"Zinu, ka mani čekai nodeva draugs, bet sirdī neturu ļaunu" - Lidija Lasmane-Doroņina par to, kādu vēlētos redzēt Latviju

Ar lielu spēku, pašcieņu un gaišumu viņa izcieta grūtības, nezaudējot ticību, ka Latvija atgūs neatkarību: “Tagad, kad man ir 93, esmu laimīga, ka kopā ar bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem varu sagaidīt Latvijas valsts simtgadi. Mūžs pagājis, ticot brīvībai. Izciests tik daudz, taču visgrūtāk bija stāties pretī savam pretiniekam. Kad mani trīs reizes apcietināja par to, ka iestājos par savu dzimteni, manī nebija baiļu, jo es pastāvēju uz savu taisnību.”

Zināšanas un spēku Lidija nodod tālāk. Pērn uz ekrāniem nonāca Andreja Verhoutinska uzņemtā dokumentālā filma Lidija, kurā Lasmane-Doroņina stāsta par savu skarbo dzīvesgājumu. Trešā apcietinājuma laikā, 1983. gadā, viņas aizturēšana pievērsa starptautisku uzmanību cilvēktiesību ievērošanai Padomju Savienībā. Šoruden Lasmane-Doroņina bija viena no 320 kandidātēm, kas tika pieteikta Nobela Miera prēmijai.

Viņas pazemīgums, miers un gaišums iedvesmo daudzus. Lidija spēj stāvēt pāri netaisnībai, piedot saviem pāri darītājiem un klausīt sirdsbalsij, sveloši atgādinot par ideāliem ikkatrā no mums. Viņa savu stāstu izstāstījusi neskaitāmās intervijās laikrakstos, radio un televīzijā. Šoreiz, Latvijas 100. dzimšanas dienas mēnesī, vaicāju, kādu Latviju viņa vēlētos redzēt nākotnē.

Kas ir pirmais, ko gribas Latvijai novēlēt nākamajos simts?

Nākotnē vajag visiem izlīgt. Tāpat kā daudzi, esmu izdzīvojusi cietumus, izsūtījumus, pazemojumus, bet neturu sirdī ļaunu. Zinu, ka mani čekai nodeva draugs, bet esmu to smagumu atlaidusi. Piedošana, izgaismošana atbrīvo. Pienācis laiks izbeigt dalīšanos, nevajag turpināt dzīvot ar naidu.

Piedaloties Ginta Grūbes filmā Lustrum (2018), vēlreiz izstaigāju gaiteņus un karcerus, jo daudz ciešanu pieredzējusī Stūra māja kļuvusi par dokumentālās filmas tēlu. Filma ir par pagātnes izvērtēšanu atjaunotajā valstī, mēģinājums saprast, kāda bijusi sistēma, kas pēdējos 25 gadus traucējusi Latvijas valsts pieaugšanas procesu, un atbildēt uz jautājumu, vai deviņdesmitajos gados nenotikusī lustrācija var izrādīties bīstama valstiskai tālāk pastāvēšanai.

Esmu redzējusi, kā cilvēki nāk un piesakās, ka bijuši ziņotāji. Tas ir ļoti sāpīgs vēstures posms. Mums jādara viss, lai tiktu tam pāri. Te gribu uzsvērt, ka patiesi liela loma ir žurnālistiem, inteliģencei, valsts vadītājiem, kuri uzrunā tautu. Tiem, kuros ieklausās, jāsamierina dažādās puses, ko šķēluši vēstures notikumi. Brīvā valstī, brīvā Latvijā, katram jārūpējas, lai te būtu laba vieta, kur dzīvot. Pēc šā trauksmainā gadsimta būtu labi beidzot visiem izlīgt.

Ko jūs nākotnē vēlētos redzēt Latvijas kultūrā?

Kultūrā man nav ko vēlēties, jo – droši vien vēl simtgades Dziesmu un Deju svētku iespaidā – patiess prieks, ka spējam vienoties kopkorī un rūpēties par mūsu dziesmām, dejām, dzeju, tautastērpiem. Tas bija skaisti, kā visa tauta un talanti saplūda kopā Mežaparka estrādē! Kad nāk pretspēks, grūtības, vērts atcerēties visas tās labās cerības, ko izjūtam Dziesmu un Deju svētku laikā.

Tieši ar labo, ar dziesmu, ar savu gaišumu mēs kā tauta ejam uz priekšu. Lai nelāgais apakšā grab, tas arvien ir īslaicīgi. Es nelāgajam neticu, tas nevar pastāvēt. Latvieši ir gudra tauta. Man sirdij ir tuvs rakstnieka, pirmo latviešu dziedāšanas svētku organizētāja, Jura Neikena (1826–1868) teiktais:

Vai tavs mūžs kam lieti der.
To vis neteic ilgie gadi;
Viens tas brītiņš dārgi sver,
Ko ar labiem darbiem vadi.

Šo pantiņu zinu no bērnības, vecmamma iemācīja.

Latvijas kultūrā var smelties tik daudz gudrības un spēka. Lai tā būtu arī nākamos 100 gadus! Lai saglabājas dziedāšanas kāre un skaistuma izjūta!

Jums jau kopš bērnības patīk mode, šūšana, dizains. Pati šuvāt sev kleitas, citiem palīdzējāt. Ja mūžs nebūtu jāpavada kā disidentei, cīnoties, iespējams, būtu kļuvusi par modes mākslinieci. Arvien interesējaties un sekojat līdzi šīm jomām. Kā nākotnē redzat Latvijas modi un dizainu?

Latviešiem patīk skaistais, mēs mīlam skaistumu, bez tā sadzīvē iztikt nevaram. Līgo svētkos pat lopus pušķojam! Man ļoti patika, kā Imants Ziedonis visu vienmēr darīja ar stilu... Vai nav interesanti, ka latviešiem svētkos vienmēr ir balts galdauts? Vai vismaz noberzts tīrs, balts galds. Tas pats vērojams mājokļos arī tiem latviešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Tā vienmēr ir bijis. Mūsos tas vienkārši ir.

Kādas vērtības, jūsuprāt, latvietim būtu jāsaglabā nākamajos 100 gados?

Noteikti pašcieņa! Palikšana pašiem savā zemē, turpinot tradīcijas. Mainoties pasaulei un ieplūstot tehnoloģijām, arī mēs esam mainījušies, un tas nozīmē, ka ir stipri mazāk darba ar rokām – ceļot ēkas, sējot tīrumus, apstrādājot zemi. Taču zeme piesaista cilvēku, tas ir zināms spēks.

Ticu, ka, rūpējoties par savu dārzu, ražu, latvietis jūt dabisku piesaisti savai zemei, valstij. Es esmu aizejošais cilvēks, manī ir daudz no zemes. Esmu piedzimusi laukos, ar lauku darbiem, pelnījusi, strādājot ar zemi. Tagad, protams, ir citādāk, mazāk zemnieku.

Tas nav slikti, taču, ja šī saikne ir pazaudēta, ir vieglāk aizbraukt, atstāt dzimteni. Paliek tikai stiprā sasaiste ar dabu – ar mūsu mežiem, jūru, dabas ciklu. Esmu tik laimīga, ka mani bērni nav izbraukuši no Latvijas, par to man liels prieks. Studēt, praksē un apmaiņā uz ārzemēm, protams, vajag doties, taču žēl, ja aizceļo pavisam.

Ko novēlat nākamajos 100 gados?

Man gribētos, lai mēs savā zemē dzīvotu draudzīgi, lai nebūtu sešpadsmit partiju. Vai tiešām esam tik sveši, ka nespējam vienoties? Zem viena jumta varam saiet visi! Esam viensētnieki, tā nu ir. Pat bērnudārzā var redzēt, kā bērni, ceļot no klucīšiem katrs savu māju, tai apkārt uzceļ arī sētu. Tas mūsos ir dziļi iekodēts.

Taču jāprot sarunāties, sastrādāties, lai virzītos uz priekšu. Līgo svētkos un Dziesmu svētkos taču protam sētas nojaukt un sanākt kopā, justies brīvi savā zemē, būt saimnieki. Tik labi kā tagad Latvijā nekad nav gājis. Savos 93 gados es to tiešām varu droši apgalvot – tik labi mēs neesam dzīvojuši nekad.

Lidijas Lasmanes-Doroņinas dosjē

No 1946. līdz 1954. gadam padomju režīms sodīja Lidiju Lasmani-Doroņinu par nacionālo partizānu atbalstīšanu. No 1970. gada līdz 1972. gadam viņa tika sodīta par padomju varas kritizējošas un reliģiskas literatūras izplatīšanu un no 1983. gada līdz 1987. gadam sodīta par pretpadomju aģitāciju un propagandu. 1994. gadā Lasmanei-Doroņinai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, taču viņa no tā atteikusies, jo ordeņa kavalieru vidū esot čekisti.