Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Indra Salceviča atklāti par sevi un biznesu: "Mode, ko radīju, Latvijā nevienam nebija vajadzīga"

Intervijas
2019. gada 3. jūnijā 05:42 2019. gada 3. jūnijā 05:42
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Cīnījusies ar sevis pieņemšanu un pārvarējusi kompleksus par izskatu, Indra Salceviča drosmīgi stāsta par savu pieredzi ar svaru, slimību, ģimeni un attiecībām. STV viņa vada šovu "Pati pilnība".

Ja tev būtu jāraksturo, kāda ir Indra Salceviča...

Tas ir traks jautājums. Es varētu būt kaktuss (smejas).

Tik durstīga?

Ir arī tādi ar dažām adatām. Esmu pašpietiekama, daudz laistīt nevajag. Un mīļuma izpausmes jeb mana ziedēšana būs tikai tad, kad es to gribēšu. Man nav vajadzības peldēties komplimentu jūrā. Bet kāda patiesībā esmu... Noteikti ne tāda, kādu mani redz lielākā daļa sabiedrības. Patiesībā esmu mājās sēdētāja, arī mājas ballītes man patīk labāk. Laikam esmu pieaugusi, jo manā kompānijā nav gadījuma paziņu, bet nopietni izvēlēti cilvēki, ar kuriem ir viens virziens domāšanā. Visi pozitīvi. Negatīvos esmu izslēgusi.

Pēc bildēm sociālajos tīklos izskatās, ka spridzini, varbūt dažbrīd pat izaicinoši.

Tā kā blogā runāju par ķermeniski pozitīvo domāšanu, man tas jārāda ar savu piemēru. Bijušas arī atklātas bildes, kad runāju par psoriāzi.

Tu esi arī modes māksliniece...

Tas ir sāpīgs jautājums. Mode, ko radīju, Latvijā nevienam nebija vajadzīga.

Tu biji par daudz spilgta vai par daudz vienkārša?

Iespējams, par daudz vienkārša.

Parasti gan sūdzas: “Es radu mākslu, bet neviens nesaprot, visiem vajag tikai tos pelēkos džemperīšus.” Tu radīji skaistas, bet vienkāršas un valkājamas lietas.

Jā, man gribējās radīt ilgtspējīgas lietas.

Uz Mākslas akadēmiju cilvēki iet ar lielām ambīcijām.

Gan jau arī es gribēju celt gaisa pilis, bet esmu reāla. Neticu, ka mode-māksla spēj pastāvēt ilgtermiņā, tas naudu nenes. Tā kā bija jāuztur ģimene, virzīju zīmolu kā biznesu. Bet manas radītās lietas bija dārgas. Mūsu cilvēki uzskata, ka Made in Italy ir kruti, bet Made in Latvia – ai, latvieši, kāsēji kaut kādi.

Foto: Oļegs Zernovs

Tā vis nav. Daudzi Paviljona veikaliem iet garām, jo ir dārgi pat ar atlaidēm.

Te nav iespējams radīt lētu dizainu. Aizklapēju kantori, kad sāku šuvējiem maksāt no ienākumiem, kurus nopelnīju kā stiliste žurnālos un televīzijā. Nolaisties uz lētākiem materiāliem negribēju.

Varbūt kādreiz kļūšu turīgāka un atgriezīšos pie modes. Mana auditorija bija tie, kas saprot klasiskas vērtības un grib izskatīties eleganti. Bet Latvijā mediji kultivē tikai kreatīvos māksliniekus, raksta par sprādzienu makaronu fabrikā.

Tad ķēries vērsim pie ragiem un kļuvi par influenceri?

Tas nebija apzināts gājiens. Daudz gadu biju nostrādājusi medijos, un man apnika lasīt, kā cilvēkus māca dzīvot, skatīties uz apstrādātām bildēm. Kad atbrīvojos no sliktajām domām par sevi, radās ideja par MoreThanSize – blogu, kura virsuzdevums un mērķis ir vairot pozitīvo domāšanu.

Cik tev ir sekotāju?

Septiņpadsmit tūkstoši. Netaisu nekādus giveaway, nemēģinu testēt visu pēc kārtas vai piedāvāt sevi. Mans mērķis nav pelnīt naudu Instagramā. Ir bijuši abpusēji izdevīgi sadarbības projekti, bet tik milzīgas naudas, kādu maksā citiem, – trīs vai piecus tūkstošus par postu –, man nav. Varbūt kompānijām neesmu interesanta, viņi savam produktam manu lasītāju vidū nerod auditoriju. Vairāk esmu piedalījusies sociālajās kampaņās.

Dažus piedāvājumus esmu atraidījusi. Ja man raksta – samaksāsim 50 eiro par pieciem postiem, man jādomā, kā bilde izskatīsies, kā man to preci integrēt... Tā ir mana, Indras Salcevičas, platforma, esmu atvērta sadarbībai, bet piedāvājumus nopietni izvērtēju.

Šobrīd sadarbojos ar Dominu šovā Pati pilnība un nesākšu kā prostitūta staigāt no viena veikala uz otru. Es nereklamēšu vegānu restorānu, klusībā rijot gaļu... Jābūt godīgam pret sevi un tiem, kas tevi lasa.

Tu ļoti godīgi stāsti par to, ko jūti, kā dzīvo, kādām kļūdām esi gājusi cauri. Tas ir tava zīmola pamatā. Ceļš uz atklātību tev bija kā revolūcija?

Nē, es vienmēr esmu bijusi tieša.

Tikai agrāk bija mazāka auditorija, draugi un paziņas?

Jā, nebija Instagrama (smejas). Esmu piedzīvojusi trakus laikus. Bērna operāciju dēļ biju kā pazaudējusies, sarunas droši vien kalpoja kā pašterapija. Lai gan zināju, ka ir tādi terapeiti, galvu sakārtoju, pati lasot un analizējot. Parasta mamma to nevar saprast, tikai pažēlot. Bet žēlot nevajag, es pati sevi žēloju ar tortēm, uzēdu 50 kilogramu. Kādreiz likās, ka tas jāslēpj. Tagad saprotu, ka ir jādalās, jo tu tāds neesi vienīgais. Instagram esmu atradusi mammas, kuru bērniem ir līdzīgas problēmas. Tiešām ticu, ka tolaik kāda cilvēka stāsts man būtu palīdzējis uz visu paskatīties citādāk.

Uz Rīgu tu atnāci pēc koledžas Rēzeknē?

Jā, divdesmit gadu vecumā. Rēzeknē es biju pozitīvisma kalngals – ballītes un pārējais! Bet, uzsākot studijas Rīgā, pirmo reizi dzīvē iedzīvojos kompleksos par izskatu. Augu normālā ģimenē, mani vienmēr pieņēma tādu, kāda esmu.

Ģimenē – jā, bet pusaudža gados, skolā?

Arī 5. klasē biju bumbulītis, bet man rakstīja vēstules 9. klases džeks. Kad viņš mācījās 12. klasē, izšķīrāmies (smejas). Tā bija drāma! Šķiroties atdevu visas dāvanas, ko viņš man bija dāvinājis. Savā naivumā absolūti nenovērtēju viņa jūtas. Tikai šobrīd to saprotu.

Tad tev sāpēja sirds?

Nē, izšķīros, jo viņš mani nebučoja. Visas meitenes jau bija bučojušās, bet mēs staigājām pa pagastu, sadevušies rociņās. Smieklīgi, protams. Koledžas laikā biju iemīlējusies puisī, kurš arī tur mācījās. Nebijām pat pazīstami, bet man galvā bija tikai Reno. Lielā pusaudžu mīlestība, par kuru zināja visi, tostarp viņš, bet viņam nebija intereses. Es biju tā iemīlējusies, ka neredzēju nevienu citu. Tad viņš beidza koledžu, sāka mācīties Rīgā...

Patiesībā man vienmēr uzmanību pievērsuši vecāki kungi, ne mana vecuma vīrieši. Un arī tieši šā iemesla dēļ sāku saskatīt problēmas savā izskatā. Tad sākās sevis nīšanas periods un centieni mainīt savu izskatu. Lai ko es darītu, visur saskatīju problēmas izskatā.

Bija badošanās periodi, bet svars tikpat ātri, cik zuda, nāca atpakaļ. Gadu gāju pie Brēmaņa, nometu diezgan daudz, biju normāla, svēru 80 kilogramus. Sāku internetā iepazīties ar vīriešiem.

Foto: Oļegs Zernovs

Manu bērnu tēvs bija vienīgais, kurš piedāvāja attiecības, citus interesēja tikai pārgulēt. Man bija divdesmit septiņi gadi, gribēju ģimeni, tāpēc ļāvos. Bet lielas mīlestības tur nebija. Ticēju, ka attiecības var veidot uz cieņas bāzes. Ticēju, ka ar cilvēku nav noteikti jārunājas, var parunāt ar draugiem. Ka to, par ko raksta grāmatās un žurnālos, man nevajag. Man vajag drošības sajūtu, ka blakus ir vīrietis.

Es mēģināju iemīlēties, teiksim tā. Bet neizdevās. Attiecības beidzu tādā posmā, lai mēs viens otru cienītu un varētu komunicēt. Mani sāka kaitināt absolūti viss. Sapratu, ka problēma ir manī. Jāteic, ka pret ģimenes dzīves veidošanu izturējos diezgan egoistiski. Šķita – visiem ir, man arī vajag.

Vai viņš par tevi rūpējās?

Man likās, ka to sagaidīšu nākotnē, cilvēkam jāļauj attīstīties. Viņš bija jaunāks, ar trijniekiem beidzis Bulduru Dārzkopības tehnikumu, tad vakarskolu, iestājies augstskolā. Āķis ir tur, ka esmu tendēta uz cilvēkiem skatīties ilgtermiņā. Nācis no ne sevišķi turīgas ģimenes, viņš strādāja divos darbos, nopelnīja mašīnu, sāka strādāt par taksistu. Man likās – tas cilvēks nepazudīs, rūpēsies. Bet es pati pieļāvu virkni kļūdu.

Vai viņš tevi mīlēja?

Jā. Bet mums bija dažādas vērtības un atšķirīgs skatījums uz dzīvi, nākotni. Viņš varbūt mīlestību saprot citādāk, domā – paturēs roku, paskatīsies acīs, un ar to pietiek.

Tu domāji, kā samaksāt rēķinus?

Vairāk vai mazāk – jā. Vajadzēja auklīti, domāju, kā tikt galā.

Tad sāki skriet piecos darbos?

Jā, ar pirmo bērnu darbā atgriezos pēc mēneša, ar otro – pēc nedēļas. Nebija variantu. Varējām ieaugt milzīgos parādos par dzīvokli. Kad gaidīju pirmo bērnu, mana uzņēmumam parāds bija 600 latu, VID slēdza kontu. Aizņēmos no draugiem, samaksāju. Naudas reāli nebija. Ar visu milzīgo vēderu riktīgi daudz strādāju. Viņš tolaik bija pašvaldības policists. Iestidzis parādos jau pirms mūsu iepazīšanās, no savas mazās aldziņas, cik nu varēja, tos atmaksāja. Kaut kā bija jādzīvo. Tas norūda.

Vai negrauj pašapziņu?

Kādreiz biju par to citās domās. Ja es skrietu un darītu, bet viņš rūpētos par bērniem un māju, varbūt iznākums būtu cits. Bet arī to es nesagaidīju. Divus, trīs gadus biju mēģinājusi šīs attiecības glābt, baidoties no vientulības. Tā bīdīšana, labāka darba iegūšana...

Šķīrāmies ilgi, viņš negribēja iet prom, gāja traki. Bet – saproti – vainīga biju es! Man bija ekspektācijas, kuras viņš nespēja realizēt. Satiekos ar džeku, kurš ir jaunāks, bez ienākumiem, un saku: “Braucam uz Parīzi!” Viņš: “Šoreiz ne, jāpakrāj nauda.” Kāda krāšana? Man ir! Un ko tu gribi, ja visu laiku saki “man ir!”. Gribēju izklaidēties, visi brauca. Tas nebija briedums. Tā es, kā saka, viņu izlaidu.

Kad paliki viena ar bērniem, juties brīvāka?

Jutos labāk. Pirmām kārtām mājās mainījās gaisotne. Bērni taču jūt – nelabvēlīga gaisotne, vecāki viens ar otru nerunā vai strupi atcērt. Arī viņi mainījās. Kad izšķīros, kļuva vieglāk. Vairs nebija jāuztraucas, ka otrs tevi piečakarēs, kaut ko neizdarīs. Viss notiek pēc tavas kārtības. Lai gan jāatzīst – kad izlēmu šķirties, ienāca prātā, ka, iespējams, atlikušo dzīvi varu nodzīvot viena pati. Pieņēmu domu, ka var atrast ko citu, kas sniegtu labsajūtu.

Vai tev ļāva iztaisnot muguru tas, ka pārcirti emocionālo nabassaiti? Reizēm pieķeramies cilvēkiem pat tad, ja viņi dara mums pāri.

Ap 2012. gadu nāca atklāsme, ka tas, ka par sevi slikti domāju, ir atstājis pēdas. Internetā uzdūros pāris rakstiem, kurus analizējot sapratu, ka dzīve ir par īsu, lai sevi šaustītu par to, ko nevaru mainīt. Vienā dienā nevar tikt vaļā no psoriāzes – un varbūt nevarēs nekad. Sapratu, ka šī kompleksa dēļ daudz ko esmu sev liegusi. Sākās tāda iekšēja pašdziedināšanās.

Saistīta ar pašapziņu?

Jā! Tad izlēmu pielikt punktu attiecībām. Viņš man nekad neko sliktu neteica, arī par vizuālo ne. Viņš praktiski vispār nerunāja, necīnījās arī par attiecību saglabāšanu.

Tev nešķiet, ka tā dzīvo daudzi Latvijas vīrieši?

Protams! Paldies latviešu sievietēm, viņu mātēm, kas tādus uzaudzināja! Tas ir traki. Man ir divi dēli, visu laiku domāju, kā viņus audzināt, lai viņos nebūtu nekas no tā, par ko runājam. Gribētos, lai viņu sievas saka: “O, cik forša vīrene, izaudzinājusi tik labus dēlus!”

Cik viņiem ir?

Septiņi un deviņi gadi. Kad izbeidzu attiecības, nebiju samīlējusies citā, vienkārši tā dzīvot negribēju. Bija pat doma – nezinu, cik vēl atlicis dzīvot, apkārt jauni cilvēki iet bojā no vēža... Un saproti, ka nevar dzīvot ar nepārtrauktu negāciju pret sevi. No rīta, skatoties spogulī, saki nevis: “Tā nekas!”, bet “Bāc, kāds man dubultzods...” Piesienies bezmaz visam. Tad pieliku tam punktu. Ņemot vērā, kāds skaistuma standarts tiek kultivēts, biju gatava, ka nebūšu ne ar vienu kopā. Tomēr ticēju, ka attiecības būs.

Ka būsi tām gatava?

Tāda biju uzreiz. Man nebija trīs gadi jāpārdzīvo, jo nebiju pamesta sieviete. Pēdējos gadus dzīvojām kā brālis ar māsu. Apmeklējām pasākumus, viens pret otru normāli izturējāmies, un varbūt nekas neliecināja, ka mūsu iekšējais klimats nav balstīts uz kaisli. Uzskatu, ka iekārei ir jābūt, lai patiktu jebkas, ko otrs dara...

Vai sāki uz sevi skatīties citām acīm?

Man liekas, kolīdz sevi pieņēmu, vairs nebija tās lielās atkarības no ēšanas. Parasti mēs apēdam stresu. Divpadsmit kilogrami nokrita kā paši no sevis. Arī tagad ir periodi, kad ieturu savu ritmu, un ķermenis mainās. Ne tik daudz svarā, cik formā. Tāpēc vien, ka domā pozitīvi, nevis – cik man milzīgs vēders vai ļeškas. Slikti tu izskaties tikai savā galvā. No vienas puses, tiek deklarēts, ka jābūt savas dzīves saimniekam, no otras – uzspiesti un kultivēti skaistuma etaloni. Uz diētām sēž un ar anoreksiju slimo pat divpadsmitgadnieces!

Nenosodu tās, kuras taisa mākslīgās lūpas vai samazina kuņģi; ja viņas tā jūtas labāk – lūdzu! Vairāk nosodu tos, kuri nerāda realitāti. Es Instagram nelietoju bilžu apstrādi, netaisu sev kuplākus matus, lielākas acis un mazāk apaļu seju, bet zinu Latvijas blogerus, kuri to dara.

Lūpu palielināšana ir tas vienkāršākais...

Jā! Sieviete, kas nav apmierināta ar sevi, metas sportot vai tiek pie mākslīgajām lūpām. Viņa neiet pie psihoterapeita, lai atrastu cēloni, kāpēc pati sev nepatīk. Zviedrijā bija pētījums, ka sievietes, kurām veikta kuņģa samazināšanas operācija, iekrīt citās galējībās – narkotikas, pašnāvība. Tas, ka kļūsti tievāks, tevi nepadara laimīgāku.

Sabiedrībā valda stereotipi, kā kuras profesijas pārstāvim jāizskatās. Vari iedomāties – reklāmas aģentūrā konkursu uz radošā direktora vietu iztur cilvēks, kurš neizskatās “kā vajadzētu”, un pārējie viņu izēd. Neskatoties uz profesionāliem panākumiem. Tā vide nav tieši saistīta ar modi...

Nu, ir gan! Reklāma un mārketings iet roku rokā ar modi, dzīvesstilu.

Tu domā, mārketinga direktore nevarētu būt fifīgi resna dāmīte?

Varētu! Un ticu, ka pasaulē tā ir – galva strādā pa priekšu pārējam. Mums ir PSRS mantojums – audzināšana, uztvere, salīdzināšana, tiekšanās pēc mākslīgi radītiem ideāliem. Pagātnē skaistuma standartus diktēja monarhi. Luī XIV gribēja parādīt savas skaistās kājas, un visiem bija jāvalkā īsas bikses. Viens cilvēks radīja galmu.

Vai reizēm mēģini iespīlēties kleitiņā, kura ļoti patīk, bet īsti neder?

Laikam ne. Nekad neesmu pirkusi to, kas neder, ar domu, ka novājēšu.

Tu uz tām kleitām ar skaudību neskaties?

Nē! Skaidri apzinos, ka tas, ko rāda uz mēles, pat, ja tiks radīts manām formām, neizskatīsies labi – citas proporcijas. Pārsvarā iepērkos internetā, arī daudz ko kičīgu, interesantu. Pasaulē ir daudz zīmolu plus size meitenēm, ļoti stilīgi. Esmu samērā vienkāršu lietu cienītāja. Ierobežo tas, ka psoriāzes dēļ jānēsā melnās zeķbikses, līdz ar to mana garderobe ir visai tumša, lakoniska. Latvijas sabiedrība varbūt ir gatava uzklausīt manu stāstu, bet nav gatava skatīties uz manām plikajām kājām.

Vai bija laiks, kad piespiedi sevi ieiet iepazīšanās portālā?

Kad izšķīros ar bērnu tēvu, uzreiz piereģistrējos Tinderī. Gribēju randiņu, gribēju, lai vīrietis aizved uz restorānu.

Un pašai nebija jāmaksā?

Nē! Tas ir visinteresantākais. Pēc inerces ņem maku, bet vīrietis jau par tevi ir samaksājis. Tas bija tā... (smejas) Rakstīju, ka nemeklēju vienas nakts attiecības, uzreiz atkrita miljons to, kuri meklē. Mani interesēja sarunas, un tad jau redzētu, kas notiek tālāk. Ar kādu puisi gājām uz randiņiem veselu gadu.

Viņš tev nepatika kā vīrietis?

Neredzēju viņu kā savu vīrieti nākotnē. Un viņš mani neredzēja kā savu sievieti. Mums bija ļoti labas sarunas, humora izjūta uz viena viļņa, bet nebija ķīmijas, klikšķa.

Viņš bija brīvs?

Jā! Nekad nesatiekos ar tiem, kas ir attiecībās, tas man ir tabu. Vīrietim jābūt drosmīgam – ja beigušās attiecības, godīgi jāizšķiras un tikai tad jāsāk kādu meklēt.

“Iegrābties” nav gadījies?

Es taču ar tiem džekiem uzreiz nelecu gultā! Esmu klasiski audzināta. Man ļoti svarīga ir personība. Sarakstē gan reiz iegrābos. Nosaucu viņu par Purčika gangsteri. Vairākus mēnešus sarakstījāmies, bijām uz viena viļņa, un tad atradu viņu feisbukā. Man viņš rakstīja, ka bērnus audzinot viens, bet bija norādījis statusu “attiecībās”, un es automātiski varēju atrast viņa sievu. Domāju, agri vai vēlu viņš izšķirsies, vienkārši nebija saņēmis drosmi aiziet.

Tādu arī ir daudz.

Jā, kuriem ir iemācīts, ka atbildība ir jāuzņemas. Bet tas ir briesmīgi, kad saproti, ka daudz gadu esi pavadījis kašmaršovā un nedzīvo, kā gribētos. Vilkt attiecības ir ļoti negodīgi, arī pret sievieti. Daudzi tā dara merkantilu iemeslu dēļ. Sieva zina, ka vīrs viņu krāpj, bet nešķiras, jo vajag naudu. Jautājums, kur paliek cieņa. Es tiešām ticu, ka var dzīvot citādāk.

Tev tagad ir mīlestība?

Jā! Laikam pirmo reizi dzīvē man ir mīlestība.

Ar baristu?

(Smejas.) Jā! Viņš ir arī uzņēmējs. Kādreiz viņam Siguldā bija kafejnīca. Iepazināmies, kad tās vairs nebija. Bet mīlestība pret kafiju ir palikusi, tagad Kasparam ir divi koncepta veikali Rīgā. Pārdevis kafejnīcu, viņš pārvācās un iepazinās ar mani.

Tinderī?

Jā, un jau nākamajā dienā aizgājām uz randiņu. Tas bija tāds...

... klikšķis?

Jā. Pēc šķiršanās uz randiņiem biju aizgājusi ar kādiem četriem puišiem. Jānis, kurš ir ārsts, pajautāja, vai varu atnest ginekologa izziņu, ka ar mani viss ir kārtībā. Pirmajā randiņā! Skaidrā dienas vidū. Patiesībā es viņu cienu – uzreiz pateica, ko no manis grib. Gadījās arī, ka pēc diviem, trim randiņiem džeki pazuda. Sapratu, ka neesmu ieinteresējusi. Uz randiņu ar Kasparu aizgāju nekrāsojusies. Es nekad nepucējos.

 Cik ilgi esat kopā?

Vēl nav pat gads.

Dzīvojat atsevišķi?

Pirms mēnešiem trim sākām dzīvot kopā. Viņš gribēja, lai pārvācamies dzīvot uz kādu māju, viņš sameklēšot. Bet man bērniem skola ir tuvu mājām, un mans piedāvājums bija palikt Rīgā.

Un tad viņš ievācās pie tevis?

Jā.

Jau biji pārliecināta par cilvēku? Vai arī, ja neštimmēs, palūgsi viņu aiziet?

Nē, nē... Par viņu esmu diezgan pārliecināta. Kaut kādas... intuitīvās maņas. Domāju, viņš noteikti ir vīrietis, ar kuru novecošu. Tik totāli esam uz viena viļņa. Tas nav rozā briļļu periods, esam pieauguši cilvēki ar skaidru redzējumu. Ne brīdi neesmu mēģinājusi izlikties par to, kas neesmu. Iepriekšējās attiecībās mēģināju pieskaņoties, tagad viss notiek organiski, no pusvārda.

Viņš arī ir jaunāks?

Jā, bet man vienmēr ir patikuši jaunāki. Vienmēr atceros ainu no filmas Sekss un lielpilsēta, kur Samantai bija vecais kungs, un viņa teica – viņa pieskārieni tādi, balss tāda, bet tā vecā pakaļa... (Smejas.)

Tas ir nopietni, ja džeks var sadzīvot ar taviem bērniem.

Tas bija viens no rādītājiem, ka varētu izdoties. Puikas ir lieli, visu var izrunāt, problēmu nav bijis.

Kaspars iesaistās mājas dzīvē?

Protams! Tas ir kosmoss... Kaspars rūpējas par bērniem, ceļas septiņos, ved viņus uz skolu, ļauj man pagulēt. Viņš ir citādāks nekā bioloģiskais tēvs. Runā vairākās valodās, daudz zina, bērniem ar viņu ir interesanti.

Vai bērni neiebilst?

Nē! Man šķiet, ka bērni jūt – ja vīrietis mīl sievieti, tad mīl arī viņas bērnus. Tam es tiešām ticu. Citādi attiecību nebūs. Zinu daudz labu stāstu, ka vīrieši ienāk ģimenē ar bērniem – un pat ar saviem bērniem – un visi dzīvo laimīgi. Mēs visi dzīvē varam pieļaut kļūdas, izdarīt nepareizās izvēles. Kaspars daudz gadu ir bijis precēts, atbrauca uz Latviju un izšķīrās. Bērnu viņam nav.

Tev iekšā reizēm neieskanas trausla, šaubīga balstiņa – nu, kāpēc es? Viņš taču varētu atrast labāku...

Ik pa laikam Kasparam uzrodas pielūdzējas, bet es ticu... Nu, vienkārši labākas par mani nav! Ar tādu domu ir jādzīvo.

Tā var domāt teorētiski, bet ja kādai nav laba pieredze...

Ja tu uzdotu šo jautājumu pirms gadiem trim, es simtprocentīgi tā justos. Nu vairs ne, jo zinu savas labās un sliktās puses, problēmu ar ādu un pārējo. Iepazināmies vasarā, viņš ir redzējis mani ar visiem pleķiem un iepazinies ar formām. Tāpēc ticu, ka viņam šāda tipa sievietes patīk. Es viņam patīku! Tādas kā manis otras nav. Var būt citādāka, bet kurš teica, ka labāka? Es nepieļauju pat domu, ka viņam varētu būt interese par kādu citu. Tāpat arī nav neviena labāka par viņu. Esmu pārliecināta, ka partnerus mēs izvēlamies ar maņām, ožu. Ja ķīmija nostrādā, būs arī pārējais. Mums saskan pat horoskopu zīmes.

Par ko ir tavs jaunais šovs? Tu to vadi...

Šova mērķis ir skatītājām, kurām nav standarta formu un kuras domā, ka ar viņām kaut kas nav kārtībā, likt paskatīties uz sevi citām acīm. Būs lekcijas par ģērbšanos, skaistumkopšanu, kustībām. Gribam pierādīt, ka ikviena sieviete var būt skaista un vitāla. Svarīgi, kā viņa sevi nes, kāds starojums no viņas nāk.

Šovs ir par sevis pieņemšanu līdz saknei. Es arī esmu apaļa. Ja prasīsi, vai gribu būt par divdesmit kilogramiem vieglāka, es teiktu – jā. Taču esmu sevi pieņēmusi šajā formā, dzīvoju pilnasinīgi un sevi neierobežoju – ne pludmalē, ne deju placī. Atļaujos kustēties riktīgi, kā amerikāņu filmās. Jāļauj sev būt dzīvām, emocionālām, laimīgām. Jāpasaka sev – ar taviem pupiem viss kārtībā! Uzvelkam pareizo ļifčiku un ejam! Arī ar tavu dibenu viss kārtībā. Skaistums nav izmērs. Es trīs reizes nedēļā eju uz sporta zāli. Daina Jāņkalne neticēja, kad raidījumā teicu: “Man nav problēmu nosēsties špagatā.” Nākamajā dienā aizgāju uz sporta zāli, iesildījos, nosēdos un aizsūtīju bildi.

Šova meitenes ir dažādas, viena ir 180 centimetru gara, un viņai iepotēts, ka viņa ir nīlzirgs. Interneta čelendži nosaka to, kā jāizskatās...

... kādās skolās jāiet un kas jādara brīvdienās.

Jā. Žurnāli raksta, kā būt labākai mīļākajai, jocīgie pašapliecināšanās kursi ar pašpasludinātiem psihoterapeitiem, kuri pat nesaprot, kā darbojas neiroloģija un kādu iemeslu dēļ cilvēkam var būt virssvara problēmas. Tādi sievišķības mācītāji! Nodeldētais “Mīli sevi” vai nu ir pārliets ar cukura slāni, vai ar darvas pilienu iekšā. Nopērc kurpes – mīli sevi! Nepatīk vīrs, darbs – pamet, mīli sevi! Nav opcijas – varbūt vajag pamācīties? Varbūt gribi nokļūt kādu līmeni augstāk?

Tu gribētu kāzas?

Baltā kleitā – nē. Vai man būs kāzas? Iespējams, būs.

Foto: Oļegs Zernovs

Tu būtu gatava vēl vienam bērnam?

Tieši šādā kontekstā izskatu jautājumu par kāzām – jo esmu gatava bērnam. Tā kā abi pirmie nav dzimuši laulībā, man šķiet, ka šoreiz vajadzētu precēties. Ar Kasparu man tiešām ir baigi paveicies, dažreiz pat sēžu un domāju, ko tādu esmu paveikusi... (Smejas.) Likās, jau trīsdesmit septiņi gadi, puse dzīves nodzīvota, nekā man nebūs.

Izdomāju pat teoriju, ka mīlestība paredzēta visiem cilvēkiem, vienkārši ir pārāk egoistiski domāt, ka tev tā būs visu mūžu. Varbūt tikai pāris mēnešu. Un varbūt tā bija mana platoniskā mīlestība uz Reno... Tāpat platoniski biju iemīlējusies Purčika gangsterī. Viņš bija kapitāls vīrietis!

 Labi tomēr, ka nepaliki pie platoniskas mīlestības.

Jā, jo arī tā taču var būt...

Saistītās ziņas

Indra Salceviča: "Pirmo reizi dzīvē man ir mīlestība"
Stiliste Salceviča par jaunajiem censoņiem: “Būšu skarba. Pilnīga izgāšanās!” 9
Indra Salceviča saderinājusies ar mīļoto vīrieti

Citi šobrīd lasa

"Beidzot jūtos kā īstais es" - dzīvais Kens pārtapis par Bārbiju 24
Vai vērts pirkt zemesgrāmatā neierakstītu ēku? 4
Elmārs Tannis apņēmies atkal notievēt

Поклонники гадают, почему грудь Ольги Бузовой внезапно стала больше

Астрологи выяснили самый эффективный для каждого знака зодиака защитный механизм, восполняющий энергию жизни