Regīna Devīte Prāgā gūst "skaistuma dūrienu"

Kāpēc tieši Prāga? “Es jau nekur daudz neesmu ceļojusi. Ļoti mīlu Zviedriju, bet šovasar nolēmām, ka jāredz arī kaut kas cits. Prāga man ir mīļa jau no laikiem, kad Valmieras teātrī Varis Brasla iestudēja divas čehu dramaturga Pavela Kohouta lugas: "Ir tāda mīla'"  un detektīvu "Eross" ar nosaukumu "Mīlestības testaments". Pēc tām man visu laiku pa galvu maisījās gan Prāga, gan Kārļa tilts, kas man noteikti kaut kad būtu jāredz,” žurnālam "Kas Jauns" skaidro Regīna Devīte. Viņa ceļojumos dodas ar dēlu Artūru un vedeklu Martu, kura šos braucienus lieliski izplāno, un aktrisei atliek vien bez rūpēm gūt iespaidus.

Prāgā Regīna pavadīja četras dienas, un paveicās, ka tobrīd Čehijā vairs nevaldīja pamatīgā svelme, tāpēc aktrise varēja nesteidzīgi doties pastaigās pa pilsētu un izbaudīt tās burvību. “Protams, lai visu apskatītu, četras dienas tomēr ir par maz. Tāpēc būtu jauki, ja varētu Prāgā vēl kādu reizi atgriezties. Marta, plānojot ceļojumu, lika mums katram nosaukt vietas, ko obligāti vēlas redzēt, un man tās bija Kārļa tilts un Bohēmijas granātu muzejs. Tas arī izdevās,” sajūsminās Regīna un piebilst: “Kaut arī zinātāji baidīja, ka Prāgā būs milzīgas tūristu masas, mani tas netraucēja. Par lielu brīnumu, es biju ļoti priecīga par šo cilvēku pūli. Jo viņi visi bija tik laimīgi, viņi visi bija tik priecīgi, pieklājīgi. Piemēram, tramvajā visi piedāvāja man sēdvietu. Sākumā man pat tas šķita jocīgi – vai tiešām jau tik satrunējusi izskatos, taču vienkārši tur cilvēki ir tik pieklājīgi, kas Rīgā sen vairs nav.”

Devīte zina stāstīta, ka Svētā Vita katedrāle bijusi "fenomenāli skaista vieta". "Es no pašas Prāgas un tās katedrālēm guvu skaistuma dūrienu. Tās visas ir tik neprātīgi skaistas, majestātiskas. Interesantākais, ka mūsdienās lielākā daļa čehu ir ateisti, bet katedrāles ir brīnišķīgas.”

Bet Karaļa pilī, ieraugot izstādīto Svētā Vāclava kroņa kopiju, Regīna atcerējās par grāmatu, kas vēsta par Vācijas okupācijas laikiem Prāgā un stāsta par atentātu pret Reiha Galvenās drošības pārvaldes šefu, Nacistiskās Vācijas okupēto čehu zemju vietvaldi Reinhardu Heidrihu, sauktu par Prāgas miesnieku. “Sena čehu leģenda vēsta, ka jebkurš uzurpators, kurš uzliek sev galvā šo kroni, mirs gada laikā. Reinhards Heidrihs bija to kroni slepus uzlicis un nepilnu gadu vēlāk nogalināts,” stāsta aktrise, piebilstot: “Redzot šo kroņa kopiju, atcerējos par visām Otrā pasaules kara šausmām, ko piedzīvoja Prāga.”

Visvairāk Regīnai Devītei iepatikās Pētera un Pāvila katedrāle Višegradā. “Tajā ir īpaša noskaņa un arī cilvēku mazāk nekā Svētā Vita katedrālē. Ja būtu bijis tik daudz brīva laika, būtu tur sēdējusi un baudījusi vēl un vēl.” Višegradā pie Pētera un Pāvila katedrāles ir arī kapsēta. “Par tautu kultūru liecina kapsētas, tāpēc apskatīju arī to. Uzreiz piesaistīja kāds neparasts kapa piemineklis. Izrādās, ka tas ir manam amata brālim, par kuru, kauns atzīties, savā mūžā nebiju dzirdējusi. Runa ir par čehu aktieri un režisoru Jirži Mencelu, čehu kino jaunā viļņa pārstāvi, kurš 1966. gadā saņēma Oskara balvu par labāko filmu svešvalodā. Viņš mira 2020. gadā 82 gadu vecumā no Covid-19 izraisītas pneimonijas, un viņa kapa pieminekli nevarēja nepamanīt.”

Īpaša vēlme Regīnai bija pabūt Bohēmijas granātu muzejā, jo aktrisi izsenis piesaista rotas ar šiem minerāliem. “Apskatījos visas senās rotaslietas, tur arī šo to pārdod. Man bija kluss sapnis savām granāta rotaslietām pievienot vēl kādu, taču cenas ir ļoti iespaidīgas. Toties nopirku ilustrētu grāmatu par granātiem. Manuprāt, tā ir daudz vērtīgāka nekā viena niecīga granātu brošiņa.”

Bet brīdī, kad Regīna vēlējās nofotografēties pie astronomiskā pulksteņa Prāgas centrā, viņu apstāja pulks jaunu puišu, vaicājot, vai var ar viņu uztaisīt kopīgu foto. Izrādās, ka tā bija florbola komanda no Latvijas, kas atpazina populāro aktrisi. “Tā bija jauka, bet sirreāla sajūta!”