Raimonda Vazdika. Par mīlestību, vīru narkomānu, šķiršanos un, protams, dzeju

Visspilgtāk Raimonda šopavasar uzmirdzēja šovā Izklausies redzēts. Pie balvas gan netika, bet daudzkārt, šķiet, uzvarēja sevi, pārtopot gan par Akapulko skaistuli Laimu Vaikuli, gan ūsaino diktatoru no grupas "Laibach", gan vienu no atsperīgajiem puišiem "Bermudu divstūrī"… Spēja izgaršot dzīvi, ko Raimonda rāda gan krievu romancēs, gan latviešu dzejā, gan noslēpumaini traģiskajos dīvu skatienos, viņā saglabā dzīvu stīgu un ļauj nenovecot.  

Asiņu garša mutē

– Kā atguvies pēc šova?

– Pēc ballītes pagāja viena diena… (Smejas.) Nebija jau īsti laika atgūties, bija jāpārvācas no Rīgas centra uz dzīvi Baltezerā.

– Ar visu iedzīvi?

– Jā. Un, kā zinām, tas nav vienkārši, prasa daudz psihofiziska spēka. Tikai pēc tam ieraudzīju dienasgaismu. Biju ciemos pie Aijas Vītoliņas Bukultos – viņiem bija talka. Ar velosipēdu no Baltezera ir tikai daži kilometri. Nu, tāda lauku dzīve man tagad sākas.

– Sanāk, ka šovā ieguvi jaunus draugus?

– Tā var teikt. Būs draugi vai labi paziņas, bet jā.

– Vai šovā uzzināji kaut ko jaunu par sevi?

– Pirms desmit gadiem piedalījos LNT šovā "Divas zvaigznes" kopā ar uzņēmēju Aldi Ozolu. Arī toreiz gāja interesanti. Jau tad sapratu, ko tas nozīmē… Pazīstama operdziedātāja, kas arī piedalījās līdzīgā šovā, teica – ahā, sagribējās asiņu garšu mutē? Nu jā, es mazliet varu piekrist, ka tā ir. Biju nosolījusies, ka nu jau pietiks, vairs to nedarīšu, tomēr piekritu. Lai gan nervu šūnas ar gadiem nodilst, tomēr zināms briedums ir iestājies, un es to paveicu bez asiņu garšas mutē (smejas). Sacensība, protams, bija, bet vairāk ar sevi – ko vari izdarīt, ko izturēt. Un tad es sapratu – redz, izrādās, esmu stiprāka nekā domāju. Vēl par sevi uzzināju, ka ļoti labi varu nostartēt arī pilnīgi slima un teju bez balss. Iegadījās vēl tēva bēres pa vidu. Nebija laika skumt un grimt filozofiskās domās par nežēlīgo laika tecējumu, bija jākoncentrējas uz darbu. Vispār pēdējie mēneši bija pārpildīti. Arī grāmatiņa jāizdod. Viens no punktiem, kāpēc piekritu šovam, – teica, ka spēlēs dzīvā grupa. Domāju – kad vēl ar tādiem foršiem mūziķiem varēšu? Viņi gan sēdēja aizskatuvē, un daudzi skatītāji varbūt pat nenojauta. Un, protams, arī atpazīstamība ik pa laikam jāatjauno (smejas). Forši bija. Varbūt bija sev vēlreiz jāatgādina, ka tas ir dziedāšanas šovs un izredzes uzvarēt ir cilvēkiem ar ļoti labām balsīm, muzikālo izglītību. Tā īstenībā notika – visi finālisti bija super dziedoši cilvēki. Ja tas būtu dramatisko fragmentu spēlēšanas šovs, kādus esmu redzējusi Krievijas televīzijā, tad spēku sadalījums būtu citāds. Ne pārāk, tomēr kādas robežas paplašināju.

– Līdz šim teātrī un filmējoties, piedod, esi darbojusies savā komforta zonā. Marlēna Dītriha ir tavs lauciņš, Mirdza Ķempe – tavs, bet grupas "Laibach" līderis galīgi nav…

– Runas par izkāpšanu no komforta zonas šovā bija ļoti populāras. Labi, es varbūt esmu līdzīga Marlēnai Dītrihai, mani bija viegli sagrimēt par viņu, bet kurš ir teicis, ka man bija viegli to izdarīt?

– Arī tu esi intelektuāla sieviete, brīva, tu viņu tēloji izrādē… Tu neesi Karlsonu tēlojusi.

– Jā, bet esmu spēlējusi Māras Ķimeles izrādē "Karalis Līrs" ļauno Edmondu Jaunajā Rīgas teātrī (smejas). Ja runājam par izkāpšanu no komforta zonas, likās – mani nekad neaicinās ierunāt multfilmas, jo cilvēki domā, ka esmu tāda kā Dītriha un nekā citādi. Bet pagājušogad bija negaidīts zvans ar piedāvājumu multfilmā Vāģi ierunāt nešpetno mašīnu. Sapratu, ka man tas tik labi padodas, un mani uzaicināja jau uz nākamo filmu… Man ļoti labi piestāv runāt gan bērnu balsīs, gan visādos mošķos un nešķīsteņos. Uzskatu, ka arī tā ir mana komforta zona.

– Izdauzījies multenes ierakstā?

– Jā! Un ceru, ka ar to mana dauzīšanās nebeidzās.

Alternatīva kustība – dzīve

– Vai tu no teātra "Austrumu robeža" esi atgājusi nost?

– Nevaru teikt, ka atgājusi. Pagājušajā rudenī bija pirmizrāde "Ļubova Orlova. PSRS". Viņa kā dīva tika taisīta līdzīga Marlēnai Dītrihai. Rakstīju diezgan lielu scenārija sadaļu. Spēlēju arī divās senākās pašas veidotās izrādēs: "Viņi dejoja 100 vasaras" ar Akurāteri, Grunti un Gaideli un "Trīs māsas un neatvairāmais Harmss", kas tapa 2002. gadā, un piecsimtajai izrādei vajadzētu būt nākamajā sezonā.

– Esi domājusi, ka tavs radošais mūžs būtu veidojies citādi, ja būtu pabeigusi Teātra fakultāti?

– Domāju, tas īsti nebūtu ietekmējis manu dzīvi. Tagad daudziem jauniem cilvēkiem, kas beidz Teātra fakultāti, nav vietas, kur darboties. Es pati sevi saucu par mistisko, marginālo cilvēku, kas laiku pa laikam uzpeld te vienā vietā, te otrā.

– Esi projektu cilvēks?

– Vienkārši tā ir sanācis. No Rūtentāla teātra mani Ķimele uzaicināja uz "Kabatu", no turienes Juris Rijnieks uz JRT…

– Kāpēc tur nepaliki?

– Mainījās vadība… Hermanis nāca ar savu redzējumu, un Rijnieks ar visu savu kursu, arī Māra Ķimele ar savām izrādēm, kā saka…

– Atgāja nost?

– Nu ja. Labi, ka Mārai Ķimelei atkal bija iespēja tur strādāt. Bet par mani – tā sanāca. Ja par izglītību – uzskatu, ka man tā ir ļoti nopietna. Teātra fakultātē cilvēks atnāk no vidusskolas un apgūst deju, kustību, vokālu, aktiermeistarību, vēl arī teorētiskos priekšmetus. Mūzikas skola man bija aiz muguras, arī kustību teātris, Rūtentāla grupa. Ja par teoriju, tad es Konservatorijā beidzu masu pasākumu režisorus. Un īstenībā tā lielā skološanās notiek praksē. Arvien uzskatu, ka Māra Ķimele ir mana lielā skolotāja, no viņas sapratu, kā jādara. Piedaloties dažādos projektos, vienmēr esmu mācījusies.

– Varbūt tu pēc dabas neesi štata cilvēks?

– Varbūt (smejas).

– Man ir sajūta, ka tu uz pasauli skaties mazliet ironiski.

– Arī ironiski. Uz pasauli drīzāk skatos kā dzejniece. Reiz Māra Ķimele par mani labi noformulēja – ka esmu lirisks cilvēks, kas vajadzības gadījumā uzņemas atbildību. Liriska esmu pēc dabas. Pat melanholiska, apcerīga, jā, arī skumja. Un tad ir darba sadaļa – ja es ko uzņemos, tad daru ar lielu enerģiju un diezgan labi zinu, kā to visu paveikt. Es varu sarežisēt pašu velnu! Kaut kādus pasākumus, izrādes. Bet esmu arī ironisks un huligānisks cilvēks. Tieši šīs divas īpašības varbūt izpaužas grāmatiņā, kas februārī tika prezentēta grāmatu izstādē Ķīpsalā.

Līgumiņš ar sevi

– Ir iznākusi tava otrā dzejas grāmata?

– Jā, "Neremdināmi" – divās nodaļās stāsti, četrās dzejoļi. Viena no man tuvām draudzenēm pēc grāmatas izlasīšanas esot teikusi – skarbi! Es arī sev devu tādu uzdevumu – neliekuļot, nemaskēties, neslēpties, bet dalīties tieši ar to, kā jūtos. Ja ir nazis mugurā, tad to tā arī nosaukt. Ja man ir sajūta, ka mani rauj akacī, tad tā arī ir. Tā kā apzinos, ka labākais žanrs ir traģikomēdija, man tur ir arī daudz muļķību, dauzīšanās, īpaši nodaļā "Sarunas ar putniem". Stāsti laikam ir skarbi, visi divdesmit par vienu tēmu – šķiršanos. Kad televīzijā parādījās seriāls "Šķiršanās formula", domāju – o! Mūs interesē viena lieta – preparēt to stāvokli. Kāpēc cilvēkos notiek tādas pārmaiņas, ka viņi šķiras no sev tuvajiem vai pat no sevis. Manos stāstos nekas nav viens pret vienu. Vienīgais – tas, ko rakstīju par mana bērna tēvu Oskaru Vazdiku. Viņš gan netiek saukts vārdā, bet ir skaidri saprotams, jo runa ir par Reini, manu dēlu, kā es viņam dziedāju šūpuļdziesmu, un pie teikuma "Tēvs aizgāja bišu kāpti" balss parasti aizlūza, tālāk vairs nevarēju dziedāt. Grāmatā ir arī fotogrāfijas, stāstam blakus – bilde no kāzām, kur mēs Usmas baznīcā sēžam. Nu jā, tur viss ir tā diezgan atklāti.

– Pat autobiogrāfiski?

– Tas viss ir autobiogrāfiski. Vispār tur ir maz jautrības. Bet esmu to tagad tā kā norakstījusi nost, un man ir kļuvis vieglāk – kad esmu izstāstījusi, kā man ir bijis. Nekad neesmu gājusi pie draudzenēm šņukstēt, stāstīt, cik šausmīgi. Nu, man tagad ir miers. Ja citi grib paskatīties un salīdzināt ar savām dzīvēm, kā viņiem ir gājis, var palasīt, padomāt. Nu jā, mana mamma… Es uzdāvināju grāmatu, un mamma teica – nu, neko nesapratu! Viņa daudz ko par mani uzzina no intervijām, bet, iespējams, nav sapratusi, ka man ir bijis vairāk par vienu vīrieti mūžā (smejas). Viņai ļoti patīk dzeja, tāda ļoti skaista – par dzimteni, Latviju, Aglonu… Bet man principā dzejoļi ir bez pieturzīmēm, man patīk tādā vārsmojumā, ka tas kā akvarelis plūst un mainās. Iespējams, pirmo reizi izlasot, ne viss uzreiz ir skaidrs.

– Droši vien pie dzejoļa jāaizkavējas...

– Uz Dzejas dienām saorganizēšu otrās prezentācijas pasākumus. Jo Guntars Račs visu laiku prezentē (smejas).

– Viņam ir nopietna apņemšanās – katru dienu vienu dzejoli uzrakstīt. Tev bija sistēma?

– Nē, man tādas nav. Man atvilktnes piebāztas ar apcerējumiem… Atcerējos teikumu, ka neizdoti manuskripti nospiež ne tikai atvilktnes, bet arī sirdi (smejas). Kārtojot sapratu, ka tur daudz kā pietrūkst. Atcerējos, ka lielie dzejnieki, mūsu metri – Ziedonis, Zālīte – vienkārši strādāja. Pieceļas no rīta, apsēžas un dara! Nav tā, ka jāgaida nedēļa, jādzer vīns – varbūt ienāks prātā, varbūt neienāks. Tā jau var gadiem. Un es tiešām diezgan metodiski pagājušajā vasarā Baltezera dārzā meditēju ar to… Pamazām pret to sāku attiekties kā pret darbu. Kā taisa izrādi – ir pirmizrādes datums, tiek pārdotas biļetes, cilvēki pulcējas un mēģina. Vienu dienu varbūt nesanāk, otru sanāk, bet viņi nesēž un negaida iedvesmu.

– Tā tu sevi piespiedi būt mazliet par štata dzejnieci?

– Štata dzejnieci, jā. Parakstīju ar sevi līgumiņu.

Nelaulāties ar televizoru

– Kad tu tos stāstus uzrakstīji, tev izveidojās šķiršanās formula? Kā tās notiek?

– Jau esmu teikusi, ka man tas ir kā stāstā par divām mātēm un bērnu krīta aplī. Un mana sajūta nav mainījusies – nedrīkst plēst nevienu uz pusēm. Ir jāpacīnās varbūt, lai ikdiena neaprij attiecības, ar kādu notikumu jāienes svaigums. Tas vārds jācīnās… Nav jācīnās. Vienkārši ir jāmēģina ar prieku dzīvot kopā.

– Mazliet jāvelta rūpes…

– Rūpes! Lai tas nav pašsaprotami. Lai otrs cilvēks tev nekļūst par mēbeli. Bet, ja redzi, ka tur ilgi nekas nesanāk…

– Tas ir ar gadiem…

– Jā, bet dzīve mūsdienās ir ātrāka. Piemēram, ja viens grib būt par dārznieku un dzīvot lauku mājā, mierīgi nodarboties (es tagad ļoti primitīvi) ar bitēm, brīnišķīgs cilvēks, bet otrs ir publiskā profesijā…

– Domā, tādi cilvēki nevarētu sadzīvot? Tieši labi – viņš ar bitēm, otrs izplosās pa pilsētu un brauc atgūt mieru.

– Ir ļoti konkrēts piemērs – mana māsa Elita Veidemane un viņas vīrs. Negribas tagad to visu ķidāt, bet viņš bija brīnišķīgs cilvēks, meitas Lindas tēvs, inženieris, kuram ļoti patika sports. Nāca Atmoda, un Elita rāvās revolūcijā. Tad aizgāja pilnīgas šķēres. Un tā var būt. Ja neko nedara kopā, viss var pajukt. Bet ko es varu pateikt? Šobrīd ne ar vienu savu dzīvi nedalu, un es jau nu nebūšu tā gudrā, kas stāstīs, kā dzīvot.

– Varbūt cilvēks, uzliekot melns uz balta, saskata formulu, ko pirms tam neredzēja, – oho, tur tiešām ir kādas likumsakarības!

– Domāju, daudzu sieviešu dzīvē pienāk brīdis, kad viņas kļūst pašpietiekamas un vairs nešķiet – ja man neviena nav, tad dzīve ir katastrofa. Viņas kaut kā pieņem stilu, ka esi brīvs cilvēks, ir daudz draugu... Protams, nav lielākas laimes kā atrast ābola otru pusi. Ja tas izdodas, tā dēļ var ziedot daudz ko. Bet, ja neatrodi, ja ņe sužģeno, kā saka latvieši, arī tā nav katastrofa.

– Bet sludinājumi un aklie randiņi?

– Es absolūti neesmu pret!

– Un tu…

– Neesmu gājusi ne uz vienu aklo randiņu vai likusi sludinājumu. Man radiniece teica – nu ieej kādā portālā… Intereses pēc apskatījos un sapratu, ka stils, kā tur notiek komunikācija, nav man. Dziesmā dzied – ir mīla jāmeklē, tā nenāks, ja saldi krāksi. Un tā gan ir taisnība. Ir jāiet cilvēkos, uz pasākumiem.

– Kur apgrozās tavu interešu cilvēki…

– Vienkārši nevajag ierauties mājās pie televizora – tā vispār ir nāve. Kad par tavu laulāto draugu kļūst tā runājošā kaste, tā ir diagnoze.

Kad vairošanās dzenis beidz kalt

– Tu no Oskara izlēmi šķirties, jo bija par smagu tā nasta? Redzēji, ka ieraus akacī arī tevi?

– Mana laulība bija neilga, viņš sāka pazust sakarā ar visām narkotiku lietām. Kad bērnam bija vairāk par gadu, ar Rūtentāla teātri aizbraucu uz Londonu uz desmit dienām. Oskars atkal pazuda, vīramāte bērnu, kurš bija slims, kopa. Kā pirmo reizi no kapitālistiskas valsts atgriežoties, visu naudu biju iztērējusi dāvanās. Tolaik visi tādas pirka, tagad vairs ne, visi paši brauc. Oskaram atvedu džinsa jaku un pleijerīti, tas bija baigi kruti. Viņš tieši uz dāvanām uzradās, uzvilka jaku, paņēma pleijerīti… nu, tā kā brauks uz Rīgu. Teicu – ja tu šovakar mājās neatbrauksi, tad nebrauc vairs nekad. Man apnika – cik var?! Dzīvojām Majoros netālu no stacijas, un es labi zināju, cikos ienāk pēdējais vilciens no Rīgas. Tovakar, protams, negulēju, dzirdēju, ka pienāk vilciens, un skaitīju – viena minūte, divas, trīs... Ja iet ļoti lēni, vajag četras. Piektajā es sapratu, ka viņa nav, tātad vairs nekad (smejas).

– Tu tā bezkaislīgi pieņēmi lēmumu?

– Kā – bezkaislīgi? Es biju raudājusi, cīnījusies…

– Vienkārši bija kaut kas salūzis?

– Es vienkārši biju pateikusi, lai nenāk vairs nekad, un tā viņš arī izdarīja.

– Neprasījās atpakaļ?

– Nē, viņam bija vieglāk plīvot ar draugiem.

– Vieglāk ir, ja ir tāda Kristīne pie sāniem, kas, nolikusi vieglās dienas, atved pleijerīti, uzvāra zupiņu…

– Jā, jā. Bet tur viss bija salūzis. Tās manā dzīvē bija ļoti interesantas minūtes – kad saproti, ka tieši tajā brīdī esi kļuvusi par vientuļo mātiun dzīve tālāk pilnīgi nezināma. Tajā vakarā paņēmu lielu, zilu albumu un sāku rakstīt dzejoli. Tur bija rindas – no vēja vien šī pils, no vēja… Tas bija par viņa aiziešanu. Tajā ziemā aiz neko darīt brīvajos brīžos sāku kaut ko rakstīt, aizsūtīju uz jauno autoru semināru, un pavasarī atnāca uzaicinājums uz Rakstnieku māju. Lēnām sāku rāpties ārā, sapratu, ka ir kaut kas jādara, jāmostas… Vēl dzīvē kaut kas notiks.

– Tu mīlot ļauj iet?

– Nē, nu, pirmkārt, ja redzi, ka tu īsti tam cilvēkam neinteresē un viņu sāk aizraut kas pilnīgi cits… Ko tur – tu pat gribēdams nevari viņu sagrābt. Un arī pats kaut kā – ja tevī tās jūtas ir aprimušas, sēdēt blakus tikai tāpēc, ka kādreiz bija lidojums… Mēs, mākslinieki, droši vien esam, kā saku, projekta cilvēki arī attiecībās. Ja redzi, ka šis stāsts ir izstāstīts un nākotne ir tikai tāda muļļāšanās…

– … tad jāgatavojas jaunam projektam?

– Jā, vai vienkārši gaumīgi kādu laiku jāpaklusē. Jaunībā cilvēkiem ir tā Dieva ieliktā vēlme visu laiku būt ar kādu kopā, ņemties, pa gultām mētāties… Acīmredzot tas viss ir ieprogrammēts. Kad paiet reproduktīvais vecums, kad vairs nevar būt bērnu, neviens vairs pakausī nekliedz – ej, meklē! Nav dzeņa, kas kaļ – dari, vairojies! Baigi interesanti, ka dabā tā iekārtots.

– Iestājas miers?

– Relatīvs. Jo vēlme pēc tuvības un garīgas intimitātes jau nekur nepazūd. Varbūt ar gadiem pat kļūst svarīgāk, ka tev ir kāds ļoti tuvs cilvēks, ar kuru vari būt. Bet tas ārprāts tev nekaļ galvu visu laiku.

– Kā tev šķiet, vai tādas attiecības, kā bija Mirdzai Ķempei izrādē, kurā tu spēlē dzejnieci, bija kaprīze no viņas puses? Tu esi nosaukusi to par brīvību, ka viņa bija kopā ar 25 gadus jaunāku vīrieti, turklāt homoseksuālu.

– Nedomāju, ka tā bija kaprīze. Uzskatu, ka viņa to cilvēku ļoti iemīlēja.

– Tad jau izmisums, jo viņa saprata, ka viņš diez vai mīl tāpat.

– Nē, viņa saprata arī to, bet varbūt cerēja uz ko vairāk. Domāju, tik stulba viņa nebija. Bet attiecības var būt dažādas. Viņi viens otru jokojoties uzrunāja uz jūs. Ik vakaru mājās ir interesants draugs, ar kuru jūs sēžat, kaut ko darāt, smuks… Dzīve kļūst krāšņāka.

– Ja negaidi no tās kādu standartu?

– Kopdzīve vispār ir viens interesants pasākums. Cilvēki dzīvo bērnu dēļ, īpašumu dēļ, jo bail palikt vieniem, bail pazaudēt statusu sabiedrībā – ko viņi domās, ja es… Labāk piecietīšu. Pazīstu vismaz pāris sieviešu, kuras vīrs ir sitis. Un tik un tā – es viņu mīlu, viņš ir mans. To es nekad nevarēšu saprast. Bet, jā, mūžīgā cerība, ka ar gadiem taču kaut kas var mainīties… Tā ilūziju pasaule nezūd. Kļūs labāk… bet kļūst tikai sliktāk.

– Cilvēki var būt laimīgi dažādās formulās?

– Ja cilvēki ir pietiekami inteliģenti, bērni izauguši, un viņus saista kopīga māja, dārzs, katrs var dzīvot savā spārnā un ļoti veiksmīgi sadarboties. Ir tādi, kas sarunā brīvās attiecības – katram ir iespēja darīt, ko grib. Es tā nespētu.

– Tā māja, kur tagad esi atgriezusies, tev saistās ar jaunības atmiņām?

– Jā. Baltezerā Hermanis Vazdiks savulaik cēla vasarnīcu saviem bērniem. Uldis Vazdiks tur pēc tam nodzīvoja daudzus gadus, gan vasarā, gan ziemā.

– Tu nepieķeries vietām?

– Nē. Izskaitīju, ka šī ir mana mūža devītā dzīvesvieta. Jūrmalā esmu dzīvojusi Majoros un Lielupē, pēc tam Rīgā, Rūpniecības ielā, Tallinas, Zaļajā… Pēdējā bija Čaka iela, visiem bija jāizvācas, jo to māju nolēma renovēt. Šķiet, deviņi gadi ir ļoti labs laiks vienam dzīves posmam. Sāk iestāties rutīna, gribas uz citiem veikaliem aiziet (smejas). Šobrīd jūtos ļoti labi. Vasara būs brīnišķīga, un tālāk dzīve rādīs.

– Esi peldētāja – vai izmanto ezeru?

– Noteikti, maijā jau sāku un oktobrī beigšu peldēt.

– Paņēmi līdzi arī kaķi?

– Abus divus. Es viņiem apsolīju skaidrā latviešu tekstā – es jūs tik ļoti mīlu, ka nekad nepametīšu. Viņi skatās un arī tic man.

Viss nesadzīst

– Ko īsti nozīmē grāmatas nosaukums? Ar kādu sajūtu to izvēlējies?

– Man ir tāda dziesma "Neremdināmi", ierakstīta diskā "Labākās dienas" 2001. gadā. Īstenībā tas ir pat diezgan pozitīvs vārds – izjust dzīves garšu… Ir arī tādas skumjas, kuras nevar remdēt ne ar ko. Lai arī mēdz teikt, ka laiks dziedē visas brūces… Jā, bet līdz galam tāpat viss nesadzīst.

– Rētas paliek?

– Jā. "Rētas. Zelts" ir manas pirmās dzejas grāmatas nosaukums. Nu jā, neremdināmi – gan labais, gan sliktais. Gan sāpes, gan vēlme. Gan viss kopā.

– Par ko tu dedz, kas ir tava kaisle?

– Es neesmu piedzīvojusi hipiju laikus, bet, kad dzirdu Bītlu dziesmu "All You Need is Love", tas principā izsaka visu. Mīlestībai ir tūkstoš veidu. Visu laiku vajag atrast tādu dzirkstelīti, spēju mīlēt. Un mīlēt var jebko – dzīvniekus, tēvzemi (smejas). Arī cilvēkus. Cilvēkus kā tādus! Aizrauties. Kā jaunībā skatījāmies filmas un iemīlējāmies… Ļoti labi atceros Gojko Mitiču Majoru kinoteātrī. Kad pirmo indiāņu filmu redzēju, man liekas, sēdēju kā pamirusi.

– Un ar to tēlu dzīvo vairākas dienas…

– Ne tikai. Kādreiz lika zvaigžņu plakātus pie sienām… Īstenībā nav ne vainas! Galvenais, ka esi sajūsmināts par kaut ko. Ka ir kāda vibrācija. Tu iemīlies kādā mūziķī, dziedātājā, kaut pasākumā, stāstā – tu esi pacelts, tu esi metru virs zemes. Tas ir vajadzīgs, lai, kā saka, nezelē paklāju savā istabā.

– Tu apzināti uzturi sevī šo kanālu atvērtu?

– Zinu, ka tā vajag, bet grūtsirdība, melanholija sapin, piesien. Nav tik vienkārši. Tas labirints, kas galvā, nav mūsu izdomāts. Reizēm ieej tādā, kur durvis ciet… Lai tiktu atpakaļ, vajadzīgs laiks. Nav tā, ka tu kā taurenītis lidinies no puķītes uz puķīti; tas pasākums galvā ir diezgan grūts. Ne velti cilvēki iet pie psihoterapeitiem, ārstējas no depresijām, slimo ar veģetatīvām distonijām – daudzi mūziķi, mākslinieki.

– Tevi laimīgi ir apgājusi šī kaite?

– Negribētu būt viena no tiem, kas dalās ar savu veģetatīvo stāstu, kā to darījuši Kaupers vai Rēzija Kalniņa. Bet es zinu, kas tas ir, jā. Un es nojaušu, kā ar to cīnīties (smejas).

– Ir sava formula?

– Nu jā. Ir diezgan daudz literatūras izlasīts šajā sakarā. Kā teica Inese Kučinska, vajag peldēties aukstā ūdenī, iet uz jūru… Tas nāk no Liepājas (smejas).

Par 10 centimetriem dienā

– Netālu Baltezerā ir budistu centrs. Man liekas, tu savā būtībā arī esi budiste, uz to pusi.

– Nezināju, ka tur tāds ir. Bet es neesmu budiste. Man ir krustiņš, ko nēsāt kaklā.

– Tu no Latgales, no katoļiem?

– Ak, šī tēma… Esmu pareizticīgā.

– Tāpat kā Ieva Akuratere?

– Jā, varbūt arī viņas iespaidā.

– Esi stāstījusi, ka nodarbojies ar jogu.

– It kā nesader? Bija viens brīdis, kad man likās, ka otrs vārds kaut ko mainīs manā dzīvē. Izlasīju garu rakstu, kā cilvēki maina savus vārdus un jaunais nes citu enerģiju, vibrāciju. Tad domāju, ka man arī vajag, un tika iedots – Viktorija. Likās, man jāuzvar pašai sevi, dzīvi un jāturas. Tas bija viens no iemesliem. Starp citu, Viktors bija mans tēvs, kurš aizgāja šajā pavasarī. Latviešu pareizticīgo baznīciņā Mēness ielā man bija saruna ar mācītāju. Skaitās, ka aktiera darbā ir arī kaut kas grēcīgs, maigi sakot… Mazliet padiskutējām par šo tēmu, un tad es teicu, ka nodarbojos ar jogu. Viņš ievilka garu elpu un teica, lai es atrodot kādu citu vingrošanu, teiksim, aerobiku. Bet arī jogas mēdz būt ļoti dažādas. Karstajā, ar kuru nodarbojos, nav nekādu lūgšanu, meditāciju, tā ir tikai muskuļu stiepšana, izsvīšana. Tā kā man latviešu pirts nav pieejama, man tā ir vieglāk. Nesapratāmies arī šajā jautājumā. Man likās, viņš ir tikai cilvēks, kuram nav pietiekami daudz informācijas, Dieva kalps ar savu redzējumu. Īstenībā Dievs ir viens, un citi izvēlas meditēt tiešā veidā, bez reliģijām. Dievs ir daba. Agrāk arī es pie tā pieturējos. Īstenībā daba ir Dieva atspulgs. Ja tev ir grūti, ej pie jūras, mežā – tas tevi sakārtos. Dabā viss ir skaists, pat sagruvusi klints, vētras aplauzti koki un purvs… Tās ir tikai dažādas emocijas. Atnāk cilvēciņš ar savu dzelzsbetona bluķīti, ar savu gaumi un sačakarē visu. Uzbūvē pilnīgu ārprātu… Un vēl nosauc par mākslu (smejas).

– Esi izstrādājusi formulu, kā izdzīvot, neesot štata cilvēkam un bez stiprā pleca blakus?

– Vienīgā formula – kā ar to vardīti, kas pienu sakuļ sviestā… Visu laiku jādarbojas. Jāmin pedāļi, kā teiktu Jānis Jarāns. Ja esi tādā profesijā...

– Tev nav menedžera, kurš varētu saorganizēt?

– Nē, ir cilvēki, ar kuriem kopā es turos. Būs viens vasaras projekts – Voldemārs Šoriņš iestudē Brigaderes lugu "Lielais loms". Nākamais – pie Uģa Vītiņa "Slokā" ierakstu savas dziesmas, Ilze Grunte palīdz ar aranžijām. Ir doma pašai atkal iestudēt kādu izrādi. Ļoti ceru, ka būs arī kāds seriāls. Internetā esmu palasījusi ieteikumus, kā pārvarēt grūtus brīžus. Arī man ir bijis ļoti smagi – pirms pusotra gada pēkšņi viss sabruka, pazaudējās darbi. Tad vajag ko tādu palasīt, jo tas uzmundrina. Atceros vienu domu – vienkārši turpini kustēties. Varbūt šodien tu pavirzīsies tikai par centimetru vai desmit, bet rīt – jau par 100 metriem.

– Jo veiksmīgā diena atnāks, kad viss virzīsies straujāk?

– Tas ir pēc principa kā dainās – tiklīdz iešūpo vienu šūpulīti, visi kustas līdzi. Tu nedrīksti sēdēt mierā sastindzis, tad arī nekas nenotiks. Es arī nekautrējos pajautāt, vai nav vajadzība pēc manis. Tas nav nekas slikts, tāpat kā iet uz randiņiem. Ja godīgi saki – esmu viena, gribu satikties ar kādu. Vai arī – man nav darba, ja tev gadījumā ir kāds projekts…

– Esi feisbuka cilvēks?

– Jā. Neticēju, ka tā notiks, bet atrodu par labu esam. Tagad tik daudz zinu par cilvēkiem, ko viņi dara, kur bijuši, kādi pasākumi... Man tas šķiet ekselenti.