Filozofs un tētis Vents Sīlis: "Bērna piedzimšana var izjaukt ģimeni"

Lekciju starplaikā satiekamies RSU dārzā. Vents Sīlis, šarmants, stalts un vīrišķīgs, sarunā uzdrošinās atklāti stāstīt un pat pajokot par savu kādreizējo vājumu un neizlēmību attiecībās un dalās ar secinājumiem, kuras dzīvē pieļautās kļūdas viņam devušas iespēju kļūt par labāku tēvu saviem bērniem. 

Šobrīd viņš ir ne tikai pasniedzējs augstskolā, bet arī vada kursu par seksualitāti un dažādas tematiskās nodarbības, piemēram, „Kāpēc vīrietis dezertē no attiecībām”. Vents Sīlis piedalās arī vīru atbalsta grupu kustības veicināšanā (skati telpaviriem.lv).

Aicinot viņu uz interviju, gribēju runāt par ģimenes veidošanu, īpaši, ja tas tiek darīts jau pēc piedzīvotas šķiršanās (jo arī sarunas biedrs ir šķīries). Gribēju runāt par to, kā izšķirties, pēc iespējas mazāk traumējot bērnu. Taču nevilšus saruna aizvirzījās, Venta Sīļa vārdiem runājot, līdz vīriešu emocionālajai neaptēstībai un seksuālajai nekompetencei (un kā to risināt) un sieviešu alkām pēc ideālas ģimenes, kas nereti šo ģimeni arī izjauc. Nē, tā nebija aizplūšana no tēmas. Tas drīzāk ir tēmas padziļinājums, tēmas sakņu rakšana. 

Kā tu redzi – kas Latvijas vīriešiem tēviem ir lielākās problēmas?
Identitātes problēmas. Abi šie vārdi izraisa jautājumus – ko nozīmē būt vīrietim un ko nozīmē būt tēvam? Vai šīs lomas pārklājas? Kā pārklājas, kādā nozīmē? Kā vīrišķību ietekmē tas, ka esi kļuvis par tēvu, – tas vīrišķību stiprina vai tieši atņem tai kaut ko? Šie pašiem sev neatbildētie jautājumi ir problēmas. Es teiktu, ka Latvijas vīrieši šobrīd ir lielā mulsuma situācijā. Lai viņi neapvainojas.

Kāpēc tā ir? Būt tētim ir taču forši!
Tas nav tik vienkārši. Ja būt tēvam būtu vienkārši, nebūtu tā, ka bērna piedzimšana izjauc tik daudzas ģimenes. Faktu, ka mazulis ierodas, bieži vien ģimenes nepārdzīvo. Es pats esmu šķīries un zinu, ko tas nozīmē, ka esi šajā dīvainajā situācijā: it kā tev viss ir – sieva, bērni –, un tehniski tev jābūt absolūti laimīgam un sajūsmā par dzīvi. Bet realitātē ir ilgstoša depresija un krīze visos personības punktos: profesionālā, sociālā un emocionālā. 

Kā savienot visas šīs lietas – no vienas puses, ir jābūt superpieaugušajam, jārūpējas par maziem bērniem, no otras – nav psiholoģisku resursu dzīvot pašam savu dzīvi. Ar šo slodzi un pārbaudījumiem ir grūti tikt galā. Bieži vien cilvēkam tikai liekas, ka viņš ir gatavs bērnam un nu tik būs tēvs.

Tā vietā vīrietis var nokļūt dīvainā atsvešinātības slazdā. Lai neatzītu, ka ir krīze, problēma, cilvēks sāk meklēt mierinājumu alkoholā, ievieš mīļāko vai, piemēram, kļūst par darbaholiķi – sāk strādāt vairākus darbus bez brīvdienām un atrunājas, ka tagad taču jāuztur ģimene. Aizejot sagādnieka lomā, viņš aizbēg no tēva lomas, jo tā tik ļoti mulsina. 

Ja bērns konkrētajās attiecībās nepiedzimtu, vai būtu liela varbūtība, ka krīze šim pārim nepienāktu?
Krīze pienāktu, taču citā veidā un ar citiem noteikumiem. Bērns ir kā krīzes veicinātājs, kurš parāda, cik šie cilvēki, kas ir pārī, maz zināja par sevi, pirms apprecējās un pieņēma lēmumu radīt bērnu. Re, kā izrādās! Šķita, ka visu par sevi zini, bet būtībā neko nezini, vienkārši esi peldējis pa straumi. 

Attiecības ir iniciācijas platforma, kurā iemācīties adekvāti ciest, jo attiecībās nav iespējams saglabāt to egocentrisko narcisismu, kas raksturo pašpietiekamu, neatkarīgu, bet vēl līdz galam nepieaugušu cilvēku. Bērns ir pirmais, kurš šo atslēdz, kurš norāda – tavs ego, tava būtība neko nenozīmē. Bērns ir maziņš, nespēj tikt ar sevi galā, un tev par viņu jārūpējas, gribi to vai ne. 

Manuprāt, mūsu sabiedrībā ir ārkārtīgi izteikts mātes kults, māšu centriska sabiedrība, māte ir svētums. Tā ir sensitīva tēma, bet, man šķiet, mātes dažkārt spēj būt ārkārtīgi nežēlīgas. Ne jau mērķtiecīgi. Man ir bērns, un man ir jāpanāk, lai viņš ir tīrs, paēdis un apmierināts, un es nerēķināšos ne ar kādiem šķēršļiem. Tajā brīdī viņa pilnībā pazaudē saķeri ar realitāti, un to es pilnībā saprotu. Pieļauju, ka tad ieslēdzas arī zināms mātes lepnums un izmisums, kas liedz citiem palūgt palīdzību, jo gribas parādīt, ka es tieku galā, man sanāk, esmu laba mamma. Kāda no mammām pa vidu šiem pienākumiem vēl pamanās strādāt – nesaprotu, kā vēl to var pagūt izdarīt! 

Mātes un bērna saspēlē tēvam sākotnēji ir ļoti maza loma – viņš pienes autiņbiksīšu saiņus, pārtiku, bet visa attiecību ķīmija notiek starp māti un bērnu. Tēvs pierod, ka ir tikai instrumentu padevējs un nekas vairāk. Tēvam nepatīk šī loma, viņš jūtas atstumts. Un tad vēl tie momenti, kad mamma aizrāda: nu kā tu viņam tās kurpes velc!

Šajā brīdī man gribas drusku aizstāvēt tēvus, jo vajag ļaut viņiem darīt savas lietas. Un ir tās mīlīgās meitu frizūras, kur var redzēt, ka tētis veidojis, kaut kā tos matus kopā ir dabūjis. Tēvam ir jāmeklē sava pieeja, jāsniedz savs emocionālais ieguldījums. Un tas ir grūti – māte to reizēm uztver kā konkurenci, savu pirmtiesību pārkāpumu. (Te runa par bērna kultu – bērna iecelšanu centrā, dievišķajā statusā, kam visi kalpo.) 

Kad gāju apmēram ceturtajā klasē, mamma bija slimnīcā un tētis man uz skolu sapina matus. Atceros, kā draudzene jautāja: „Kas tev šodien pina matus?” Atbildēju: „Tētis.” Viņa: „Var redzēt.”
Super! Frizūrā, „kāda tētim sanāca”, ir kaut kas skaists un aizkustinošs. Manai meitai ir baigās bizes, man pat gribētos iemācīties pīt, bet tad mēs vispār visu nokavētu (smejas). 

Smejoties saku, ka mēs, „Mammamuntetiem.lv”, esam tēvu sabiedrisko attiecību veidotāji, jo Tēva dienas festivāla (notiek septembra otrajā svētdienā) rīkošanas mērķis ir ne tikai skaidrot tēva lomu bērna un ģimenes dzīvē, bet tikpat lielā mērā likt sievietēm izprast, kāpēc tētim ir jāļauj būt tētim. Sievietēm ir liels spēks un vara, un reizēm šķiet, ka viņas nezina, kur to likt.
Vīrietim savukārt ir svarīgi šo sievietes spēku neapspiest un nenoliegt, kas ir tradicionālā aizsargreakcija. Esmu saskāries ar to, ka veči saka: tās bābas pilnīgi trakas palikušas, mums viņas pie vietas jānoliek. Ko jūs, zēni, satraucaties! Stipram, pašpietiekamam cilvēkam neviens neko nevar izdarīt. Ja jums obligāti vajag tās sievietes kaut kur likt, jūs joprojām neesat tikuši galā ar savu vīrišķību. Stipra sieviete – tas taču ir skaisti! 

Analītiskās psiholoģijas pamatlicējam K. G. Jungam ir jēdziens „anima/animus” – tā ir pretējā dzimuma daļa mūsos. Pieaugšanas procesā ir jāmācās pieņemt sevī šā pretējā dzimuma daļa, proti, vīrietim ir jāpieņem sievišķā daļa sevī, jo tikai tad viņš pilnībā aptver savu potenciālu. Vīrieši visbiežāk noliedz savu sievišķo, juteklisko daļu, tā paliek neapzināta.

Tajā pašā laikā vīrieši kaut kādā ziņā ir pat jūtīgāki nekā sievietes. Apziņā viņi ir lieli un vareni, var izturēt visus pārbaudījumus, bezapziņā – jūtīgi, sentimentāli. Kad vīrietis netiek galā ar šiem saviem sentimentiem un negrib atzīt tos, viņš dara to, ko vīrieši parasti dara ar savu emocionālo neaptēstību, – mēģina slīcināt alkoholā, darbaholismā vai citās atkarībās. 

Pastāv arī otra galējība, kurā vīrietis pilnībā saplūst ar savu emocionālo daļu, un tad mēs iegūstam brīnišķīgos, liriskos māksliniekus, dzejniekus un lieliskos mīlniekus, ar kuriem ir interesanti kopā pavadīt laiku (naktis pārsvarā), bet kuri nekad neievēro nekādus termiņus un solījumus, pa dienu nespēj savākties un tikt galā ar elementāru sadzīvi.

Neuzticami, bet atraktīvi. Vislabākais, kas var būt, – ja iekšējā sievišķība kļūst par tiltu starp apziņu un bezapziņu. Kad cilvēks ir absolūti integrējis savu sievišķo arhetipu, viņa anima kļūst par tiltu starp intelektu un intuīciju, prātu un jūtām. Apgūstot savu sievišķo pusi, vīrietis savu jutekliskumu iemācās nevis apslāpēt, bet lietot praksē. Tad viņš nepārspīlējot kļūst par „supervīrieti” – jaunās paaudzes cilvēku, kas nav iestidzis pagātnes klišejās, ir atvērts un vienlaikus konsekvents. 

Mūsdienu vīrieša identitāte ir grūti notverama vārdos, pretrunīga. Viņi saprot, ka tradicionālās vīrišķības izpausmes vairs nestrādā – nevari ierasties kā „baigais vecis”, uzsist dūri galdā, un tad visi tevi klausīs. Pasaule rit uz priekšu, un ir būtiski saprast, ka vīrietim tik ierastā dominance kultūrā un attiecībās vairs neatbilst realitātei, kur sievietes daudzos gadījumos ir ne tikai līdzvērtīgas, bet arī pārākas. Vīriešiem ir jāmēģina atjaunot šis līdzsvars. Vispirms iekšēji un tad ārēji – kultūrā un sabiedrībā. 

Vīrieša problēmas, protams, nāk no viņa paša ģimenes, kā viņš ir audzis. 
Jā. Lielākajai daļai vīriešu ir draņķīgas attiecības ar savu tēvu vai to vispār nav, taču tēva lietas mēs pārņemam no sava tēva. Daudziem tēvs fiziski ir, bet kādas ir attiecības ar viņu? Sarunas ir ļoti seklas: „Kā tev iet?” – „Nu, labi man iet.” – „Vai atbrauksi palīgā sarakt kartupeļus?” – „Jā.” Atbrauc, palīdz un aizbrauc nesarunājoties. 

Daudzi šodienas vecāki atskārst: vecāki ar mani bērnībā nekad nespēlējās, es neko tādu neatceros. Taču tas ir viens no lieliskiem veidiem attiecību veidošanai.
Spēlēšanās ir veids, kā bērnam saņemt sajūtu, ka viņš saviem vecākiem ir īpašs. Ja bērnībā tas nav saņemts, tad tēva loma ir ļoti biedējoša. Un pats tēvs īsti neizprot, kāpēc iekšēji ir tāds milzīgs konflikts – kāpēc, gribēdams un mīlēdams bērnus, netiek viņiem klāt? Nav pat skaidrs, kā ar viņiem runāt.

Problēma rodas tāpēc, ka spēlējoties tēvam jāatrod savs iekšējais bērns, kam ir iztēle, kas prot pārvērsties un improvizēt, nevis runāt no intelekta vai prakses pozīcijām. Taču ar bērnu obligāti nav jārunā, ar bērnu ir jādara. Vajag iet un būt kopā, veltīt bērnam laiku. Bērns no mums vēlas spontanitāti, radošumu un rotaļīgumu – visu to, ko mēs ikdienā esam atmetuši, līdz ar to kļūdami bērnam neinteresanti. Tā ir arī tā lielā dāvana, ko mums dod bērni, – iespēju atgriezties pie šīs savas patības daļas. Diemžēl ierastais veids, kā mēs mēģinām atgūt šo savu personības daļu, ir alkohols. 

Kāds mans draugs pirms daudziem gadiem teica: ar bērnu nodarbošos, kad viņš paaugsies, iemācīsies runāt. Tad mums būs „saruna”. Bet tad bērns būs izaudzis bez tevis, un, iespējams, šī saruna vairs nebūs iespējama.  

Bet vai šķiršanās arī neizjauc šo sarunu? 
Tas, ka cilvēki ir šķīrušies, pats par sevi nav problēma, lai gan tā ir sāpīga situācija visām iesaistītajām pusēm. Tieši tāpēc ir jāpūlas izveidot konstruktīvas attiecības un jāapzinās sava loma tajās. Manuprāt, tēva loma ir piedalīties bērna iniciācijā, viņa neatkarīgās patības atklāšanā un nostiprināšanā. Tēva loma vissvarīgākā kļūst, kad formējas jaunā cilvēka pašcieņa un pašvērtējums. Analoģijas var ieraudzīt pasakās. Dzīvo ģimene, nomirst mamma. Tēvs apprecas vēlreiz, un bērnam ir pamāte. Pamāte parasti ir ļauna. Kāpēc ir vajadzīgs pamātes ļaunums? Lai bērns pieaugtu.

Mamma nekad savam bērnam nedarīs pāri. Tāpēc mamma metaforiski „nomirst” – paiet malā –, un „pamāte” simboliski pakļauj bērnu noteiktiem pārbaudījumiem, lai notiktu iniciācija. Iniciācija ir saistīta ar ciešanām, zināmām tapšanas sāpēm, patības krīzi. Lai no bērna mentalitātes pārietu pieaugušajā, ir jāpiedzīvo šie nepatīkamie notikumi. Mammu tam nevar izmantot, ir vajadzīgs tēvs, kurš paver un akceptē iniciācijas iespēju bērnam, iepazīstinot viņu ar bērna pasaulei absolūti nesaistītām lietām.

Mēs pieaugam caur to, ka iemācāmies adekvāti ciest, iemācāmies nekļūt destruktīvi nedz attiecībā uz sevi, nedz citiem ar to, ka mums citreiz kaut kas neizdodas vai sāp. Iniciācija ir paštapšanas process – sevis atklāšana caur pārbaudījumiem un tātad arī ciešanām. 

Kā tētis praktiski bērnu ieved iniciācijā?
Tēvs, protams, bērnam neliek ciest burtiski, viņš nostāda bērnu situācijā, kurā viņš vairs nevar atsaukties uz savu bērnišķību kā uz galveno argumentu. Tēvs bērnam piedāvā pašapliecināšanās un pašizpausmes platformu, kur bērns, saskaroties ar grūtībām un savu vājumu, patstāvīgi meklē risinājumu. Pieļauju, ka simboliskā pamāte var būt arī skolotājs. Skolotājs parasti asociējas ar bardzību, savā ziņā viņš pilda šo pamātes funkciju. Par nepareizi uzrakstītu „a” burtu mamma nebūs barga, bet priecāsies, jo tas taču mans bērns.

Tēva loma iniciācijā ir māti uz brīdi atvirzīt no bērna, lai viņa nemestos bērnu glābt no viņa paša iniciācijas procesa. Pēc tam saikne ar māti atjaunojas, bet jau pieauguša cilvēka statusā. Citādi, glābjot bērnu no ciešanām, mēs viņu „izglābjam” arī no pieaugšanas. Šis ir tas uzdevums, ar kuru netiek galā tās mammas, kuras bērnus audzina vienas. Iespējams, tāpēc mūsu sabiedrībā ir tik daudz infantilu pieaugušo. Mums jādomā par to, kā aizstāt šo neesošo tēva resursu. Varbūt tas ir vectēvs, varbūt mātes brālis, varbūt treneris vai audzinātājs. 

Man patīk, ka latviešiem māte ir zeme, tēvs – debesis. Pasaule ir veidota no zemes, pa kuru mēs staigājam, un no debesīm, kuras mūs pieskata. Tēva būtiskākā funkcija ir svētības došana bērnam.

Ziņkārīgs jautājums – vai vīru grupas sāki vadīt pēc tam, kad biji šķīries un likās, ka ir kaut kas, kas tev vīriešiem jāizstāsta?
Jā, tieši tā. Vienīgā vērtība, kas strādā, ir paša pieredze. Esmu piedzīvojis dziļu personisko krīzi, laulības brukšanu vairāku gadu garumā. Tajā laikā izdarīju daudzas lietas, ar kurām galīgi nelepojos, un šobrīd par tām īpaši negribas runāt. Varbūt pienāks laiks, bet tad jābūt klāt arī citām iesaistītajām pusēm – šādi stāsti jāstāsta kopā, jo parasti savos stāstos mēs esam varoņi un pārējie ir sliktie. Taču es par varoni sevi nevarētu saukt. 

Saskāros ar sliktāko, kas manī ir. Iepriekš pat nenojautu, ka manī kas tāds slēpjas, neuzskatīju par bīstamu un neredzēju nepieciešamību ar to strādāt. Bet tad pēkšņi ar savu Ēnas pusi, ar savu vājumu un neizlēmību saskaros viens pret vienu.

Saskāros arī ar savu nežēlību – brutālu vienaldzību, kad  daru tā, kā es gribu. Arī ar nespēju savākt savas emocijas. 
Kad vairs netiku ar šo visu galā, biju spiests to sev atzīt. Kad to izdari, protams, uzreiz ļoti labāk nepaliek, tomēr ir vieglāk virzīties tālāk, uz augšu. Jo problēmu esi atzinis un vari ar to sākt strādāt. Uzskatu, ka par to ir jārunā tieši un skaidri. Vīrišķība sākas ar simbolisku „varoņa nāvi”, bezspēcības un bezpalīdzības sajūtu, kad krīze ir tik dziļa, ka nepieciešamība mainīties ir izdzīvošanas jautājums, jo ar iepriekšējo apziņu vairs neko atrisināt nevar. Ja nemainies, tad, iespējams, visu mūžu turpināsi slīgt atkarībās vai, piemēram, izdarīsi pašnāvību. 

Mainīties – tas nemaz nav tik viegli. Piemēram, izšķirties un veidot jaunas attiecības, neuzkāpjot uz tiem pašiem grābekļiem.
Nav viegli, jā. Es jau nesaku, ka pieaugušā dzīve ir viegla. Tā ir priecīga, taču rūpju pilna dzīve, pastāvīga atbildības sajūta. Rūpējoties tev nav iespējas „atlaist grožus”, ja vien tev nav apskaužami viedi vecvecāki, kuri kādā brīdī saka: „Hei, jūs, abi „paraugvecāki”, atstājiet mums pieskatīšanā bērnus un aizbrauciet uz trim dienām atpūsties, padzīvojieties vieni paši, izgulieties, paēdiet kārtīgi, pamīlējieties kā nākas, atrodiet atkal viens otrā vīrieti un sievieti, nevis tikai pārgurušus un pāratbildīgus bērnu kopējus.” Vecvecākiem būtu jāsaprot, ka viņiem ir jādod vieta un laiks aizpildīt to neviļus radīto plaisu, ko bērna ienākšana ir izveidojusi pāra attiecībās.

Rūpēs par bērniem pāri bieži vien neievēro veselīgas robežas, jo neviens no mums negrib dzirdēt, ka ir slikta mamma vai slikts tētis. Ir vēlme visu izdarīt perfekti, nevis cilvēciski. Ir ļoti svarīgi, lai viņi apstātos un pārrunātu to savā starpā, jo varbūt abi ir vien pussoli no sabrukuma, tikai otrs to nenojauš.

Kur viens atzīstas, ka reizēm vairs nevar izturēt slodzi, un otrs saka: „Zini, man šobrīd ir tāpat, bet man bija kauns to atzīt. Paldies, ka to pateici, citādi man likās, ka tu esi tas vienaldzīgais un stiprais, kas visu satur kopā, un tikai es iekšēji šķīstu ārā.” Šādas sarunas var izglābt laulību. 

Man ir viena teorija, kāpēc gribas visu izdarīt pārspīlēti perfekti. Jo daudzi no mums bērnībā ir tik slikti jutušies savā bērna pozīcijā – tik nesadzirdēti –, ka brīdī, kad pašiem ir bērni, iekāpj otrā grāvī – sāk rūpēties pārspīlēti. Tagad mēdz nievājoši teikt, ka mammas tiecas pēc Instagram mammu bildīšu dzīves, bet es domāju, ka ir cits iemesls, pat dziļāks. Tu negribi, lai tavs bērns jūtas tik slikti, kā tu juties savā bērnībā.

Piekrītu. Arī es pats redzu, ko gribu bērnam, piemēram, materiāli sagādāt – to, ko pats nedabūju, bet šausmīgi gribēju. Nopērc kaut trīs, ka tikai varētu ievilkt ķeksi, ka tas ir izdarīts. Cenšos to sevī piefiksēt un neļauties kārdinājumam kompensēt savu fizisko klāt neesamību ar mantām. Ir jābūt psiholoģiski klātesošam, jāskatās bērnam acīs, jāklausās un jātur viņa roka.

Pieaugušie visvairāk grēko tieši šajā ziņā, jo, runājot ar bērnu, domās atrodas kur citur – problēmās, attiecībās, darbos. 
Bērnība ir tas brīnišķīgais laiks, kad esam autentiskāki, tuvāki sev, savam kodolam, tajā pašā laikā ļoti tālu no sava potenciāla īstenošanas. Mēs varam līdz bezgalībai idealizēt bērnību, tomēr bērnība ir par tapšanu. Ja tā netiek pārvarēta, tas nav normāli. Dzīve ir tik komfortabla, ka pieaugšana nav nepieciešama. Bērnība daudziem ilgst pat līdz aptuveni 28 gadu vecumam, tāpēc ir radusies tā slavenā klišeja, ka „bērnam piedzimst bērni”. 

Vienai no tevis vadītajām nodarbībām nosaukums ir „Kāpēc vīrieši dezertē no attiecībām”. Vai vari izstāstīt īso versiju, kāpēc tad viņi dezertē no attiecībām? 
Vīrieši dezertē vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo pietrūkst emocionālās inteliģences jeb kompetences – nezina, ko ar savām jūtām iesākt, līdz ar to mēģina tās anestezēt, atslēgt.

Dezertē no attiecībām tajā nozīmē, ka nevēlas atrasties konstantā emociju uzbrukumā, tāpēc pašatsvešinās ar jau pieminēto alkoholismu, darbaholismu un visa cita veida neklātbūtnes sajūtas radīšanu. 

Otrs, kas atsvešina vīriešus, ir sievietes pārņemtība ar attiecību veidošanu. Kad lasu lekcijas, kurās tiek risināta arī attiecību un seksualitātes tēma, tad klausītāju attiecību veido apmēram 60 sievietes un pieci vīrieši. Patīkams pārsteigums bija pēdējais seksualitātes kurss, kur nu jau bija ap 15 vīriešiem, tas jau šķita neticami daudz. 

Vīrieši neuzskata, ka viņiem kaut kas būtu jādara attiecībās, jo sievietēm pieder emocionālā līderība, viņas ir attiecību emocionālās vadītājas, vīrietis ir materiālais menedžeris. Tieši tāpēc attiecības bieži vien izjūk – lai cik prasmīgi sieviete vadītu emocijas, galu galā vīrietis savu darbu nedara, attiecībās viņš ir, bet tām nepieslēdzas. Attiecības šādi nav iespējams saglabāt.

No otras puses, sievietes bieži vien nerēķinās ar vīrieti. Adekvāti būtu vispirms uzzināt, vai otrs cilvēks tajā brīdī šīm attiecībām ir gatavs, vai viņam ir instrumenti, lai tiktu galā ar šo uzdevumu. Pārsvarā jau nav. Vīrieši bieži vien pārvērtē sevi, viņu emocionālā un seksuālā nekompetence ir liela problēma.

Lielākā daļa vīriešu nenāk uz seksualitātes lekcijām, jo domā: penis man ir, ko ar to darīt, es zinu, kas tad man vēl būtu jāzina? Lai gan vīrietim varbūt nav ne jausmas ne par sievietes ķermeni, ne par seksualitāti, ne par to, kā tas strādā un ka erekcija un ejakulācija nav galvenais. Un, ja vīrietim pasaka, ka erekcija seksā nav galvenais, viņš apmulst – tās izklausās pārāk radikāli. 

Es domāju, ka, šo dzirdot, arī sievietes apmulst.
Mēs nevaram kontrolēt erekciju ar apziņu. Pēc zināma vecuma dabisku iemeslu dēļ erekcija var nebūt tāda, kā jaunākā vecumā, un tad ir vērts saprast, ka tev ir daudz citu instrumentu, kā piedalīties mīlēšanās procesā, un šim pa vidu – skat! – parādās arī erekcija.

Jo vīrietis ir atslābinājies, ļāvies plūsmai un pievērsies sievietes sajūtām, pieslēdzot iztēli, kas izrādās ārkārtīgi uzbudinoši viņam pašam. Bet, ja viņš ir fokusējies uz erekciju, tad, tai parādoties, steidzas rīkoties, jo kas zina, cik ilgi tā noturēsies. Tie ir bēdīgi slavenie ātrie dzimumakti, kad vīrietis ir pabeidzis, kad sieviete vēl nav sākusi. 

Vīrietim ir grūti pieņemt, ka erekcija un ejakulācija nav galvenais. Par to runāt ir kā apstrīdēt vīrišķību, jo daudzi saskatījušies vīriešiem adresētu pornogrāfiju, kur dominē izteikts fallocentrisms. Scenārijs ir viens un tas pats: sieviete teju krīt ģībonī, kolīdz ierauga locekli erekcijas stāvoklī, katrs vīrieša pieskāriens izraisa viņā ekstāzi, orgasms pēc divām minūtēm ir klāt, un visas pārējās muļķības. Vīrietim tas patīk, jo viņš ir lielisks, visi viņa pieskārieni trāpa mērķī neatkarīgi no tā, ko viņš dara, un tas viss beidzas ar uzvarošu ejakulāciju. Iznāk, ka seksa mērķis ir izvilkt peni, parādīt to sievietei un ar pāris kustībām sasniegt ejakulāciju (smejas). 

Taču var mīlēties ar visu ķermeni! Kamēr nonāk līdz penetrācijai, var daudz patīkamu lietu darīt. Šīm lietām jānotiek lēnām. Par seksu sāc domāt nevis desmit minūtes pirms, bet jau no rīta, kad apsver, kādu kreklu vilksi, kādas smaržas lietosi, ka nepārstrādāsies darbā, jo enerģiju vajadzēs arī pēc tam, kad mīlēsies.

Spontanitāte seksā ir kā dejotāja spontanitāte – ja esam iemācījušies soļus, improvizācija ir viegla. Skaidrs, ka nevar gaidīt, ka ikviena seksa reize beigsies ar salūtveidīgu orgasmu – vienreiz būs labāk, citreiz sliktāk, un tas ir normāli. Kad vīrietis atmet vajadzību rūpēties tikai par sevi, viņš atklāj, ka mīlēšanās ir daudz interesantāka – pavērot, kuri pieskārieni sievietei patīk vairāk, ka orgasmu var piedzīvot arī ne ģenitālijās. Sekss, tāpat kā dzīve, ir gan fizisks, gan enerģētisks kontakts. Labā ziņa – to var iemācīties, vajag tikai uzdrošināties.

Iepriekš pieminēji, ka sievietes ir pārņemtas ar attiecību veidošanu. Apkārt man ir daudz šķirtu sieviešu, un kāda ieminējās: visi daudzina, ka sievietei ir jābūt pašpietiekamai, bet vai tas vispār ir iespējams?
Tas mūs atgriež pie tēmas „iniciācija”. Iniciācijas gala produkts ir cilvēks, kuram ir izkoptas attiecības ar sevi, ar otru un pasauli. 
Vispirms cilvēkam ir jāmīl pašam sevi. Tā ir nenormāli nodrāzta frāze, bet cilvēkam jāsaprot, ka mīlēt pašam sevi nozīmē neprasīt no apkārtējiem savas patības pagarinājumu, savu trūkumu kompensāciju.

Cilvēki nestrādā ar sevi, taču cer, ka attiecības to kaut kā izlabos. Iznāk, ka attiecības ir vajadzīgas nevis tāpēc, ka tev vajadzīgs šis konkrētais otrs cilvēks, bet lai pats būtu mierā ar sevi. Taču otrs kādā brīdī nogurst nest tavus kompleksus, nogurst visu laiku stāstīt: jā, tu man esi vislabākā, visskaistākā, vienīgā! Tas, ka es vispār redzu citas sievietes, ir tikai tāpēc, ka man ir funkcionējoši redzes orgāni.

Ja uz kādu paskatos, tas nenozīmē, ka klusībā apsveru, kā nu tagad pie viņas aiziešu. Ja nespēj ar to tikt galā, tātad neesi sevī ko atrisinājis – risini, ej pie terapeita! Tāpēc nav jāveido attiecības, nav jābojā dzīve sev un citiem. Terapeits uzklausīs tavu ciešanu stāstu, palīdzēs saprast gūtās traumas. Kad to izdarīsi, būsi gatavs attiecībām.

Mūsu nespēja izturēt vientulību parāda mūsu infantilisma apmērus. Jo infantils cilvēks baidās gan no vientulības, gan arī no tā, ka pazaudēs sevi attiecībās ar spēcīgāku otru, kuram nav bail no vientulības, kuram tu neesi visas dzīves saturs, āķis, uz kura uzkārt pasaules jēgu. Kuram sāpēs, ja tu aiziesi, bet kurš tāpēc nesabruks vai nenodzersies. Taču parasti mūsu nedrošība ir tik liela, ka attiecības neiztur. 

Jā, tā varētu teikt, jo 50 % no noslēgtajām laulībām Latvijā tiek šķirtas. 
Nav tādu attiecību, kuras ir ar garantiju. Arī laulības nav attiecību apdrošināšanas līdzeklis. Tikko attiecības mēģina izveidot ar garantiju, tā nomirst kaut kas būtisks – cilvēka brīvība, pašcieņa, spontanitāte. Mūsu spēja būt attiecībās ir ciešā veidā saistīta ar spēju paciest attiecību veidoto nedrošību. Kad neesi attiecībās, tad ilgojies pēc šķietamās drošības, ko tās it kā sniedz, bet tur nav drošības! Visu laiku ir jāstrādā, lai attiecības būtu jēgpilnas. Daudziem liekas, ka ar attiecībām ir kā iekāpt vilcienā – iekāp un kaut kur brauc. Ja tā, tad nebrīnies, ka tas otrs, iespējams, brauc uz citu staciju vai pa ceļam sen jau ir izkāpis. 

Turpinot tēmu, kā būt vienam. Kad cilvēks sasniedz pašpietiekamību, viņš pārstāj attiecībās no citiem kaut ko gaidīt, bet ir gatavs dot – dot bez ierastā: es tev dodu un gribu saņemt atpakaļ. Es tev dodu – tu vari ņemt un vari neņemt. Bet es tev turpinu dot, un tu vari man neko pretī nedot, tas nav obligāti.

Bērnus mēs tā varam mīlēt, bet saprast, ka tā var un vajag mīlēt arī vīru vai sievu, – to nevaram. Lai gan agrāk vai vēlāk tas otrs sāks dot atpakaļ, jo katram gribas kādam ko dot. Viss, ko tu attiecībās saņem, ir dāvana, tu nevari to pieprasīt vai izspiest.

Cilvēkam ir jāmācās veidot attiecības arī ar pasauli, mīlošas, nepārtrauktā plūsmā esošas. Tas, ko mēs kā sabiedrība esam izdarījuši ar pasauli... Mēs te „cepamies” katrs par savu mazo, egoistisko nostūrīti, bet kas notiek ar apkārtni, vidi, planētu?

Mums ir pienākumi arī par to. Mēs ar bērniem esam ieviesuši tradīciju kopā braukt uz vasarnīcu, kur pie ezera un mežā ejam ar maisiem un lasām atkritumus. Ne jau tāpēc, ka tas ir kas instagramējams, bet tāpēc, ka šajā vietā pats kā piecgadnieks esmu skraidījis un tagad šeit skraida mani bērni. Nevaru izmestai pudelei paiet garām, tā ir kā man dvēselē iemesta, un to vajag izvilkt, lai es justos kā cilvēks. 

No attiecībām ar savu bērnu dezertē arī sievietes, ne tikai vīrieši. No savas prizmas skatoties, nesaprotu, kā var atteikties no sava bērna, aiziet, neuzturēt kontaktu.
Neesmu daudz domājis, kāpēc mātes pamet bērnus. Māšu problēma vairāk iezīmējas tajā, ka viņas savus bērnus nespēj palaist. To it kā var saprast – bērns no tevis ir nācis, piedzimis, tā ir daļa no tevis, kā viņu var palaist! Ja nepalaid, tās kļūst par toksiskām, simbiotiskām attiecībām. Bērna uzdevums vienā brīdī ir aiziet no mājām, lai īstenotu sevi. 

Taču iemesli varētu būt šādi. Pirmkārt, sajūta, ka sieviete ir slikta māte, kura nav cienīga par tādu būt. Sociālās normas par to, kas ir „laba māte” bieži vien izrādās neizpildāma utopija, it īpaši, ja trūkst resursu. Un tad cilvēks padodas, netiekot galā ar pretrunu starp vēlamo un esošo. Otrkārt, tā ir vienaldzība pret mātes lomu, jo, lai arī ko mēs pasludinātu par normu, ne katram cilvēkam ir vēlme būt par vecāku. Ir tas bērns gadījies kaut kā, taču vajadzīgs nav. Treškārt, tas var būt vērtību konflikts: mātes loma prasa upurēt karjeru, kura konkrētajai sievietei nozīmē vairāk, nekā mums parasti nozīmē mūsu darbs. 

Bieži vien bērns attiecībās kļūst par ieroci, īpaši sieviešu rokās. Kā tām sievietēm varētu izstāstīt, cik daudz ļauna viņas nodara savam bērnam.
Bērns kā ierocis attiecībās ir viena no sliktākajām lietām, ko savam bērnam vari izdarīt. Tas tikai parāda, cik patiesībā neesi gatavs cienīt savu bērnu. Cik ļoti tu bērnu uztver kā instrumentu. Noliedzot otru vecāku, bērnam tēva vietā paliks rēta, proti, mammas emocionālā rēta pārceļos pie bērna, un viņam pret tēvu būs nevis sava attieksme, bet mammas attieksme.

Mammai tēvs riebjas, viņa viņu ienīst, un bērns arī – nevis tāpēc, ka viņam kaut kas nepatīk, bet viņš ir mammas pusē, viņš ar mammu dzīvo, kā tagad mammu nodos? Mamma viņam iemāca, ka mīlestība ir nodevības forma. Cik ļoti neveselu indivīdu šādā veidā var iegūt!

Bet es domāju, ka tas tieši ir sievietes mērķis – lai bērnam tēvs riebjas tikpat ļoti, cik man pašai. Kā sievietei apgriezt domāšanu?
Viegli ir mesties virsū un apsūdzēt. Sievietēm viena no arhetipālajām piemītošajām vajadzībām ir tieksme pēc pilnības un ideāla. Šī tieksme ir neapzināta, un, ar to nestrādājot, var izveidoties situācija, kur reālu cilvēku vietā gribas redzēt ideālus tēlus. Rezultātā ģimene pašķīst, un gribas kādu apsūdzēt, jo nevar taču būt, ka tava tieksme pēc ideālas laulības ir izrādījusies neadekvāta!

Cilvēks nespēj samierināties ar to, ka realitāte ir sarežģītāka un pretrunīgāka par fantāzijām. Jau iepriekš runājām, ka iniciācija nozīmē saskaršanos ar savu bezspēcību – kad tu no sirds centies, bet nekas nesanāk. To ir jāmāk pieņemt. Par sevi varu teikt, ka šķiršanās mani padarīja par labāku tēvu – šaubos, vai citādi būtu ticis galā, par šo visu būtu sācis domāt tādās kategorijās. 

Sieviete bieži vien netiek galā ar to, ka ir izgāzusies, – kā var būt, ka no manis, kas ir tik forša, ir aizgājis vīrietis? Visdrīzāk vaina ir vīrietī. Tik ļoti sāp un negribas atzīt savas nespējas, nesaprašanas, kļūdainos lēmumus. Un reizēm patiešām iznāk kļūdīties vai nu ar laulāto draugu, vai arī ar laulību brīdi, un nekas vairs nav labojams.

Runāju no personiskās pieredzes, jo pats īsti nezināju, ko darīju, kad precējos. Līdz ar to arī nezināju, kā glābt savu laulību, kad vēl bija tāda iespēja. Bet, re, mums ir radušies divi lieliski bērni, un ir jādzīvo tālāk ar šo atbildību.  

Vecākiem uzdevums ir dzīvot pēc iespējas autentiskāku un piepildītāku dzīvi, realizēties kā cilvēkiem, lai spētu arī bērniem piedāvāt šo iespēju.

Risināt savus trūkumus caur bērniem ir ārkārtīgi zemiski. Mums būtu jābūt spējīgiem atzīt: ziniet, es izgāzos kā sieviete/vīrietis un kā cilvēks. Un tad jāpiedod visiem un pirmām kārtām sev. Pēc tam jāpiedod arī tam otram. Jo bērns nevar būt laimīgs, ja mamma ir nelaimīga. Viņš nevar mierīgi piedzīvot savu bērnību, ja pieaugušie mētājas no dusmām uz izmisumu un atpakaļ.

Man ir milzīga cieņa pret cilvēkiem, kas spēj ar cieņu iznest vecāka lomu, gan nezaudējot sevi, gan nenodarot pāri bērnam. Tā ir māksla. Taču to nevar prasīt no katra, līdz tam ir jāizaug. 
Varbūt katram nemaz nevajag kļūt par vecāku, nemaz nerunājot par to, lai būtu ideāls vecāks. Visi nevar būt Karlsoni, visi nevar dzīvot uz jumta. Varbūt visi nevar būt arī mammas un tēti.