Varēja atļauties labi dzīvot Londonā, bet - pārbrauca mājās. Stāsts par Ozolu ģimeni, kas svešumā bija 6 gadus

2014. gadā viņi pārradās Latvijā, un tagad Jānis ir firmas Meatme.lv īpašnieks, ģimene ir pārtikusi, uzcēlusi privātmāju Baložos, Daiga ir bērna kopšanas atvaļinājumā ar otro atvasi Evu.

Varēja atļauties dzīvot Londonā

Pirms došanās uz Lielbritāniju Jānis bija beidzis Murjāņu sporta ģimnāziju un nodarbojās ar profesionālo riteņbraukšanu franču komandā, izbraukājis visas Eiropas valstis un startējis trijos pasaules čempionātos šosejas riteņbraukšanā – Kanādā, Spānijā, Itālijā. Daiga strādāja valsts pārvaldē iekšējā auditā. Kad 2008. gadā sākās ekonomiskā krīze, abi nolēma braukt prom. Par izvēli, kurp doties, nebija ilgi jādomā, jo Jāņa māsa jau labu laiku dzīvoja Londonā.

Ar angļu valodu Jānim nebija nekādu problēmu, jo piedalījies riteņbraukšanas sacensībās daudzās valstīs, arī franču valodā varēja sazināties sarunvalodas līmenī. Daiga strādāja viesnīcā, Jānim pirmais darbs Londonā bija par šoferi kompānijā, kas apkalpo augstākās klases restorānus, piegādājot ekskluzīvu un eksotisku gaļu. Tā nostrādāti divi gadi, tad pārgājis uz biroju, kļūstot par menedžeri, un joprojām sadarbojas ar šo uzņēmumu.
Šī firma izplata izcilu gaļu, kas maksā no 20 līdz pat 250 mārciņām kilogramā. Mēnesī Lielbritānijā Jānis varējis nopelnīt aptuveni 2500 mārciņu, kas ir virs vidējā līmeņa Apvienotajā Karalistē.

“Londonas dzīve ir dārga, bet spējām atļauties divistabu dzīvokli netālu no centra, par kuru maksājām 1200 mārciņu mēnesī. Kopā ar sievu nopelnītās naudas pietika, lai varētu dzīvot un baudīt dzīvi Londonā, kā arī vēl varēja iekrāt nebaltām dienām. Mūsu ģimenei nebija problēmu ar Londonas dārdzību,” lepojas Jānis.

Bērniem vēlas Latvijas laukus

2012. gadā Ozoli nosvinēja kāzas Latvijā, medusmēnesi baudīja Taizemē. 2013. gada svelmainajā vasarā Londonā Svētā Tomasa slimnīcā (ar skatu uz Lielbritānijas parlamentu un Bigbenu) piedzima ļoti gaidītā Emīlija, kuras vārdam ir liela nozīme, jo tā sauca sievas vecvecmāmiņu. “Emīlijai augot, mums jau bija nākotnes plāni atgriezties Latvijā, jo nevēlējāmies bērnu audzināt tālienē. Gribējām bērnam Latvijas dzīvi un laukus un to sniegtos labumus. 2014. gada vidū nodibinājām firmu Latvijā, sākotnēji kā meitasuzņēmumu "Freedown Food", un, tur dzīvojot, sākām veidot kontaktus ar mūsu tagadējiem klientiem Latvijā. 2014. gada beigās tikām mudināti atgriezties dzimtenē ar lieliem plāniem nākotnē. Tajā laikā Emīlijai jau bija pusotrs gads, viņa vēl nerunāja, tāpēc labi vien bija, jo tagad iet dārziņā, kur apguva labu latviešu valodu. Viņa nemaz neatceras neko no Londonas,” turpina Jānis. Latvijā pasaulē nāca Eva, kurai tagad ir 1,3 gadi. Māmiņa šobrīd bauda mājas dzīvi, audzinot mazo atvasi, un iesaistījusies kopīgajā ģimenes biznesā, uzņemoties mārketinga menedžeres lomu Ozolu jaunizveidotajā interneta veikalā meatme.lv.

Tagad pats sev priekšnieks

“Daudzi tagad atgriežas dzimtenē, bet vēl lielāks skaits tomēr paliek ārzemēs. Man ir ļoti laimējies, ka varu strādāt šo pašu darbu, ko Londonā biju iesācis. Ar dzīvi Latvijā esmu ļoti apmierināts, man ir krietni labāk nekā Londonā. Šeit esmu firmas īpašnieks. Mums ir ekskluzīvas tiesības izplatīt Latvijā un Baltijā augstvērtīgu steiku gaļu,” stāsta Jānis. Pārsvarā viņš apgādā Rīgas un Jūrmalas restorānus, ir arī klienti Tallinā un Viļņā, pat pasūtījumi no citām Eiropas valstīm, piemēram, Francijas, Austrijas, Itālijas. Ir pastāvīgi turīgi klienti, kuriem villas ir daudzviet Eiropā.

“Latvijā mūsu firmā strādā tikai divi cilvēki – es un šoferis. Es organizēju, šoferis izvadā. Kad sāku darbu Londonā, kompānijā strādāja septiņi cilvēki, kad beidzu, jau bija izauguši līdz 27 darbiniekiem. Tur apgrozījumi ir pavisam citi, arī pieprasījums un pirktspēja. Londona tomēr ir pasaules metropole. Tās ir divas dažādas pasaules,” salīdzina Jānis.

Maltīte bagātiem gardēžiem

Gaļu importē no Lielbritānijas, Japānas, Austrālijas, Čīles, ASV un citurienes. “Londonā ir pamatbāze, un Latvijai katru nedēļu ir svaigas piegādes. Mums tagad ir arī interneta veikals, veikals un birojs Āgenskalnā. Sākām tikai ar restorāniem, bet nu jau pusgadu darbojas interneta veikals, kurā vēlamies sniegt iespēju privātpersonām iegādāties restorānu kvalitātes gaļu ar piegādi nākamajā darbdienā visā Latvijā. Nevaru gan teikt, ka tagad iet ļoti labi, jo pagaidām ir ziema. Pamatbizness norisinās vasarā, kad ir sezona,” atklāj uzņēmējs.

Lēti tas nav, piemēram, no Japānas importētā gaļa maksā 250 eiro kilogramā – Wagyu liellops, ko tradicionāli izmanto steikiem, jo ir ļoti cauraudzis ar taukiem. “Šos liellopi tiek audzēti ar īpašām metodēm – dzirdīti ar alu, masēti un klausās klasisko mūziku. Augšanas procesā dzīvnieki ir atslābināti, relaksēti, muskuļi cauraug ar taukiem un veidojas par marmorainu gaļu. Pagatavojot uz pannas, grila vai pasniedzot jēlu, gaļa ir ļoti sulīga, pat mutē kūst burtiskā nozīmē. Wagyu ir līdzvērtīgs melnajiem ikriem. Un ir pietiekami daudz klientu, kuri tādus brīnumus var atļauties,” Jānis dalās pieredzē.

Lepojas ar pašu celtu māju

Ozolu ģimene māju uzbūvējusi ar pašu spēkiem, vajadzējis ņemt tikai nelielu kredītu, lai varētu pilnvērtīgi iekārtot visu apkārtējo teritoriju. Sākotnēji gribējuši Mārupi, bet, izvērtējot visus plusus un mīnusus, izvēlējās Baložus. “Par labu Baložiem nospēlēja ezera tuvums un mežs piecu minūšu gājienā. Baloži arī atrodas Rīgas centram krietni tuvāk nekā Jugla vai Bolderāja,” ieguvumus uzskaita ģimenes galva. Būvniecība ilgusi nepilnu gadu. Vēlā rudenī ielējuši pamatus, februārī sākts mūrēt, 1. jūlijā ģimene jau ievākusies uz dzīvi. Pagājušajā rudenī sākuši būvēt pirti, tā būs arī kā viesu māja, kad atbrauks ciemiņi. “Te viss – skolas, bērnudārzi, veikali – ar roku aizsniedzams, ir klusums un miers. Esam ieviesuši tradīciju Ziemassvētkos doties uz mežu pušķot eglīti zaķiem un lapsām,” Jānis raksturo dzīvi privātmāju rajonā.

Atgriežas arī draugs

Vaicāts, ko atbraucējs gaida no valsts, viņš teic, ka neadekvāti liels ir nodokļu slogs gan kā darba ņēmējam, gan devējam, tas nesniedzot drošības izjūtu. Ja, piemēram, firma bankrotētu, Jānis nevarētu saņemt pat bezdarbnieka pabalstu, jo ir uzņēmuma īpašnieks: “Tas nav godīgi, ņemot vērā, kādi nodokļi tiek maksāti valstij.” Tomēr Ozoli nesūdzas un iesaka tiem, kuri vēlas atgriezties no ārzemēm, nospraust mērķi un uz to tiekties. “Vīzija! Ir jāiztēlojas, kā plāno dzīvot, ko plāno darīt un ko vēlas sasniegt. Jāveido naudas uzkrājumi svešzemē – vismaz trim mēnešiem, jo ne vienmēr Latvijā darbs atradīsies uzreiz. Bet galvenais – nebaidīties riskēt un mēģināt braukt atpakaļ,” uzskata Jānis.

Tomēr viņš atzīst, ka tikai retos gadījumos tautieši nolemj atgriezties: “Ir cilvēku daļa, kas uzskata, ka viņu dzīve tur ir stabilāka nekā Latvijā, jo tur algas maksā katru nedēļu un nav dikti jāuztraucas. Mums Latvijā ar vidējo algu ir drusciņ jāpadomā, kā piepelnīties, lai pilnvērtīgi dzīvotu.”

Tomēr Ozoliem stāstu pūrā ir bijis veiksmīga pieredze. “Draugs Norvēģijā strādāja celtniecībā, un es viņu nolīgu par celtnieku mūsu mājas būvniecībai. Pierunāju, lai brauc atpakaļ. Tagad viņam pasūtījumi ir jau gadu uz priekšu. Brigāde Latvijā darbojas kopš 2016. gada. Ticu, ka cilvēkiem, kas kaut ko dara un kuriem ir mērķis, paveicas. Tiem, kuri čīkst un neko nedara, neveicas,” pārliecināts ir Jānis. “Pazīstama sieviete, kura Norvēģijā strādāja veikalā Kivi, kas ir tāds pats kā mums Rimi, atgriezās, paralēli studē maģistratūrā Latvijas Universitātē un nu ir nodaļas vadītāja Ekonomikas ministrijā. Veiksmes stāstu un labo piemēru ir daudz.”

Pirmais klients bija Mārtiņš Rītiņš

“Kad mēs atgriezāmies, nemeklējām atbalstu pašvaldībā. Paši visu sakārtojām,” klāsta Jānis. Viņš uzskata, ka ģimenei ir paveicies, un nožēlot neko negrasās. “Mēs ieguvām, ka atbraucām. Esam izveidojuši uzņēmumu, kurš plaukst un zeļ. Esmu ieguldījis milzīgu atdevi, lai uzņēmums attīstītos. Starp citu, mūsu pirmais klients bija Mārtiņš Rītiņš, kad vēl strādāja restorānā "Vincents". Sazvanīju viņu, esot vēl Londonā, un mums izveidojās labs kontakts. Viņš ir pirmais, kurš sāka lietot mūsu produkciju, sniedz ļoti labas atsauksmes un iesaka citiem restorāniem. Viņš joprojām ir autoritāte šajā biznesā.”

Sūdzēties nav jēgas

Ozoli ne tikai tirgo gaļu. Netālu ir Baldone un Riekstukalns, kur ģimene dodas slēpot, Jānis aizraujas ar makšķerēšanu, braukšanu ar motociklu un divriteni, pēdējā laikā aizrāvušies ar astronomiju – pēta zvaigznes ar jauniegādāto teleskopu.
Ceļojumos iepazinuši Norvēģiju, Zviedriju, Franciju, Beļģiju, Nīderlandi, Vāciju, Čehiju, Luksemburgu un citas valstis. Vismaz divreiz gadā Jānis dodas uz Londonu, kur apvieno darbu ar atpūtu. Ja gribas, dodas uz izstādēm ārzemēs. “Man ir kluss nepiepildīts sapnis, kuru vēlos īstenot. Aizbraukt ar sievu uz Ameriku, kuru gribu šķērsot ar motociklu. Tagad gan viss piebremzējies – mājas celtniecība, uzņēmuma attīstība, veikals, kuru vērām vaļā, un vēl mazā piedzima. Bet ticu, ka tas ir tikai laika jautājums,” atklāj Jānis.

Viss, ko vēlējušies, ir sasniegts, ir lieli plāni tuvākā un tālākā nākotnē. “Es esmu laimīgs un nekad neesmu bijis nelaimīgs. Arī angļu zemē biju laimīgs. Man ir tāda dzīves formula – sūdzēties nav jēgas. Viss ir super! Bērni, sieva, darbs, māja,” uzskaita Jānis, visiem aizbraucējiem novēlot: “Nebaidieties atgriezties atpakaļ dzimtenē un tiekties pēc saviem mērķiem!”