Ministre Ramona Petraviča: "Par labklājību liecinās smaids"

Pirms tikšanās ar ministri viņas preses sekretāre Liesma Kalve rāda fotogrāfijas – tās tapušas svētdien Saldū. Liesma piezvanījusi Ramonai ar aicinājumu nofotografēties dabā, viņai pierastā vidē, ārpus kabineta formalitātes. Viņa teikusi, lai uzvelk kedas un naģeni. To atceroties, Ramona smejas: “Brīnījos, ka Liesma nav mani vēl iepazinusi. Es taču nekur nedodos bez augstpapēžu zābakiem!” Tā tapa bilžu sērija – ar Cieceres ezeru, Saldus baznīcu, pavasara ainavu, parku, dzidru pavasara gaismu… un eleganti ministri. Kā īstā fotosesijā.

Sajust, kur esi vajadzīgs

– Vai jūtaties, ka ministrijā esat izgājusi ugunskristības?

– Tās sākās ar pirmo brīdi, kad iesaistījos politikā. Partija jauna, nebija īsti, kam jautāt, kāds ir pareizākais ceļš. Artusam Kaimiņam vienīgajam bija pieredze Saeimā. Pašiem bija jādomā, kā organizēt priekšvēlēšanu kampaņu. Kurzemi izbraukāju krustu šķērsu (smejas). Nokļūstot ministrijā, atkal nebija, kam prasīt. Tāda sajūta, ka esi iemests baseinā, nevari aizsniegt dibenu, peldēt īsti nemāki, bet jāizdzīvo ir (smejas).

– Sevi saucat par īstu kurzemnieci. Esat dzimusi, augusi Kurzemē?

– Piedzimu Aucē, tā ir robeža starp Zemgali un Kurzemi. Nu jau 27 gadus dzīvoju Saldus novadā, tāpēc var teikt, ka esmu kurzemniece.

– Kāda bija jūsu dzīve līdz politikai?

– Jau skolas laikā zināju, ka nevarētu būt ne skolotāja, ne grāmatvede, bet tā nu sanāca, ka visa mana iepriekšējā dzīve bija saistīta ar finansēm. Taču, ja godīgi, ņemšanās ar papīriem nav mans sirdsdarbs. Bērnībā sapnis bija kļūt par ārsti vai juristi. Medicīnas institūta kursos pasniedzēja teica – ja jūs savu sapni nerealizēsiet tagad, jums atliks vien cerēt, ka to kādreiz īstenos jūsu bērns. Es to atceros visu mūžu! Un tagad viena meita studē jurisprudenci, bet otra aizvien biežāk runā, ka varētu būt ārste. Man dzīve iegrozījās tā, ka beidzu Ķīmijas fakultāti. Tas bija 1992. gads, kad viss mainījās, varēja sākt attīstīt privāto biznesu. Rūpnīcā Dobelē strādāt nevarēju, jo gaidīju dēlu. Vasarā, piepelnoties kafejnīcā par oficianti, iepazinos ar tagadējo vīru. Viņš bija ienācis ar draugu, kuram bija bēdas – tikko tētis devies aizsaulē. Tā iepazināmies. Viņš bija tālbraucējs šoferis, un šis bizness mums ir arī tagad. Es kārtoju grāmatvedību.

Dzīvojām Jaunaucē, mazā ciematiņā Saldus novadā, 15 kilometrus no Auces. Tur redzēju, kā daudzdzīvokļu mājas kļūst arvien tukšākas, cilvēki darba meklējumos dodas uz ārzemēm, arī jauniešiem darba nav. Tagad Jaunaucē var redzēt ēkas izsistiem logiem, pa pusei sagruvušas. Tur palikuši pensionāri. Kur viņi vairs ies – pensija vienādi liela gan Rīgā, gan Jaunaucē, tikai laukos izmaksas dzīvošanai lētākas.

Man saikne ar veciem cilvēkiem ir veidojusies jau no bērnības. Vecāmāte strādāja Īles pagasta Stirnu pansionātā, arī mana auklīte bija no turienes. Man vienmēr ir bijusi vēlēšanās palīdzēt vecajiem. Dzīvojot Jaunaucē, redzēju, kā viņi nevar savilkt galus līdz pensijai, un ne jau tāpēc, ka dzertu un pīpētu, bet vienkārši pensija maza. Arī mazajām algām darbaspēka nodokļi ir gana smagi, nācās domāt par netaisnību, kas ir mūsu valstī. Artuss Kaimiņš dibināja partiju KPV.LV. Nolēmu piedalīties ar savām domām, kas būtu maināms uzņēmējdarbībā, kā sakārtot nodokļu sistēmu. Tāpēc arī iesaistījos politikā. Braukāju uz Rīgu, Saldū vēl nebija izveidojusies partijas grupa. Tad, protams, īpašu atbalstu no ģimenes nejutu, drīzāk – kur tu tagad, kāpēc tev tas vajadzīgs? Es tomēr ilgus gadus, no 1992. līdz 2017., biju saistīta ar savu uzņēmumu, ģimeni, vienmēr biju mājās, pie vietas.

– Ģimenes locekļi bija pieraduši, ka vienmēr esat aizsniedzama?

– Jā. Un tad pēkšņi braucu uz Rīgu, uz partijas sapulcēm. Paziņas smīnēja – ko tu muļķojies… Bet es gāju neatlaidīgi, jo zināju – ir kaut kas jādara, jāatbalsta, jāmaina. Ir jānāk jaunai politikai. Cilvēkos redzēju neapmierinātību, bet, kad viņiem saka: “Ej, dari!””, tad – es nē, labāk maliņā. Es arī Saldū teicu – nāciet man palīgā, dalieties ar idejām! Katrs esat no savas sfēras. Es pārzinu uzņēmējdarbību, bet jūs esat skolotāji, mediķi, pensionāri, cilvēki ar invaliditāti… Katram ir kāda sāpe. Taču visbiežāk dzirdu – nē, ko tu! Mēs tevi atbalstām, bet neiesaistāmies. Saldus sarakstā bijām seši, un gandrīz katru nācās pierunāt. Man tagad saka: “Tu kā raķete aizgāji debesīs.” Atbildu – jā, bet, kad es stāvēju Saldū, Kalpaka laukumā, un atbrauca Artuss, tikai daži garāmejot pienāca ko pajautāt. Kāpēc tad jūs neiesaistījāties? Vienkārši cilvēkam vajag pašam sev noticēt, noformulēt, ko grib izdarīt. Arī es biju nedroša, man nebija īstas pārliecības, ka kaut ko varu. Mans mērķis bija tiešām kaut ko mainīt, un es no šiem sešiem cilvēkiem viena tiku ievēlēta. Tajā brīdī sākās cita dzīve. Visu laiku ērtāk biju jutusies, komunicējot ar sievietēm, bet te sapulcēs deviņi pašvaldību deputāti, visi vīrieši.

– Koleģiāla un nediskriminējoša gaisotne?

– Braucu arī uz sanāksmēm Eiropā, kur runā par sieviešu un vīriešu vienlīdzību, bet par Latviju nevar teikt, ka mums būtu kāda diskriminācija, – tomēr 33 sievietes Saeimā ir ievēlētas, daudzas ir vadošos amatos. Mums ar to viss ir kārtībā (smejas).

Pabalsti nav instruments

– Vai šajās 100 dienās labklājības jomā ieraudzījāt kādas jaunas šķautnes, varbūt pat pārsteidzošas, ar kurām jāstrādā? Vai problēmas?

– Pirmās pāris nedēļas tas man bija pilnīgi jauns lauks. Lai gan pašvaldība jau ir kā valsts miniatūrā, arī tur ir sava sociālā aizsardzība, ekonomika. Var teikt, funkcijas tās pašas, tikai daudz mazākā apmērā. Labklājības jomas darbalauks ir ļoti plašs. Ir daudz lietu, par ko liekas – tie cilvēki ir abižoti. Kaut minimālās pensijas – nu, kliegt gribas, kā ar tādām var izdzīvot?!

Saprotu, ka zināmā mērā tieši tāpēc esmu šeit nokļuvusi. Nekad labklājības jomā nebūs tā, ka visi varēs teikt – mums ir gana. Ar pabalstiem vien mēs labklājību neuzcelsim, tas nav īstais instruments. Labklājība sākas ar ekonomisko attīstību, izglītību, veselību, tāpēc jāstrādā roku rokā ar citām ministrijām. Protams, ir sāpīgi redzēt cilvēkus ar invaliditāti, klausīties viņu stāstos, saņemt vēstules no māmiņām, kurām bērni ir invalīdi. Viņas ir piesaistītas nepārtraukti, nevar iekļauties darba tirgū, izrauties no četrām sienām. Ar sirds siltumu un cilvēkmīlestību tas ir saprotams, un gribas visiem palīdzēt. Protams, jāizvirza konkrēti mērķi, kā soli pa solim iet uz to, lai kaut ko mainītu.

Esmu strādājusi privātajā sektorā un zinu, ka naudu var tērēt tik, cik tā ir nopelnīta. Nevar visu laiku dzīvot no aizņēmumiem vai pāri saviem līdzekļiem. Tāpēc gribu sēsties pie galda, nolikt priekšā budžetu, izskatīt visas programmas un saprast, cik tās bijušas efektīvas, cik līdzekļu ieguldīts un vai tās vispār jāturpina. Varbūt no kaut kā jāatsakās vai jāracionalizē. Kā, atbildīgi saimniekojot, izmantot finanšu līdzekļus – to droši vien var iemācīties tikai privātajā biznesā. Nekad iepriekš nebiju strādājusi valsts pārvaldē, un mans redzējums ir, maksimāli ietaupot līdzekļus, novirzīt tos tur, kur visvairāk vajadzētu.

– Jums kāda no šīm smagajām jomām ir prioritāra?

– Pašlaik prioritāra ir minimālo pensiju palielināšana. Pašlaik tie ir 64 eiro, gribam pacelt līdz 94 vai 108. Arī tas nav risinājums, bet vismaz kāds solis palīdzēšanai izdzīvot. Vispār es šo drīzāk pārsauktu par Sociālo lietu ministriju, jo līdz labklājībai mums ir vēl krietns ceļš ejams. Var teikt, ka mūsu ministrija cīnās ar sekām. Ekonomika attīstās vāji, ir bezdarbnieki, un Labklājības ministrijai jānodrošina pabalsti. Cilvēki netiek laikus ārstēti, ņem slimības lapas. Ja tās apmaksātu Veselības ministrija, tad varbūt skatītos, ka tomēr vajag ārstēt, lai līdz darba nespējai nemaz nenonāktu.

– Jums ir bijušas sarunas ar citiem ministriem par to, kā viņi savā jomā varētu risināt jautājumus, kas saistīti ar labklājību?

– Ir bijusi oficiāla tikšanās ar iekšlietu ministru, pārrunājām darbaspēka jautājumus. No vienas puses, ir bezdarbnieki, bet, no otras, darba devēji nāk pie mums ar lūgumu steigšus risināt problēmu, ka nav darbaspēka. Diemžēl situācija ir tāda, kāda tā ir, un mums jāatver darba tirgus trešo valstu pilsoņiem. Tagad ir tā – ja vakancei, kas reģistrēta Nodarbinātības valsts aģentūrā, 30 dienu laikā nepiesakās neviens Latvijas iedzīvotājs, var piesaistīt ārvalstniekus. Ar iekšlietu ministru esam vienās domās – šo dienu skaitu samazināt uz 14, lai nav tā, ka uzņēmumam jāapstājas, gaidot darbinieku. Un tādam mazkvalificētam darbiniekam kā, piemēram, zivju vērējs, nevajadzētu būt trīs gadu pieredzei. Vēl atklāts paliek jautājums par darba stundu skaitu ārvalstu studentiem.

– Sakāt, ka pabalsti nav instruments, lai paaugstinātu labklājības līmeni. |Kas, jūsuprāt, ir īstie instrumenti?

– Pirmkārt, lai cilvēkam būtu darbs ar pienācīgu atalgojumu. Tas saistīts ar ekonomikas izaugsmi valstī, nodokļu politikas sakārtošanu – lai tā būtu skaidri saprotama un lai varam piesaistīt arī ārvalstu investīcijas. Investoram vajadzīgs skaidrs redzējums, kāda būs nodokļu politika vismaz nākamos piecus gadus. Ja trīs gadu laikā piecas reizes mainām likumdošanu, tad nevaram cerēt uz investīcijām, uz to, ka šeit tiks radītas jaunas darba vietas. Tas ir svarīgi arī vietējiem uzņēmējiem. Viņiem jānāk pretī maksimāli, jo tieši viņi ir tie, kas rada darba vietas. Savukārt darbaspēks maksā nodokļus, uzkrāj savai pensijai un maksā pašreizējiem pensionāriem. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis aiziet pašvaldību budžetā, un tieši uzņēmēji ir tie, kas īstenībā pilda Labklājības ministrijas budžetu. Kā priekšvēlēšanu kampaņā teicu, mums jāiet pie uzņēmējiem un jājautā – kas ir tas, ko varam darīt jūsu labā, lai varat attīstīties?

Ja skatāmies plašāk, laime nav tikai naudā, bet arī savu domu sakārtošanā. Ietekmi ir atstājuši padomju laiki, apstākļi, kādos dzīvojām. Nevar noliegt, valstī 446 000 cilvēku dzīvo uz nabadzības robežas, un tas rūgtums ir saprotams. Ja viņš ir uzņēmējs, tad viņam uz pieres ir rakstīts, ka viņš ir noziedznieks. Ja politiķis, tad vēl jo vairāk. Droši vien paies laiks, līdz cilvēki mainīs šo attieksmi. Un arī tas palīdzēs celt labklājību. Lai katram būtu sajūta – ne tikai saņemt, bet arī dot. Ne tikai par nodokļu sistēmu runājot, bet tīri cilvēciskās saskarsmēs.

– Arī tādām ugunskristībām jūs esat gājusi cauri...

– Jā.

– Jums ir kāda rūgta atziņa, vai tomēr esat kādu zelta graudu ieguvusi?

– Ir visādi.

– Nenovīdības dēļ?

– Arī. Es tiešām saku – cilvēki, nāciet, strādājiet! Stājieties partijās! Latvijā ir ļoti neaktīva sabiedrība. To var redzēt, kad tiek organizēti kādi mītiņi. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka iesaistījos. Esmu nākusi ne tikai strādāt, bet arī kaut ko paveikt. Protams, esmu priecīga, ka grūtā darbā ir izdevies jau šajā budžetā trīs labus darbus paveikt – palielināt pabalstu bērniem un pieaugušajiem ar I grupas invaliditāti kopš bērnības. Iepriekš tie bija 213 eiro, tagad ir par 100 vairāk, lai gan nekādas jaunās politikas šā gada budžetā vispār netika atbalstītas. Izdevās palielināt arī sociālas aprūpes centru darbinieku atalgojumu par apmēram 145 eiro – tas ir nebijis algas pielikums. Tāpat ieviesām jaunu pabalstu adoptētājiem, lai veicinātu bērniņu nokļūšanu ģimenēs. Protams, nauda nekad nebūs tā, kā dēļ kāds izvēlēsies adoptēt, bet šiem cilvēkiem jāsajūt, ka valsts atbalsta, nāk pretī.

– Bieži vien šie bērniņi ir ar veselības problēmām, un tās jārisina gadiem.

– Vienā no pirmajām vizītēm apmeklēju sociālās aprūpes centru Kapseļu ielā, kur ir bērniņi ar smagu invaliditāti. Protams, man nav rožainu sapņu par to, ka kādā brīdī vispār varēsim atteikties no šādām institūcijām. Vienmēr būs bērniņi, kuri diemžēl visu mūžu pavadīs tajās. Ģimenes, kuras vēlas adoptēt, tomēr apzinās visus riskus un savas iespējas. Labi, ka ir izveidoti vismaz divi dzīvokļi, kur mammas ar četriem bērniņiem dzīvo, tā radot ko līdzīgu ģimeniskai videi.

– Līdzīgi kā SOS ciematos?

– Jā. Un tā vairs nav gluži kā institūcija. Kapseļu ielā darbinieku attieksme pret bērniem likās ļoti mīļa, sirsnīga. Un arī tas darbs nav novērtējams naudā – vai nu cilvēks var to darīt, vai nevar. Tas ir viņa sirdsdarbs.

Mamma vienmēr mājās

– Kā audzinājāt savus bērnus?

– Man ir dēls un divas meitas. Lai gan vairākkārt esmu lasījusi, ka māte ar meitām nevar būt draudzenes, varu teikt, ka mēs tādas esam. Dēlam nu jau ir 26 gadi, vidējai meitai 22, viņa mācās maģistrantūrā Nīderlandē, šovasar beigs studijas. Jaunākā ir 11. klasē, vienmēr bijusi labākā. Lai arī nekad neesmu pārbaudījusi, bērniem ir apziņa, kas viņiem jādara. Un ne tādēļ, ka mamma rāsies, ierobežos vai būs kādas represijas, jo tā nekad nav bijis. Jaunākajai vispār nav ticis uzkliegts vai aizrādīts. Viņa nekad nav izdarījusi neko tādu, par ko būtu jāaizrāda. Un es pat nevaru iedomāties, kā tas būtu, jo viņa ir jūtīga pēc dabas.

– Par 21. gadsimta bērniņiem saka – tā ir indigo paaudze, ar citu sajūtu sistēmu, domāšanu.

– Ar vidējo meitu mums dažās jomās uzskati nesakrīt. Esmu pieredzējusi padomju laikus, labi atceros kuponu sistēmu, kad tikai tā varēja nopirkt šampūnu, cukuru, kafiju… Visu nakti stāvēju rindā pie apavu veikala "Elegants" Krišjāņa Barona ielā, lai pasūtītu zābakus. Meita, protams, dzīvo citos laikos, un, studējot ārzemēs, viņai ir citāds skatījums uz dzīvi. Es viņu par to nenosodu, bet arī viena otrai nepiekāpjamies.

– Bērniem bija jāaug patstāvīgi? Bijāt ļoti aizņemti vai tomēr labi varējāt savietot ģimenes dzīvi un darbu?

– Man viss darbs bija mājās. Vienā no telpām veicu savus darbiņus, tad aizgāju pusdienas pagatavot, pēc tam atpakaļ... Kad pārcēlāmies uz Saldu, bija jāsāk braukāt, un meitas teica: nevaram saprast, kā tas ir – atnākam mājās, bet mammas nav! Pašiem jātiek galā. Dēls no 7. klases pārcēlās uz Saldu un sāka dzīvot patstāvīgi. Tagad es mājās tikpat kā neesmu. Jaunākā meita runā par vīriešu un sieviešu pienākumiem, dzīvo ar tēvu un brāli.

– Un ko jūs viņai sakāt?

– Braucu uz konferencēm, kurās tiek norādīts, ka nav tādu vīriešu un sieviešu pienākumu, un arī viņa to uzsver, mēģina tētim pateikt...

– Viņai izdodas ģimenes vīriešus pāraudzināt?

– Izdodas. Viņi jau ir iemācījušies kārtību. Neviens negaida, ka kāds ies, novāks, katrs aiz sevis sakārto.

– Un ko teica vīrs? Saprata jūsu izvēli un zināmā mērā veiksmi nokļūt lielajā politikā?

– Viņa attieksme pret politiskajām lietām mainījās, kad sāku strādāt pašvaldībā.

– Viņš ir jūsu partijas biedrs?

– Nē, bet atbalsta manu izvēli. Mājās tiek pārrunāti politiskie jautājumi, ko vēl mēs kā partija varētu darīt.

– Tomēr jūs dzīvojat Rīgā…

– Šobrīd izbraukāt nevaru. Būtu ļoti žēl laika, kas jāpavada pie stūres, tās būtu kādas četras stundas dienā. Laika ir tik, cik ir, vienmēr šķiet, ka nedaudz pietrūkst. Sevišķi, ja kaut kur jālido. Vēl vienu dienu vajadzētu, tad visu būtu sakārtojusi un mierīgu sirdi dotos. Pašlaik viss tiek veltīts ministrijas darbiem. Gaidu to brīdi, kad varēšu iekārtot tā, lai arī sev nedaudz paliek. Diena beidzas ap deviņiem desmitiem...

– Tik vēlu?

– Vienmēr. Ir ministrijas darbi, daudz jālasa, jāgatavojas, jāpārskata materiāli. Dažkārt vakaros tiekos ar cilvēkiem, kas uz ministriju nāk ar saviem ieteikumiem, no kādām organizācijām. Ja pa dienu nevaru ieplānot šīs pieņemšanas, izmantoju vakarus.

– Tad nevietā būtu jautājums, vai baudāt Rīgas kultūras dzīvi – teātrus, koncertus, izstādes?

– Saņemu ielūgumus uz pasākumiem, kurus cenšos apmeklēt. Nesen bija labāko sociālo darbinieku godināšanas ceremonija, arī labākā būvnieka apbalvošana. "Rīgas Viļņi" aicināja uz filharmoniķu koncertu. Dažkārt vienā vakarā ir trīs pasākumi, un tad no katra ir nedaudz agrāk jāaiziet, lai visos pabūtu. Tā vienmēr esmu skrējienā.

Saule un jūrnieku sports

– Jūs mākat sevī saglabāt miera un harmonijas kodolu? Ir īpašas formulas, kā to darāt?

– Jā, droši vien jāsajūt balanss visā tajā skrējienā. Lai sakārtotu domas, pietiek aiziet uz baznīcu un sveci iedegt. Dažkārt rodas sajūta, ka vienkārši to gribu, un pat nevaru izskaidrot, kāpēc. Ja ceļoju, vienmēr cenšos ieiet kādā baznīcā, un arī Saldū.

– Tur ir skaista baznīca, kas slavenajā Rozentāla bildē…

– Jā. Arī vakar tur biju. Dažkārt ir vērts aiziet arī uz kādu filmu. Ja dzīve ir problēmu pilna, eju uz vieglajām, gribas vienkārši komēdiju. Draudzene saka – tu skaties tikai tādas izrādes un filmas, kurās var izsmieties... Bet tad uz brīdi iestājas līdzsvars. Var izlasīt arī kādu labu stāstu...

– Jums atliek laika grāmatai?

– Jau sen kā ne. No grāmatām kādas īsas atziņas vai ko tādu palasu – ar to pagaidām pietiek, lai sakārtotu domas. Ķeroties pie darbu grafika, sāku ar nepatīkamākajiem. Kad tie izdarīti, arī miers iestājas. Parasti jau tieši tos gribas pagrūst tālāk, bet izdaru, lai nav smaguma. Ja atrisina problēmsituācijas, tad, arī naktī pamostoties, galvā ir miers.

– Jums ir bijuši kādi vaļasprieki?

– Tie vairāk saistās ar ceļošanu. Man ļoti patīk būt pie jūras, sēdēt, klausīties tās skaņās un skatīties bezgalīgā zilumā. Ļoti patīk saule, siltums. Man saka, ka es savā būtībā neesmu īsti latviska. Arī apģērbā man vairāk patīk košās krāsas. Jaunaucē mūsu māja bija pie veikala, kādreiz sēdēju uz soliņa, ārā vairāk nekā 30 grādu, cilvēki nāk – šausmas, vai tev tiešām nav karsti!? Saku – nē, es izbaudu. Saule laikam ir tas, kā man visvairāk pietrūkst. Ja diena ir saulaina, uzreiz arī garastāvoklis ir pacilāts. Man nepatīk drūmais laiks.

– Kā ceļojat?

– Vīrs ne vienmēr var atstāt biznesu. Tad diezgan bieži ceļoju ar meitu.

– Kuri ir skaistākie ceļojumi – vai eksotiskākie?

– Eksotiskās vietas mani tiešām aicina. Aizverot acis, redzu Karības, Dominikānas Republiku – tās ir vietas, kuras mani pievelk, un es nezinu, kāpēc. Esmu bijusi arī Āzijas pusē, ļoti skaisti ir Taizemē, Šrilankā, bet tās mani tik ļoti nesaista.

– Jums vairāk patīk daba vai pilsētas?

– Man patīk baudīt dabu, kaut kalnu namiņā klausīties klusumā, putnu dziesmās vai okeāna šalkoņā. Tas dod mieru, līdzsvaru, kuru laiku pa laikam nepieciešams atjaunot. Labi saprotu, ka tuvākajā nākotnē nekur netikšu, bet tas mani neapbēdina, jo arī Latvijā ir daudz skaistu vietu, kur aizbraukt, piemēram, apsēsties pie jūras un baudīt mieru un klusumu.

– Vienmēr piedomājat pie izskata, tērpiem. Jums šī sievišķības līnija ir svarīga?

– Jā. Man nav apavu bez papēžiem, izņemot kādus garos zābakus. Bikses uzvelku tikai uz talku vai ceļojumā. Man vienmēr ir kleitas, svārki, sevi neredzu sportiska tipa apģērbā – tas nav mans stils.

– Tad jums nebija jāpielāgojas elegantajiem ministres kostīmiņiem?

– Jā, lai gan ir jāatrod līdzsvars starp to, ko sagaida sabiedrība, bet nezaudējot savu būtību, toēr kādu odziņu atstājot. Nesen Briselē tikos ar Grieķijas labklājības ministri, viņa bija baltā kleitiņā. Domāju – redz, var arī tā, un nesaņemt nosodījumu. Bet, protams, jārespektē, ko no manis sagaida amats (smejas).

– Jums ir labi gēni vai tomēr nākas arī sportot, vingrot, lai uzturētu sevi formā?

– Es jau skolas laikā ienīdu fizkultūru! Un abām meitām tas pats. Dēls nodarbojas ar boksu. Jaunaucē nebija fitnesa zāles, tur varēju aiziet uz kādu ārstniecisko vingrošanu, ko palaikam vadīja ārste. Pārceļoties uz Saldu, sāku iet uz zāli, lai gan ar piespiešanos. Gandarījumu sajutu tikai pēc nodarbības. Vienmēr bija vairāk argumentu, kāpēc neiešu: esmu nogurusi, galva sāp, varētu rīt, šodien kaut kas jāpadara... Dēls trenējās ar TRX (piekares sistēmas treniņi) un arī mani pasauca. Pirmās reizes bija šausmīgi grūtas, biju slapja no matu galiņiem līdz papēžiem.

– Kas tas īsti ir?

– Vingrojumi tiek veikti uz virvēm. Fizioterapeits teica – ak dievs, ko jūs darāt?! Tas sporta veids tika izdomāts jūrniekiem, kuri aiz gara laika striķos laidās līdz haizivīm un tad atpakaļ uz klāju. Virvēs cilvēks mācās pārvaldīt ķermeni, noturēt līdzsvaru, bet tas ir smagi. Ar TRX nodarbojos līdz brīdim, kad tiku ievēlēta Saldus novada pašvaldībā, tad laika kļuva krietni mazāk. Vēl dažas reizes centos aiziet, bet tagad, protams, nemaz nesanāk. Žēl, brīžiem dusmas uz sevi, jau vairāk nekā gadu ar sportu nenodarbojos. To tiešām gribētos – tiklīdz atradīšu brīvu brīdi, būs jāatsāk. Ir viegli zaudēt formu, bet grūti to dabūt atpakaļ (smejas). Ceru, uz vasaras pusi... Vajadzētu.

– Jums ir mājdzīvnieki?

– Dzīvnieki man vienmēr bijuši ļoti mīļi. Lai gan bija mežsargs un gāja medībās, tēvs teica – nevaru izšaut uz stirniņu, kas skatās man acīs, tad tēmēju garām, lai bēg prom. Pati braucu uz patversmēm, vedu barību. Jaunākā meita Saldū visus pamestos kaķus zina. Braucam ar mašīnu, viņa saka – ai, tas mans rudais, ko baroju, vienmēr mani tur gaida. Viņa saka – kad būs izveidojusi savu dzīvi, gribētu atvērt dzīvnieku patversmi. Ja cilvēks savus kucēniņus var izmest miskastē vai noslīcināt, tas tiešām ir briesmīgi. Man mājās ir sfinksas kaķis, guļ man blakus jau septiņus gadus. Grib, lai viņu sedzu, vismaz trīs reizes naktī modina – kā bērns. Viņam jāmaina pozas, jāaiziet uz kastīti, paēst... Tad viņš atnāk, un man atkal jāsedz, tiešām izlutināts.

– Jūs ļaujaties sevi...

–...izmantot. Tā ir. Viņš ir mūsu mīlulis. Tik neapmierināts, ja meita ir kaut kur izbraukusi un kādas dienas nav mājās, tad balsī sūdzas. Viens nepaliek. Ja neesmu, guļ ar meitu. Sfinksa ir nedaudz kā pērtiķītis, kaķis, bērns... Tiklīdz pārrodos mājās, uzreiz ir klēpī. Ja paņemu telefonu, viņš ir greizsirdīgs arī uz to, visu uzmanību vajag tikai viņam.

Dzīvot ar sirdi

– Ja pasapņotu, kādu jūs gribētu redzēt dzīves līmeni Latvijā, teiksim, pēc pieciem gadiem?

– Es gribētu redzēt, ka cilvēki iet pa ielu un smaida. No citām valstīm atbraukušie ievēro tās mūsu drūmās sejas... Protams, var saprast. Ja galvā ir viena doma – ko likšu ģimenei vakariņu galdā –, ir grūti. Kad būs smaidi, zināsim, ka cilvēks ir darbā nevis tādēļ, lai saņemtu atalgojumu, kas nepieciešams iztikai, bet var atļauties strādāt no sirds to, kas ir viņa aicinājums. Viņš var atļauties pabarot ģimeni, aizbraukt ceļojumā... Kā redzam citu valstu tūristus – priecīgi seniori gaišos apģērbos staigā un bauda mūsu vecpilsētas arhitektūru. Gribētos, lai arī mūsējiem pienāk tāds brīdis. Lai arī es, kad būšu pensijā, varētu atļauties ceļot, baudīt citas valstis. Es gribētu, lai esam kā Šveice, kur cilvēki jūtas droši par šodienu, nākotni un zina, ka arī tad, kad aizies pensijā, varēs atļauties cilvēka cienīgu dzīvi.

– Šveicieši referendumā noraidīja beznosacījumu ienākumus.

– Pēc tā var spriest par dzīves līmeni valstī. Jo tas varētu būt instruments, kāpēc nestrādāt, ja viss tiktu nodrošināts kā komunismā. Vēl man gribētos redzēt, ka cilvēki šeit vēlas veidot ģimenes, dzīvot mūsu valstī, atgrieztos tie, kas izbraukuši, jo te varētu justies droši. Taču piecos gados tas nenotiks. Protams, tagad varam ielikt pamatus.

– Katru dienu jāiemūrē pa ķieģelītim?

– Un tā tikai uz priekšu. Labklājība vienā naktī neveidosies, nav formulas, kā to nodrošināt vienas nedēļas, mēneša vai gada laikā.

– Ja nu vienīgi mēs naftu atrastu vai citu labu izrakteni...

– Tad varbūt... Bet viss pārējais ir tiešām grūts, pārdomāts darbs, mainot virzību, kādā esam gājuši, raugoties uz labklājību, izaugsmi.