Globālā uzkaršana. Atklāti par to, kā cilvēku rīcība pēdējos 50 gados ir sakarsējusi planētu

Nav jālasa NASA pētījumi un jāiedziļinās neskaitāmās temperatūru tabulās, lai katrs no mums pats spētu apjaust, ka pēdējo desmitgažu laikā daba ir mainījusies. Atskatoties uz ziemām mūsu bērnībā, teiksim, pirms 30–40 gadiem, mums katram būtu ko piebilst... Mūsu planētas klimats vienmēr ir bijis mainīgs. Tikai pēdējo 650 000 gadu laikā vien ir bijuši septiņi ledāju kušanas un augšanas cikli ar pēkšņām ledus laikmeta beigām apmēram pirms 7000 gadiem, iezīmējot sākumu mūsdienu klimatam un cilvēkam.

Pašlaik notiekošās klimata pārmaiņas un globālā sasilšana ir īpaši izceļamas uz vēsturiskā fona, jo ir zinātniski pierādīts, ka to izraisījusi cilvēces pieaugošā aktivitāte kopš 20. gadsimta vidus, un šobrīd tā ietekmē klimata izmaiņas nebijušā ātrumā.

Pierādījumi, kas atrodami senu koku stumbros, okeāna nogulsnēs, koraļļu rifos un nogulumiežu slāņos, liecina, ka šā brīža planētas sasilšana notiek desmit reizes ātrāk nekā vidēji jebkad agrāk uz mūsu planētas. Un, vairāk nekā 1300 neatkarīgajiem zinātniekiem parakstot kopīgu ziņojumu, ir atzīts, ka cilvēku rīcība pēdējos 50 gados ir sakarsējusi planētu. “Mums vajadzētu rīkoties tā, it kā degtu mūsu māja. Jo tā patiešām deg,” saka tikai sešpadsmit gadus vecā zviedru dabas aktīviste Grēta Tūnberga.

Šie ir tikai daži, bet pietiekami spilgti pierādījumi:
* Vispārēja temperatūras paaugstināšanās. Kopš 19. gadsimta beigām planētas virsmas vidējā temperatūra ir paaugstinājusies par 0,9 grādiem. Straujākā sasilšana notikusi pēdējo 35 gadu laikā ar pieciem siltākā gada rekordiem kopš 2010. gada. 2016. gads bija siltākais reģistrētais gads uz mūsu planētas, un astoņi no tā divpadsmit mēnešiem bija siltākie jebkad reģistrētie mēneši.
* Okeānu sasilšana. Okeāni absorbē lielāko daļu šā pieaugošā siltuma, līdz ar to kopš 1969. gada ūdens virsējās kārtas 700 metru temperatūra ir paaugstinājusies par 0,4 grādiem.
* Ledus segas sarukšana. Ir sarukusi Grenlandes un Antarktikas ledus segas masa. NASA pētījumi parāda: kopš 1993. gada Grenlande vidēji zaudē 286 miljardus tonnu ledus gadā, Antarktika zaudē 127 miljardus tonnu ledus gadā. Pēdējās desmitgades laikā Antarktikas ledus zudums ir trīskāršojies.
* Ledāju sarukšana. Ledāji sarūk gandrīz visur pasaulē – Alpos, Himalajos, Andu kalnos, Aļaskā un Āfrikā.
* Sniega segas sarukšana. Satelīta novērojumi atklāj, ka pēdējos piecos gados pavasaros sniega sega Ziemeļu puslodē ir ievērojami samazinājusies un sniegs nokūst daudz ātrāk.
* Jūras līmeņa celšanās. Pēdējā gadsimta laikā jūras līmenis ir cēlies par apmēram 20 centimetriem. Turklāt pēdējās divās desmitgadēs jūras līmeņa paaugstināšanās ātrums ir divkāršojies, un tas turpina paātrināties katru gadu.

Viena maza grāda lielā nozīme

Kāpēc mums vajadzētu uztraukties par temperatūras paaugstināšanos pusgrāda vai grāda robežās? Patiesībā šim vienam grādam ir milzīga nozīme. Jo augstāks temperatūras slieksnis, jo nelabvēlīgāku ietekmi tas atstāj uz lielāku daļu dzīvo radību, radot ievērojamu atšķirību starp reģioniem, ekosistēmām un sugām. Dažām sugām šis viens grāds burtiski var nozīmēt dzīvību vai nāvi.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā vairāk par visu valda fizikas likumi. Piemēram, virs nulles grādiem ledus un Zemes ledus sega sāk kust un no cieta stāvokļa pārvēršas šķidrā. Ledum kūstot un ietekot okeānā, ceļas jūras līmenis. Līdzīgi temperatūrai ir kritiska loma bioloģijā. Mēs visi zinām, ka pieauguša cilvēka vidējā ķermeņa temperatūra ir mazliet zem 37 grādiem. Kādam, kuram ir 38,8 grādu drudzis, nejautājam, vai tiešām šie daži grādi kaut ko maina.

Tāpat mūsu ķermeņi vislabāk funkcionē noteiktā gaisa temperatūrā. Liela daļa pētījumu parāda, ka cilvēks viskomfortablāk jūtas un visproduktīvāk spēj darboties, kad gaisa temperatūra ir 22 grādi. Ja šī temperatūra mainās par dažiem grādiem uz leju vai uz augšu, mēs automātiski meklējam veidu, kā sasildīties vai atvēsināties. Arī mūsu ķermenis reaģē un pielāgojas, piemēram, sākot svīst. Pārāk ekstrēma temperatūra atstāj ietekmi uz mūsu veselību vai pat dzīvību.

Augiem un dzīvniekiem ir grūtāk. Kamēr vairums no tiem spēj pakāpeniski pielāgoties temperatūras izmaiņām, jāņem vērā, ka augi un dzīvnieki nevar ietekmēt apkārtējo vidi, ieslēdzot gaisa kondicionieri vai apkuri. Daži pat nav spējīgi migrēt prom no ekstrēmu temperatūras izmaiņu skartām vietām.

Ja mēs varētu pajautāt jūras bruņurupucim, kāpēc tos ietekmē neliela vidējās temperatūras paaugstināšanās, atbildes vietā noteikti saņemtu pilnu muti ar... jūras zālēm. Protams, jūras bruņurupuči nerunā. Izņēmums ir multfilmas. Taču, kamēr ekrānos bruņurupuči tiek attēloti kā laimīgi un bezrūpīgi radījumi, realitātē vidējās temperatūras pieauguma dēļ tie cīnās par izdzīvošanu.

Izrādās, pludmales smilšu temperatūra, kurā bruņurupuču mātītes dēj olas, ietekmē mazuļu dzimuma veidošanos inkubācijas procesā. Daži grādi rada lielu atšķirību. Smilšu temperatūrā no 31,1 grādā un uz augšu, šķiļas tikai sieviešu dzimuma bruņurupuču mazuļi, 27,8 grādos un zemāk – tikai vīriešu dzimuma mazuļi. Temperatūras paaugstināšanās var novest pie jūras bruņurupuču izzušanas, jo izzudīs bruņurupuču tēviņi. Un, kamēr šis piemērs ar bruņurupučiem var šķist tikai ilustratīvs, tas spilgti vizualizē to, cik jutīga daba ir pat pret dažu grādu atšķirību.

Klimata pārmaiņas Latvijā

Kad pagājušā numura raksta tapšanas laikā viesojāmies Meksikas festivālā Art With Me, kas lielu daļu savas programmas velta vides jautājumiem, apmeklētāju izglītošanai un kopīgu risinājumu atrašanai, saņēmām jautājumu, vai arī Latvijas un Eiropas iedzīvotāji aktīvi runā par šīm tēmām. Un, ja mums jābūt pavisam godīgiem, mēs atbildējām, ka ne tik ļoti, jo vēl neesam, piedodiet, tik dziļos un acīmredzamos mēslos kā citur...

Pie mums pārmaiņas var nebūt tik pamanāmas, postošas un brutālas kā citur. Bet tās nepielūdzami notiek. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs 2015.–2016. gadā pirmo reizi veica apjomīgu vēsturisko klimatisko datu analīzi par laika periodu no 1961. Līdz 2010. gadam.

Un dati skaļi sauc pēc tūlītējas cilvēka rīcības:
* Latvijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, pēdējās desmitgadēs vērojama diezgan stabila gaisa vidējās temperatūras paaugstināšanās.
* Gaisa paaugstināšanās ziemā līdz šim ir bijusi daudz straujāka nekā vasarā.
* Ievērojami palielinās “vasaras dienu” skaits, kad maksimālā temperatūra sasniedz vismaz +25 grādus.
* Arī nokrišņu daudzuma izmaiņās vērojama negatīva tendence, īpaši ziemas sezonā, kā arī vasarā.
* Pieaudzis ne tikai kopējais nokrišņu daudzums, bet arī dienu skaits ar ekstremāli stipriem nokrišņiem.

Mēs nedzīvojam vientuļā oāzē

Žurnāliste un TV personība Kristīne Garklāva ir viena no redzamākajām un skaļākajām pašmāju dabas advokātēm. Ārpus ētera savas dienas pavadot dabā, Kristīne gan runā par dabas skaistumu, gan atgādina par postu, ko tai nodarām.

“Jo vairāk izzinu, jo skumjāk kļūst – vide mums apkārt mainās daudz straujāk, nekā to varēja paredzēt iepriekš. Planētai šobrīd klājas ļoti smagi – to skar gan klimata pārmaiņas, gan milzīgais piesārņojums, gan nesaimnieciska un vidi degradējoša cilvēku rīcība. Ne velti viens no pasaules lielākajiem un populārākajiem medijiem The Guardian ir mainījis terminoloģiju, runājot par aktualitātēm pasaulē, vārdu savienojumus “klimata pārmaiņas” aizvietojot ar “klimata krīzi” un “globālo sasilšanu” nomainot uz “globālo uzkaršanu”.

Piekrītu gan The Guardian, gan zviedru klimata aktīvistei Grētai Tunbergai, ka šobrīd pasaulē jau zvana trauksmes zvani, kas prasa aktīvu rīcību. Un tas nenotiek tālu prom citās zemēs, jo Latvija nav uz citas planētas! Tikai tādā gadījumā mēs varētu runāt, ka pie mums viss ir citādāk. Dabā nekas nefunkcionē vientulībā, visa ekosistēma ir cieši saistīta. Piemēram, pērnais gads Latvijā bija sausākais novērojumu vēsturē. Kas notiek Latvijas dabā? Šeit ienāk šakāļi, dažādi nebijuši kukaiņi un augi, citi – izzūd. Dabas stihijas, nokrišņi un vētras kļūs arvien neparedzamākas.

Mums patīk mierināt sevi ar domu, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē, taču šis priekšstats ne vienmēr atbilst patiesībai. Par to stāsta arī Latvijas dabiskās pļavas, kuru skaits ir strauji sarucis. Bioloģiskā daudzveidība Latvijā samazinās, jo mēs nedzīvojam vientuļā oāzē. Ne vienmēr ir vainojamas klimata pārmaiņas. Būtiska problēma ir piesārņojums un nerūpēšanās par dabu ilgtermiņā.

Visiem iesaku iepazīties ar maijā Parīzē publiskoto “Globālo bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma ziņojumu”, kas ir aptverošākais izvērtējums, kāds līdz šim bijis par dabas stāvokli. Tas parāda, ka apmēram vienam miljonam dzīvnieku un augu sugu draud izmiršana un daudzām sugām izmiršana draud jau tuvākajās desmitgadēs. Šāds sugu izmiršanas temps cilvēces vēsturē nekad nav pieredzēts!

Ja domājam, ka Latviju tas neskar, tad vēlos uzdot vienkāršu jautājumu – cik bieži pēdējā laikā ir redzētas, piemēram, sviesta piku (Eiropas silpurenes) pļavas?! Spilgti pamanu to, ka daba ir kļuvusi klusāka. Draugi no Latvijas Dabas fonda reiz ieteica paskatīties “vējstikla testu”. Vienkārši, izbraucot kaut kur dabā, paskatīties, cik daudz kukaiņu “palikuši” uz stikliem. Atceros, agrāk bija daudz. Šodien šķiet, ka daudz mazāk.”

Kristīne ne tikai runā, bet arī dara. Patiesībā jau mums visiem ir iespēja kaut ko darīt lietas labā, pat ja neesam vides aktīvisti un nedarbojamies kādā no vides organizācijām. “Man ir liels gods būt Pasaules Dabas fonda vēstnesei Latvijā un sadarboties ar Latvijas Dabas fondu. Abās šajās organizācijās strādā fantastiski, apbrīnojami un gudri cilvēki, no kuriem varu un vajag ļoti daudz mācīties.

Piemēram, viena no Pasaules Dabas fonda šā brīža vērtīgajām akcijām ir: “Neēd Baltijas jūras mencu, ļauj tai uzturēt mūsu jūru tīru!” Atgriežos pie stāsta, ka viss ir saistīts. Menca apēd mazās zivis, un zooplanktons, kas attīra jūru no aļģēm, var darīt savu darāmo un nenonāk mazo zivju vēderā. Mencu un Eiropas zušu vairs nav daudz, tāpēc te var iesaistīties ikviens. Latvijas Dabas fonds šobrīd īpaši aicina iesaistīties dabisko pļavu saglabāšanā.

Vairākas nevalstiskās organizācijas apvienojušās un iesaistījušās lielajā pesticīdu cīņā. Ko varam darīt mēs kā indivīdi? Pieminētais ziņojums rāda, ka klimata pārmaiņas ietekmē dabu no ekosistēmu līmeņa līdz pat ģenētikai, un šī ietekme tuvākajos gados palielināsies. Pasaules dzīvības tīkls ir trausls, jo sugu daudzveidība ir cilvēka darbības dēļ samazinājusies, un tas savukārt rada tiešus draudus arī cilvēku labklājībai.

Sākotnēji tas ir jāapzinās. Tālāk ir jāsāk domāt par savu ikdienas dzīvi – kaut vai atteikties no mencu ēšanas, stādīt kokus, lietot krāna ūdeni savā ūdens pudelē, rūpēties par dabu ikdienā – ne tikai nemēslot, bet arī attīrīt dabu, mauriņā atstāt mazu oāzi ar puķēm bitēm un citiem kukainīšiem. Ir nepieciešama ne tikai globāla un politiska rīcība, bet arī individuāla.”

Mūsu grimstošais Titāniks

Leonardo Di Kaprio ir dzimis Losandželosā 1974. gada 11. novembrī un savas aktiera gaitas sāka diezgan agri, piedaloties televīzijas reklāmās, seriālos un filmās. Pirmos lielos panākumus viņam atnesa filma Titāniks 1997. gadā.

Šobrīd, 44 gadu vecumā, aktieris līdzās savai veiksmīgajai karjerai Holivudā ir arī dabas bruņinieks un vides aktīvists. Viņš bija viens no pirmajiem Holivudā, kas sāka lietot elektroauto un iegādājās ilgtspējīgu ar saules baterijām aprīkotu dzīvokli Ņujorkā. Līdzās visam citam, ko viņš dara dabas labā, Leonardo ir nopircis arī salu Belizas krastos, lai to pasargātu no izciršanas, kļuvis par neskaitāmu vides organizāciju valdes locekli un nodibinājis Leonardo DiCaprio Foundation, lai vēl aktīvāk varētu darboties vides labā, piemēram, savācot 40 miljonus dolāru ziedojumu labdarības pasākumā Sentropēzā, Francijā.

Di Kaprio jau bērnībā bēdājās par izzūdošām dzīvnieku sugām, bet viens no spilgtākajiem pagrieziena punktiem bija tikšanās ar tā laika ASV viceprezidentu Elu Goru 1998. gadā, uzreiz pēc Titānika iznākšanas uz lielajiem ekrāniem, kad Di Kaprio biji kļuvis par vienu no planētas atpazīstamākajām sejām. Jau toreiz viņš ilgojās savu popularitāti izmantot, lai paveiktu kaut ko vairāk, ne tikai savaldzināt sirdis.

Kāds draugs viņam noorganizēja tikšanos ar Goru, kurš uzskicēja uz tāfeles planētu un atmosfēru un pajautāja aktierim: “Tu vēlies būt iesaistīts vides problēmu risināšanā? Tas ir visnopietnākais, kas stāv visas cilvēces un mūsu kopējās nākotnes priekšā.” Viss sākās pamazām – ar piedalīšanos Zemes dienas pasākumos, dažādās konferencēs un klimata izmaiņu filmas 11. stunda veidošanu un ierunāšanu 2007. gadā.

Pēdējās desmitgades laikā vides aktivitātes no aizrautības ir kļuvušas par aktiera apsēstību. “Es esmu ar to pārņemts. Nav tādas stundas dienā, kad es par to nedomātu.” Šī apsēstība vēl vairāk pastiprinājās filmas Cilvēks, kurš izdzīvoja uzņemšanas laikā, kad Di Kaprio paviesojās Albertas naftas ieguves laukos Kanādā, tikai pāris stundas uz ziemeļiem no filmēšanas vietas ainaviskajos kalnos.

Filmēšanu bieži nācās atlikt un pārcelt sniega trūkuma dēļ, jo Alberta piedzīvoja siltāko ziemu reģistrētajā vēsturē. Redzētais uz aktieri atstāja vēl dziļāku iespaidu. “Mēs devāmies tur, lai uzklausītu, kas dabai ir sakāms, piedzīvojām šo traki skarbo realitāti, kurā daba cīnījās pret cilvēku. Mans lielais jautājums ir – vai nav jau par vēlu?”

Lai arī vides jautājumi aizņem lielāko daļa aktiera ikdienas, viņš joprojām filmējas. “Kāds draugs man ieteica: ja jau es esot tik apsēsts ar vides problēmām, man vajadzētu beigt filmēties, bet kā aktieris es iegūstu daudz lielāku platformu, kur izteikties. Nav garantēts, ka cilvēki manu sakāmo uztvers nopietni un ieklausīsies, bet tas vismaz dod man iespēju runāt.”

Ir grūti nepamanīt, cik intensīva ir Di Kaprio nostāja vides jautājumos. “To tiešām var pamanīt, jā? Laikam jau. Bet man ir pārliecība, ka tai ir jābūt lielākajai kustībai cilvēces vēsturē. Tas skar jebkuru reliģiju, jebkuru valsti, jebkuru no mums.”

Leonardo Di Kaprio TOP5 pēdējo gadu svarīgākie soļi vides aizsardzībā:

2019. gads. Aktieris kritizē pasaules valstu valdības un lielos uzņēmumus par to, ka tie pietiekami aktīvi nerisina klimata izmaiņu krīzi. Viņš producējis dokumentālo filmu Ledus ugunī, kas vēsta par temperatūras paaugstināšanos un tās sekām. Aktieris izteicis cerību, ka viņa jaunā filma atstās iespaidu uz sabiedrību un pārliecinās cilvēkus, ka klimata izmaiņas ir zinātniski pierādītas un jau tagad var paredzēt posta sekas. Filmas centrā ir zinātniskais darbs un ieteikumi, ko darīt, lai samazinātu kaitīgo izmešu nonākšanu atmosfērā un līdz ar to planētas temperatūras paaugstināšanos.
2018. gads. Aktieris aktīvi vēršas pret gaļas patērēšanu ikdienā, jo tas ir viens no pārtikas produktiem, kas patērē visvairāk resursu.
2017. gads. Leonardo DiCaprio Foundation ziedo 20 miljonus dolāru vides aizsardzībai. Aktieris tiekas ar jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu, lai runātu par klimata pārmaiņām un pārliecinātu prezidentu par “zaļas enerģijas” nākotni.
2016. gads. Iznāk aktiera veidota filma Pirms plūdiem, kas ir aicinājums cilvēcei rūpēties par planētu. Aktieris tiekas ar toreizējo ASV prezidentu Baraku Obamu, lai pārrunātu klimata jautājumus. Vēsturiskās Parīzes klimata vienošanās parakstīšanas ceremonijā, kuru parakstīja 175 valstis, Di Kaprio saka sirdi plosošu runu.
2015. gads. Di Kaprio ziedo 15 miljonus vides aizsardzībai un parūpējas, lai filmas Pirmsākums filmēšana notiktu, izmantojot saules enerģiju.