Spoguļa maģiskie noslēpumi: tie mulsina pat pieredzējušus zinātniekus

Palaikam presē parādās ziņas, ka zinātnieki beidzot norāvuši spogulim mistisko priekškaru, taču, kā vēlāk izrādās, daudz kas palicis neatklāts. Zinātnieki norāda, ka mēs uz katra priekšmeta atstājam informatīvi enerģētisku nospiedumu. Ar tādiem nospiedumiem ir caurausts gandrīz viss – pati atmosfēra, priekšmeti, ūdens, gaiss. Tie ir ne tikai dzīvu, bet arī mirušu cilvēku nospiedumi. Īpaši spēcīgus nospiedumus uzkrāj spogulis, kas turklāt tos izstaro. Šajā ziņā spogulis ir kaut kas īpašs.

Matrica, kas ieraksta informāciju

Veicot virkni eksperimentu, Lielbritānijas zinātnieki vairākkārt pārliecinājās, ka spogulim piemīt atmiņa, turklāt saglabāto informāciju tas izstaro apkārtējā vidē. Protams, daudzi var iebilst un teikt, ka zinātnieku atklājums par spoguļa pārsteidzošajām īpašībām nav nekāda sensācija – to jau sen zinājuši un izmantojuši dažādu okulto mācību pārstāvji. Tam var piekrist, tomēr... Atklājums ir nozīmīgs jau ar to vien, ka tas veikts nevis ar kaut kādām maģiskām, bet zinātniskām metodēm.

Kā izrādās, spoguļa atmiņa atklāta pavisam nejauši, kad zinātnieki pētījuši bioloģiski aktīvos radioviļņus, kurus ģenerē DNS molekulas. DNS paraugs ticis ievietots starp lāzeru un spoguli. Tiešais un atspoguļotais stars uzlādējies ar ģenētisko informāciju, un DNS radioviļņu spektrs izstarojies ēterā. Notikušais ļoti pārsteidzis zinātniekus, un viņi pat izvirzījuši hipotēzi, ka dzīvība uz Zemes radusies ar DNS spektra distancētu radioapstarošanu. Atliek vien minēt, kas to ir paveicis – Dievs vai citplanētieši.

Bet atgriezīsimies pie spoguļiem. Pieminēšanas vērti ir arī tālākie notikumi savdabīgajā eksperimentā. DNS spektrs turpināja izstaroties arī tad, kad pašu DNS preparātu novāca. Tas nozīmē, ka spogulis šo ģenētisko informāciju bija iegaumējis un pēc tam arī izstarojis. Turpmāko eksperimentu gaita ļāva secināt, ka ģenētisko informāciju spogulis uzglabā diezgan ilgi – ne mazāk par trim mēnešiem.

Zinātnieki centās atklāt arī informācijas ierakstīšanas mehānismu, lai pēc eksperimentiem būtu iespēja izmantotos spoguļus notīrīt un lai perspektīvā spoguļus varētu izmantot kā ģenētiskās informācijas glabātājus – matricas, kas ieraksta informāciju.

Zinātnieki izvirzīja pieņēmumu, ka spoguļa atmiņas fenomens izskaidrojams ar tam piemītošo fotonu lokalizācijas efektu, bet atmiņas izstarošana – ar impulsīvu informācijas izmešanu ārpusē, kad šī informācija sasniedz noteiktu blīvumu. Jau vēlāk zinātnieki izdarīja visai loģisku pieņēmumu, ka spogulis spēj uzglabāt ne tikai ģenētisko informāciju, bet, visticamāk, tur ierakstās un saglabājas arī cilvēku emocijas, vārdi, domas. Jo spēcīgākas emocijas, jo spēcīgāk tās ierakstās spoguļa atmiņā.

Astrālās gaismas fokuss

Spogulis pārsteidz ar savām neskaitāmajām iespējām – tas spēj bezgalīgi pavairot attēlu, sagrozīt patiesos izmērus un parādīt acij nesaredzamo. Turklāt tas slēpj vēl kādu neatminētu mīklu, proti, kur īsti atrodas spoguļattēls. Daudzi teiks, ka uz spoguļa virsmas, taču elementārs piemērs pierāda, ka tā nav. Ja fotoaparātam uzstāda precīzu attālumu līdz spogulim, nofotografējot attēls sanāk neskaidrs. Skaidrs tas izdodas vienīgi tad, ja fokusu noregulē uz dubultu attālumu. Tātad, loģiski secinot, attēls neatrodas uz spoguļa virsmas, bet daudz dziļāk.

Pagājušajā gadsimtā daudzus pārsteidza krievu zinātnieks Nikolajs Kozirevs, kas izstrādāja īpašas konstrukcijas spoguļus – speciāli ieliektu alumīnija spoguļu sistēmu, kas ļāva pētīt laika procesus. Zinātnieks apgalvoja, ka spoguļi spēj izkropļot laika lauku. Visvienkāršākā laika mašīna ir divi spoguļi, kas novietoti viens otram pretī. Tieši tur, telpā starp tiem, veidojas laika koridors, kurā zūd laiks. Tieši tur pazūd robeža starp pagātni un nākotni. Viņš apgalvoja, ka ar izliektu spoguļu palīdzību var izveidot telpu, kur vienlaikus eksistēs gan pagātne, gan nākotne.

Turpinot Kozireva darbu, deviņdesmito gadu beigās Diksona salā tika realizēts pasaulē pirmais liela mēroga eksperiments ar distancēto domu pārraidi, kur visam pamatā bija noteiktā sistēmā izvietoti spoguļi. Šie eksperimenti radīja lielu interesi zinātnieku aprindās, un to rezultāti vēl joprojām nav izskaidroti. Tika izveidotas cilindriskas spirālveida konstrukcijas no īpaša alumīnija sakausējuma, turklāt to iekšienē bija ievietota lāzera iekārta. Ārēji tās bija līdzīgas tomogrāfam. Eksperimenta rīkotāji norādīja, ka šādas spoguļu konstrukcijas spēj sablīvēt laiktelpas plūsmas, kā arī fokusēt dažādu veidu starojumus, tostarp arī tos, kas plūst no bioloģiskiem objektiem. Tika veikti vairāki ļoti vērienīgi eksperimenti un iegūti pārsteidzoši rezultāti, proti, spogulis ievērojami spēja pastiprināt cilvēka domu pārraidi un uztveri no attāluma.

Savulaik Kozirevs bija izstrādājis savu īpašo laika teoriju, kas noteica, ka laiks nav abstrakts jēdziens – tam piemīt konkrēts virziens un enerģija. Turklāt laikam var būt arī atpakaļvirziens. Atrodoties Kozireva spoguļu iekšienē, cilvēki fiksēja iziešanu ārpus sava fiziskā ķermeņa. Pavadot šajā kamerā vairākas stundas, cilvēki izjuta sevi kā senu vēsturisku notikumu līdzdalībniekus, kā arī redzēja nākotnes vīzijas. Tika piefiksēta telekinēze, telepātija un domas translācija lielā attālumā.

Zinātnieki skaidroja, ka ieliektie spoguļi, gluži tāpat kā parastie, atstaro gan redzamās, gan neredzamās enerģijas, kā arī cilvēka smalkos starojumus, turklāt to visu ievērojami pastiprina. Jāpiebilst, ka ieliektos spoguļus lietoja jau senatnē maģijas rituālos. Šādos nolūkos tie bija daudz efektīvāki par parastajiem.  Burvji un šamaņi uzskatīja, ka attiecīgais ieliekums spēj vienotā fokusā sakopot astrālo gaismu un izveidot ētera vides vibrāciju mezglu. Ja šajā fokusā uz kādu brīdi nokļuva cilvēks, viņš uz laiku ieguva gaišredzības spējas.

Ar spoguli pret fantoma sāpēm

Spoguļa efekts lieti noder arī medicīnas zinātnē. To lieliski pierāda indiešu izcelsmes neirologs, neiroplasticitātes speciālists Vilajanūrs Subramaniāns Rāmačandrāns, kuru dēvē par neiroloģijas iluzionistu. Savos eksperimentos viņš pārliecinoši demonstrē, ka ar spoguļa palīdzību iespējams pārprogrammēt cilvēka smadzeņu darbību. Savus ārstnieciskos eksperimentus viņš veic, izmantojot kvadrātveida kasti, kuras iekšpusē ievietots spogulis.

Pateicoties šai kastei un zināšanām neiroplasticitātē, ārsts atrisināja gadsimtiem senu mīklu par hroniskām fantoma sāpēm pēc locekļu amputācijas. Kā zināms, fantoma sāpes parasti nomoka karavīrus pēc locekļu amputācijas un cilvēkus, kuri zaudējuši ekstremitātes nelaimes gadījumā.

Šīs šķietami pārdabiskās sāpes jau tūkstošiem gadu mulsina ārstus, jo tām nav zināma izcelsmes avota organismā. Dažiem cilvēkiem pat pēc parastas ķirurģiskas operācijas saglabājas tikpat noslēpumainas pēcoperāciju sāpes, kas nepāriet visu mūžu.

Iegūstot arvien vairāk informācijas par cilvēkiem ar amputētiem locekļiem, Rāmačandrāns noskaidroja, ka aptuveni pusi no viņiem piemeklē nepatīkamas sajūtas – viņiem šķiet, ka fantoma locekļi ir sasaldēti, paralizēti vai ieslēgti ģipsī. Citiem liekas, ka viņi nemitīgi nēsā sev līdzi smagu kravu.

Kad Rāmačandrāns pievērsās šai problēmai, viņam ienāca prātā lieliska doma – nosūtīt uz pacienta smadzenēm viltus signālus, kas liktu cilvēkam noticēt, ka neesošā ekstremitāte kustas. Šīs idejas iedvesmots, viņš izgudroja spoguļkasti smadzeņu apmānīšanai. Izmēru ziņā spoguļkaste līdzinās lielai tortes kastei bez vāka, un tā ir sadalīta divos nodalījumos – kreisajā un labajā.

Kastes priekšējā sienā atrodas divas atveres. Ja pacientam apmutēta kreisā roka, viņš caur atveri ievieto veselo labo labās puses nodalījumā. Pēc tam viņam jāiztēlojas, ka apmutētā kreisā roka caur atveri ievietota kreisajā nodalījumā. Starp nodalījumiem atrodas vertikāls spogulis, pavērsts pret veselo roku. Tā kā kastei nav vāka, pacients var paliekties nedaudz pa labi un ieraudzīt savas veselās labās rokas spoguļattēlu, kas izskatās kā viņa kreisā roka pirms amputācijas. Kustinot labo roku uz priekšu un atpakaļ, rodas iespaids, ka kustas arī neesošā kreisā roka. Šādi Rāmačandrāns pacienta smadzenēs rada iespaidu par fantoma rokas kustību. Redzot veselās rokas spoguļattēlu, pacienta smadzenes notic, ka apmutētā roka ir atdzimusi.

Trenējoties ar spoguļkasti, daudzi atbrīvojas no fantoma sāpēm. Rāmačandrāns norāda: “Sāpes ir tikai ilūzija, bet mūsu prāts ir virtuālās realitātes mašīna, kas iepazīst pasauli netieši un apstrādā informāciju par to no attāluma, veidojot galvā apkārtējās pasaules modeli.”

Izrādās, ar šo brīnumu kasti iespējams atrisināt arī problēmas, kas saistītas ar locekļu paralīzi pēc insulta. Ar viltīgu māņu triku ārsts liek pacienta smadzenēm noticēt, ka viņš kustina nevarīgo ekstremitāti, tādējādi stimulējot tās kustību programmas.

Slavējot Rāmačandrāna metodi, kolēģi atzīst, ka viņš dzēsis robežu starp neiroloģiju un psihiatriju, realitāti un ilūziju. Viņam izdevies pārliecinoši pierādīt, ka dižus zinātniskus atklājumus iespējams veikt ar elegantu vienkāršību.

Nopulēti zelta un sudraba diski

Ne viens vien ir atzinis, ka spoguļa vara ir hipnotiska. Mitoloģija vēsta, ka Gorgona Medūza, ieraugot savu atveidu līdz spožumam nopulētajā Perseja vairogā, acumirklī pārvērtusies akmenī. Savukārt cits grieķu mīts stāsta par Narcisu, kurš stundām ilgi gulējis ezera krastā un tīksminājies par savu atspulgu ūdenī.

Tas, ko atklājuši zinātnieki par spoguļa īpašībām, ir tikai neliela daļa, ko spoguļiem piedēvē dažādas leģendas, ticējumi un okultās mācības. Kā novērots, slimību, lielu pārmaiņu un stiprā trauksmes stāvoklī cilvēka organisms aktivizē savu darbību, līdz ar to strauji pieaug cilvēka biofiziskais, ģenētiskais un emocionālais starojums, kas ierakstās un saglabājas blakus esošajos spoguļos.

Protams, ideālais variants būtu, ja mājās novietots spogulis no paaudzes paaudzē akumulētu ģimenes pozitīvās izpausmes. Tādā gadījumā spoguli varētu uzskatīt par vecu ģimenes locekli, kas gluži kā labvēlīgs patriarhs palīdz mājas saimniekiem un viņu pēcnācējiem. Diemžēl mēs nereti ielādējām spogulī arī negatīvu informāciju.

No arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem spoguļiem var secināt, ka pirmie spoguļi parādījušies aptuveni piecus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Tie bija darināti no bronzas un vara. Senatnē spoguļi bija ne tik daudz sadzīves, cik sakrāli un reliģisku rituālu priekšmeti. Tolaik pat uzskatīja, ka sadzīvē lietot spoguļus ir bīstami. Turklāt spoguļus mēdza likt blakus mirušajiem, kurus pavadīja pēdējā gaitā.

Vissenāko atrasto spoguļveidīgo priekšmetu vecums ir vismaz 5000–7000 gadu, taču tas var būt arī lielāks. Spoguļus izgatavoja un lietoja Šumerā, Indijā un Senajā Ēģiptē, tie galvenokārt bija zelta vai sudraba diski, kas no vienas puses bija nopulēti, bet no otras izrotāti ar dažādiem rakstiem. Visvecākie spoguļi atrasti mūsdienu Turcijas teritorijā – tie ir apmēram 7500 gadu veci pulēti obsidiāna gabaliņi.

Savukārt par stikla spoguļa sākuma brīdi min 1279. gadu, kad franciskānis Džons Peskams aprakstīja paņēmienu, kā iespējams stiklu pārklāt ar plānu svina kārtiņu. Pirmie stikla spoguļu izgatavotāji bija viduslaiku Venēcijas meistari, kuri bija izstrādājuši īpašu tehnoloģiju – plānu alvas folijas kārtu uzklāja uz papīra, ko no otras puses noklāja ar dzīvsudrabu, pēc tam atkal uzklāja papīru, tad virsū lika stiklu, vienlaikus izvelkot papīru. Tāda veida spoguļi bija nedaudz miglaini, līdz 1835. gadā vācu profesors Justuss fon Lībihs atklāja, ka, izmantojot sudrabu, var iegūt krietni skaidrākus un spožākus spoguļus.

Spogulis kā lamatas

Jau tūkstošiem gadu magi, zīlnieki un pareģi, raugoties spogulī, apgalvo, ka redz tur kaut ko īpašu, ko nav lemts ieraudzīt parastajiem mirstīgajiem. Piemēram, zīlēšanā izmanto metodi, kad divi spoguļi tiek novietoti viens pret otru, lai tie organizētu abu virzienu atstarojošo attēlu koridoru. Šamaņi apgalvo, ka spogulis sniedz iespēju ielūkoties taipuses pasaulē, turklāt, pusnaktī veicot īpašus rituālus, iespējams ielūkoties nākotnē. Dzirdēti nostāsti, ka jaunas meitenes šādos spoguļu koridoros ieraudzījušas savus nākamo vīrus.

Ticējumi vēsta – ja spogulis uztver ļaunu cilvēku enerģiju vai kādu šaušalīgu notikumu, tas nelabvēlīgi ietekmē savu jauno īpašnieku. Tādus spoguļus esot viegli atpazīt – tie esot ledaini, un to priekšā dziest baznīcas sveces.

Tāpēc neesot ieteicams novietot mājās, it īpaši guļamistabā, vecus spoguļus ar bagātu vēsturi. Nav taču zināms, kādus notikumus tas piedzīvojis un kādas enerģijas uztvēris. Te gan jāpiebilst, ka eksistē vairākas metodes vecu spoguļu attīrīšanai. Piemēram, to nomazgā ar avota vai iesvētītu ūdeni un lasa lūgšanas, spoguļa priekšā dedzina baznīcas sveces vai arī to izliek spožā saulē.

Austrumu zemju iedzīvotāji mēdza likt spoguļus pie mājas durvīm iepretim ceļam, lai spogulis atstarotu visas negatīvās enerģijas. Daudzās Eiropas valstīs bija pieņemts likt spoguļus logos, lai atvairītu svešinieku un kaimiņu sliktās domas. Atstarojošie spoguļi logos noderēja arī gadījumos, kad blakus atradās kāda nelabvēlīga iestāde – cietums, krogs vai slimnīca. Spānijā mēdza zīdaiņu gultiņai piekarināt daudz mazu spogulīšu, lai tie atvairītu skauģu sliktos novēlējumus. Savukārt Krievijā nebija ieteicams sievietēm skatīties spoguļos tā saucamajās sliktajās dienās jeb mēnešreižu laikā. 

Vēl joprojām spēkā ir ieteikums, ka cilvēka nāves gadījumā spogulis jāapklāj ar audumu. Tam ir vairāki iemesli, piemēram, caur atvērtu spoguli miruša cilvēka dvēsele var paņemt sev līdz vēl kādu dvēseli. Spogulis jāapklāj, lai mirušais nepamaldītos atspulgos. Vai arī – kamēr mirušais atrodas mājās, caur spoguli mājās var iekļūt dažādi ļauni gari. Un vēl – nelaiķa dzīves alkas var būt tik stipras, ka viņš spoguli izmanto kā orientieri un sāk dzīvot Aizspogulijā. Tas nozīmē, ka viņš var ieiet spogulī un palikt tajā gluži kā lamatās. Ja vēlāk šāds spogulis nokļūst kāda cita cilvēka rokās, tas var izraisīt traģiskas sekas.

Uzlādēšana ar labo un skaisto

Mūsdienās spogulis ir ne tikai sadzīves, bet arī interjera priekšmets. Izvēloties spogulim piemērotu vietu, ieteicams ņemt vērā dažus padomus. Nav vēlams likt divus spoguļus vienu pret otru, kā arī gultas tiešā tuvumā, kad spogulī redzams pats gulošais. Miegā cilvēks nereti atbrīvojas no noguruma un negatīvām emocijām, kuras spogulis uztvers. Tāpat nav vēlams turēt mājā ieplaisājušus spoguļus, nevajadzētu novietot spoguli vietā, kur tas atspoguļo ne sevišķi pievilcīgas lietas, piemēram, netīro veļu vai atkritumus. Spoguļa priekšā vai apkārtnē vēlams novietot skaistus priekšmetus, kas rada pozitīvas emocijas: akvāriju, gleznas, ziedus.

Ja mēs apzināmies spoguļa unikālās īpašības, kļūst saprotams padoms, ka pie spoguļa ieteicams iet ar gaišām domām un smaidu. Tad tas saglabās pozitīvu informāciju un labvēlīgi ietekmēs mūs arī turpmākajās gaitās. Stāvot pie spoguļa, novēliet sev veselību un veiksmi. Ja esat slims vai nelaimīgs, spogulī skatieties pēc iespējas retāk. Katrā ziņā nelamājiet sevi spoguļa priekšā.

Tāpat jāielāgo, ka pie spoguļa stāvam ne tikai mēs, bet arī mūsu lūgtie un nelūgtie ciemiņi, kas var būt noskaņoti ne visai labvēlīgi. Ikviens viesis jūsu spogulī var atstāt gan pozitīvu, gan negatīvu informāciju, tāpēc to vēlams ik palaikam notīrīt, it sevišķi pēc ģimenes strīda vai piedzīvotas neveiksmes, lai no spoguļa virsmas notīrītu aizvainojumu un skumjas.

No spoguļiem baidīties, protams, nevajag, tomēr vēlams izturēties pret tiem ar pienācīgu uzmanību un labvēlību. Pieejot pie spoguļa depresīvā garastāvoklī, mēs vienkārši riskējam pavairot savu depresiju. Un otrādi – jūsu smaidošā seja spogulī vairos jūsu prieku.

Ar spoguļiem saistīti arī psiholoģiski knifi, piemēram, spoguli nevajadzētu novietot pārāk zemu. Ja jūs pie spoguļa regulāri pielieksieties, jūsu paša vizuālajā atmiņā iesakņosies tēls, kas ir saliecies. Tad arī dzīvosiet ar noliektu galvu.

Draudzība ar dubultnieku

Nostāsti vēsta, ka īpašas dziedniecības tehnikas, izmantojot spoguļus, izmantojuši gan Tibetas mūki, gan citu mācību praktizētāji, kad slimā cilvēka negatīvā enerģija tikusi novirzīta uz viņa attēlu spogulī. Vēršoties un iedarbojoties uz dubultnieku, iespējams izmainīt ne tikai savu izskatu, bet arī dzīves notikumus. Tāpēc vēlams nodibināt un veidot labas attiecības ar savu spoguļa dubultnieku. Galvenais nosacījums – nekad ar sliktu vārdu nepieminēt savu atspulgu. Skatoties spogulī, jāpieradina par sevi domāt un runāt tikai labu.

Nav ieteicams pie spoguļa vaidēt, ka esat vecs un slims, vai arī šausmināties, cik slikti izskatāties. Tādējādi spogulim tiek dota programma, kuras uzdevums būs veikt jūsu ārienes vai veselības negatīvo korekciju. Jābūt īpaši piesardzīgiem, iegādājoties vecu antikvāra spoguli. Kā apgalvo zinātāji, senlaicīgi spoguļi ir līdzīgi senām pilīm – tajos var mājot spoki un atmiņas par sen mirušiem cilvēkiem, kas kādreiz kavējušies spoguļa priekšā.

Pats šausmīgākais, ko iespējams piedzīvot, ir iegādāties spoguli, kurā iesprostota miruša cilvēka dvēsele. Tāds spogulis ir nolādēts, tas pievelk nelaimes. Tāpat lielu bīstamību rada spoguļi, kuru atmiņā palikušas vardarbības vai slepkavības ainas.

Ir kāda interesanta metode, kuru spogulis piedāvā tiem, kas vēlas kļūt slaidāki. Kad cilvēks no rīta pieceļas, viņam jāizģērbjas līdz viduklim un jāievelk elpa, jānostājas pie spoguļa un jāaplūko sevi iespējami ilgāk. Izelpot drīkst tikai tad, kad cilvēks jau aizgājis prom no spoguļa. Rituālu ieteicams veikt katru dienu pāris mēnešu. Katru reizi, kad ejat garām spogulim, ievelciet vēderu, lai izskatītos slaidāks. Metodes maģija slēpjas apstāklī, ka cilvēka ķermenis redz attēlā dubultnieku, kas izskatās slaidāks, un vēlas līdzināties tam, kurš ir viņā pusē, tāpēc svars pamazām krītas.

Spoguļa efektu var veiksmīgi izmantot ne tikai maģijā un zinātnē, bet arī garīgajā praksē – meditācijā un vizualizācijā. Lai pasargātu sevi no citu negatīvās enerģijas, vēlams praktizēt šādu vingrinājumu. Iedomājieties, ka esat aptverts ar betona kupolu, kura ārpuse noklāta ar spoguļiem. Tādējādi visa negatīvā enerģija, kas vērsta pret jums, momentā atstarojas. Jo spilgtāk to iztēlojas, jo spēcīgāk strādā metode. Tā izmantojama situācijās, kad nepārprotami jūtat pret sevi vērstu naidīgu attieksmi. Un apzinieties – aiz spoguļa jūs esat drošībā.