"Brīnumdaris neesmu. Tikai dziednieks!" - Mārtiņam ir tikai 21 gads, bet viņš ar savām rokām palīdzējis jau daudziem

Bērnībā Mārtiņš izslimoja teju visas bērnu slimības un ne no kurienes pamanījās saķert vēl citas kaites, turklāt gana nopietnas. Vasarā pēc pusdienošanas kafejnīcā saslima ar meningītu – i apsaldēties nevajadzēja. Vairākkārt saindējās, un neviens netika gudrs, no kā. Tad vēl klapatas ar nierēm – tās bija tā kā atsistas, lai gan neviens puikam pat pirkstu nebija pielicis.

Vēlāk veselības problēmas nomainīja maldīšanās un klupieni, meklējot savu īsto vietu dzīvē. Lai ko un ar kādu entuziasmu Mārtiņš sāka darīt – studēja Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā vai darīja dažādus darbus – vienmēr kāds pamatīgs sprungulis negaidot pagadījās ceļā. Gluži kā ar nodomu pamests. Kad jautājumi, kāpēc pēc tā notiek, ko es daru nepareizi, samilza, Mārtiņš tos uzdeva astroloģei Ievai. “Tavs dzīves uzdevums ir dziedināt cilvēkus. Kamēr tam nepievērsīsies nopietni un to nedarīsi ar pilnu atdevi, tev nekas nevedīsies, pats slimosi,” izpētījusi viņa astroloģisko karti, paskaidroja zvaigžņu tulkotāja. Līdz ar to citas iespējas vienkārši tika izslēgtas, jo neviens nevēlas slimot un nemitīgi cīnīties ar problēmām.

Atvaino, bet nevar taču sākt dziedināt no zila gaisa! Tu ar to iepriekš jau bijis saskāries?

Ka man dotas spējas, zināju, šo to jau tiku darījis, un mani tas interesēja, tikai nebiju domājis, ka dziedniecībai jākļūst par manu pamatnodarbošanos tik ātri.

Man bija gadi septiņpadsmit, kad smagi saslima mamma (dziedniece Sanda Keiša). Nīkuļoja, ķepurojās, līdz beidzot saprata, ka kaut kas tomēr jāpasāk, un devās pie dziednieka Mārtiņa Rodes. Vaina ielaista, jābrauc vairākkārt, un es dažreiz aizbraucu līdzi. Diezgan liels bija mūsu pārsteigums, kad Mārtiņš kādu dienu pavēstīja, ka mammai pašai piemīt dziednieces spējas, un vēl lielāks, kad atzina, ka tādas dotas arī man. Turklāt viņš to pateica bez nekāda pārsteiguma balsī – cilvēki bieži par savām spējām nenojaušot, līdz kāds īpašs gadījums tās neatklāj un īstajā brīdī nesaved kopā ar redzošākiem, savu skolu jau izgājušiem kolēģiem. Tikusi uz kājām, mamma, Mārtiņa uzrunāta, sāka pie viņa mācīties. Nu jau arī es gribēju šo lietu izpētīt, tāpēc šad tad viņai pievienojos. Lai mūs nejauktu, mamma mūs sāka saukt par lielo un mazo Mārtiņu.

Jums deva iespēju zināšanas izmantot arī praksē – kad pie lielā Mārtiņa atbrauca kāds cilvēks, viņš jums lika pastrādāt?

Mammas vietā nerunāšu, tikai par sevi. Vispār sākumā tam, ko redzēju, proti, ka cilvēkam palīdz tikai dziednieka roku pieskārieni, lāgā negribēju ticēt. Tā vien gribējās teikt – tas nevar būt tāpēc, ka nevar būt! Mārtiņš, nebūdams nekāds vakarējais, to bija pamanījis un kādā reizē, kad strādāja ar cilvēku, pieaicināja mani pie sevis. Vēlreiz uzsvēris, ka katrā roku kustībā jāieliek domu spēks, jāiztēlojas, kā tās paveic vēlamo, teica, lai pamēģinu pastrādāts pats. Sākumā sabijos, tad koncentrējos, cītīgi izpildīju visus norādījumus. Ļoti labi jutu enerģiju, ko vada manas rokas, tikai priekšstats par to man tad bija vēl pavisam miglains. Tāpēc neslēpšu – kad cilvēks, ar kuru strādāju, pēc pāris nedēļām pateica, ka jūtoties labi, kājas vairs nesāpot un stīvumu rokā mazinājies, biju pārsteigts un riktīgi priecīgs. Strādāju ar viņu atkal. Pagāja vēl divas nedēļas, un nu jau viņš bija pavisam smaidīgs – par vainām sākot pat piemirst. Man tas bija kā medus maize – tātad es tiešām kaut ko spēju!

Un droši vien sāki ticēt, ka varēsi palīdzēt arī citiem.

Protams. Priecājās arī Mārtiņš, jo bija guvis apstiprinājumu savam redzējumam. Pēc tam man tika ļauts pastrādāt ar vēl dažiem viņa pacientiem. Kad mamma jau nopietni pievērsās dziedniecībai, es piepalīdzēju viņai. Man patika redzēt reālus veselības uzlabojumus, tiešām jutu gandarījumu. Bet es tiešām nedomāju, ka laiks strādāt pastāvīgi pienāks tik ātri, prātoju to sākt ap gadiem trīsdesmit pieciem, četrdesmit, kad būšu sasmēlies zināšanas.  Arī Birutas kundze – dziedniece, pie kuras mani aizveda jau paša iniciatīva, lai par dziedniecību, enerģijām uzzinātu kaut ko vairāk –, tika teikusi: “Pagaidām tu esi pārāk jauns un nenorūdījies šim darbam, vari pārķert visādas vainas, tāpēc pagaidi, tavs laiks vēl pienāks!” Tomēr zvaigznēs rakstītais ieviesa savas korekcijas.

Nebija bail, ka dziednieces Birutas teiktais var izrādīties taisnība?

Piesardzīgu tas, protams, darīja. Bet, ja baidies lāča, mežā neej. Tomēr aizsardzība noteikti jāliek, jo ir zināmi gadījumi, kad dziednieks aizgājis tāpēc, ka tā nav bijusi gana spēcīga, un viņš dziedinātā vainu ielaidis sevī. Arī pats ar to sākumā tiku saskāries, tāpēc tagad sava enerģētiskā lauka stiprināšanai pievēršos ļoti nopietni. Pirms sāku strādāt, palūdzu palīdzību no Augšas, jo es dziedināšanas procesā, tāpat kā visi citi dziednieki, esmu tikai starpnieks.

Ņemot vērā, ka tev tik gruntīga aizmugure – lielais Mārtiņš, mamma, Birutas kundze –, kādam var rasties aizdomas, vai tikai no viņiem visādas gudrības vienkārši neesi samācījies?

Vēl vari pieminēt skolotāju Īrisu, pie kuras apgūstu reiki, zināšanas par dažādām dziedniecības metodēm, ārstniecības augiem, cilvēka uzbūvi un spējām izlasīt grāmatu kaudzi! (Mārtiņš saprotoši pasmaida – katrs var domāt, kā viņam tīk.) Tikai tiem, kuri izteikti jūt enerģiju un strādā tieši ar to – es piederu viņiem –, ir grūti kaut ko iemācīt, jo mēs vadāmies pēc sajūtām, un tās diktē savu. Proti, katram cilvēkam vajadzīga cita pieeja, ar katru jāstrādā atšķirīgi. Zinātkārāki klienti man ir jautājuši, kā es strādāju. Es pat gribēdams nevaru to izstāstīt. Ko tas dos, ja pateikšu – ļaujos jušanai un ar savu domu, pieliekot pie problemātiskās vietas rokas, dodu komandu jeb iedarbinu programmu: lai atjaunojas kauls, muskuļi vai cīpslas, lai iztīrās asinsvadi, lai uzlabojas redze. Ka palīdzēšu simtprocentīgi visos gadījumos un arī uzlabojums būs simtprocentīgs, to gan nesolu. Tas jau būtu kā solīt brīnumus, bet es neesmu brīnumdaris.

Tiešām vari panākt redzes uzlabošanos?

Kamēr viena kundze neizlūdzās, lai vismaz pamēģinu to izdarīt, domāju, ka pie acu vainām līdzēt nevaru. Pēc tam ar nepacietību gaidīju ziņas no kundzes un, goda vārds, biju patīkami pārsteigts, kad viņa  paziņoja, ka redzot labāk. Tas mani iedrošināja, sapratu, ka arī turpmāk centīšos palīdzēt acu problēmu gadījumos. Iepriekš par tām neko nebiju mācījies, arī acs uzbūvi nebiju pētījis, bet, kad pietuvināju rokas kundzes acīm, redzēju visu, kas tajā notiek – kā apmainās acs iekšējais šķidrums, kā funkcionē tās saites. Nezinu, no kurienes šis redzējums uzzibsnīja, bet – uzzibsnīja. Pēc tam acs uzbūvi izpētīju pamatīgi.

Sirds kaitēm gan laikam neviens dziednieks neķeras klāt – vismaz nav dzirdēts.

Reiz mamma teica, lai pamēģinu pastrādāt uz viņas sirdi. Man atlika pret to tikai pavērst rokas, kad jau pašam tik stipri sāka durt krūtīs, ka momentā tās nolaidu. Arī mamma juta, ka joki mazi. Lai cik sirds, kā saka, daudz var turēt, tā ir arī ļoti jutīga. Strādājot ar kaulu vainām, zināms – kaulam iegriežoties vietā, sāpes pastiprināsies. Līdzīgi ir arī citu kaišu gadījumos – pirms atkāpšanās tās saasinās. Bet sirds problēmu saasināšanās var beigties slikti, tāpēc es tās darbībā nejaucos un nejaukšos. Ja nu vienīgi kādreiz varētu mēģināt pastrādāt no attāluma. Tuvumā noteikti ne. Var jau teikt, ka muskulis vien ir, tomēr sirds ir ļoti īpašs muskulis. Vienīgais, ko varu līdzēt, – ieteikt kādu tēju, lai sirdi stiprinātu.

Pēc infarkta palīdzēt uzņemtos?

Nemāku teikt, jo ar šādu lūgumu pie manis vēl neviens nav nācis. Vispirms kārtīgi izvērtētu situāciju. Kad uzrodas cilvēks ar kaiti, kuru vēl neesmu tik labi iepazinis, lai uzreiz zinātu, ko darīt, izpētu visu pieejamo informāciju, nekautrējos prasīt padomu Mārtiņam, mammai, Birutas kundzei vai Īrisai, jo šiem cilvēkiem uzticos.

Esi saskāries ar klientu skepsi savas jaunības dēļ?

Kā nu bez tā. Gadījies pat, ka, pavēris durvis un ieraudzījis mani, cilvēks žigli tās ver ciet vai pajautā, kur tad tas dziednieks īsti pieņem… Daudziem tiešām ir stereotips – dziednieks ir onkulis vai tante jau sirmu galvu. Bet arī viņi taču sāka strādāt, vēl gana jauni būdami. Nu, varbūt ne gluži tik jauni kā es, bet katram savs. Līdzīgi kā visas citas jomas, arī dziedniecību skar paaudžu maiņa, tika, atšķirībā no citām, kur vecos kadrus bieži nomaina ārzemēs izstudējuši jaunieši, lielākā daļa jauno dziednieku ir mācījušies no pieredzējušajiem vietējiem dziedniekiem. Manuprāt, tas ir liels pluss, jo mēs visi esam saistīti ar šī konkrētā Zemes pleķīša enerģiju, mums ir vienas informatīvās saknes. Bet, tā kā informatīvā telpa arvien paplašinās, jaunajiem ir vēl viens pluss – mūsu skatījums un redzējums uz dažādām veselības un cita rakstura problēmām bieži vien ir krietni plašāks, jo mēs šajā telpā orientējamies labāk.

Vienaudžiem nācies palīdzēt?

Reti. Atceros – atnāca puisis, kuram bija problēmas ar elkoni. Sākumā vēroja mani ar lielu neuzticību, un es uzreiz sapratu, kāpēc. Jo nonācis pie vienaudža! Tomēr viņš man noticēja, kas ir ļoti, ļoti svarīgi. Viņš ar sapratni uzklausīja brīdinājumu, ka pēc pirmā seansa vaina var saasināties. Uz nākamo arī ieradās, pēc ceturtā atzina, ka ir krietni labāk. Vēl pēc diviem seansiem elkonis bija vesels.

Vispār jauniešu par veselību domā maz. Vai nu tāpēc, ka tā tiešām laba, vai tāpēc, ka kaunas atzīt – man, tik jaunam, jau sāp te un tur. Ārstam taču nežēlosies, kur nu vēl dziedniekam! Tad atliek dzert izreklamētās tabletes, bet vaina tā arī paliek nenoskaidrota. Par to, ka zāļu lietošana, īpaši uz dullo, var būt cēlonis virknei citu veselības problēmu, kuras par sevi liks manīt vēlāk, viņš tobrīd pat neiedomājas.

Zini, kas ir interesanti – kopš sāku nodarboties ar dziedniecību, pamatīgi sarucis mans draugu loks. Agrāk Cēsīs, kur cits citu pazīst sejā, draudzīgās attiecībās biju ar visiem vienaudžiem, bet tagad tādas saglabājušās tikai ar reto. Viens otrs pat vairs nesveicina. Kāpēc tā, varu tikai minēt. Varbūt kāds domā, ka no sevis nez ko esmu iedomājies un lecīgs palicis, varbūt iemesls ir nenovīdība, kāds varbūt baidās, ka uzreiz sākšu viņus ārstēt. (Mārtiņš pasmaida.) Mazliet jau tas kremt, īpaši tāpēc, ka neviens pat nav pacenties noskaidrot, vai es tiešām esmu kļuvis citāds, vai tiešām mani tagad interesē tikai dziedniecība. Agrāk spēlēju basketbolu, bet arī no komandas biedriem komunikāciju ir vairs tikai ar diviem. Domāju, neviens pie manis kā dziednieka nevērstos arī tad, ja gūtu traumu. Tomēr pamazām jūtu, ka taisnība ir manas reiki skolotājas sacītajam – kad sāksi pieņemt pats sevi, uzradīsies cilvēki, kas tevi pieņems, bet pārējie tev nav vajadzīgi.

Varbūt tev jāuztaisa eksperiments – ja mani, ka kādam no bijušajiem komandas biedriem kaut kas nav lāgā, jāpastrādā ar viņu no attāluma?

To nu gan ne! Ir nerakstīts likums – dziednieks otra cilvēka enerģētiskajā laukā nedrīkst iejaukties bez viņa piekrišanas. Es to strikti ievēroju. Mani lūgušas palīdzēt no alkohola, azartspēlēm atkarīgu dēlu mammas un vīru sievas, bet esmu atteicis. Kamēr atkarīgais pats nelūgs palīdzību, es ar viņu nestrādāšu. Tāpat nevienam, kamēr neprasīs, nestāstīšu par viņa vainām, kuras vienkārši sajūtu, dažreiz arī redzu. Piedāvāt savu palīdzību, protams, varu, bet ir viena būtiska nianse – ir jājūt, kam var un kam nevar par to ieminēties. Un dziedniekiem jāievēro vēl viens svarīgs likums – palīdzību nedrīkst atteikt pat ienaidniekam.

Kas tev padodas labāk – sajušana vai redzēšana?

Pagaidām sajušana, bet domāju, ka ar laiku attīstīsies arī spēja redzēt. Strādājot ar iekšējiem orgāniem – nierēm, aknām –, tas nāk kaut kā vieglāk, vainu saskatu kā tumšu enerģijas sablīvējumu. Ar kauliem ir vienkāršāk – pietiek cilvēku apsekot ar rokām, un no problemātiskās vietas jūtu nākam karstumu.

Man nav ilgi jādomā, lai saprastu, vainīgas saites vai sāļu nogulsnes locītavās, uz skriemeļiem. Tad jau ir skaidrs, kas jādara tālāk. Pār saitēm vai locītavām braukāju ar rokām un vizualizēju atjaunošanās procesu – dodu enerģētiskās atjaunošanās programmu. Ja vainīgi nogulsnējušies sāļi, vēlamā rezultāta sasniegšanai papildus ļoti vēlams dzert purva vārnkājas tēju; tas ir viens no labākajiem līdzekļiem dažādu reimatisko un artrītu sāpju gadījumos. Tas pakāpeniski atjauno locītavas un kaulu skrimšļus, kompreses mazina sāpes un tūsku ap bojātajām vietām. Tik daudz nu savā labā būs jāpapūlas, visu dziednieks cilvēka vietā nevar izdarīt – tas vienkārši nav iespējams. Es tagad runāju kā pieredzējis opis? Jā, bet tā tas ir, un te nekas nemainīsies. Drīzāk otrādi – cilvēki sapratīs, cik daudz atkarīgs no viņiem pašiem, viņu izvēlēm. Un, protams, jārēķinās, ka ar vienu dziedināšanas seansu var nepietikt. Tā gadās ļoti reti, manā vēl neilgajā, praksē bijuši tikai pāris šādi gadījumi. Vienam sataisīju plecu, otram celi. Jo vispirms jāapskatās, kas īsti pie vainas, tikai strādājot var sajust, cik ielaista tā ir, un tikai tad apmēram var saprast, cik ilgu laiku prasīs dziedināšana.

Ko tad, ja pēc pirmā seansa cilvēks nejūt nekādas izmaiņas, uzlabojumus?

Es noteikti neuzstāšu, ka jāatnāk vēlreiz, jo varbūt mana enerģija nerezonē ar šā cilvēka enerģiju. Tad jāmeklē dziednieks, ar kuru tā rezonēs. Tieši šā iemesla dēļ nav iespējama situācija, kad viens dziednieks izdziedina visus un no visām kaitē; katram jāatrod savs! Tas, ka esi bijis jau pie pieciem, bet izmaiņu nekādu, nav iemesls nolaist rokas. Apbruņojies ar pacietību un dodies meklēt tālāk, tici – tavējais vēl gaida. Kā septītais vai astotais. Tikpat labi iespējams, ka tev vajadzīga smilšu vai smaržu terapijas speciālista palīdzība. Kad būsi pie īstā nonācis, sapratīsi, ka šis ceļš bija jānoiet tieši tādēļ, lai viņa atrastu. Uz paplātes viss tiek pasniegts reti kad. Bet, ja cilvēks jūt izmaiņas pēc mana seansa, mēs turpināsim strādāt.

Arī gadījumā, ja redzēsi – viņš nevarēs samaksāt?

Arī tad. Es vispār nešķiroju cilvēkus ne pēc izskata, ne sociālā stāvokļa. Ja viņš atnācis pēc palīdzības, tad mans uzdevums ir palīdzēt, un pagaidām vēl nevienam neesmu prasījis, lai samaksā noteiktu summu. Lai katrs pats novērtē manu darbu un atstāj tik, cik var atļauties. Es neuzskatu par normālu situāciju, kad no cilvēka, kura pensija ir ap divsimt eiro, dziednieks par stundu ilgu darbu pieprasa samaksāt simts. Vai es nepieļauju, ka kāds šo manu nostāju varētu nekaunīgi izmantot? Par to pat neesmu domājis. Pirmais, uz ko koncentrējos, – es gribu palīdzēt! Pēc tam ļoti gaidu atgriezenisko saiti – lai cilvēks man piezvana un pasaka, kā jūtas. Ja labi, ir milzīgs gandarījums. Šīs labās sajūtas dēļ vien vērts strādāt.

Diplomēto dziednieku dēļ nākas ciest tiešām spēcīgajiem, pieredzējušajiem

Kad sāki strādāt patstāvīgi, visa atbildība par dziedināšanu – vai tā būs veiksmīga vai ne tik veiksmīga – bija jāuzņemas pašam. Sākumā nebija satraukums, mazliet bail?

Bija! Īpaši no tā, ka varētu nezināt atbildi uz kādu jautājumu. Tāpēc divas nedēļas pirms pirmās patstāvīgās darba dienas pārskatīju n-tās grāmatas. Bet tas tāpat neglāba no visa nezināšanas. Sākumā sevi par to šaustīju, bet tagad uz šo sakāpināto maksimālismu jau atskatos ar vieglu smaidu. Pilnīgi lieks stress, jo neviens uz sitiena nevar zināt atbildes uz visiem jautājumiem, tāpat arī nevar pilnveidot sevi līdz maksimumam, kaut strādātu ar sevi augām dienām. Turklāt tagad vai katru dienu parādās informācija par kādu jaunu dziedniecības metodi un līdzekļiem. Tāpēc atbildi apsolu dot nākamreiz, ko arī izpildu.

Teici, ka dažkārt papildus iesaki lietot arī zāļu tējas.

Pārsvarā tiem, kas atnākuši, kad jau ūdens smeļas mutē. Dubults neplīst. Pēc tam tās ik pēc laika var dzert profilaksei. Varbūt izklausīsies pēc lielīšanās, bet ne tik ielaistos gadījumos lielākajai daļai cilvēku tomēr esmu spējis palīdzēt tikai ar rokām. 

Bez purva vārnkājas bieži nācies ieteikt dzert parasto – ne potēto – ceriņu tēju. Tā lieliski tīra asinsvadus. Sirdij iesaku vilkābeli, acu veselībai tās no rīta un vakarā var mazgāt ar linsēklu tēju, un no tās glumuma nav jābaidās. Ja ir problēmas ar vairogdziedzeri, uz papēžiem jāsmērē jods. Ir daudz vainu, pie kurām līdz zviedru rūgtais, bebru dziedzeru uzlējums. Vienīgi jārēķinās, ka par šiem līdzekļiem jāmaksā papildus.

Zinot, kāda tēja nepieciešama, katrs to var sarūpēt pats.

Tas būtu viņa interesēs, bet slinkums ņem virsroku. Lai gan izstāstu, kad kuru augu vākt, kā tēju kaltēt, kā pagatavot uzlējumus, cilvēks tomēr izvēlas nopirkt jau gatavu. Rīdziniekus vēl var saprast – ne viņiem pļavas, ne meži pa rokai.

Pat ja būtu, diez vai tas ko mainītu. Daudzi augus vairs nepazīst.

Tiesa. Tomēr starp radiem un draugiem taču atradīsies kāds, kas tos vēl pazīst, un to vajadzētu izmantot. Jo paša rokām vāktajiem pavisam cita vērte, tie jau meklēti un vākti ar domu, ka palīdzēs. Aptiekās, tirdziņos nopērkamajiem piejauktas svešas enerģijas – gan vācēja, gan naudas. Jo augi vākti ar domu nopelnīt.

Kā cilvēks var spēcināt savu enerģiju?

Ja dzīvosi mierā un saskaņā ar sevi, šāds jautājums nebūs aktuāls. Tādi jūtamies, kad pārstājam mocīt sevi ar pašpārmetumiem, kad ne pret vienu neturam iekšēju aizvainojumu, kad dienu sākam ar smaidu, nevis šķendējamies, ka atkal jāiet uz darbu, uz kuru negribas iet. Kāda enerģija gan var būt cilvēkam, kuram viss ir slikti? Protams, ka vāja! Tad ko brīnīties, ka viņš saķer pirmo ceļā satikto vīrusu? Tieši tāpēc saka, ka labāk darīt darbu, par kuru mazāk maksā, bet kas sagādā prieku. Veselība ir svarīgāka par naudu. Un tas nav lozungs, skaļi vārdi – es par to esmu pārliecinājies.

Lai gan pa enerģētisko dziedināšanu runā arvien vairāk, daudzi joprojām tic tikai tam, ko redz, ko var aptaustīt un sajust, tāpēc arī īsti neuzticas tikai roku pielikšanai.

Bet cilvēki jūt no manām rokām plūstošo enerģiju! Strādājot vienmēr jautāju, ko viņš šajā brīdī sajūt. Viens jūt karstumu, cits, gluži pretēji, aukstumu, vēl kādam tirpas skrien. Tāds, kurš nejustu pilnīgi neko, man vēl nav trāpījies. Bet, protams, redzēšana un aptaustīšana enerģētiskajā dziedniecībā izpaliek. Tāpēc, ja tic tikai tādām lietām, jādzer tabletes, jāsmērē ziedes, jādzer tējas. Līdzīgi ir ar ticību dziednieka spējām – daļai kā apstiprinājums noteikti jāredz apraustāms diploms vai sertifikāts.

Bet tev tādu nav!

Vai tad jau nav gana ar esošajiem papīru dziedniekiem jeb tiem, kuru spēks un varēšana ir tikai apdrukātā papīra lapā? Viņi apguvuši teorētiskās zināšanas, bet, lai dziedinātu, ar tām ir par maz. Kāds ļoti cienījams kolēģis smēja, ka ķirurgam, kurš skalpeli redzējis tikai attēlā, nez vai būtu prātīgi uzticēt sevi operēt... Apmēram tas pats jau ir. Nepatīkamākais, ka diplomēto dziednieku dēļ dabū ciest tiešām spēcīgie un pieredzējušie.

Pie enerģētiskās dziedniecības pieder arī vārdošana.

Gandrīz katrai kaitei ir savi vārdiņi, un pat grūti iedomāties, cik tādu ir pavisam. Tad vēl jāpanāk, ka, tos skaitot, valoda tek. Lasīšana no lapas te neder! Es vārdošanu pagaidām visveiksmīgāk izmantoju pie rozes.

Ko tu domā ar “valoda tek”?

Vārdi jāskaita, vārds vārdā kā rakstīti, bet ļoti ātri. Nevienam tie nav jāsaprot.

Rāmītis un svārstiņš kustas tā, kā gribu es

Lai dziedināšana noritētu sekmīgi, vissvarīgākais ir noteikt pareizu diagnozi.

Es neesmu rentgens, man nepiemīt spēja redzēt cauri. Tāpēc ideāls ir variants – cilvēkam jau ir analīžu rezultāti, zināma arī ārstu noteiktā diagnoze. Tad šo informāciju salīdzinu ar rokas sajusto. Ja sakrīt, uzreiz varu ķerties pie darba. Ja cilvēks nekādus izmeklējumus iepriekš nav veicis, ir tikai sūdzības par sāpēm, es ar roku vainu sajūtu, bet kas tieši izgājis no ierindas – nieres vai virsnieres, žultspūslis vai akna –, pateikt neņemos. Tāpēc pirmajā reizē atjaunojošo programmu dodu visiem šiem orgāniem.

Arī analīzes un modernās diagnostikas aparatūras var kļūdīties diagnozes noteikšanā.

Gadījies, kad uz papīra rakstīts viens, bet mana roka jūt un intuīcija saka –kaut kas tomēr nav īsti tā, vaina ir cita... Tad sākumā strādāju uz abām un lūdzu palīdzību mammai vai kādam kolēģim, lai vainu precizē ar rāmi vai svārstu.

Pats tiem pajautāt nevari?

Manās rokās tie nez kāpēc nestrādā. Rāmis kustas tā, kā gribu es. Ja domās to virzīšu pa labi, tā arī griezīsies. Svārsts uzvedas tāpat – kādā virzienā ar acīm kustinu, tādā kustas. Ja teikšu, ka tie pakļaujas manai enerģijai, tas izklausīsies pēc iedomības, bet kaut kas dīvains tur ir. Tāpēc es šiem instrumentiem neuzticos. Labāk vados pēc jušanas, kas man spēcīgi attīstīta. Pie intuīcijas attīstīšanas gan vēl pamatīgi jāpiestrādā, bet jau tagad esmu pamanījis – pirmais, ko pat nedomājot atbildu uz cilvēka uzdoto jautājumu, ir pareizais variants. Tātad esmu uz īstā ceļa, jo galvenais ir intuīcijai noticēt un uzticēties. Tad tā saasinās un kļūst par labāko sabiedroto.

Bieži vien cilvēki paši sev ieprogrammē kādu slimību. Informācijas lērums, ļaušanās iebiedēšanai un paziņu pieredze uz to vedina.

Tādu gadījumu tiešām nav retums. Un tad cilvēks jāizdziedina no paša slimīgajām iedomām – šādu diagnozi noteikt nav grūti. Ārsti, cik man stāstīts, īpašu uzmanību šiem slimniekiem nevelta. Ja redz, ka kādam vienkārši patīk būt slimam, pieraksta veģetatīvo distoniju. Daļēji jau taisnība – problēma tiešām ir galvā. Un ar tādiem cilvēkiem, starp citu, strādāt ir visgrūtāk, jo viņiem nav mugurkaula – viņi ir ļoti viegli ietekmējami, arī dzīvotgriba un dzīvesprieks izplēnējis. Guļ gultā un domā par visādām problēmām, tādējādi tās tikai vairojot. Tad nu atrodi to dzinuli, kas viņus sapurinās, liks piecelties no gultas un sākt kaut ko darīt!

Veģetatīvā distonija izplatīta vidējās un jaunākās paaudzes vidū. Par ko visbiežāk sūdzas vecāki cilvēki?

Par kāju un muguras vainām. Visu mūžu strādājuši fizisku smagu darbu, ko labu tad varot gaidīt… Protams, sekas tas atstāj, bet tās būtu mazāk jūtamas, varbūt pat nebūtu vispār, ja viņi uz darbu būtu gājuši un to veikuši dziedādami. Tikai tā nebija. Kāds gan prieks strādāt kolhoza laukā vai valsts mežā! Līdz ar to kājas, kā saka, pašas uz to negāja, bet piespiedu kārtā, un pēc gadiem par to atspēlējas. Savukārt problēmas ar gūžām stāsta, ka cilvēks visu laiku kādu stutējis un stutē – vai nu materiāli, vai emocionāli. Ja kāds tagad sevi pieķer domājam, ka arī viņš uzņēmies stutes pienākumus, tad jāpārtrauc tos pildīt, pretējā gadījumā ar laiku sāks grīļoties kaulu veselība. Psihosomatika, nekas cits. Un labi, ka tā tagad tiek respektēta arvien vairāk. Par ļaunumu, ko sev nodarām, kādam nepiedodami, turot sevī aizvainojumu, pat nav vērts runāt.

Vai vaina ir fiziskajā ķermenī vai galvā, to man priekšā pasaka sajūtas. Pats strādāju tikai fiziskajā līmenī, psiholoģiskās problēmas jādodas risināt pie citiem dziedniekiem. Ja prasa, varu ieteikt, pie kuriem, bet jāizvēlas pašam. Uzskatu, ka mums visiem jāsadarbojas, jo katram ir savs trumpis, ko likt galdā. Manu sadarbības partneru lokā nav tikai gaišreģa, jo pagaidām nevienu nepazīstu tik labi, lai droši ieteiktu pie viņa aiziet. Būs kāds jāuzaicina uz kafiju!

Lai saņemtu speciālista tālruņa numuru, sūti īsziņu ar kodu PDZ123 (bez atstarpēm) uz numuru 1881.

Pakalpojuma maksa 1.50 EUR (ar PVN)