Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Divas dīvas - Sandra Kļaviņa un viņas meita Žanete: "Mēs nekad nezinām, ko dzīve izspēlēs"

Intervijas
19. jūnijā 05:44 2019. gada 19. jūnijā 05:44
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
“Ceru, ka nebūsim no tām sievietēm, kuras visu mūžu dzīvo kopā,” smejoties saka aktrise Sandra Kļaviņa un viņas meita Žanete Zvīgule. Dzīves sitieni nav viņās izdzēsuši dzirkstīgu prieku, viņas abas ir komanda, uzticības personas, mājas sajūta, asinsbalss.

Kā jūs raksturotu – kas esat viena otrai?

Žanete: – Lielākais atbalsts.

Sandra: – Žanete man ir viss – iedvesmas avots, motivācija, pārbaudījums. Caur viņas problēmām es iepazīstu sevi, cik spēcīga un cik vāja varu būt. Tieši attiecībās. Nav tā, ka esmu viņai piesūkusies un neko citu apkārt neredzu, otrādi – viņa ir iemesls, kāpēc darbojos, dzīvoju, mēģinu kaut ko sasniegt.

Jums ir komandas sajūta?

Žanete: – Simtprocentīga!

Vai tāpēc, ka jums nākas īpaši organizēt sadzīvi?

Sandra: – Darbs daļu problēmu piepilina klāt. Uzticēšanās rodas tieši grūtībās. Vienmēr mēģinām izrunāties. Ticu meitai, viņa man ir vissvarīgākā. Žanete ļoti ilgi nenāca uz teātri – pasaki, kāpēc tev nepatika...

Žanete: – Man nepatīk redzēt mammu tādu, kāda viņa nav. Uz skatuves ir pilnīgi cits tēls, man tas vienmēr šķitis dīvaini.

Sandra: – Tēlo mammu citiem bērniem, ir kopā ar visādiem vīriešiem...

Sava veida greizsirdība?

Žanete: – Protams! (Smejas.) Ar laiku sapratu, ka tas ir normāli. Tas ir mammas darbs, jāsamierinās.

Sandra: – Dažreiz taču mamma uz skatuves ir arī forša?

Žanete: – Tur jau tā lieta! Agrāk to nepratu novērtēt.

Sandra: – Priecājos, ka, paldies dievam, Žanetei nav ne mazākās intereses par teātri! Tagad tik droši nevar zināt, radošums parādās. Kaut kas tajā manā un Kaspara savienojumā ir... No manis viņai ir emocionalitāte un mīmika, no Kaspara izskats, vaibsti, kauli, acu un matu krāsa. Mēs līdzīgas esam tad, kad kustamies.

Žanete: – Kad nokrāsoju matus tumšākus, visi teica: “Mamma!”

Valda stereotips, ka aktrišu meitām ir grūti, jo mamma ieņem galveno – dīvas – vietu, tāpēc meitas nereti ir greizsirdīgas. Jums arī tas ir pazīstams?

Žanete: – Drusku, protams, ir... Mamma tomēr ir mamma, arī uz skatuves ieņem tādu vietu... Ir drusku dīva! Bet es arī esmu dīva, to zinu. Tas man no mammas (smejas).

Sandra: – Priecājos, ka Žanete pieaug, kļūst par skaistu sievieti, par viņu interesējas modeļu aģentūras un apģērbu firmas. Viņas dēļ es atteikšos no visa.

Foto: Oļegs Zernovs

Uzvilksi neglītāku kleitu, lai izceļas Žanete?

Sandra: – Atdošu savējo un pati uz pasākumu neiešu! (Smejas.) Par dīvas statusu – uz skatuves man nākas izlikties par sazin ko, bet mājās... Pasaki, kurš ir pēdējā vietā – suns, kaķis un tad es, pati, pati pēdējā. Kamēr visi nav apkalpoti... Nu, es lutinu – saki, kā ir!

Kā mamma lutina?

Žanete: – Ai, visvisādi! Atļauj diezgan daudz, jo mamma zina, ka neko tādu nedarīšu; man nevajag noteikumus, es klausu tāpat. Mamma saka: “Labi, līdz desmitiem.” Saku: “Labāk būšu mājās deviņos.”

Sandra: – Žanete vienmēr atstāj numuru, pa kuru varu viņu sazvanīt, adresi. Zinu, kur viņa ir, ar ko.

Žanete: – Es pilnībā to saprotu. Ja es būtu mamma, arī gribētu zināt, kur ir mans bērns.

Cik tev ir gadu?

Žanete: – Tikko palika sešpadsmit.

Kontrole tevi nenomāc?

Žanete: – Nē, jo nav tā kā citiem – ja kaut minūti nokavē, viss, mājas arests.

Sandra: – Mums viss darbojas labāk, ja sarunājam. Žanete uzņemas savu atbildības daļu un izdara, ko solījusi. Negribu būt diktators, lai viņa sāktu kaut ko slēpt. Priecājos, ka pusaudžu gadi pagājuši salīdzinoši mierīgi; mamma nekad nav pasūtīta trīs mājas tālāk. Viņai bišķiņ ir teicamnieces sindroms, es pret to cīnos.

Žanete: – Briesmīgs superego (smejas).

Tu esi teicamniece?

Sandra: – Varētu būt, ja gribētu. To es nevarēju paciest – ja viņa kādā priekšmetā saņēma mazāk par 10, bija traģēdija. Žanete ir perfekcioniste, bet pēc tam kaut kas nobrūk emocionāli.

Kurā skolā mācies?

Žanete: – Tālmācībā. Parastajā bija par smagu. Tagad beigšu 9. klasi.

Sandra: – Pirms tam gāja ģimnāzijā, un tur tas sākās... Ļoti liela slodze. Ja bērns guļ divas stundas naktī...

Žanete: – Stāvoklis bija kritisks.

Foto: Oļegs Zernovs

Tas bija grūts lēmums – par tālmācību?

Sandra: – Jā. Un joprojām ir grūts.

Esi pārliecināta, ka tas bija pareizs?

Sandra: – Jā! Redzu, kā bērns ir uzplaucis, interesējas par dzīvi, parādās draugi, intereses, spēks, nav nomākts. Arī tālmācība nav nekas viegls. Protams, es vēlreiz apgūstu 9. klases vielu.

Bet tusiņš ar klasesbiedriem, starpbrīži, zvans uz stundu...

Žanete: – Protams, tā mazliet trūkst. Bet man joprojām ir daudz draugu, eju dejošanā, socializējos. Sākumā mamma un tētis uztraucās...

Sandra: – Gājām pie psihologiem. Nezinu, kā ir pareizi, bet es kā māte gribu redzēt savu bērnu laimīgu, ar dzīvotgribu. Palikusi ģimnāzijā, viņa varbūt sakostu zobus un izciestu, bet pēc tam būtu destruktīvs cilvēks bez dzīvesprieka. To negribēju pieļaut.

Patiesībā tā ir slēpta informācija, par to nerunā, jo negrib sagādāt bērniem problēmas. Tiklīdz nosauc konkrētu ģimnāziju, tas velk līdzi sliktu attieksmi. Bet problēma ir milzīga, ārsti, psihoterapeiti, psihiatri saka, ka tā ir bumba ar laika degli. Bērni sargā skolotājus, kuru algas ir atkarīgas no reitingiem. Tas nozīmē, ka šo samaksu ietekmē katra tava atzīme, spiediens ir no visām pusēm.

Un kā būs vidusskolā?

Žanete: – Izskatās, ka 10. klasē vēl būšu tālmācībā, pēc tam, visticamāk, iešu atpakaļ. Bija ļoti grūti, lēnām tieku atpakaļ uz kājām, nostabilizēšos un iešu parastajā skolā.

Sandra: – Bet tā nebūs ģimnāzija. Lai arī Žanete ģimnāzijā ļoti labi mācījās un mums tur nāca pretī, viņa slimoja, izvirzīja sev augstas prasības, nebija ar mieru nolaisties.

Žanete, vai patstāvību tev iemācīja garie vakari, kad mamma bija teātrī?

Žanete: – Nevar teikt, ka esmu ļoti patstāvīga. Mamma joprojām daudz palīdz.

Sandra: – Dažreiz situ sev pa nagiem, tā nabassaite bija jāpārrauj ātrāk. Citādi mamma aiziet uz darbu, atnāk mājās, un sākas otrs darbs. Bija otrādi – nevis bērns cieta no tā, ka mamma reti ir mājās, bet mamma domāja, kur naktī atrast laiku, lai iemācītos tekstu un paralēli kārtotu sadzīvi. Man atkāpšanās ceļa nav. Es to iedomājos tā – tu stāvi kraujas malā un sargā to, kas ir aiz muguras. Nav citas izejas, tevi neviens nesargās.

Tev jānosargā arī sevi, arī māja un darbs.

Sandra: – Jā, darbā man jābūt līmenī, jārāda visiem – nesagaidīsiet, ka sabrukšu (smejas). Jāpelna nauda. Jādomā arī, kā bērnam dot visu, lai viņa būtu spēcīga un dzīvotspējīga.

Un priecīga. Lai neredzētu tikai mātes rūpju vaigu.

Sandra: – Nomākto, bezcerīgo... Jā. Bet tā nav slikta pieredze, jo tad apzinos savus spēkus. Vairs neesmu tāds emocionāls puņķis, atvainojos, kas raustās par katru sīkumu. Tas ir tikai vairojis manu vitalitāti. Laiks iet, neko sliktu nevaram teikt, arī tētis ir pieslēdzies. Viss normalizējas.

Foto: Žanete Auziņa

Jūs, ja tā drīkst teikt, atļāvāt tētim atgriezties, piedalīties? Tā bija viņa izvēle?

Sandra: – Jā, bet tas drīzāk nāca caur problēmām, jo tētim nelikās pareiza mūsu izvēle.

Par tālmācību?

Sandra: – Jā. Viņš nepārzināja visas veselības problēmas, nācās iepazīstināt ar speciālistu viedokļiem. Tagad tā ir viņa iniciatīva. Viņi ar Žaneti satiekas, runājas.

Cik Žanetei bija gadu, kad sākāt dzīvot divatā?

Sandra: – Septiņi. Problēmas sākās jau agrāk, bet jā, tā bija 1. klase.

Kā atceries to laiku – juties vainīga, ka nav izdevies saglabāt pilnu ģimeni vai – gluži otrādi – ka esi atbrīvojusies no destrukcijas un ienesusi mājās mieru?

Sandra: – Jutos slikti un vainīga. Bet, ja ir jāizvēlas, vai aiziet bojā pašai un paraut līdzi visu savu emociju dēļ... Tad tas punkts ir jāpieliek. Taču, kamēr to izdari, paiet laiks. Ar distanci skatoties, varu teikt – labi, ka tā. Bija ļoti skaists periods, bet, ja mēs paliktu kopā, mēs ar strīdiem un destrukcijām būtu bojājuši dzīvi vēl kādam.

Vai tagad jūtos vainīga? Nē, es izdarīju visu, lai šīs attiecības saglabātu. Nesanāca. Un ļoti daudziem nesanāk. Tagad ar bijušo vīru saprotos labāk. Viņš bija atbraucis uz Žanetes dzimšanas dienu. Ļoti laba sajūta, ka vari runāt normāli, bez nožēlas un nostalģijas.

Ar Žaneti par to esat izrunājušas?

Sandra: – Jā, mums nav neērtības sajūtas, varam runāt par jebko. Nav pareizi no bērna slēpt patieso stāvokli. Ja man bija skumji, pateicu, kāpēc, bet beigās vienmēr piebildu: “Viss būs labi, mēs tiksim ar to galā.” Tā arī notiek. Kad esmu priecīga, arī to pasaku. Ja Žanetei ir slikti, gribu zināt iemeslu, un viņa arī pastāsta.

Žanete: – Tas noteikti ir atkarīgs no tā, kā audzini bērnu. Daudzi mani draugi mājās neko nestāsta, jo vecāki ir novilkuši striktas robežas. Es ar mammu varu būt atklāta.

Stāsti arī par savām simpātijām?

Žanete: – Jā, protams!

Sandra: – Izrunājam visu, arī to, lai, tā teikt, nebūtu ziepes ar izsargāšanos (smejas).

Meiteņu filmas skatāties?

Sandra: – Manā istabā nav televizora, bet Žanete skatās seriālus datorā.

Jauniešu seriālus?

Sandra: – Nē, detektīvseriālus.

Žanete: – Mani neinteresē visi tie romantiskie uķi-puķi, vairāk tādas nopietnākas filmas.

Sandra: – Es savukārt ļoti reti varu kaut ko noskatīties. Darbā tā nogurstu... Filmas skatījos, kad tās ierunāju, piemēram, Titāniku.

Kā ar mājas darbiem – traukiem izlietnē?

Žanete: – Nu jā, tie ir. Par to mamma dusmojas. Bet es jau pati saprotu, ka mājās vajadzētu darīt vairāk.

Mamma kārto arī tavu istabu?

Žanete: – Nu, jā, sanāk dažreiz.

Sandra: – Es jau neko nevaru teikt, arī mana istaba nav kārtībā. Vēl suņa un kaķa spalvas...

Mamma atnāk no izrādes un vēl iet ārā ar Sāru? Vai esi to izdarījusi?

Sandra: – Žanete mēdz izvest, palīdz arī mana mamma. Kad Saldajam pārītim bija filmēšanas pa 14 stundām, arī lūdzu, lai mamma palīdz. Un viņa septiņos no rīta to dara. Ar patiku.

Tu, Žanete, mēģini sevi piespiest būt lielais, nevis mazais bērns?

Žanete: – Cenšos. Labprāt gribētu vairāk palīdzēt.

Sandra: – Vienu vasaru īrējām otru dzīvoklīti, Žanete tur palika ar draudzenēm, tad redzēju, ka viņa dara visu – gatavo, mazgā traukus... Tur var, bet šeit čīkst. Zina – mammīte paburkšķēs... Naktī, kad pārnāku, saka: “Labi, es tūlīt.” Nopūšos: “Tad jau guli! Vairs neko.”

Foto: Oļegs Zernovs

Mammas un bērni viens otrā nolasa...

Sandra: – Vissīkāko milimetru!

Un tāpēc spēj manipulēt...

Sandra: – Protams! Savā ziņā tas ir izdevīgi. Bet būs brīdis, kad viņa aizies savā dzīvē. Tas ir īss mirklis, kamēr varu viņu bakstīt, ņemt klēpī, pabārt. Kādreiz tirdīja: “Mammu, kur esi? Tu šodien taisies nākt mājās?” Tagad vairs nezvana.

Žanete: – Ik pa laikam jau piezvanu, tā nav. Uztraucos arī.

Sandra: – Jā, izrādes beidzas vēlu, bieži vien mājās esmu tikai ap divpadsmitiem.

Dzīvojat netālu no teātra?

Sandra: – Jā, desmit minūtes. Bet sliktums tāds, ka centrā es vispār nenonāku. Tas ir liels notikums – atbraukt līdz Vecrīgai!

Vai tev parādās mazliet vairāk laika sev? Kaut kam ārpus darba, mājas.

Sandra: – Vēl ne. Jūtu, ka Žanetei parādās papildu intereses, un man vairs visu laiku nav jātur roka uz pulsa. Viņai ir draugs, tas ir droši un forši. Varu bišķīt atvilkt elpu, padomāt, ko gribu.

Teātris tiešām aizņem daudz laika. Atnāc mani vēl satikt pirmizrādei bija jāsagatavojas divu nedēļu laikā. Mūs ar Elitu Kļaviņu pievienoja jaunajām meitenēm, lai, neizjaucot poētisko slāni, nodotu informatīvo.

Mēģinājumi no rīta līdz vakaram, pirmizrāde, un tad – Neiburgas nāve. Šķīrāmies iepriekšējā vakarā. Tāds šoks. Nevarēju paspēlēt, tā ar mani sen nav bijis. Šogad tā pļauj cilvēkus, mūsu skaņu puisis aizgāja. Gada laikā krematorijā esmu bijusi reizes septiņas, bet kāzās nevienās. Tikko Možeiko, tad Žagars...

Reizēm ļauj sev neko nedarīt? Arī tad, ja putekļi neslaucīti?

Sandra: – Arī tad. Slodze tik liela, ka tad, kad bija viena brīvdiena, to truli nogulēju. Rezerves bija iztērētas pilnībā. Man mēnesī sanāk ap astoņpadsmit izrādēm. Rīti ir brīvi, tad jācenšas kaut ko apdarīt. Kaut kad jāieplāno manikīrs, pedikīrs, tāda minimālā programma.

Tavs draugs joprojām ir jaunais puisis no Krievu drāmas?

Sandra (smejas): – Nē. Tas vairs nav.

Ir cits?

Sandra: – Jā. Bet esmu sapratusi, ka...

... nedrīkst stāstīt?

Sandra: – Jā.

Viņš ir no teātra?

Sandra: – No teātra vides, varētu teikt.

Ar Žaneti esi iepazīstinājusi?

Žanete: – Oficiāli ne, bet viņa visu zina.

Esi teikusi, ka ir ļoti grūti sev laist kādu klāt.

Sandra: – Tā ir.

Pārāk jauns?

Sandra (smejas): – Nē, ne tāpēc. Bet mēs nekad nezinām, ko dzīve izspēlēs. Tieši tik negaidīti notika ar mani. Man ir cilvēks, ar kuru ir ļoti labi. Viņš nav plāksteris, ir interesanti runāt, ar viņu viss ir interesanti.

Mēdz būt tādi, ar kuriem patīk runāt, bet kuri nav īsti pievilcīgi.

Sandra: – Ļoti pievilcīgs! (Smejas.) Esmu ilgi dzīvojusi viena un sapratusi, ka – ej nu sazini, cik man tā laika ir dots. Es nekad nemeklēju pati, tie cilvēki atrod mani.

Tu ej pasēdēt ar draugiem, kompānijās?

Sandra: – Ir dažas draudzenes, ar kurām mēdzu pavadīt patīkamus atpūtas brīžus, bet tādu kompāniju gan man nav. Man vienkāršāk ir trolejbusā kādam uzskriet virsū. Lielākais kompliments, ja mani neatpazīst kā aktrisi, bet mēģina iepazīties.

Tiešām neatpazīst?

Sandra: – Tas ir normāli! Un man arī nav tādu ambīciju. Mani bieži jauc ar Baibu Broku.

Māra Ķimele saka, ka tu esi sievišķīgākā latviešu aktrise. Tas ir augsts novērtējums – iedomājies, cik teātros ir jaunu, skaistu, trauslu būtņu...

Sandra: – Es to sāku pieņemt. Kādreiz tiem komplimentiem ļoti pretojos, bet saprotu, ka tiešām kaut kas darbojas. Nemāku izskaidrot, pati sev neesmu noformulējusi. Var būt dienas, kad esmu absolūti pelēka, bet – pati esmu pārsteigta – ienāku telpā, un tur pēkšņi visi sāk rosīties, vīrieši mēģina būt vīrišķīgāki (smejas). Ir laikam kaut kas tāds... Pati sev es šķietu ļoti neveikla.

Apzināti esi centusies sevī saglabāt šo vibrāciju? Droši vien bijuši arī grūti brīži, kad jāiet uz izrādi, bet bērns slimo. Vai naudas nepietiek.

Sandra: – Tas mums ir katras dienas jautājums, vai ne? (Žanete piekrītoši māj ar galvu.) Bet par nogurumu... Atpūtusies es varētu būt desmitreiz labākā formā. Bez lokiem zem acīm. Bet apkārtējo reakciju tas pat neiespaidotu. Jā, es gribu savu sievišķību saglabāt.

Lai nekļūtu par tanku?

Sandra: – Jā! Ir aktrises, kas sevi pilnībā atdod darbam, norokot personisko – ja nav, tad nav. Es tik fanātiski negribu. Man žēl, redzot, ka sieviete ir skaista, bet noskrējusies. Ja viņa tos pienākumus sadalītu uz diviem... Es gribu novecot ar cieņu, lai būtu interesanta arī septiņdesmit un astoņdesmit gadu vecumā.

Esmu runājusi ar aktrisēm, kuras saka, ka viņām pilnīgi pietiekot ar mīlas un kaisles izdzīvošanu uz skatuves.

Sandra: – Man ne. Man vajag dzīvē. Kas tā – uz skatuves...

Foto: Žanete Auziņa

Tie ir “putekļi, sviedri un grims”, kā teica Zālīte.

Sandra: – Uz skatuves mēdz būt ļoti iespaidīgi un skaisti brīži, bet tos nevar salīdzināt ar dzīvi. Īstā dzīve ir vienkārši satriecoši vienreizīga.

Vai tu domā par Žanetes izvēlēm, viņas sievišķīgo laimi? Par to, kā esi ietekmējusi viņas personību un varbūt likteni?

Sandra: – Esmu par to domājusi. Protams, viņas izvēli es neietekmēšu, neapšaubīšu, varu tikai stāvēt sardzē un vaktēt, lai nenotiek kas slikts. Domāju par sevi, kāpēc esmu tāda, varbūt kompleksaina, kāpēc izvēlos tādus vīriešus...

Man ir bail no fiziska spēka, tāpēc neizvēlos lielus, būdīgus – kaut gan tādi man pievērš uzmanību. Man bail, ka nevarēšu apturēt sitienu, ja pret mani vērsīs vardarbību. Par Žaneti domājot – man baigi žēl, ka ikdienā nav ģimenes, abu vecāku.

Ceru, ka esmu devusi maksimumu, lai Žanete justos par sevi pārliecināta. Nu, lai viņa tiem vīriešiem parāda! (Smejas.) Ir būtiski ar mammas paraugu parādīt, ka attiecībām jābūt līdzvērtīgām. Ja tā nav, labāk būt vienam. Nepieļaut visādas cūcībiņas.

Vai tev mamma ir stāstījusi, kā viņa tevi gaidīja?

Žanete: – Drusciņ. Zinu, ka bija nenormāli grūti. Mums atšķiras asinsgrupas, tas radīja milzīgas problēmas.

Sandra: – Kad atklāja antivielas, es raudādama gāju pa ielu. Bija piektais, sestais mēnesis, un manas asinis indēja viņas asinis, atņēma tām skābekli. Bet viss beidzās laimīgi.

Atceries, kā pirmo reizi viņu ieraudzīji?

Sandra: – Protams! Gribēju būt tik pareiza mamma... Dzemdības kavējās par desmit dienām, tās stimulēja, nekāda atsāpināšana nebija iespējama, process ilga piecpadsmit stundas. Bet caur to ieguvu sajūtu, ka manas dzīves jēga, sievietes misija uz zemes, ir piepildīta.

Sajūta bija dīvaina, tāda kā eiforija. Man viņu uzreiz nolika uz krūts, atceros mazo kunkuli, kurš raud, paldies dievam. Zvīgulim asaras acīs, arī labi. Pretī Siguldas logs, pavasaris un mežs – labi. Tad sāc saprast, ka tas, kurš tev tagad ir blakus, ir pilnībā no tevis atkarīgs.

Un tā būs visu mūžu! Es tak nevarēšu nekur... viena pati aiziet. Visu laiku būs jāstaipa līdzi (smejas). Nepietiks, ka pieaugs, astoņpadsmit gados būs vēl trakāk, nāks pārdzīvojumi, ar kuriem es pati netieku galā.

Jums no bērnības ir kādas mīļlietiņas?

Žanete: – Man ir mantiņa, ko uzdāvināja mūsu frizieris Artis Bandonis. Kaķis. Ļoti izkāmējusi rotaļlieta (smejas). Vienīgā, ko saglabāju. Pārējās pamazām atdevu, ļoti negribēju šķirties.

Tev vārdu izvēlējās mamma vai tētis?

Žanete: – Par pirmo nezinu, bet otrais ļoti patika mammai – Arlēna.

Sandra: – Es to spēlēju Dailes teātrī Akmens eņģelī. Pirmizrādes laikā nomira mans tētis. Par Žaneti ar Kasparu vienojāmies, tāpēc, ka Ž–Z. Žanete Zvīgule.

Foto: Jānis Deinats

Kad Žanete auga, tu atļāvies rīkot pie kādus kolēģu, draugu tusiņus?

Sandra: – Ballīte mājās bija tikai vienreiz – mana dzimšanas diena, kad dzīvojām Vesetas ielā. Man nav tādu māju, kurā patiktu rīkot balles; gan apstākļu ziņā, gan tas, ka māju turu ciet no svešiem. Labāk ballējos ārpus.

Ko darāt vasarās?

Žanete: – Ai, katru vasaru plānojam – aizbrauksim uz Jūrmalu...

Sandra: – Noīrēsim māju... Vai aizbrauksim uz Berlīni.

Žanete: – Bet īsti nav iznācis.

Sandra: – Jo mammai pēkšņi uznāk darbs! Filmēšanās seriālā trīsdesmit dienas no vietas – nu, kur?

Žanete: – Tā ir. Vai arī mamma grib atpūsties, es pilnībā saprotu.

Sandra: – Vai arī nav naudas, lai noīrētu māju Jūrmalā (smejas).

Žanete: – Tad dažkārt vasarās vienkārši padzīvojam mājās kopā.

Sandra: – Žanete arī brauc pie savas vecmāmiņas uz Raganu.

Tavai mammai esot septiņas māsas un trīs brāļi, tas nozīmē, ka jums ir daudz radu?

Sandra: – Tā ir vēl viena sāpīga lieta, radi varētu būt apvainojušies, jo man neiznāk laika aizbraukt. Knapi spēju izraut laiku savai princesei. Nevaru teikt, ka Ziemassvētkos visa ģimene sanāk kopā.

Saprotu, ka pēc dabas esmu introverta, cenšos distancēties. Labāk neaizeju uz kādu pasākumu, man nepatīk saviesīgas sarunas, čupošanās, aprunāšana, viedokļu izteikšana. Pēc tam jūtos totāli iztukšota.

Jums abām ir arī lustīgie brīži, piedzīvojumi?

Sandra: – Viena otru smīdinām katru dienu. Mums ir visādi topiki (smejas).

Žanete: – Lokālie joki, iesaukas.

Sandra: – No bērnības saglabājusies – kur ir mana ievārījuma maizīte? (Kutina Žaneti.) Vai arī Žanete piezvana uz darbu, es prasu: “Izmācījies, ja?” Viņa: “Mammu, kāpēc tu runā ar tādu sarkasmu? Zinu, kas tev blakus sēž!” Nosarkstu, jo viņa precīzi uzmin, kura cilvēka dēļ ir mainījies mans tonis.

Dzejas izrādē jūs ar Elitu esat kā divi stabilie balsti, pieredzējušas, nobriedušas, kuras tik viegli neļaujas pūsmām. Abas jaunās meitenes ir kā niedrītes vējā – alegorija par dzejnieka dvēseli. Vai domāji par trauslumu jaunā meitenē? Par radoša cilvēka trauslumu? Par savu bērnu, par sevi viņas vecumā?

Sandra: – Jā. Tā ir trauslā teritorija – vai radošums ir slimība, vai mīlestība ir slimība, vai dzejas rakstīšanas stāvoklis robežojas ar šizofrēniju? Kur ir tā robeža, aiz kuras cilvēks tiek uzskatīts par jukušu, slimu vai mākslinieku? Ir jūtīgie, empātiskie, kuri dzīvo kā bez ādas, visu laiž caur sevi... Protams, uztraucos par Žaneti. Jo skaidrs, ka viņa no manis un tēva ir mantojusi tieši šādu pasaules uztveri.

Tu to redzi, jūti?

Sandra: – Jā. Tāpēc jāsāk audzēt biezāku ādu, jāstrādā pie tā, lai iemācītu sevi pasargāt, analizēt, vairāk pieslēgt prātu.

Paskatīties ar prātu arī uz emocijām?

Sandra: – Jā, mācēt sevi kontrolēt. Ir komfortabli, ja ne par vienu neatbildi, tad vari izšķīst savās jūtās. Bet, ja tev ir kaut viens, par kuru jāuzņemas atbildība, saproti, ka nevari nodarīt sāpes arī viņam. Man šķiet, tajā tomēr ir liela daļa egoisma, kad gribas aizmirsties savu sajūtu, mīlestības, ārprāta pasaulē...

Dažiem tā ir medicīniska diagnoze, bet daudzi šo stāvokli mēdz izkāpināt apzināti un pēc tam vairs nezina, kā tikt atpakaļ. Es esmu potenciāla persona (smejas). Tomēr cenšos sevi turēt rāmjos. Kāpēc es izvēlējos palikt šajā profesijā? Jo tā ir milzīga analīze, kas palīdz emocijas kontrolēt un virzīt tā, lai nesajuktu prātā, nenodarītu sev pāri.

Daudz mūsu dzejnieču ir nodarījušas sev pāri līdz galējai robežai. Ar aktrisēm tā nav.

Sandra: – Aktrises nodzeras. Tas ir citādāks mehānisms, bet destruktīvais radošajās profesijās pastāv. Sevišķi, ja kļūsti nevajadzīgs vecuma dēļ vai nobrūk veselība, un tāpēc vairs nevari pavilkt. Es izvēlos dzīvi. Manī laikam nav tik daudz egoisma, lai izdarītu pašnāvību, uzskatot to par...

Atrisinājumu?

Sandra: – Jā. Es mīlu dzīvi, tātad – lai pielāgotos, man jāiemācās kontrolēt. Mēdz būt panikas lēkmes, trūkst elpas... Gāju pārbaudīties, pulss pat naktī ir 115–120. Divreiz vairāk, nekā vajadzētu. Sirds nesaprot, ka jāatpūšas.

Foto: Oļegs Zernovs

Tevī iekšā ir tāds motors?

Sandra: – Jā, trauksme, kas neatlaiž, sit ritmu, pēc kura jādarbojas. Tad sirds jāmierina ar medikamentiem, lai saprot – ā, tagad drīkstu nestrādāt?

Biji viena no tām, kas aicināja jauniešus studēt Kultūras akadēmijā. Tur gatavo tādus – potenciāli trauslos, jūtīgos, bez ādas...

Sandra: – Mums bija dots uzdevums izdomāt reklāmas saukli. Aktiera profesija tieši palīdz to trauslo un jūtīgo dabu savaldīt. Tie ir groži, ar kuriem vari sevi kontrolēt.

Tu novēlētu Žanetei tur mācīties?

Sandra: – Tai jābūt viņas izvēlei. Tas ļoti daudz atņem ģimenei, tāpēc – nē. Varbūt kā hobiju.

Hobijs – aktrise?

Sandra: – Kāpēc ne? Ja tas nav izdzīvošanas jautājums, var gūt baudu... Katram savs ceļš. Gribu viņu pasargāt no visa sliktā. Bet par reklāmu – manā un Janas sauklī bija viens teikums: “Smadzenes ir seksīgas!” Par to ir runa. Šai profesijai ir vajadzīgas smadzenes. Ne tikai...

Jūtināšanās?

Sandra: – Jā.

Jums ir bijis kāds Mātes dienas piedzīvojums?

Sandra: – Nē (smejas). Žanete mani apsveic. Ja pačīkstu, šad tad uztaisa brokastis.

Foto: Oļegs Zernovs

Kā jums šķiet – kādas būsiet pēc pieciem gadiem?

Sandra (smejas): – Bail domāt! Cerams, ka patstāvīgas. Nebūsim tās sievietes, kas visu mūžu dzīvo kopā.

Žanete: – Bet kontakts būs vienmēr.

Sandra: – Varu garantēt, ka es tev neko tādu nenodarīšu, lai tu ar mani negribētu runāt!

Saistītās ziņas

"...jo aktieris uz izrādi drīkst neierasties tikai nāves gadījumā" - Artūrs Skrastiņš un Sandra Kļaviņa par teātri un īsto dzīvi
Pēc 10 gadiem turpinās Artūra Skrastiņa un Sandras Kļaviņas romāns 15
Sandra Kļaviņa par jaunajām attiecībām: "Viņš mani transformēja kā personību"

Citi šobrīd lasa

Grēta Tūnberga: „Diagnoze agrāk mani ierobežoja” 18
Kā atbrīvot drēbes no humpalu veikaliem raksturīgā aromāta? 2
FOTO: Mārtiņam Rītiņam - 70! 1

Викторию Бекхэм развеселил вопрос о сексе с мужем спустя 20 лет брака 1

Алла Пугачева указала, на кого похож двухлетний сын Ксении Собчак