Guntis Bojārs: "Deviņdesmito gadu vidū man bija melns BMW un ļoti daudz soda punktu"

Pirmkārt, no visas ēkas Televīzija, šķiet, izmanto tikai četrus stāvus. Otrkārt, arī man sākumā, kad atnācu, bija tāds pats priekšstats, domāju – ja būtu ģenerāldirektors, daļu vienkārši atlaistu. Bet strādājot esmu sapratis, te ir tik daudz tādu mazo gariņu – videomontētāju, gaismotāju – riktīgu kingu, bez kuriem nemaz nevari iztikt.

Ilze Jaunalksne, Jānis Domburs... Nebaida, ka būsi pētnieciskajā žurnālistikā izdarījis labu darbu, bet agri vai vēlu tevi patrieks kā suni? Latvijas Televīzijai, šķiet, iet līdzi tāda slava...

Latvijas Televīzija pēdējos gados ir ievērojami mainījusies. Un tevis nosauktie cilvēki aizgājuši iepriekšējo vadību laikā. Kā zinām, Latvijas kopējā politiskā situācija bija tāda oligarhiska, no kā arī tas viss konflikts ar personāžiem.

Protams, es negribētu strādāt Krievijā vai Ķīnā tieši šo īso politisko pavadu dēļ. Bet Latvijā... Jā, es varbūt tādas nojaušu, saprotu, ko politiķi gribētu, kā lai žurnālisti strādā, kas viņiem patīk un nepatīk, bet, ka es baigi ar to rēķinātos vai baigi no tā raustītos, tā nav. Mana pārliecība – visi politiķi ir vienādi. Vairāk vai mazāk uz valdību kritiski raudzīšos vienmēr, jo vienmēr man kaut kas nepatiks. Ar to visiem jārēķinās. Prezidentu tāpēc vien nemīlēšu, ka viņš ir prezidents.

Vai tev kāds arī simpatizē?

(Ilgi domā.) Šķiet, Latvijā tādi politiskie spēki nav saglabājušies... Pēc sava uzstādījuma esmu liberāls cilvēks it visā. Esmu par sabiedrības atvērtību, multikulturālismu un tautu draudzību. Mani nekaitina Stokholmas metro stacijā cilvēki, kas neizskatās pēc zviedriem. Man nav pretenziju pret reliģiju brīvību, seksuālo un rasu brīvību. Liberālismu aizstāvu arī ekonomikā – par katru cenu neiestājos par Latvijas produktiem, uzskatu, ka tiem jākonkurē uz līdzvērtīgiem nosacījumiem, pēc kādiem konkurē, piemēram, Vācijas produkti, un klientiem ir tiesības izvēlēties.

Protams, ir visādas netaisnības, – tam es piekrītu. Vakar pie jauniešiem augstskolā bija lekcija. Runājām par to, kur tālāk strādāt. Šie prasa – nu kā jums tur Latvijas Televīzijā? Saku – sūtiet savus CV pēc augstskolas beigšanas uz BBC. Tas ir līmenis, kādā jādomā latviešu žurnālistiem.

Tā ir domāšanas problēma. Manā redzējumā aicināt strādāt BBC nenozīmē nebūt Latvijas patriotam, tas nenozīmē iestāties par Lielbritāniju. Es saku – domā plašāk! Mūsdienu pasaulē BBC ir tādā pašā laika attālumā kā Liepāja. Strādājot BBC, vari mainīt arī dzīvi Latvijā, rūpējoties par ES politiku. Man nav šaubu, ka esmu Latvijas patriots.

Esmu ļoti uzmetis lūpu – pirms pāris gadiem, samaksājot nodokļus, algai pašam sev nesanāca. Tagad lasu virsrakstu – Ir jāpalielina nodokļi, jo ieņēmumi nenodrošina ierēdniecības vajadzības. Par šito nekaunību esmu bez elpas!

Vakar satiku vienu uzņēmēju – sievieti, kas tirgo riekstiņus. Ironiski jautāju – kā jau uzņēmēja droši vien dzīvo pa Šeišelu salām. Viņa, kas pirms gada tik varējusi datoru nopirkt, ar nopūtu secina, ka valsts iestādē, kas jāapmeklē mazajam uzņēmējam, ir viss – jaunas telpas, galdi, jaunākā datortehnoloģija. Kaut kā nesamērīgi…

Savos raidījumos esmu secinājis, ka nav tādas pozīcijas: mēs – labā tauta – un viņi – sliktie. Ja skaties godīguma, līferēšanas šķērsgriezumā, privātā sektorā strādājošie ir tikpat negodīgi, cik valsts sektorā strādājošie. Jo cilvēku būtība nemainās no tā, vai viņš ir ierēdnis vai kas. Ir arī mazie uzņēmēji – virkne nahalu cilvēku –, kas braukā uz Šeišelu salām, jo nemaksā nodokļus, tāpēc var to atļauties. Viena man zināma taksometru kompānija, kas tikai joka pēc maksā nodokļus, valsts svētkos atļāvās uz savām mašīnām uzlikt sarkanbaltsarkanos karodziņus un plivināties pa Rīgu. Man tas šķiet divkosīgi.

Pirms kļuvu par Dāvidu, man nācās izvilkt savus skeletus no skapjiem un sadedzināt tiltus, lai būtu brīvs un varētu dzīvot, kā gribu. Vai tev ir bijis par to jādomā, iekams kļuvi par atpazīstamo Gunti Bojāru?

Katrā ziņā dzīve ir bijusi gana gara, tagad laikam ir 39 gadi... Protams, ka jaunībā esmu bijis nepaklausīgāks. Bet savā ziņā es mainos. Redz, tas, ko ražoju žurnālistikā, attiecas arī uz mani pašu. Piemēram, kad taisīju raidījumu par sāls kaitīgumu, sāku domāt arī par to, cik daudz sāls ēdu pats. Bet tādu skeletu, kas darītu mani vāju, nav. Skaidrs, ka ir kādas interpretējamas lietas, bet es nebaidos. Drīzāk bailes, ja par tām runā privātā aspektā, ir no situācijām, kas var vērsties pret man tuviem un dārgiem cilvēkiem. Es parasti saku – tu nedrīksti baidīties, bet ir jābūt uzmanīgam.

Tagad man nav mašīnas. Bet vispār braucu. Deviņdesmito gadu vidū man bija melns BMW un ļoti daudz soda punktu. Bet to norakstu uz trauksmaino jaunību. Atzīstos, ka dažkārt, ja maza ieliņa, varu pāriet pie sarkanās gaismas. Bet tādās reizēs domāju – ja mani kāds safoķētu, varētu teikt: redz, kur „Aizliegtais paņēmiens” pats iet! Bet tā, ka močītu dubultmorāli… tā nedzīvoju.

Ja tu nebūtu žurnālists, kas tu būtu?

Divi varianti – vai nu izmeklētājs, vai rakstnieks.

Pareizi, tev taču ir grāmata Zīda čūska! Tas nosaukums man atgādina Šerlokā Holmsā to stāstu, kurā klauvēja pa sienu, līdz vienu nožmiedza… Tu taču rakstnieks jau esi. Un droši vien sapņo uzrakstīt otru grāmatu.

Jā. Man ir padomā, pat izdomāts, kā un par ko.

Tagad mani interesē psiholoģiskais detektīvs.

Kā novest līdz trako namam?

Gribas uzrakstīt kaut ko sarežģītu.

(Smejas.) Tā, lai daži cilvēki teiktu – nē, tā grāmata ir tik sarežģīta, ka es nevaru palasīt.

Kā ar Meistaru un Margaritu? Esmu laikam trīs vai četras reizes sācis to lasīt, bet beigās bija ļoti labs krievu seriāls – noskatījos raudādams. Tad tikai pielēca, kas tur ir domāts.

Atbilde, kāpēc gribu sarakstīt sarežģītu grāmatu, laikam saistīta ar to, kāpēc šovasar mēnesi nodzīvoju Ķīnā…

Pekinā.

Oi, nē, brauc uz Šanhaju!

Šoreiz nebraucu ekskursijā. Gribu iemācīties ķīniešu valodu. Sapratu, ka Latvijā nebūšu tik pašdisciplinēts dabūt pirmo impulsu. Un mēnesis tur man bija nepieciešams, lai parautu vaļā valodas čakru. Tagad valodu varu mācīties tālāk. Saprotu, ka ir tā – ja latvietis ķīniešu valodu var iemācīties, tad viņš runā bez akcenta.

Klausies, tu esi dikti kaulains. Ceru, ka neesi smagi slims, citādi sanāktu, ka par tevi smejos... Varbūt tev ir plānprātīgas diētas?

Nē, viss kārtībā, ēdu visu, ko vajag, un gana daudz. Slims neesmu. Acīmredzot tāds ir gēns. No vienas puses. No otras – slodze. Viens, ko man pārmetīs, bet kas atstāj iespaidu, – es daudz smēķēju. Kad rakstu scenāriju, smēķēju vairāk.

Tā sanācis, ka man bija šaļļu periods, un Televīzija kaut kā pārņēma to stilu. Ja runā par šallītēm, ko redzat ekrānā, tad tās nav manējās. Man nav mājās speciāla antresola ar piecdesmit šallēm.

Par hobijiem runājot, esmu ļoti sportisks. Labu laiku eju spēlēt tenisu – turpinu bērnībā iesākto, kad no trešās līdz septītajai klasei spēlēju profesionālā līmenī, cik jau nu bērnam tas līmenis ir. Ziemā pāreju uz pseido tenisu, kas ir skvošs, dažkārt – galda teniss, apmeklēju baseinu. Skriet gan man nepatīk. Maratonos nepiedalos, jo man tas šķiet vienmuļi. Man vajadzīga sacensība, punktu skaitīšana. Tad ir kaut kāda spēle tajā visā, bet sacensties par sekundēm man nav kaifa.

Var teikt, ka esi slavens. Vai saņem vēstules – ieteikumus, kā vadīt raidījumu, pateicības, mīlestības apliecinājumus, piemēram?

Ir visādi. Daudzi raksta feisbukā, bet tie nav tūkstoši. Ir vēstules, ieteikumi, pateicības. Ir bijuši patīkami mirkļi uz ielas, kad cilvēks pienāk klāt, lai „pateiktu paldies par jūsu drosmīgo darbu”. Tas uz sitiena ļoti sasilda, jo saprotu, ka cilvēks saņēmis drosmi, nav noslinkojis. Mums jau dažkārt ir problēmas pateikt paldies. Pēdējais no tādiem brīžiem bija pirms pāris nedēļām diegu veikalā, kur ar meitu iepirkāmies franču cirka vajadzībām. Kāds puisis tā šaubīgi uz mani skatās – jūs esat no „Aizliegtā paņēmiena”? Smejos – bez grima kārtas nevar atpazīt? Atzina, ka patīk mūsu projekts, un teica paldies. Tas ir patīkami.

Kas tas par franču cirku?

Es esmu divi vienā – mākslinieks un matemātiķis. Gribu, lai cilvēki, kas ir apkārt, tostarp mana 11 gadu vecā meita, gan spētu būt radoša, gan prastu saskatīt sakarības. Piemēram, Miķeļdienas tirdziņam gatavojām 25 apsveikuma kartītes. Taisījām kolāžu – griezām attēlus no žurnāliem, līmējām lentītes, ornamentus, tekstus. Paralēli rēķinājām kartītes pašizmaksu. Skolā jau to nedara, saka – atnesiet kūciņas, patirgojiet. Mana meita aiznesa kartītes. Tā nu vienpadsmitgadīgais bērns atnāk mājās un saka – skolotāja teica, ka par 50 centiem nevarēs pārdot, bija jātirgo par 30. Nu kāds tur bizness sanāk?! Viņa, nabags, samulsusi, ka skolotāja liek strādāt ar zaudējumu. Pēc tam bija tirdziņš Ķīpsalā, kur ar savu draudzeni aizgāja, nolika kartona kasti pie bērnu laukumiņa un iztirgoja tās kartītes par vienu eiro gabalā.

Iepatikās mums tā tehnika, kādā strādājām. Nu meistarojam pašu izdomātu franču cirku – galda spēli ar metamajiem kauliņiem (diegu spolītēm, kas aptītas ar dažādu krāsu mulinē diegiem). Līdz Ziemassvētkiem gribam to pabeigt, lai mūsu svētku prieks būtu kopīga uzspēlēšana.

Nē, septembra beigās aizklapējām.

Katrā ziņā soda naudās ir tikai 25 eiro. Ar to mēs rēķinājāmies. Tad, kad gatavojāmies projektam, gājām pie LTV valdes, kas apstiprināja mums šo tāmi. Šis bija projekts visaugstākajā līmenī. Neesam iztērējuši vairāk, nekā būtu nepieciešams pieciem raidījumiem ar labu mārketingu.

Bet pašu galveno esat izdarījuši: zīmols uztaisīts un palaists, reklāma – lieliska! Varbūt jāmet žurnālistika pie malas un jācep frī kartupeļi?

Iespējams, šo bistro pārcelsim uz LTV tepat Zaķusalā – kā liecību par mūsu projektu. Tā būtu kafejnīca ar pilnu sortimentu, ne tikai frī kartupeļiem.

Zinu, ka aptiekās, ja ļoti palūdzas, var dabūt antibiotikas bez receptes. Esmu domājis, nez vai man šādā situācijā, ja ļoti vajadzētu, aptiekā dotu antibiotikas. Laikam jau ne.

Bet lai tie ierēdņi baidās! Ja viņi sāk mani labāk apkalpot, man jau tas nāk par labu. Tikko, kad bija Staro Rīga, iegāju Ģertrūdes baznīcā. Pēc tam man atstāstīja, ka baznīcas tantiņas uzreiz sačukstējušās – redzēji, tas no „Aizliegtā paņēmiena”?! Nu forši, bet ko es tajā baznīcā, nez, tādu varētu sadarīt?