Savējā Kaukāzā. Ceļo grāmatas "Latvietes karma" autore Inta Blūma

Manas attiecības ar Armēniju sākās bērnībā, kad tēva māsa no komandējuma Armēnijā atbrauca kopā ar tumsnēju un bārdainu vīrieti, kurš tik garšīgi, aizrautīgi un dedzīgi stāstīja par savu valsti, ka nolēmu to kādreiz piedzīvot un apskatīt pati savām acīm. Kolorītais armēņu mākslinieks mūsu radu pulkā ienesa savdabīgu humoru, krāsas un mīlestību uz šo zemi.

Pirms astoņiem gadiem beidzot pieņēmu lēmumu turp aizbraukt un kā pa jokam savā blogā ierakstīju: es dodos uz Armēniju, kurš ar mani? Negaidīti pieteicās 14 ceļabiedri, un man radās iespēja iegūt jaunu pieredzi, kā organizēt grupu braucienu uz ārzemēm, ko nekad agrāk nebiju darījusi.

Vairs neskaitu, cik reižu esmu bijusi Armēnijā, arī uz Gruziju braucu bieži, un nu jau abās Kaukāza valstīs man ir draugi ar ģimenes locekļu statusu, ir savas mājas, kurās atgriešanās vienmēr ir notikums, un cilvēki, kuru esamība manā dzīvē ir liela dāvana un svētība. Turpinot stāstu, vilkšu paralēles ar Gruziju – otru kristīgo Kaukāza valsti, ko arī labi pazīstu un kuru tik daudzi latvieši ir izbraukājuši krusu šķērsu. Armēņiem un gruzīniem ir daudz kopīga un arī daudz atšķirīga.

Sena valsts ar smagu likteni

Kāpēc es iemīlēju Armēniju, un kas šajā valstī mani valdzina? Galvenokārt tie ir cilvēki un tikai pēc tam kalni un pasakainā ainava. Tās ir fundamentālas vērtības, ko šī tauta ir saglabājusi kopš Noasa laikiem un iznesusi cauri ciešanām, nemitīgo iekarotāju spiedienu, genocīdu, trīs ceturtdaļu savas teritorijas zaudēšanu. Saglabājusi un tur godā, neraugoties uz to, ka patēriņa kulta pārņemtā ārpasaule arī te snaiksta savus taustekļus, mēģinot iebarot jaunatnei popkultūru un citas “laikmetīgās” tendences. Dievs, dzimtene, vecāki, ģimene, darbs – tās ir pamatvērtības, stūrakmeņi, uz kuriem balstās katra armēņa iekšējais karkass.

Diemžēl pēc PSRS sabrukšanas Armēnijā varas grožus pārņēma veikli darboņi un to klani, ko varētu dēvēt par oligarhiem, ja vien viņi tik atklāti nebūtu piesmējuši savu tautu un iztirgojuši tās resursus.

Kad 2012. gada sākumā aizbraucu uz Armēniju pirmo reizi, iepazinos arī ar Gruziju, ārēji tās bija samērā līdzīgas. Taču pēc tam, kad pie varas nāca Saakašvili, Gruzijā sākās straujš uzplaukums, kamēr Armēnija turpināja stagnēt.

Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka par tās pilsoņiem rūpējas aizbraucēji, kuri strādā ārzemēs, lai uzturētu savas mājās palikušās ģimenes. Valsts skaistākos un populārākos apskates objektus, skolas un kultūras centrus bieži vien par saviem līdzekļiem ir cēluši bagāti armēņu tautieši, kuri mīl savu zemi un dara visu, lai tā izdzīvotu.

Armēņi atšķirībā no saviem kaimiņiem vienmēr ir bijusi čakla, izglītota amatnieku, nevis karotāju tauta. Armēnijas amatnieki un dažādu arodu meistari tika aicināti un ar varu aizvesti uz tuvām un tālām kaimiņvalstīm, lai radītu tur. Mēs mēdzam runāt par persiešu paklājiem un turku kafiju, bet īstenībā tas viss nāk no Armēnijas. Zinātnieki jau sen uzskata Armēniju par mūsu pēdējās civilizācijas šūpuli, kas pastāvējusi pirms šumeriem un ēģiptiešiem...

Latvieši izjūt ar armēņiem radniecību sūrā likteņa dēļ. Arī Armēniju vienmēr iekārojušas un iekarojušas svešas varas, to ir nodevuši un tās zemi izsaimniekojuši nosacīti savējie. Taču atšķirībā no mums Armēnija ir zaudējusi lielāko daļu savas teritorijas, un tas ir milzu trieciens tautas pašapziņai.

Uz kalniem jebkurā gadalaikā!

Armēnija ir kalnu zeme, un tie ir ļoti dažādi. Ir arī tādi, kuru galotnēs baltās sniega cepures nenokūst pat vasarā, ir stepju reģioni, sarkanas klintis un kanjoni, alpu pļavas un kokiem apauguši kalni, ko mēdz saukt par Armēnijas Šveici.

Armēnija ir viena no tām valstīm, kuru dēvē par muzeju zem atklātām debesīm, un patiešām – tā ir kā nosēta ar dažādiem vēsturiskiem objektiem, daudzi no tiem ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet, manuprāt, pāri visam ir pasakaini skaistā daba un cilvēku sirsnība, patiesums, viesmīlība un ticība.

Esmu izbraukājusi lielāko daļu Armēnijas, arī neviennozīmīgi vērtēto, militārā konflikta skarto Kalnu Karabahu, kas dabas ziņā patiešām ir paradīze. Es tur biju vienreiz – rudenī, kad kalni krāsojās visās dabā pieejamajās krāsās. Skaistumā aizraujas elpa, bet tikpat kā nav cilvēku, kas to baudītu. Tiem, kurus sastapām, bija nogurušas, skumjas acis. Nevērtēšu, kurš vainīgs vai kurš atbildīgs, vienīgi izteikšu cerību, ka kādreiz šeit dzīvos draudzīgi un laimīgi cilvēki. Šī vieta ir to pelnījusi...

Armēnijā visos gadalaikus var piedzīvot izteikti krāšņus dabasskatus. Ziemā kalnos sals mēdz nolaisties līdz -20 grādiem, un sniegs kūst vēl maijā, satekot tūkstošos mazu kalnu upīšu. Pavasarī kalni sāk ziedēt, tiklīdz nokūst sniegs. Esmu ietrāpījusi dažādos laikos un vienmēr brīnos, kā katru nedēļu var ziedēt pilnīgi citas puķes – pagājušajā gadā tajā pašā laikā bija tulpes un īrisi, šogad vēlā pavasara dēļ – dažādi pulkstenīši un krokusi.

Lielākā ziedēšana kalnos ir ap saulgriežiem, kad var uziet pat liliju un frēziju pļavas. Ziemā ir atvērti vairāki slēpošanas kūrorti, pavasarī no visas pasaules sabrauc putnu vērotāji, un līdz pat rudenim Armēniju apmeklē kalnu pastaigu un alpīnisma entuziasti – iespējas ir daudzveidīgas. Tāpat ir pārgājieni ar zirgiem, raftings un citas izklaides.

Uz Kaukāzu braucu vismaz divas reizes gadā – aprīļa beigās, maija sākumā un oktobrī. Pavasarī var saulē atveldzēt ziemas nogurdināto ķermeni un garu, saēsties savvaļas sparģeļus un pirmās zemenes, remdināt ilgas pēc aromātiskiem tomātiem un gurķiem, piedzīvot pavasara smaržas un ziedēšanas spēku, bet rudenī izbaudīt visu iespējamo krāsu gammu rudenīgo koku klātajos kalnos un, protams, uzņemt ziemai nepieciešamo saules un vitamīnu devu augļu pārpilnībā. Armēnijā aug arbūzi, melones, mandarīni, vīģes, vīnogas, aprikozes, persiki, hurma un viss pārējais, kas aug arī pie mums.

Kā sadzirdēt sevi?

Pēdējos gados, organizējot grupu braucienu uz Armēniju, savā starpā kombinēju trīs galvenos virzienus. Apmeklējam spēka vietas, kuras pati kā tādas esmu sajutusi, kurās esmu piedzīvojusi atklāsmes sevī un varenus procesus ceļa biedros. Dodamies 3–4 dienu pārgājienā pa Aragatsotnas provinci, kur atrodas augstākā Armēnijas virsotne – Aragats; atbilstošos laika apstākļos mēģinām tajā arī uzkāpt. Aragatsotna ir slavena ar magnētiskajām anomālijām (ūdens tek pret kalnu u. tml.), slepenu fiziskas institūtu un piramīdveida celtnēm.

Lai kur arī slēptos tās maģija, šī vieta mēdz totāli atslēgt un iztīrīt prātu no mentālās miskastes, ar ko ikdienā mēdzam to piebāzt. Savukārt trešo vietu dēvēju par savām otrajām mājām vai koķetējot saucu par “savu Kaukāza retrītu centru”. Tas ir apgabals Lori reģionā, netālu no Gruzijas robežas, pasakaini skaistā vietā. 2013. gadā mūsu grupu tur ielaida pārnakšņot tikko uzceltā viesnīcā – krāsa vēl nebija nožuvusi līdz galam.

Tukšajās telpās bija laba akustika, un mēs dziedājām... Dziedājām teju līdz rītam, vēlot šai skaistajai vietai zelt un plaukt. Un tas piepildījās! Šodien šī viesnīca ir jārezervē divus gadus uz priekšu, tās īpašnieki ir kļuvuši par manu ģimeni, un pati vieta ir unikāla.

Viesnīca celta uz aizas malas, un pa numuriņu logiem var redzēt, kā aizā planē milzīgi ērgļi. Aiz tās slejas skaisti, pavasarī ziedoši, bet rudenī visās krāsās izkrāsoti kalni. Viesnīcas personāls manas grupas mīl, gaida un lutina kā nevienu... Un nav tādu, kas nevēlētos atgriezties. Šī vieta ir kā radīta, lai atrastu vai atjaunotu saikni ar sevi.

Tagad daudzi sevi meklēt brauc uz Indiju un citām senām zemēm, kur ir aktīvas spēka vietas. Tas būtu atsevišķa raksta vērts temats, bet īsumā pateikšu, ka uz zemes ir īpašas vietas, kurās ar cilvēkiem, ja viņi ir gatavi un brauc ar attiecīgu nolūku, var notikt dažādi procesi. Proti, vietu enerģētika iedarbojas uz cilvēka enerģētisko lauku, un katrai vietai tā ir sava, teju visas spēka vietas attīra, ir tādas, kas transformē, harmonizē, aktivizē un piepilda.

Dažādās vietās dominē kāda konkrēta enerģija, un citu nav nemaz, vai tās ir minimāli. Piemēram, Armēnija ir par attīrīšanu un transformāciju, sevis sadzirdēšanu un atbilžu saņemšanu. Kipras spēka vietas ir par harmonizēšanu, Bali – par piepildīšanu, Baikāls, Beluhas kalns, Titikakas ezers un pāris konkrētas vietas arī Armēnijā un Gruzijā – par aktivizēšanu.

Kad uz Armēniju ar grupu braucu pirmo reizi, nedomāju un neplānoju turpinājumu, neuztvēru to kā savu nodarbošanās veidu. Vienkārši ļāvos sajūtām un impulsam. Lai arī bieži pēc grupām esmu nogurusi un galvā iezogas doma, ka reiz tak būs jāmet miers, jo tas nav mans pamatdarbs, fakts, ka vismaz gadu uz priekšu interesentu saraksti ir pilni, un arī tas, ka pēc pāris mēnešiem atkal izjūtu ilgas pēc Kaukāza kalniem, liek turpināt.

Un, lai arī man vienai lielais organizatoriskais darbs pirms brauciena un pats brauciens, 7–12 dienas, ir ļoti intensīvs un nogurdinošs laiks, galvenais iemesls, kāpēc es turpinu to darīt, ir pārmaiņas, ko ieraugu cilvēkos. Tas ir efektīvākais, ko varu paveikt: aizvest kalnos, parādīt īpašas vietas, atgādināt par spēju dziedāt un parādīt takas, uz kurām var sadzirdēt sevi. Pārējais viss ir Augstāku spēku ziņā. Kamēr es jutīšu, ka man tas jādara, darīšu.

Reliģija iekļaujas ikdienā

Armēnija ir pirmā zeme pasaulē, kura kā oficiālo valsts reliģiju 301. gadā pieņēma kristietību. Daudzi domā, ka Armēnija ir pareizticīga valsts, bet tā nebūt nav. Armēņiem ir sava Apustuliskā Baznīca un nedaudz atšķirīgs kristietības redzējums. Neizklāstīšu visas atšķirības, jo šo informāciju, ja ir vēlme, var atrast, vienīgi padalīšos, kā es to redzu un sajūtu.

Interesanti, ka pa šiem gadiem jau trīs grupas dalībnieki, sajūtot šo brīvību, vienkāršību un sirsnību, ir kristījušies Armēnijā, pat ja pirms tam nebija to plānojuši, jo kristīgā baznīca katram asociējās ar saviem aizspriedumiem. Domāju, ka pirmais, kas uzrunā, ir mācītāji, kuri ir tik vienkārši, sirsnīgi, viedi, pieņemoši, atvērti, tik bezgalīgi savā kalpošanā cilvēkam, ka tas noņem visas bruņas. Nē, es nepārteicos. Kalpošanā cilvēkam, kurā redz Dieva dzirksti...

Kaukāza ļaudis uzskata, ka ciemiņš ir maskējies Dievs, tāpēc attiecīgi jāuzņem. No turienes izslavētā viesmīlība, kas pārsteidz mūsējos, kad tur aizbraucam. Tas pats ir ar garīdzniekiem. Tie visu laiku ir sastopami dievnamā un runājas, atbalsta, palīdz visiem, kas uz to atnāk... Viņiem nav pieņemamo stundu, nav cenu lapas, nav darba laika...

Viņi neizraidīs no baznīcas, kad tu dziedi savā mēlē (pretēji, kā tas notiek Gruzijā, kur ir pareizticība), bet tieši otrādi – pēc pēdējām izskanējušajām notīm dziedās savu himnu Dievam. Tas aizkustina līdz asarām, kad blakus Pie Dieviņa gari galdi skan kāds Komitasa komponēts dziedājums armēņu valodā...

Otrs aspekts, kas ļoti uzrunā cilvēkus (īpaši latviešus), ir nosacīts pagānisms vai šamanisms, kā to varētu dēvēt, kas piemīt armēņu reliģijai. Es pat teiktu, ka šī ir vienīgā man zināmā kristīgā reliģija, kas ir akceptējusi dažādas pagāniskas izdarības. Piemēram, vardavar svētki jeb laistīšanās ar ūdeni, kas līdzinās mūsu rumulēšanās rituālam, lēkšana pāri ugunskuram, gaiļa vai auna upurēšana u. c.

Protams, es upurēšanu neatbalstu, bet reāli tā notiek vēl tagad. Ja baznīcā esi lūdzis atbrīvot sevi no kādas slimības, izglābies avārijā u. tml., tad jāupurē gailis īpaši tam paredzētā vietā baznīcas teritorijā, jāizvāra un jāizdala pēc iespējas lielākam skaitam radinieku un kaimiņu. Atceros, reiz mēs ar grupu apmeklējām kādu baznīcu un pie sienas ieraudzījām šo sasieto gaili, kas gaidīja savu galu. Toreiz gids mūs knapi aizvilka prom, jo mēs jau mēģinājām nabagu izpestīt, vēl nezinot visas šīs tradīcijas nianses...

Armēņu reliģija un baznīca nav nodalīta no cilvēkiem. Jebkurš var padziedāt baznīcā, izbaudot fantastisko akustiku (tādu nekur citur neesmu sastapusi, kaut esmu ceļojusi  daudz) vai sarīkot pikniku baznīcas teritorijā, uzaicināt priesteri uz glāzi vīna un parunāt par dzīvi. Dievnami jau kopš 4. gadsimta ir katrā ciemā, un šajā zemē ticība nebija zudusi arī Padomju Savienības laikā; 95% armēņu ir kristīti savā konfesijā, un reliģija ir organiska viņu sadzīves un dzīves daļa. Arī Latvijā ir ap 2000 armēņu, kuri pie tirdzniecības centra Mols ir uzcēluši armēņu baznīcu. Tajā notiek dievkalpojumi un dažādi armēņu svētki.

Kaukāza māsas

Viesmīlība, pamatvērtības, ticība Dievam, burvīgais kaukāziešu akcents un bagātīgā, daudzveidīgā un ļoti garšīgā virtuve ir attiecināma gan uz Armēniju, gan Gruziju. Taču ir arī atšķirības. Gruzija vienmēr bijusi bagātāka, tai ir vairāk auglīgu ieleju, jūra un lielāka teritorija, kamēr Armēnija ir “iespiesta” starp islāmticīgām valstīm – Azerbaidžānu, Irānu un Turciju, kuras pastāvīgais spiediens (Turcija ir okupējusi lielāko daļu Armēnijas teritorijas. Pēdējais genocīds bija 1915. gadā) ir licis un liek “draudzēties” ar Krieviju, bet šī draudzība armēņiem ir maksājusi dārgi.

Gruzija izvēlas, ar ko draudzēties, un tās tauta, neraugoties uz sāpīgajiem lielā kaimiņa pāridarījumiem, savā garā ir krietni kareivīgāka. Ekonomika attīstās ļoti strauji, un katru reizi, turp aizbraucot, redzu, ka tiek celtas viesnīcas, plaukst uzņēmējdarbība un uzlabojas infrastruktūra, un man ir patiess prieks par šo valsti.

Gruzīni ir uzlabojuši visu valsts dienestu struktūru, padarot to par vienu no modernākajiem reģionā. Policija pieskata, nevis tikai izraksta sodus – noliksi mašīnu nepareizā vietā, piecu minūšu laikā piebrauks ekipāža un palūgs pārvietot to citur, nevis uzreiz sodīs. Nodibināt uzņēmumu Gruzijā ir dažu minūšu jautājums, un par viņu Justīcijas namu vien derētu uzrakstīt rakstu un vest mūsu politiķus ekskursijā – tā ir ēka, kurā pie viena ierēdņa tu vari izdarīt visu – dabūt jebkuru izziņu, nokārtot jebkuru formalitāti!

Pirms gada Armēnijas tauta sarīkoja protesta akciju, izgāja ielās un ievēlēja cilvēku, kas visu mūžu cīnījies pret valdošo kliķi. Pamazām aiz restēm nonāk visi bijušie pilsētu mēri un ministri, kas nav paguvuši aizlaisties, bet vēl ejams tāls ceļš, lai izstrēbtu visu, kas sastrādāts un varētu sākt attīstīties...

Gruzijā cilvēki dzīvi tver viegli, it kā pa virsu. Mums, kas turp aizbrauc paretam, šķiet, ka gruzīniem visa dzīve ir vīns, bagātīgi klāti galdi un svētki. Paši gruzīni nelepojas ar to, ka galda kultūra ir galvenais kultūras veids un teju visus darbus viņu vietā paveic armēņi un citas tautas. Arī ar intelektuālām runām gruzīnus nepaņemsi. Savukārt armēņi ir ļoti izglītoti, un daudzi var lepoties ar to, ka vectētiņiem un vecmāmiņām bijusi augstākā izglītība. Tas bija laikā, kad mums te, Latvijā, nebija nevienas augstākās izglītības iestādes un studēt bija jādodas uz Pēterburgu.

Armēņi ir strādīgi, katrs pieprot kādu amatu, pat filozofi. Īpašā cieņā ir mākslas studijas. Man radies iespaids, ka puse armēņu ir mākslinieki. Abām tautām paralēli pamatstudijām un arodam teju obligāti jāapgūst kāds mūzikas instruments un tautas dejas.

Gruzīni ir ļoti reliģiozi, kamēr armēņi patiesi ticīgi. Gruzīnu priesteri uz baznīcas apmeklētājiem skatās no augšas, aizrāda uz neapsegto galvu, krata ar pirkstu un strostē, ka maz neliekas...

Armēņu virtuvē vairāk dominē augi, lielāka veģetāro un veselīgo ēdienu izvēle, zupas. Mūsu izpratnē viņi gatavo neiedomājamas lietas, bet nu ļoti garšīgi! Gruzīnu virtuve ir bagātīgāka ar trekniem un miltu ēdieniem (hačapuri, hinkaļi), visi ēd gaļu un veģetāriešus uzskata par lieliem dīvaiņiem. Ja gribi izēsties, brauc uz Gruziju, ja vēlies palutināt sevi ar veselīgu un “dzīvu” ēdienu – uz Armēniju!

Abās valstīs ir liels kontrasts starp galvaspilsētu un mazajiem kalnu ciematiņiem, kuros tiešām valda liela nabadzība, un šķiet, ka esi pārcēlies atpakaļ laikā. Erevāna ir krāšņa un mazliet pompoza, šķiet, ka armēņi šādi – arhitektūras formās, arī viesnīcās un privātmājās – cenšas mazināt savu mazās tautas kompleksu, bet kopumā galvaspilsēta ir ļoti eiropeiska un moderna ar daudzveidīgām iespējām. Man pašai Erevāna ar pārējo Armēniju tā īsti neiet kopā, priekšroku dodu Tbilisi.

Tomēr vislielāko atšķirību redzu tur, kur nevar noslēpt neko, – tautas dejās un dziesmās. Tās pasaka, pastāsta un parāda par tautu visu. Latviešiem ir ļoti daudz aizsardzības dziesmu: “Krustiem auga bērziem saknes, krustiem zvaigznes debesīs.” Tautas dejās pārsvarā ir krusteniskie soļi, sakrustotas rokas, kā sargājoties... Armēņu dziesmām un dejām raksturīgas skumjas, caur tām tauta runā par savu likteni, izstāsta savu dvēseli. Savukārt gruzīnu dziesmas un dejas komentārus neprasa – tur ir uguns, degsme, temperaments, cīņa, brīvība, rokas vaļā, lidojums!

Beznosacījuma īstums, kas paņem uz mūžu

Esmu daudz runājusi ar tiem, kas bijuši gan Armēnijā, gan Gruzijā un dod priekšroku Gruzijai, argumentējot to ar labākiem ceļiem, infrastruktūru, jautrākiem cilvēkiem, jo kalni un izēšanās ir vienlīdz labi iespējama arī Gruzijā. Turklāt uz turieni ir tiešie reisi un ērta nokļūšana. Jā, viennozīmīgi mēs varam mācīties no gruzīniem viņu spēju būt pateicīgiem, dzīves svinēšanu, priecāšanos par ikdienišķo – arī tas daudziem mūsu depresīvi noskaņotajiem tautiešiem ir ļoti noderīgi! Taču straujā tūrisma attīstība Gruzijā sāk jau atstāt pēdas, kas atspoguļojas  mākslīgos, par naudu nopirktos smaidos...

Par to ir skumji, jo vēl pirms pieciem gadiem neko tādu nemanīju. Par laimi, tas ir tikai vietām un reizēm. Taču, ja meklē kaut ko vairāk, ja spēj skatīties tālāk par ēšanu un dzīves svinēšanu, ja meklē dziļumu, patiesumu un īstas vērtības, pamēģini sev atklāt Armēnijas zemi un cilvēku sirdis. Ja nāksi ar atvērtu sirdi, tās noteikti atvērsies tev pretī, un tu piedzīvosi beznosacījuma īstumu, kas paņem uz mūžu.

Padzīvo mazā ciematiņā starp vietējiem, un tu sapratīsi, cik daudz patiesībā tev pieder materiālajā ziņā, bet cik šauras ir sirds duraviņas. Un apjausma, ka piepildīta un laimīga dzīve slēpjas vienkāršās lietās, mēdz būt gana šokējoša. Ja tev tas izdosies, nekad vairs nebūsi tāda, kā atbrauci... Nu jau pa šiem astoņiem gadiem Latvijā ir vairāki simti cilvēku, kas var to apliecināt, kas atgriežas vēl un vēl – piekto, sesto, septīto reizi... Armēnijas daba, kalnu varenība un cilvēku sirds skaidrība ir tā, kas liek pārvērtēt savas dzīves prioritātes, atbrīvo no liekā, dziedina un piepilda ar spēku.

Nobeigumā

Par Armēniju un arī salīdzinājumā ar Gruziju varētu stāstīt daudz, par to, cik interesantas ir viņu attiecības savā starpā, kopīgās un atšķirīgās tradīcijas, anekdotes vienam par otru... Gruzīni biežāk nekā armēņi man prasa: ko tu brauc uz to otru zemi, ko nevar dabūt tepat pie mums? Kuru valsti tu mīli vairāk? Pirmos četrus gadus, kamēr nebiju bijusi Svanetijā, uzskatīju, ka Armēnijas kalni ir daudz skaistāki, dažādāki, varenāki, vietas spēcīgākas, bet Gruzijā – garšīgāka virtuve un skaistāka galvaspilsēta, taču tagad daudz labāk pazīstu šīs tautas, esmu kļuvusi savējā abās, redzot gan vienojošo, gan atšķirīgo, kas katru padara ļoti īpašu.

Bet uz gruzīnu jautājumu atbildu diplomātiski: “Man ir divas meitas. Abas no viena tēva, abas skaistas, gudras un talantīgas. Viena ir tumšmate, mierīga un jūtīga pēc dabas, otra – blondīne, spilgta, drosmīga un mazliet šerpa... Abas ir manas meitas, un es nekad nevarētu izšķirt, kuru no viņām es mīlu vairāk...”

Praktiski ieteikumi

* Armēnijas kultūrā, amatniecībā, arhitektūrā un tradīcijās var manīt austrumu ietekmi, taču citādi armēņi ir gana moderni un eiropeiski (labā nozīmē).

* Viesmīlības bizness, apkalpošanas kultūra ir visaugstākajā līmenī, un viņi varētu izgriezt pogas daudzām Eiropas valstīm.

* Cenu līmenis ir zemāks nekā pie mums un nedaudz zemāks nekā Gruzijā. Abās valstīs ir ārkārtīgi lēti taksometri, ko var izmantot kā privāto transportu. Jārēķinās ar dramatiski sliktiem ceļiem.

* Lai arī normālās viesnīcās un veikalos ir iespēja norēķināties ar karti, armēņi to dara ļoti negribīgi. Mēdz izlikties, ka terminālis saplīsis vai piesauc kādas mistiskas problēmas. Pat liela un respektabla četrzvaigžņu viesnīca man reiz paziņoja, ka, maksājot ar karti, klāt pie summas nāks 12%.

* Kaukāzā ir pieņemts kaulēties, un, ja tu to nedari, pats muļķis. Viņi paši to par šmaukšanu neuzskata, saprotams.

* Armēnija ir salīdzinoši ļoti droša un pieklājīga zeme, kur meitenes var bez bailēm iziet ielās. No vietējo vīriešu uzmanības gan neizsprukt, bet tā nav uzbāzīga vai neķītra, kā, piemēram, Ēģiptē un Indijā. Mūsējām parasti pat ļoti patīk.

* Internets, lai arī tikai viesnīcu reģistratūrās ir, it īpaši kalnos, ir ļoti lēns.

* Galvenais, plānojot braucienu, ir pašai saprast, ko vēlies, un attiecīgi arī izvēlēties maršrutu, jo iespējas ir ļoti plašas gan aktīvai atpūtai, gan gastronomiskajam un izklaižu braucienam, gan haikingam, trekingam, raftingam un zirgu pārgājieniem kalnos.

Kā visērtāk un lētāk nokļūt Armēnijā?

Pirmos gadus es braucu no Tbilisi, jo uz Erevānu jau 10 gadus nav tiešo reisu, un nebija arī normālu savienojumu. Ja ir daudz laika, tas vēl joprojām ir variants – līdz robežai tikai pusotras stundas brauciens un samērā vienkārša robežas šķērsošana. Vīzas Latvijas pilsoņiem arī nav vairs vajadzīgas.

Pašlaik visizdevīgākais lidojums ir ar Ukrainas aviolīnijām cauri Kijevai; ja laikus pērk biļetes, tās maksā ap 200 EUR turp un atpakaļ. Ja laikus nenopērc, tad vienmēr ir lēti lidot ar LOT (poļu aviolīnijām) cauri Varšavai. Tas gan nozīmē ilgāku laiku gaisā un arī nedaudz vairāk starp savienojumiem. Jārēķinās, ka Ukrainas aviolīnijas neizceļas ar precizitāti.