Šito lielo raudāšanu... Ikrīta atvadas no bērna dārziņā

Ja mēs, pieaugušie, padomājam par savu ikdienu, varam atrast situācijas, kuras sagādā grūtības un no kurām daudz labprātāk izvairītos. Atšķirībā no bērniem mēs daudz labāk esam iemācījušies grūtības apzināties un tās pārvarēt. Lai arī iešana bērnudārzā atvasei ir priecīgs notikums, rīta atvadas var būt emocionāli nepatīkamas.

Nav viennozīmīgas atbildes, cik ilgu periodu kopumā vai cik ilgi katru rītu bērns drīkstētu raudāt. Tas atkarīgs gan no konkrētās situācijas, gan arī no bērna personības īpatnībām. Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons stāsta, ka svarīgi ir vērot bērnu dinamikā – normālā situācijā dažu nedēļu laikā pēc bērnudārza gaitu uzsākšanas raudāšanai būtu jāizbeidzas vai vismaz jāsamazinās. Ja rīta raudāšana ievilkusies vairāk nekā mēnesi, ir jāmeklē iemesli. 

Piederības izjūtas veidošana 

No rīta, kad bērns dodas uz bērnudārzu, viņš, tēlaini izsakoties, ir ar tādu kā „vadiņu” rokā. Nonākot grupiņā, viņš meklē, kur to var „iespraust”. Citiem vārdiem sakot, meklē, kur viņš iederas un var justies droši, tādēļ svarīgi, ka audzinātāja palīdz bērnam tādam justies. Ir pavisam vienkārši paņēmieni, kā to izdarīt, piemēram, audzinātāja var mazajam panāk pretī un pateikt labrīt. „Pavisam lieliski, ja viņa vēl atceras, kas ir bijis iepriekšējā dienā un kādi plāni bērnam bijuši vakarā. Audzinātāja var pajautāt, kā ir klājies, vai ir izdevies paveikt iecerēto. Tādējādi bērns saprot, ka viņš dārziņā ir gaidīts un ka te viņam ir, kur palikt,” stāsta fizioterapeite osteopāte Līga Latkovska.

Bērnam ir grūti, ja brīdī, kad viņš ienāk grupiņā, audzinātāja ir iegrimusi savās darīšanās. Mazais līdz ar to nejūtas gaidīts un piederīgs. Ir audzinātājas, kurām bērnu sagaidīšana sanāk ļoti dabiski, bet ir tādas, pie kurām bērni jūtas nedaudz apjukuši. Skolotāja Egita Liepiņa norāda, ka, uzsākot sarunu ar uztrauktu bērnu, pedagogam jāatrodas bērna acu augstumā. 

Iejūtība un empātija, nevis tehniska aprūpe

„Būtu lieliski, ja mūsu bērnudārzos būtu viens pieaugušais uz trim četriem bērniem. Kā zināms, mums uz 20–25 bērniem ir viena audzinātāja un auklīte. Šādā situācijā fiziski ir grūti nodibināt kontaktu ar katru audzēkni. Auklītēm nākas, piemēram, automātiski pārģērbt mazākos bērnus visus pēc kārtas.

Tas ietekmē arī bērna ķermenisko apziņu – vajag, nevajag, gribu, negribu. Ir mammas, kuras ir stāstījušas – redzot šo ikdienu, negribas bērnu laist bērnudārzā. Jā, grupiņā varbūt ir mīļas audzinātājas, bet viņu ir par maz. Rezultātā bērni neizjūt tik nepieciešamo mīļumu un piederību, tāpēc no rītiem raud,” stāsta Līga Latkovska. 

Savukārt Artūrs Miksons aktualizē jautājumu: ja bērna raudāšana no rītiem ir ilgstoša, vai paši vecāki gana daudz runā ar savu atvasi par to, kur un kāpēc viņi no rīta dodas, vai vecāki pietiekami reaģē uz mazā cilvēka vajadzībām, izturas empātiski un saprotoši? „Jā, runāt var arī ar pusotru divus gadus vecu bērnu – viņam saprotamā valodā, akceptējot viņa izjūtas un pārdzīvojumus,” tā ārsts psihoterapeits. Vienlaikus ir jāapdomā, ko tad bērnam īsti teikt – kāpēc viņam jāiet uz bērnudārzu?

Nevajadzētu teikt, ka mammai un tētim jāiet uz darbu, bet tevi diemžēl nav, kur likt. Daudz vērtīgāk ir bērnam stāstīt par ieguvumiem no dārziņa apmeklēšanas – par lieliskajām aktivitātēm, kas tur sagaida, ko jaunu varēs iemācīties, par rotaļām, ko varēs uzspēlēt ar draugiem. 

Līga Latkovska piebilst, ka nesen mediķu aprindās aktualizējies jautājums par to, ka daudzi pacienti pie ģimenes ārsta dodas ar dažādām somatiskām sūdzībām, bet patiesībā viņiem būtu jādodas pie psihoterapeita. Tādām situācijām nereti sākums esot meklējams bērna agrīnā vecumā. Bērnudārzā būtu jābūt nevis bērna tehniskai aprūpei, kamēr mamma un tētis strādā, bet vietai, kur viņš jūtas arī emocionāli droši. 

Bērna izjūtu akceptēšana

Nedrīkstētu būt situācija, ka vecāks raudošu bērnu pamet dārziņā – kamēr audzinātāja novērš uzmanību, mamma vai tētis aizšmauc prom. Tādā situācijā mazuļi var palikt ārkārtīgi tramīgi, jo nesaprot, kurā brīdī vecāki var pazust. Tas bērniem ir liels pārdzīvojums un rada stresu visai dienai. 

Arī steigas pilnā rītā bērnudārzā ir svarīgi apstiprināt un akceptēt bērna vēlmes. Uz mazā teikto: „Es gribu mājās, negribu palikt dārziņā” vecāku atbilde varētu būt: „Es dzirdu un saprotu, ka vēlies mājās, bet šobrīd ir jādodas uz dārziņu”. Mazajam ir jādod akcepts, ka viņš drīkst raudāt un skumt. 

Kad bērna vēlme ir sadzirdēta, akceptēta, tad varam viņu sabučot un nodot gādīgās audzinātājas rokās. Skolotāja Egita Liepiņa uzsver, ka vecākiem nevajadzētu atvadu brīdi vilkt garumā, bet uzticēties, ka pedagogi zinās, kā bērnu nomierināt, kā pievērst viņa uzmanību aizraujošām un interesantām dienas nodarbēm. Psihoterapeits Artūrs Miksons atgādina, ka arī atvadu brīdī vecākiem jāpieturas pie iepriekš sacītā.

Ja ir bijusi noruna, ka vecāks palīdzēs bērnam noģērbties, sabučos un tad dosies uz darbu, tad tam tā arī jānotiek. Vecākiem nevajadzētu pakļauties impulsiem aizsēdēties vai piekāpties un vest bērnu mājās. 

Runājot par bērna emocijām, svarīgi, lai, mazajam nonākot grupiņā, audzinātāja vai auklīte nenoliegtu viņa izjūtas un vēlmes, sakot: „Beidz raudāt! Tas nav nekas traks, vakarā tev būs pakaļ.” Bet gan tā vietā akceptētu bērna pārdzīvojumu: „Tas ir bēdīgi, ka mammai bija jādodas prom, bet vakarā viņa būs atpakaļ.” Egita Liepiņa stāsta, ka parasti pedagogi labi jūt, kuram bērnam nepieciešama ilgāka samīļošana, ilgāks brītiņš audzinātājas klēpī. Starp citu, reizēm noskumušam mazulim kļūst vieglāk, ja viņam pasaka, ka grupā viņu gaida draugs, kurš priecātos samīļoties vai kopā paspēlēties. 

Ja neraudātājs sāk raudāt

Mēdz būt situācijas, kad bērns, kurš ir labi iedzīvojies bērnudārza vidē un ritmā un kuram no rītiem nav problēmu pēc atvadām no vecākiem doties uz grupiņu, pēkšņi kādā rītā apķeras mammai vai tētim ap kaklu un raudot apgalvo, ka nevēlas palikt. Šī ir situācija, kad vecākam tomēr vajadzētu atrast laiku dārziņā uzkavēties, aprunāties ar bērnu, lai mēģinātu saprast, kas ir atgadījies. Var būt, ka mazais vienkārši ir noguris un pavisam sliktā noskaņojumā, līdz ar to ilgāks brītiņš mammas vai tēta klēpī var palīdzēt sajusties labāk.

Var būt arī tā, ka bērns jūtas slikti, jo sāk izpausties iepriekš nemanīta slimība – galvu spiež iesnas, kas tūdaļ būs klāt, vai arī ceļas temperatūra. Dažreiz bērns var būt satraucies, ja dienas gaitā plānota kāda neparasta aktivitāte vai uzstāšanās. Ja citi iemesli nav atrodami, vajadzētu aprunāties ar skolotāju – varbūt iepriekšējā dienā grupiņā ir atgadījies kaut kas, kā dēļ mazais tur nevēlas doties. Pie vainas var būt arī attiecību saspīlējumi mājās, kā dēļ bērns ir sajuties nedrošs un nevēlas atlaist mammas vai tēta roku. 

Padoms pedagogiem! Ja bērnam no rītiem ir grūti atvadīties no vecākiem, pēc tam, kad tas izdarīts, varat sarunāt ar bērnu, ka nosūtīsiet vecākiem foto, kurā viņš redzams apmierināts un darbīgs. Šāds paņēmiens ļaus mazajam sajusties tuvāk vecākiem, kā arī mammai un tētim ļaus justies mierīgākiem, ka ar atvasi viss ir kārtībā. 

Ņem vērā! Tā var būt, ka vairākiem bērniem vienlaikus no rīta gribas mīļumu un fiziskus pieskārienus. Tādēļ bērnudārzā vēl pirms brokastīm var organizēt mierīgu aktivitāti, kur mazie var sasēsties cieši ap skolotāju, paklausīties kādu stāstu, pasaku vai vienkārši mierīgi parunāties. 

Padoms vecākiem! Vēlams rīta laiku plānot tā, lai brīdis dārziņa ģērbtuvē ir bez steigas – lai atvase var mierīgi noģērbties, sameklēt un uzvilkt apavus, parādīt iepriekšējās dienas zīmējumus un nesteidzīgi atvadīties.