēs visi, kuri pārdzīvojām šo teroraktu, esam tādi paši cilvēki kā visi citi. Mēs esam spējīgi priecāties un pat atcerēties kaut ko no notikušā ar smaidu. Mēs visi esam ļoti dažādi. "Doktorā Hausā" Kadija teica Hausam: tas, ka tu esi nelaimīgs, nepadara tevi labāku par citiem - tu vienkārši esi nelaimīgs. Tieši tāpat pat visbriesmīgākie notikumi nepadara tevi ne par sliktāku, ne labāku par citiem - tu vienkārši dzīvo ar šo pieredzi. 

Atvainojos, ka ieeju tādās niansēs, taču pats apvainojošākais man nav tas, ka federālie ziņu kanāli mūs neatceras. Ļoti aizvainojoši ir redzēt, ka visa valsts dienā, kad gājuši bojā tās pilsoņi, dalās ar jociņiem un mīmiem par Šufutinski. Es vēlos, lai katrs, kas to pārpublicē, pirms tam padomā - vai vajag? Es nevienam nelūdzu līdzjūtību, nevienu negrasos kaunināt, jo pat man dzīvē ir pārmests par to, ka es esmu ne tā raudājusi. Taču ļoti gribētos domāt, ka cilvēki atceras to, kas notika. Tieši tāpat kā mēs cenšamies atcerēties tos, kuri bija kopā ar mums.