Spoža karjera, divas laulības un pēdējā mūža mīlestība: atklāti par estrādes leģendas Ojāra Grinberga dzīvi

Kolēģi apliecina, ka ar Ojāru bijis patīkami strādāt. Dziedātājam bija raksturīga kāda laba īpašība – viņš ātri aizmirsa visus konfliktus un aizvainojumus. Grinbergs ilgi neturēja ļaunu prātu un daudz ko laida gar ausīm, bija draudzīgs un labvēlīgs pret visiem – cilvēks bez viltus un tieksmes pēc intrigām. Kādā intervijā dziedātājs atzina, ka nav vērts kreņķēties, jo, kad nāks nākamie sūdi, iepriekšējie aizmirsīsies. “Man ir viena laba īpašība: ja mani kādreiz nomāc kas slikts, es nospļaujos un saku – rīt es to vairs neatcerēšos!”

Tiesa gan, dziedātājam reizēm pārmeta, ka viņš esot pārāk vieglprātīgs un liderīgs – brauc pa virsu un nerok dziļumā. Tāds nu viņš bija – viegls un smaidīgs. Ojāram bija vēl kāda īpatnība – viņš bija imūns pret zvaigžņu slimību, vienmēr saglabāja vienkāršību.  

Interesanti, ka nekādas mūzikas skolas un augstskolas Grinbergs nebija beidzis. Dziedāšanu viņš bija apguvis pašmācības ceļā, vēlāk mācījies pie privātskolotājiem. Mīļākā dziesma viņam bija Mežrozīte – to dziedātājs izpildīja teju visos koncertos. Reiz Ojārs saskaitīja, cik dziesmu ir viņa repertuārā, un sanāca ap trim simtiem.

Popularitātes kalna pakājē

Ojārs Grinbergs bija īstens rīdzinieks, dzimis 1942. gada 19. novembrī Grīziņkalnā. Zēns auga un skolojās trūcīgajos pēckara apstākļos, mamma Vera viņu audzināja viena pati un strādāja vairākos darbos. Kara laikā vācieši Ojāra tēvu aizveda uz Vāciju, bet pēc kapitulācijas viņš bija nokļuvis krievu zonā. Krievi solījuši viņu nogādāt uz Latviju, bet aizveduši uz Sibīriju, kur viņš arī miris.

Ojārs mācījās Rīgas 24. vidusskolā, pabeidza astoņas klases. Piecpadsmit gadu vecumā viņš sāka strādāt par virpotāja mācekli rūpnīcā Stars un turpināja mācības 7. vakarskolā. Tur bija skolēnu ansamblis, kurā Ojārs, kurš līdz tam bija izvairījies pat no kora, pēkšņi sāka dziedāt. Vēlāk viņš stāstīja, ka dziedāšanas prieks radies pats no sevis.

Rūpnīcā Ojārs iepazinies ar kādu puisi, kas klimperējis klavieres. Viņam bijis draugs, kas sitis bungas, un vēl paziņa, kas spēlējis kontrabasu. Viņi izveidojuši grupu, kurā Ojārs bijis solists – kā mācējis, tā dziedājis. Puiši klausījušies ārzemju dziesmu ierakstus megnetofona lentēs, bet pēc tam pēc dzirdes likuši vaļā paši.

Ojāra pirmā uzstāšanās notikusi konfekšu fabrikas 17. jūnijs klubiņā, kur sestdienās rīkotas jauniešu ballītes. Viņš tovakar bijis šausmīgi uztraucies un “traki brēcis”, tomēr uzņemts ar sajūsmu. Nākamais klubs bija Rīgas filcs, kur viņš uzstājies jau kā štata solists. Tad sekoja Tramvaju un trolejbusu tresta klubs, Skolotāju nams un restorāns Tallina – piepīpēts krogs ar piedzērušiem jūrniekiem un vieglas uzvedības sievietēm.

Dienestā Ojārs nokļuva grupā Zvaigznīte, kas spēlēja gan virsnieku ballēs, gan citos pasākumos. Faktiski viņš bija klāt pie šīs grupas izveidošanas – dziedāja Zvaigznītes pirmajā sastāvā. Grupa muzicēja itin atzīstami – 1966. gadā dziesmu festivālā Liepāja dzintars ieguva pirmo vietu.

Ceļš popularitātes kalnā sāka virzīties augšup, kad Ojāru pamanīja Raimonds Pauls un uzaicināja uz noklausīšanos. Tā Grinbergs vienā mirklī kļuva par Rīgas estrādes orķestra solistu un kopā ar to devās uz Moldāviju, kur notika Latvijas PSR kultūras dienas. Kā stāsta aculiecinieki, vīns tur plūdis straumē, un tai ļāvies arī Ojārs. Vēlāk dziedātājs atcerējās: “Pauls toreiz vairs nedzēra, bet moldāvi visu laiku bāzās virsū ar vīna glāzēm. Kā deva Paulam, tā viņš padeva man.”

Savstarpējās cīņas

Vislielāko popularitāti Ojārs Grinbergs izpelnījās, dziedot duetā ar Margaritu Vilcāni. Slavas zenītā viņi atradās sešdesmitajos gados, kad muzicēja Raimonda Paula vadītajā Rīgas estrādes orķestrī. Koncertos plašajā Padomju Savienībā viņi pulcēja skatītāju tūkstošus gan lielās sporta arēnās, gan stadionos. Ļaudis baumoja, ka Vilcāne un Grinbergs ir pāris arī dzīvē, bet tā nebija taisnība. Viņi bija pārāk atšķirīgi – gan pēc rakstura, gan uzskatiem.

Margarita Vilcāne atceras, ka reizēm ar viņas skatuves partneri gājis pavisam karsti. Gatavojot jaunas programmas, vienmēr bijušas cīņas gan par tērpiem, gan repertuāru. “Man bija sakāpināta atbildības izjūta, bet Ojārs tādā ziņā bija vieglprātīgāks.

Tur neko nevarēja izdarīt, viņš bija jāpieņem tāds, kāds bija. Ojārs bija foršs un jauks, tomēr mūsu raksturi un uzskati bija pārāk atšķirīgi, lai spētu iztikt bez strīdiem. Es pat vairākas reizes grasījos iet prom un strādāt atsevišķi, bet tādās reizēs Ojārs prata mani pierunāt, un es piekāpos.”

Arī Grinbergs savulaik atzina, ka viņi bijuši pārāk atšķirīgi “Es biju tāds dullāks un vairāk pa gaisiem, bet Margarita – atbildīgāka un nopietnāka. Bet tas mums netraucēja strādāt un būt kopā uz skatuves. Mēs parasti strīdējāmies par sīkumiem. Kad sakasījāmies, varējām nerunāt divas dienas. Bet pēc tam atkal bija labi.”

Interesanti, ka Grinberga pirmais duets bija nevis ar Margaritu Vilcāni, bet Noru Bumbieri; viņi izpildīja dziesmu Papu, saki mammai pats. Vēlāk, kad pie estrādes debesīm parādījās Viktora Lapčenoka zvaigzne, viņam izveidojās duets ar Noru, bet Ojāram ar Margaritu. Tad arī radās populārākie dueta hiti – Nepārmet man, Zilie lini un citi.

Skatuves pāris Ojārs un Margarita – tā bija Raimonda Paula spontāna ideja. Tobrīd pasaulē modē nāca dueti, viens no slavenākajiem bija Frenks Sinatra ar meitu Nensiju. Margarita un Ojārs iedziedāja šā dueta slaveno dziesmu Something Stupid – gan angļu, gan latviešu valodā. Vēlāk Pauls uzrakstīja dziesmu Vecmāmiņa un vectētiņš. Kaut gan pēc satura dziesma neatbilda abu vecumam, publika to uzņēma ar sajūsmu.

Sākumā duets tika radīts programmas kuplināšanai, nebija ne mazāko plānu, ka pāris koncertēs gadiem ilgi. Un viņi to arī nedarītu, ja nebūtu tik milzīgas publikas atsaucības. “Godīgi sakot, iesākumā es pat nepievērsu lielu uzmanību mūsu duetam, man tas bija tikai tā – starp citu. Es vairāk domāju par savu solokarjeru,” pēc gadiem atzina Ojārs.

Slavas sprādziens

Reiz Vilcāni un Grinbergu uzaicināja uz Centrālās televīzijas pasākumu Ar dziesmu pa dzīvi, kas bija ļoti iecienīts. Tur viņi izpildīja Raimonda Paula Dziesmu par pēdējo lapu, ko Latvijas Radio bija iedziedājusi Nora Bumbiere. Vienā mirklī duets kļuva megapopulārs visā Padomju Savienībā, bet Pēdējo lapu atzina par gada populārāko dziesmu.

Duets sāka koncertēt Krievijas un citu padomju republiku pilsētās. Dziesmu par pēdējo lapu viņi dziedāja latviski, bet vienu pantu krieviski. Ojārs stāstīja, ka viņu uzstāšanās Vissavienības TV līdzinājusies bumbas sprādzienam, pēc kura ikviena Krievijas apkopēja, mazgājot grīdu, dungojusi Dziesmu par pēdējo lapu. Šis hits kļuva par dueta vizītkarti – tas pielipa kā pirtsslotas lapa, kuru vairs nevarēja dabūt nost.

Bet Ojāram un Margaritai nebija laika gulēt uz lauriem – nereti bija jānodzied pat 15 koncertu mēnesī. Atrodoties popularitātes virsotnē, viņi sniedza koncertus visā plašajā Padomju Savienībā. Pilsētās, kurās viņi uzstājās, bija izkārti lieli plakāti gan ar abu vārdiem, gan dziesmas nosaukumu Ļistja žoltije. Reizēm notika pat trīs koncerti dienā. Duets uzstājās ne tikai klasiskajās koncertzālēs, bet arī stadionos un sporta hallēs.

Tolaik ne Krievijā, ne citās padomju republikās muzikālu duetu nebija, tāpēc abi spilgti izcēlās uz citu izpildītāju fona. Ar koncertiem viņi apceļoja arī citas sociālistiskās valstis un pat krietni eksotiskākas zemes – Indiju, Nepālu, Kubu. Ne vienmēr tie bija tikai dueta koncerti – nereti viņi uzstājās kopā ar citu valstu mūziķiem. Kaut gan Ojārs un Margarita savu karjeru veidoja arī atsevišķi, ārpus Latvijas viņi bija pazīstami tikai kā duets.

Vēlāk Grinbergs atcerējās, ka reizēm ārzemēs viņi jutušies kā nabadzīgi radinieki salīdzinājumā citu valstu mūziķiem. “Ārzemnieki saņēma prāvus honorārus, bet mēs – komandējuma naudu. Dienas komandējuma nauda – divi rubļi un piecdesmit kapeikas. Ja gribēji nedaudz šņabi iedzert un vēl ar meitenēm patrakot, ar to nepietika.” Kad mūziķi saņēmuši honorārus, tie bijuši jāatdod PSRS vēstniecībai, un tā naudu tālāk nodevusi organizācijai Goskoncert, kas tolaik menedžēja koncertus.

Piepelnīšanās kolhozos

Mūsdienās dziedātājs var atļauties kāpt uz skatuves kaut vai saplēstās biksēs, bet tolaik, kad koncertēja šis duets, skatuves estētika bija krietni puritāniskāka. Grinbergam un Vilcānei tika piesaistīti tērpu mākslinieki, kas rūpējās par mūziķu vizuālo tēlu. Dziedātāji kopā ar tērpu māksliniekam braukāja pa audumu bāzēm un izvēlējās piemērotāko drēbi.

Tomēr vislielākās problēmas vienmēr radās ar jaunas programmas apstiprināšanu. Partijnieki uzstāja, lai duets vairāk dzied krievu dziesmas, taču Grinbergs un Vilcāne centās no tā izvairīties. Dažreiz programma bija jāatrāda komisijai pat vairākas reizes, līdz duetam atļāva koncertēt. Katras programmas sagatavošanā bija ieguldīts milzīgs darbs, katra dziesma tika rūpīgi iestudēta.

Kad komisija programmu beidzot pieņēma, mūziķi visu atkal pārmainīja tā, kā paši vēlējās. Grinbergs kādā intervijā stāstīja: “Pauls ar mums strādāja ļoti nopietni un nedeva ne mazākās atlaides. Pēc veiksmīgās uzvaras pār zaļo pūķi viņam bija enerģijas uzplūdi, tāpēc ne mirkli nedeva mums mieru. Izbraukumos pat naktīs cēla augšā no gultas un vilka pie klavierēm. Dažreiz pat šķendējos, bet iznākums bija acīm redzams.”

Publika duetu uzņēma daudz atsaucīgāk nekā katru dziedātāju atsevišķi. Ojārs ar humoru atcerējās: “Slavas mums bija daudz, bet naudas – maz. Reizēm piepelnījāmies kolhozos – gan duetā, gan atsevišķi. Kolhozos regulāri svinēja visādus ražas un sējas svētkus un par koncertiem labi maksāja. Gadījās, mūs izsekoja Kultūras ministrijas darbinieki un ziņoja, kur nākas. Nākamajā dienā izsauca kultūras ministrs un lamāja. Bija kliegšana un draudi. Jutos tā, it kā iepriekšējā dienā būtu nevis dziedājis, bet kādu nositis.”

Sākumā jaunā solista  mēnešalga bijusi 150 rubļu, vēlāk – trīs simti. Tas bijis maksimālais, ko tolaik varējis dabūt. “Septiņdesmito gadu sākumā biju nolicis tiesības, un man baigi gribējās nopirkt vāģi,” stāstīja Ojārs. “Aizgāju no REO un sāku halturēt. Dziedāju Jūrmalas restorānā Lido, kas tolaik skaitījās pats labākais krogs Latvijā. Vēlāk sāku dziedāt kolhozā Ādaži, kur mani oficiāli pieņēma darbā par šoferi. Uz šo kolhozu regulāri brauca ciemos visādas delegācijas, un es pasākumos dziedāju. Biju tāds kā galma dziedātājs. Tā nostrādāju kādu pusotru gadu un nopirku automašīnu Moskvič. Pēc tam aizgāju atpakaļ uz REO.”

Jocīgā turneja uz Ameriku

Drīz modē nāca mobilās grupas – vokāli instrumentālie ansambļi, kas bija daudz piemērotāki koncertturnejām. Kad Raimonds Pauls aizgāja no REO, orķestra kvalitāte sāka kristies. No tā aizgāja daudzi talantīgi mūziķi, un pēc kāda laika REO beidza pastāvēt.  

Kolēģi un draugi mudināja Ojāru un Margaritu nodibināt pašiem savu grupu, un viņi tā arī izdarīja. Sākumā tā saucās Margarita un Ojārs, bet vēlāk, kad tika iesaistīts Uldis Stabulnieks, grupu nosauca par Tip Top. “Tapa vairākas interesantas programmas un televīzijas pārraides. Bija Kovboju dziesmu cikls, Rokenrola cikls, dziesmu cikls Veltījums Rīgai, dziesmu cikls ar Knuta Skujenieka vārdiem, dziesmas par Grīziņkalna zēniem, Sapņu tango, Zelta tirgus, Bella Donna, Uz leišiem alu dzert un vēl daudz kas cits.”

Iespējams, Ojāra Grinberga un arī Margaritas Vilcānes radošā dzīve būtu izvērsusies pavisam citāda, ja viņi būtu pieņēmuši Goskoncert menedžeru piedāvājumu arī turpmāk regulāri uzstāties Krievijā. Taču tas nozīmēja nogurdinošus pārbraucienus un savas dzīves nodošanu koncertu rīkotāju pārziņā. Protams, koncerti Krievijā solīja labu atalgojumu un vēl lielāku popularitāti, tomēr viņi no šī priekšlikuma atteicās.

1975. gadā dziedātājiem radās neticama izdevība –  koncerttūre uz Ameriku! Delegācijā bija tikai trīs mūziķi – Uldis Stabulnieks, Margarita un Ojārs. Ar viņiem kopā uz Ameriku devās kolhozu priekšsēdētāji, politiskie komentētāji un vēsturnieki. Vēlāk Ojārs stāstīja, ka mūziķu misija Amerikā viņam nav bijusi saprotama.

Kad viņi tikušies ar Amerikas tautiešiem, tie uz delegācijas pārstāvjiem raudzījušies ar aizdomām, jo uzskatījuši viņus par krievu spiegiem un komunistiem. Trimdiniekie nav varējuši noticēt, ka latviešu cilvēks caur dzelzs priekškaru tāpat vien var nonākt Amerikā.

Tā kā nekāda lielā draudzēšanās ar trimdas latviešiem nav sanākusi, mūziķi apmeklējuši dažādas organizācijas, kas skatījušies PSRS draugi. Vairākums klausītāju bijuši pavecāki ebreji, kas savulaik bija veiksmīgi aizbēguši no dzimtenes. Kad Ojārs un Margarita dziedājuši Podmoskovnije večera, klausītājiem asaras birušas kā pupas. 

Katram sava ģimene

Lai gan cilvēki baumoja, ka Ojārs un Margarita ir pāris arī dzīvē, tā nebija tiesa – katram bija sava privātā dzīve. Viņi pat nebija ģimenes draugi un viens pie otra uz dzimšanas dienas svinībām negāja. Vienīgais izņēmums –  kad Margarita precējās otro reizi, Ojārs ar savu sievu Agniju bija vedēji.

Grinbergam bijušas divas laulības un pēdējā mūža mīlestība. 1966. gadā Liepājā, kad Ojārs dziedāja grupā Zvaigznīte, viņš iepazinās ar simpātisku lietuviešu dziedātāju Audru, kas bija atbraukusi no Panevēžas kopā ar savu ansambli. Viņi apprecējās, piedzima meita Endija. Diemžēl laulība izira – abiem bija pārāk atšķirīgi raksturi.

Kā stāstīja zinātāji, Audra bijusi diezgan valdonīga un greizsirdīga, pilnīgs pretstats Ojāram – miera mikam un ne īpaši stingra rakstura cilvēkam. Viņi bieži strīdējušies, līdz pēc 15 gadu ilgas laulības izšķīrušies. Ojārs vēlāk sprieda, ka viņi, visticamāk, būtu izšķīrušies daudz agrāk, ja vien viņš būtu vairāk uzturējies mājās. Tolaik viņš aktīvi koncertējis un braukājis apkārt, tāpēc nav bijis daudz laika strīdiņiem ar sievu. 

Pēc šķiršanās no Audras dziedātāja dzīvē ienāca cita sieviete. Koncertējot ar REO, uz skatuves bieži bija arī sieviešu vokālais ansamblis, un Ojāra uzmanību piesaistīja tā dalībniece Agnija. Viņa bija ne tikai skaista, bet arī ar tādu raksturu, kāds patika Ojāram. Abi apprecējās, ģimenē piedzima dēls Lauris un meita Dace. Laulība ilga divdesmit gadu, līdz Agnija slimības dēļ šķīrās no dzīves. 

“Es brīnos, kā noturējos pret dropi,” vēlāk atzina dziedātājs. “Krogos, kur dziedāju, rāva aiz rokām un lēja pilnas glāzes par brīvu.” Nekāds atturībnieks Grinbergs gan nebija, taču nekad neļāva pilnu vaļu šai postošajai kaislībai. Nebija tādu gadījumu, ka viņš dzeršanas dēļ būtu atcēlis kādu koncertu. Darbs dziedātāju disciplinēja, koncerta dienā viņš nekad nelietoja alkoholu. 

Ar kruķīti pie jūras

Deviņdesmitajos gados Grinbergs pievērsās politikai. Dziedātāja popularitāte šķita pietiekami vērtīga, lai vairāku partiju pārstāvji censtos viņu iedabūt savā sarakstā. 1995. gadā Ojāru ievēlēja 6. Saeimā no Tautas kustības Latvijai, kas sabiedrībā vairāk bija zināma kā Zīgerista partija. Nākamajās Saeimas vēlēšanās viņš jau pārstāvēja Nacionālā progresa partiju, taču netika ievēlēts.

Vēlāk Grinberga dzīve sagriezās. 2005. gadā nomira sieva Agnija, bet gadu vēlāk viņam atklāja vēzi un izgrieza trešdaļu plaušas. Pārdzīvojot smagos likteņa triecienus, Grinbergs kādu laiku atradās depresijā, bet tad pamazām atguvās. Draugi atzina, ka izķepuroties Ojāram palīdzējis viņa iedzimtais optimisms.

Diemžēl pēc operācijas Grinbergs vairs nespēja veikt ātras un asas kustības, bija spiests sevi piebremzēt. Pēc visa notikušā dziedātājs secināja, ka viņam iestājies mierīgas dzīves periods – agrāk skrējis kā traks, bet tagad bauda dzīvi bez steigas. Turklāt viņš nevarēja sūkstīties, ka būtu aizmirsts. 2007. gadā Grinbergs saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikā.

Kaut arī veselības stāvoklis vairs nebija tik spožs kā agrāk, Grinbergs mikrofonu nelika pie malas, bet turpināja dziedāt. Tiesa gan, viņš vairs nespēja muzicēt tik intensīvi kā agrāk – pēc divām, trim izpildītām dziesmām bija nedaudz jāatpūšas. Viņš atsaucās uz piedāvājumiem uzstāties dažādos saviesīgos vakaros, “lai nepazaudētu savu balsi”. Skaidrs, ka piedāvājumu vairs nebija nav tik daudz kā slavas laikos, bet gadījās arī vērienīgāki pasākumi.  Savas 70. jubilejas koncertos viņš kopā ar citiem mūziķiem uzstājās Latvijas lielākajās pilsētas.

Dzīves beigu posmā Ojārs nebija viens – tikās ar saviem pieaugušajiem bērniem, turklāt bija izveidojušās romantiskas attiecības ar ekonomisti Rutu, kas bija 17 gadus jaunāka par viņu. Sākumā viņi regulāri tikās, bet vēlāk sāka dzīvot kopā. Intervijās Grinbergs apliecināja, ka, pateicoties Rutai, viņa dzīve kļuvusi ievērojami gaišāka. Ruta esot labsirdīgs cilvēks un ļoti rūpējoties par viņu, turklāt esot arī dziedātāja sargeņģelis – sargājot no iedzeršanas.

Alkohols bija problēma, no kuras Grinbergam tomēr neizdevās atbrīvoties. Tiesa, viņš sevi piebremzēja, bet pavisam atteikties nespēja.  Paziņas apgalvoja, ka Ojārs un Ruta bijis saskanīgs pāris – kopā apmeklēja teātra izrādes un koncertus, vasarā atpūtās Usmas ezera krastā pie draugiem, kopā makšķerēja un sēņoja.

Mūža nogalē dziedātājam radās vēl kāda ķibele – muguras skriemeļu iekaisums. Ojārs cītīgi dakterējās un gāja uz masāžām, bet nekas īpaši nepalīdzēja, nācās vien staigāt ar kruķīti. Pēdējos gadus viņi ar Rutu dzīvoja Vecāķos, kur īrēja mājiņu.

Ojāram patika nesteidzīgā dzīve Vecāķos un pastaigas gar jūru. Intervijās viņš neslēpa, ka maz ko dara. – palasa kādu grāmatu vai parunājas ar draugiem pa telefonu. Atceroties ziedu laikus, Ojārs atzina, ka viņam bijis radošs mūžs un daudz piedzīvojumu. Neesot ne mazākā iemesla kaut ko nožēlot, viņš varot būt gandarīts par savu dzīvi. Dziedātājs devās aizsaulē 2016. gada 22. aprīlī no plaušu vēža komplikācijām. Viņš apbedīts Raiņa kapos.