Alvis Vēciņš, kurš daudz strādājis ar prostatas vēža skartajiem: "Aina ir ļoti līdzīga - viņos gruzd naids pret sievišķo"

Ar Alvi iepazinos pirms septiņiem gadiem, kad jaunajam vīrietim pēc sarežģītiem meklējumiem bija izdevies pierādīt, ka diabēta gadījumos insulīna terapijai iespējama arī alternatīva. Vismaz pašam tā šķita.

“Esmu pārliecinājies, ka manā gadījumā vairāk jāpaļaujas uz ikdienas ieradumu un domāšanas maiņu. Varbūt diabēts, tāpat kā daudzas slimības, cilvēku piemeklē tikai tāpēc, lai piespiestu viņu uz ierasto lietu kārtību palūkoties citādi?” viņš iedvesmoti sprieda un stāstīja, kā mācās mieru un mēra izjūtu, apgūst prasmi neuzsprāgt situācijās, kurās neko mainīt nav iespējams. Vakarā izslēdz telefonu, lai naktī var kārtīgi izgulēties. Atvēl pietiekami daudz laika atpūtai.

“Iespējams, ka tieši šī slimība ir piemērotākais veids, kā zemapziņai mani nolikt uz pareizā ceļa, turklāt atgādinot, ka gandrīz viss, kas darīts līdz šim, bijis skrējiens nepareizā virzienā.”

Kad Alvis mani nesen uzrunāja kāda literārā pasākuma drūzmā, gandrīz viņu nepazinu. Pēc izskata ne vairs tehnikas cilvēks, bet drīzāk bohēmas ļaudīm piederīgs – gariem matiem, iesirmiem bārdas rugājiem, degošu un mazliet ironisku skatienu.

Skaidri zināju, ka esmu viņus saticis

– Izskaties ļoti līdzsvarots, pašapzinīgs. Mēdz teikt, ka ar septiņiem gadiem pietiek, lai cilvēkā līdz pat šūnu līmenim viss mainītos. Vai tas attiecas arī uz tevi – uz māku ievirzīt savu skrējienu vispareizākajā virzienā?

– Iespējams, ka uz izskatu šādi iedarbojas tās ļoti tīrās vietas uz zemes, kuru nemaz tik daudz nav palicis. Esmu nedaudz padzīvojies pa Himalajiem. Tur viss strādā uz fiziskā un gara ķermeņa atjaunošanu – gaiss, vide, augi. Jo augstāk esam, paliekot viens pret vienu ar sevi, jo vieglāk sakārtoties. Sākam dzirdēt, kas notiek galvā, kas – iekšējā pasaulē un ķermenī. Apziņa mainās, domāšana, un tas ietekmē visu pārējo.

– Arī brīdis pirms septiņiem gadiem, kad tikāmies, manuprāt, bija tieši tāds – dzīve sagriežas kājām gaisā, un jāmaina kā domāšana, tā rīcība.

– Pa šo laiku tik daudz noticis, ka precīza hronoloģija vairs nav prātā. Laikam toreiz bija tā – kad pašam šķita, ka ar diabētu izdevies sarunāt, patiesība izrādījās skarbāka. Tāds saasinājums, ka sāka atteikt aizkuņģa dziedzeris, tad centrālā nervu sistēma.

Ķermenis vairs sevi nejūt, nepakļaujas smadzeņu vadībai. Ar gribasspēku vien tam pretoties nav iespējams. Izslēdzos. Pamodos, pievienots visādām sistēmām, arī automātiskām insulīna injekcijām. Koma, cilvēks kā miris. Šāds stāvoklis ilga divas nedēļas.

– Ar izdaudzināto maldīšanos pa gaismas tuneļiem?

– Koridoru nebija. Atļaujos domāt, ka tās ir tikai prāta konstrukcijas, kas neļauj pa taisno iziet pie kopējās apziņas lauka. Taču esmu pārliecināts, ka es tur biju. Augšā. Un tur mācījos. Vismaz tiku uzņemts sākumskolā pēc šeit pavadītā bērnudārza perioda. Tās ir pavisam citas zināšanas, ko tur guvu, atšķirīgas no ierastās izpratnes par Visuma uzbūvi un to, kas esam un kāda ir mūsu eksistences jēga.

Uzzināju, ka dzīvojam uz pirmās pakāpes planētas – tādas, kuru raksturo pietiekama resursu bagātība, lai fiziskā izdzīvošana tiktu nodrošināta. Visas pūles jāieliek tikai vēlmē ieraudzīt un atpazīt savu īsto eksistences mērķi. Tas ir pienākumu strādāt ar sevi. Ar savu apziņu. Tikai tad tiek pavērta iespēja saslēgties ar kopējo Visuma apziņu. Vispirms ar līmeni, kas attiecas uz pirmās pakāpes planētām, tad aizvien tālāk. Taču līdz piekļuvei kopējai apziņai ceļš ir ļoti garš, to līdz galam nogājis tikai retais. Ne velti lielākajai daļai mūsu planētas iemītnieku nepieciešamas vairāk nekā sešsimt reinkarnāciju, lai šo uzdevumu izpildītu.

– Atmostoties no komas, šī informācija bija noturīga vai drīz izkliedējās?

– Atverot acis, atcerējos gandrīz visu, un joprojām tas ir man prātā, taču tobrīd tā bija citā realitātē atstāta pasaule. Šajā – absolūta nevarība. Rokas un kājas kā nolēmētas, nav spēka pavērt muti. Dārzenis, kuram kustas tikai acis. Bet vienlaikus dīvains miers – pārliecība, ka tie, kas mūs uzrauga, pie reizes arī sargā, tāpēc šajā bezpalīdzībā nepametīs. Skaidri zināju, ka esmu viņus saticis, runājis. Pirms atgriešanās pateicis, ka gribu dzīvot.

– Kurš gan to negrib?

– Laikam jau šī apņēmība – es dzīvošu, turklāt pats savā ķermenī, un iešu ar savām kājām – izskanēja tik pārliecinoši, ka tie tur augšā manī ieklausījās. Neļāva palikt. Protams, uzreiz pēc pamošanās tomēr sākās rakāšanās sevī, kāpēc man jādzīvo. Tikai to sajūtu dēļ, kas caurstiegro fizisko pasauli?

Pats taču labi zināju, ka, pēc tām dzenoties, ar cilvēku notiek kā ar datoru – uzkaras. Viss kopā laikam tomēr bija tik pārliecinoši un nikni, ka jau pirmajās divās dienās turpat intensīvās terapijas nodaļā izdevās iekustināt rokas. Tad atdzīvojās kājas.

Ja ir spāres acs, visi ceļi pareizi

– Cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai pēc šīs pieredzes atgrieztos ierastajā ikdienas ritmā? 

– Pieļauju, ka iepriekšējā ritmā joprojām neesmu atgriezies. Ja apjausts, ka viss, ko varam īstenot savā fiziskajā realitātē, ir ļoti vērtīgs, taču caur katru mūsu veiksmīgo un pat neveiksmīgo pieredzi arī Visums mācās un paplašinās, cilvēks gribot negribot kļūst cits. Notiek tas, ko ticīgie mēdz dēvēt par Dieva esamības atskāršanu, taču man to gribētos saukt par cilvēkā ieprogrammēto vajadzību pieslēgties veselumam, lielajam kolektīvajam saprātam.

Es to mēdzu dēvēt par spāres aci. Šī kukainīša acī izvietots ap 30 000 sīku detaļu ar gaismas jutīgām šūnām ikkatrā, redzeslauks aptver 360 grādu. Spāres acs ļauj pasauli tvert daudzveidībā.

Ja to attiecina uz dažādām zināšanu sistēmām, tverot tās kā prizmas, caur kurām uzlūkot sev svarīgo, kļūst skaidrs, ka aplam uzskatīt par panaceju tikai skatījumu caur vienu no šīm prizmām. Vai vairākām. Pasaule jeb lielais kolektīvais saprāts, veselums, veselība – tas ir apjoms. Un visapziņa jeb virsapziņa, kā nu kurš to sauc, ikkatram no mums ļauj just ar to saistību. Saslēgties ar to, pieslēgties. Atceroties, ka pareizi ir visi ceļi, arī nepareizie.

– Tev pieslēgšanās pogu nospieda neierasti apstākļi – atrašanās komā. Bet ko darīt tiem, kas vada mierīgu ikdienu? Viņiem pieeja šiem lielā veseluma laukiem nav paredzēta?

– Neviena iestāde šādam pieslēgšanās procesam atļauju neizsniedz. Pat ne tādam, kuram vienā mūžā gadījies trīs reizes nomirt. Ar mani tā ir noticis. Pirmā reize bija drīz pēc piedzimšanas, kad es esot uzstājīgi mēģinājis nokļūt atpakaļ: neelpošu, neēdīšu! Nākamo klīnisko jau skaidri atceros – tā gadījās deviņdesmitajos, vēl ilgi pirms diabēta, kad sāka attīstīties meklējumi alternatīvo reliģiju virzienā. Vienā no reizēm, kad biju sastrīdējies ar Dievu, tiku izrauts no ķermeņa.

Atveru acis, bet lejā tikai mans augums. Pats prom. Man tolaik bija tikai mazliet pāri divdesmit gadiem, tomēr šis ceļojums deva izšķirošu impulsu sapratnei, ka aiz fiziskās realitātes tikpat neapstrīdama ir arī kāda cita īstenība. Un tad nesenā pieredze. Tomēr šaubos, vai šādi un līdzīgi pārdzīvojumi ir izšķirīgais nosacījums spējai vai nespējai pieslēgties kopējās apziņas laukam. Galvenais ir paša griba.   

– Vai tiešām ar šādu paralēlās realitātes akceptēšanu pietiek, lai galēji novārdzināts ķermenis tikai ar iekšējā lēmuma spēku no dziļās krīzes tik ātri atgūtos?

– Uzreiz jau tas nenotika, pēc komas vēl ilgi biju vārgs. Paldies dakteriem, ģimenes ārstei un visiem citiem, kuri palīdzēja noturēties, neliedzot izpausties arī manai patiesajai dabai. Jo visu laiku papildus medicīniskajiem uzstādījumiem cītīgi meklēju arī visus iespējamos materiālus par diabētu, par veselību vispār, par cilvēka dabu. Uzzināju, pārbaudīju. Man to neliedza.

Šādos meklējumos prātā aizvien ciešāk iesēdās doma par Tibetu. Lai arī sliktās pašsajūtas dēļ vairāk laika vadīju guļus, brieda pārliecība, ka sastapšanās ar turienes skarbo garīgumu palīdzēs ātrāk tikt uz kājām. Tādā brīdī draugiem radās iespēja izdevīgi nopirkt biļeti uz Deli. Savāksies, atlabsi, tad atmaksāsi, man teica, biļeti gandrīz uzdāvinot.

Tiku iekļauts tūristu grupā, tomēr sapratu, ka mūsu intereses ir pārlieku atšķirīgas. Kopā ar vēl vienu man līdzīgo no pārējiem atdalījāmies un izveidojām savu maršrutu ceļojumam no Deli līdz Mazajai Tibetai, apstāšanos plānojot klosteros. Pieticīgs ēdiens, askētiski sadzīves apstākļi, nakšņošana pat mīnus grādos. Dažreiz izturēt ļāva vienīgi pārliecība, kas jau apdziedāta kādā krievu romancē, – neaizžņaugt savu dziesmu.

Pārliecinājos – ja patiešām esi pieņēmis lēmumu būt par partneri kā sev, tā tuvākajiem, ja patiešām esi nolēmis pievienoties kopējam saprātam, ļaujot sev vairāk just un redzēt, parādās gan resursi, gan iespējas nodomu īstenot.

Aizbraucu turp tikpat kā bez līdzekļiem, bet visam pietika. Maršruts iepriekš nebija saplānots, bet vietas, kur nokļuvu, izrādījās īstās, cilvēki, ko sastapu, bija tieši vajadzīgie.

Svarīgākais – lai prāts mierīgs

– Latvijā vairākkārt viesojies dalailama, ieskats par Tibetas garīgumu rodams grāmatās. Vai guvi daudz papildinājumu šīm zināšanām?  

– Lielā aina veidojās no tiem sīkajiem atklājumiem, ko rada cilvēki, sajūtas. Tibetā sagruva ilūzijas par veģetārismu kā vienīgo garīguma meklētāju dzīvesveidu. Budisti – gan mūki, gan tie, kas ārpus klosteriem – ēd visu, ko skarbajos apstākļos var sameklēt, gaļu ieskaitot. Jo zina, ka jebkura atteikšanās var kļūt par pamatu neirozēm, bet tas laupa spēkus un aizbīda no daudz svarīgāku jautājumu risināšanas.

Gudru un atsaucīgu mūku vadībā apguvu daudz derīga savas veselības sakārtošanai un nostiprināšanai. Īpaši tas attiecināms uz augu dziednieciskajām īpašībām. Kalnos ir daudz zālīšu, kas sastopamas arī pie mums, taču ārstniecisko vielu īpatsvars tajās ir daudzkārt lielāks.

Īsts veselības brīnumaugs ir Himalaju kalme – tās saknes spēks pārsniedz mūsējo vairāk nekā 30 reižu. Jaunā gaismā ieraudzīju vingrojumu kompleksu Pieci tibetieši, par ko jau sen biju dzirdējis. Ļoti iedarbīgs līdzeklis, kā sevi savākt, un prasa tikai 15 minūtes. Pāris nedēļas katru rītu izpildi vingrojumus, un tad jau ir vieglāk darīt nekā nedarīt, jo jūti, kā ķermeni piepilda enerģija.

Klosteros tomēr galvenais nav cilvēka fiziskā ķermeņa iespēju apzināšanās un paplašināšana, bet prāta nomierināšana. Jo tikai tad, kad prāts mierīgs, cilvēks spēj just un redzēt pasauli tādu, kāda tā ir patiesībā. Citādi iznāk, kā teicis Karloss Kastaņeda, ka mēs pasauli nemaz neredzam, tikai tveram tās aprakstu. Bet patieso gaismu, kas mūsos, ieraudzīt tiešām nav vienkārši; paši esam to apkrāvuši ar sadzīves drazu.

– Labi, prāts šādās grūtībās mācās ieraudzīt gaismu. Bet kas tiek tik novārdzinātam ķermenim? 

– Kļuvu fiziski varošāks. Iemācījos ķermeni just un daudzmaz vadīt. Bet, galvenais, pildīju to ar pārliecību, ka šis ceļš – pacelt apzinātību, saprast, ko vajag man un ko jāiemācās dot citiem, – ved īstajā virzienā. Tur, kalnos, skaidri sapratu, ka pirms atnākšanas uz šejieni esmu Dievam – visu Visuma likumu kopumam – apsolījies ļoti nopietni strādāt ar sevi, lai nokļūtu kaut vienu pakāpienu augstāk, nekā atrodos patlaban. Manā gadījumā iemācīties savākt sevi nozīmēja gatavoties palīdzēt citiem.

– Kā šo apņemšanos īstenoji? Iztikas līdzekļus joprojām guvi autoservisā?

– Jau sākoties veselības krīzei, savu biznesu pārdevu. Kad nauda, kurai agrāk manā dzīvē bija gandrīz vai svarīgākā nozīme, vairs nav pakļauta prasībai vairoties un nest augļus, atbrīvojas daudz enerģijas. Man par primāro izvirzījās vajadzība mācīties.

Nav pat tik būtiski, ar ko sāku,  – vai ar Mihaila Labkovska lekcijām, kā izvairīties būt par upuri un veidot savu pašattieksmi, vai ar Ivo Puriņa piedāvāto skatījumu uz maiju kalendāru. Tajā laikā biju sācis apgūt arī psiholoģiju un psihoterapiju. Vispirms tikai sev par prieku, tad rēķinoties, ka ir vajadzīgi arī kompetenci apliecinoši sertifikāti. Un kur vēl brīnišķīgā iespēja uz karstām pēdām kādam palīdzēt!

Redzi, ka draugs sagumis un pelēks, jo nespēj naktīs kārtīgi izgulēties. Tu pāris reižu ar viņu pastrādā, un, skat, cilvēks smaidīgs un pateicīgs – beidzot kārtīgi izgulējies. Cits priecīgi stāsta, kā viņam izdevies atrisināt sarežģītu situāciju darbā. Psihoterapijas iespējas joprojām nav pienācīgi apzinātas un izmantotas.

Pašam paraudzīties slimībai acīs

– Gandrīz kā tajā mūsu sarunā pirms septiņiem gadiem, kad sacīji: “Nekas svarīgs saistībā ar slimošanu taču nav zaudēts. Joprojām drīkstu būt dulls. Vienīgi patlaban visam, ko daru, lietderību mēru ar jautājumu, vai tas man sagādā prieku.”

– Tik skaisti un priecīgi tomēr nemaz nebija. Līdzko diabēts savu tvērienu bija atlaidis, sākās dīvains ādas iekaisums. Ēdes, izsitumi… Domāju, ka neirodermatīts. Vasarā, kad saule, jūra un atpūta, kļūst jūtami labāk, ziemā simptomi saasinās un pāriet smagākā stadijā. Sākumā spriedu, ka tas saistīts ar imunitātes pazemināšanos, tomēr vienā brīdī nācās pieņemt arī to diagnozi, no kā cilvēki baidās visvairāk. Onkoloģija. Ādas vēzis… Marķieri rādīja slimības iesākumu – svārstīšanos starp pirmo un otro stadiju.

– Bezcerība, izmisums?

– Vairāk tomēr spītīga pārliecība, ka arī šī slimība ir ārstējama, tikai tas jādara. Apzinoties, ka tas nebūs un nevar būt ne vienas dienas, ne gada jautājums. No medicīnas piedāvātā tradicionālā risinājuma atteicos. Jutu, ka ķermenis vēl nav tik stiprs, lai izciestu starošanu, ķīmijterapiju, agresīvās zāļu devas.

Lēmums bija pašam paraudzīties slimībai acīs un mēģināt ar to noslēgt neuzbrukšanas līgumu. Joprojām esmu pateicīgs tiem daudzajiem labajiem cilvēkiem, kuri man noticēja, tāpēc bija balstoši. Ķīmiķi, dziednieki, šamaņi, ārsti. Bet tas viss tikai privātu konsultāciju līmenī. Ieteikumus, kas gan pārklājās, gan aicināja doties pretējos virzienos, filtrēju pats.

– Kā, uz ko balstoties?

– Uz to informāciju, ko biju meklējis, apkopojis un atzinis par sev piemērotu. Ieklausoties tajos viedajos un gudrajos, kas pasaules veselumā spēj ieraudzīt to daļu, ko neredzu es. Pašam mēģināt sajust, nosapņot, analizēt, pārbaudīt. Ar cieņu izturoties pret to, ko nosapņojuši, atklājuši un pārbaudījuši citi. Izrādījās, ka ir pietiekami daudz privātu laboratoriju, kurās strādā gudri meklētāji, veidojot ziedes un citus līdzekļus ar netradicionālu sastāvu.

Es to visu biju gatavs izmēģināt, organisms atbildi sniedza piecu minūšu laikā. Daudzu kopīgais darbs vainagojās panākumiem – galvenās sastāvdaļas, kas manas kaites uzvarošo gājienu spēj apstādināt, tika atrastas. Pašlaik vairākkārt atkārtotās pārbaudes liecina, ka esmu vesels.

– Kur ir robeža starp veiksmīgu atradumu un nestabilas psihes īpatnībās sakņotu šarlatānismu?

– Diemžēl vai par laimi, taču tādu kā es, kas ir ar mieru izmēģināt visu iespējamo, jo viņiem nav ko zaudēt, ir daudz. Kuriem ir kaut kas, ko zaudēt, tie paļaujas tikai uz medicīnu, taču arī viņi ļoti bieži zaudē. Tas, ka sabiedrības vairākumam gribas uzticēties medicīnai, ir ļoti labi. Par to, ka joprojām esmu dzīvs, arī man vairākos gadījumos jāsaka paldies tieši tradicionālajai medicīnai.

Tomēr uzskatu, ka tā var būt palīgs tikai īsam krīzes periodam, nevis mūža lietojumam paredzēts spieķis. Medicīnai tikai jāpalīdz nostāties uz kājām, bet tālāk jāiet pašam. Bez alternatīvu ceļu meklējumiem tas nav iespējams. Gan es, gan tie, kas saistīti ar mani, izārstēšanās mirklim tuvojāmies tieši pa alternatīvajiem ceļiem.

Vispirms jau apzinoties, ka vēzis ir summa no visa, kas galvā. No visām trauksmēm, stresiem, iekšējās nesakārtotības un norītajiem pāridarījumiem. No sarūgtinājumiem un nepiedošanas. No nespējas pieņemt, ka pilnīga sakārtotība nemaz nav iespējama. Pat dalailama saka – redziet, man ir brilles, bet vai tāpēc jāuztraucas? Tas, ka slimība atkāpusies, manī vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka izārstēt vai vismaz apārstēt var jebko, tikai vajadzīgs lēmums, ka cilvēks vēlas dzīvot. Un zina, kāpēc. Ja man ir šāda pieredze, kāpēc tajā nedalīties ar vēl kādu?

Neesmu dziednieks, tādi ir tikai bērni

– Šī dalīšanās ir pārrunu un pieredzes apmaiņas kārtībā, vai arī tu darbojies kā dziednieks?

– Nevienu neārstēju un nedziedinu, tikai raugu cilvēkiem palīdzēt, norādot uz konkrētām iespējām, kas ieraugāmas viņu situācijās. Prognozēju no tām izrietošu notikumu attīstības scenārijus, pastāstu, kādi varētu būt pirmie soļi katrā no šīm izvēlēm. Iedrošinu noticēt, ka meklējumu un nepadošanās ceļš katru aizved tieši tajā virzienā, kuru cilvēks izvēlējies, ja vien viņš kaut nedaudz to gribēs. Un atļaus sev iet.

Tātad neesmu dziednieks, tikai palīdzu atrast ceļu, kā izdziedināties pašam. Dabiski dziednieki ir vienīgi bērni, jo, atrodoties mātes enerģijas laukā, beznosacījumu mīlestībā paņem vecāku kaites uz sevi.

Tam, ko daru es, piemērotākais apzīmējums būtu – palīgs iekšējās gudrības atklāšanai sevī. Ikvienam tā jau tur ir, vajadzīga tikai pamodināšana. Es šajā procesā varu būt tāds kā tāds psihoterapeitiskais stūmējs, pabīdītājs.

– Ar kādiem instrumentiem, metodēm šāda pabīdīšana notiek?

– Pamatā ir pareizi kombinēti dabas vielu produkti, iegādāti no īpaši izraudzītām zemeslodes vietām. Līdztekus izpratne, ka vienlaikus jākārto gan uz fizisko, gan nefizisko jomu attiecināmas lietas: nostiprināt organismu un nervu sistēmu, likt lietā meditāciju vai kādu no psihoterapijas virzieniem. Tas ir dziļi individuāli.

– Kādus cilvēkus šāda pieeja vispārliecinošāk uzrunā?

– Es vairāk orientējos uz vīriešu auditoriju pēc 42 gadiem, jo tā ir visnomocītākā mūsu sabiedrības grupa – pārsvarā cilvēki, kuri nav sevi realizējuši. Vismazāk vēro sevi no malas, vismazāk uzmana fizisko stāvokli, vismazāk piedalās kultūras un dažādos pašizglītošanas pasākumos, tāpēc no savām pretenzijām un sarūgtinājuma izveido pamatu slimībām.

– No kā izriet tāds secinājums?

– No elementārām zināšanām par personības attīstības stadijām. Te paldies psiholoģijas un psihoterapijas studijām. Līdz 18 gadiem cilvēks iziet adaptācijas periodu, kam seko socializācija – līdz 30 gadiem viens posms, kad jaunietis iziet no vecāku mājām, bet no 30 līdz 42 gadiem ir otrs, kad mainās uzskati, darbošanās jomas.

Šim posmam beidzoties, daudzi jūtas samulsuši. Gribas visu darīt pa vecam, bet tas vairs nav iespējams, jo nākamajai divpadsmitgadei – individualizācijas vai eksistencializācijas periodam – ir citi uzdevumi, kuru veikšanai nepieciešams atšķirīgs piegājiens.

Līdz 42 gadiem cilvēks iekļaujas attīstības scenārijos, kur vairāk jādzīvo ar smadzenēm, nevis sirdi, bet nu rodas vajadzība no šīs smadzeņu pārvaldības zonas iziet, lai iekļautos nākamajā stadijā, ko nosaka dažāas mīlestības formas.

Dvēsele jautā, kas tu esi, ko esi sasniedzis un sapratis, ko gribi turpmāk – gan fiziskajā, gan nefiziskajā realitātē. Taču cilvēkam bieži trūkst drosmes ieraudzīt un nosaukt vārdā patiesību, jo viņš nav pats, bet pilda vai nu sociuma, vai vecāku, vai citas programmas.

Tikai tad, ja ir sajūtu un sirds motivācija, kosmoss un visi ārējie nemateriālie spēki pabīdās un izkārtojas, lai pāreja noris viegli un nesāpīgi. Turpretī, ja cilvēks spītīgi turas pie vecajām programmām – neko ar sevi nedarīšu, nekāda attīstība man nav vajadzīga, taču gribu dzīvot tikpat labi un vēl labāk –, sākas izdegšana, slimības. Bēgšana no īstenības. Dažreiz tieši nelaime ir tā, kas pamodina, lai sāktos arī iekšējā kustība.

Tā arī ir mana pašreizējā darba galvenā jēga – pat dziļā krīzē nonākušajam atgādināt, ka īstenībā tikai tagad beigusies viņa bērnība un sākusies patiesā jaunība, kas sniedz visplašākās iespējas būt laimīgam. Jo pat novecošanās procesam un slimībām pakļautā ķermenī cilvēks, kurš nepārstāj attīstīties, ir gandrīz mūžīgs.

– Arī tad, ja viņam ir epilepsija, vēzis, diabēts vai vēl kaut kas tikpat biedējošs?

– Iespēja palīdzēt tieši šādiem cilvēkiem sniedz vislielāko gandarījumu. Precīzāk – iespēja rosināt viņus palīdzēt pašiem sev. Esmu daudz strādājis ar prostatas vēža slimniekiem. Aina paveras ļoti līdzīga – slēptāk vai atklātāk viņos gruzd naids pret sievieti, pret sievišķo. Māte, sieva, meita, priekšniece... Sievietes enerģija ir ļoti spēcīga. Sieviete ienāk šajā pasaulē, lai uzziedētu augšupceļošā spēkā, bet, ja apstākļi, gēni un citi faktori šo enerģiju ievirza citu nolūku īstenošanai, tā var kļūst ļoti postoša, salauzt vīra, dēla gribu.

Jo vīrietis pasaulē ienāk vājš, bet var kļūt stiprs tikai caur sievietes mīlestību. Lai kaut ko labotu, situācija vispirms ir jāapzinās, jāizprot. Un jābeidz sev melot. Jāmācās vadīties nevis pēc prāta diktāta, bet no patiesajām sajūtām. Taču izveseļošanās ir iespējama, un to pierādīja arī nesens veiksmes stāsts.

– Kā īsti darīja, kā rīkojās tas laimīgais, kuram izdevās tikt galā ar šo kaiti?

– Saprata, ka jāpārkārto vērtību skala, un mainīja attieksmi pret sievieti. Ja cilvēks ir gatavs kaut nedaudz piebremzēt sava agresīvā ego izpausmi sevī, lai saprastu, kas pašam galvā notiek, dažkārt pietiek pat ar pāris psihoterapijas seansiem, lai pagrieztos izveseļošanās virzienā. Protams, vajadzīga arī daudzu ieradumu maiņa, organismu atjaunojošu dabas vielu lietošana, vienlaikus meditācija, darbs ar apziņu.

Taču tas, ka analīzes rāda uzvaru pār slimību, stāstam vēl nepieliek ne punktu, ne izsaukuma zīmi. Ļoti svarīgi tikt skaidrībā, ko īsti gribam tālāk. Vai atkal atgriezties pie neirožu vairošanas, vai arī atteikties no šāda veida attiecībām?

Bieži tas ir visgrūtākais, jo izvirza vajadzību pēc kopīgas sarunas ar šo otro cilvēku. Vīriešiem tas ir ļoti grūti – izteikt savas jūtas, būt atklātam. Novērtēt gan savu, gan otra gatavību strādāt, lai dzīvi pārveidotu. Ja mācīties grib tikai viens, bet otrs neparko, tik un tā vienā brīdī viss nobruks. Tad labāk iet katram savu ceļu. Bez gudra trešā – neitrāla vidutāja – šādās situācijās tikt pie paliekošas veselības pat nav iespējams.  

– Ar kādām īpaši smagām veselības problēmām vēl pēdējā laikā esi veiksmīgi ticis galā?

 – Iepriecina rezultāti darbā ar kādu epilepsijas slimnieku. Vispirms cilvēkam pašam bija jāsaprot, ka šīs kaites pamatā ir bailes un iekšēja trauksme. Bet veicinošais faktors – savas gribas uzspiešana citiem. Bumeranga efekts – cirtnis atlec un atgriežas triecienā pret pašu.

Mehānisms tāds pats kā krūts vēža gadījumos. Ja katra sieviete, kura sastapusies ar šādu diagnozi, būtu paanalizējusi, kuros brīžos un situācijās viņa agresīvi uzspiedusi vīrietim (otram, citam) savu gribu, novedot viņu uz iznīcināšanas robežas, smago iznākumu varbūt būtu mazāk. Tāpat dzemdes kakla vēzis – tur tikpat svarīgi, kā piekrist operācijai, ir tikt galā ar naidu, aizvainojumu un dusmām pret dzīves vīrišķo aspektu, dzimtu ieskaitot.

Ļoti sarežģīts ir aizkuņģa dziedzera vēzis, jo tad vienlaikus jāārstē nervi, liesa un aknas, kas ir pārī ar žulti. Slimības pamatā ir neprasme pieņemt mīlestību. Vīrietim tas ir ļoti svarīgi izjust mīlestību ne vien kā ļaušanos sievietes varai, bet daudz plašāk – kā prieku baudīt fiziskās pasaules saldumu, nevis ar sakostiem zobiem no tā atteikties. Ne velti budismā saka – nelabais ir nesaprasts labais. Tikpat sarežģīti šajā slimībā ir izraut ikdienu no pastāvīga sevis žēlošanas un saskābuma režīma.

Ķermeņa saprāts gudrāks par smadzenēm

– Tev piemīt arī kaut kas no tā, ko mēdz dēvēt par pārdabiskām spējām?

– Daudz informācijas saņemu sapņos, piemēram, vajadzīgo augu nosaukumus un to, kādā formā un daudzumā preparāts vislabāk iedarbojas. Tas sevišķi palīdzēja, kad pašam bija jātiek galā ar vēzi. Bet vai tas ir kaut kas pārdabisks? Pēc komas sāku redzēt auras.

Atnāk puisis, fiziski viss it kā kārtībā, bet domas un iekšējās programmas, kurās pats sevi ierāvis, burtiski dzirksteļo. Aura vienās driskās. Man to konstatēt ir svarīgi. Darbam. Bet ikdienā šo spēju izslēdzu, lai neveido traucējošu fonu.

Tas ir ļoti interesanti – pārliecināties, ka ķermeni vada vēl kāds atsevišķs saprāts, kas bieži vien zina labāk par smadzenēm, kas cilvēkam tobrīd vajadzīgs, un atbilstoši reaģē. Teorētiski šo fenomenu sīki izskaidrojuši Behtereva institūta zinātnieki, bet praksē par to esmu pārliecinājies gan saistībā ar savu auru redzi (tā parādījās tikai tad, kad sāku strādāt ar citiem un man tā kļuva nepieciešama darbam), gan konsultējot tā saucamā ofisu planktona pārstāvjus.

Tā dēvē cilvēkus, kuri garas darba stundas pavada pie datora, tad metas uz sporta zāli mazkustību kompensēt ar slodzēm un pārslodzēm. Sūrojas – veselu stundu cilāju svarus un trenēju presi, bet muskuļu kā nav, tā nav. Ko lai iesāku? Saku – nav un nebūs, jo ķermenis zina, ka pašreizējā dzīvesveidā tie tev nav vajadzīgi.

– Pasauli aizvien vairāk satrauc liekā svara problēma. Kāpēc šādos gadījumos ķermeņa gudrība klusē?

– Atkāpjas sabojātās vielmaiņas priekšā, kas visbiežāk saistīta ar sociuma programmu radītām neirozēm, kad iekšējā līdzsvara meklēšanas vietā ir dzīvošana pastāvīgās bailēs un stresā. Tas, kā domājam, ko ēdam, ar ko un par ko komunicējam, sasummējas. Bet lielākā traģēdija ir diētas un auguma standarti.

Jo vairāk cilvēkā trauksmes, mēģinot ielīst citu uzliktos rāmjos, jo lielāka iespēja, ka viņš to kompensēs ar uzēšanos, kas ir viens no ātriedarbīgākajiem nomierināšanās veidiem. Ja vēl to dara vēlu vakarā vai naktī, un ja tas ir cilvēks, kurš nezina savu vielmaiņas tipu, lieki kilogrami ir garantēti. Ar šo problēmu var strādāt tikpat sekmīgi kā ar jebkuru slimību.

– Pats par sevi tagad vari teikt – vesels?

– Attiecībā uz vēzi – jā, bet to, ka man būtu izdevies visu līdz galam atrisināt arī saistībā ar diabētu, tomēr neapgalvošu. Turpinu strādāt. Pateicoties savai ģimenes ārstei Andai Zeltiņai, reizēm pat sadarbojoties, esam atraduši ļoti daudz vērtīgu risinājumu. Drogas, homeopātija, darbs ar personisko enerģētisko lauku. Un noteikti iekšējā ticība, ka izārstēties ir iespējams.

Palīdzot citiem, man vieglāk izprast arī savas veselības sarežģītāko daļu. Ko vēl nezinu, to mācos – no grāmatām, no ārstiem, no gudriem psihoterapeitiem, no Tibetas mūkiem un Andu šamaņiem, no mūsu pašu viedajām zāļu sievām. Ir jāredz tālums, lai labāk ieraudzītu to, kas tuvumā. Sevi. Kā bija Sprīdītim? Tikai tad atklāja patiesību, kad, iepazinis pasauli un cilvēkus, atgriezās mājās.