Rolands Zagorskis: "Jēziņ balto, es taču jau 50 gadu esmu uz skatuves!"
Vieglāk ir ieraudzīt, kā tev nav, nevis to, kas dots, tāpēc šķiet, ka krāšņākās puķes aug blakus dārziņā. Ar aktieri un kluba Hamlets īpašnieku Rolandu Zagorski ir citādi. Par spīti tam, kā dzīve viņu pluinījusi, viņš saka tai paldies. Par godu 50 krāšņiem gadiem uz skatuves – viņa benefice.
Darbdienas vidū Hamleta zāle ietinusies pustumsā – kā akumulējot sevī domas, smieklus un pārdzīvojumus, ko atdot, kad ļaudis nāks teātrī raudzīties. Zagorskis ir aprunāts, ai, kā aprunāts! Jo aizgāja no teātra, apprecēja tikko no skolas sola nākušu meiteni, pats par sevi uzrakstīja grāmatu – vai tā nav izlecība?! Bet galvenais, ka viss izdodas. Jau daudzus gadus viņš ir teātra īpašnieks, ar jauno sievu uzaudzinājuši dēlu, un grāmata par paša dzīvi ir aizraujoša.
Esmu iemīlējies
– Kā tev ienāca prātā savas dēkainās atmiņas izstāstīt izrādē?
– Kādu rītu, braucot no Berģiem, kur dzīvoju, sāku domāt – pag, kurā gadā es kāpu uz skatuves... Tas taču bija 1966. gada 3. septembris, mana dzimšanas diena. Dailes teātrī tiku uzņemts kā ārštata aktieris, man bija 16 gadu. Redz, Hruščovs izdomāja, ka latviešiem jāmācās tikai desmit gadu, skolā sāku iet no sešiem, tā sanāca, ka skolu jau biju beidzis un mani, tādu jaunu puiku, Pēteris Pētersons paņēma studijā. Tajā bija arī Lilita Ozoliņa, Aivars Siliņš, Didzis Cauka. Mana pirmā izrāde bija Uguns un nakts, kur piedalījos velnu dejā. Biju apģērbies jau trīs stundas iepriekš un gaidīju Lidiju Pupuri, lai konsultē, bet viņa ar ģimeni bija aizķērusies veikalā. Nokavēju savu izgājienu, Uldis Lieldidžs mani izgrūda uz skatuves. Vēlāk no teātra pārgāju uz dienas nodaļu Konservatorijā.
Ja tā padomā – jēziņ balto, es taču jau 50 gadu esmu uz skatuves! Spogulī tik briesmīgi vecs neizskatos... Es uzticos intuitīviem impulsiem un sapratu – man vajag benefici! Tāpat bija ar grāmatu – nolēmu ko uzrakstīt par sevi, ja reiz kritiķi neraksta. Pirms manis bija iznākušas divas monogrāfijas par Gunāru Cilinski, arī Veltu Līni, Ģirtu Jakovļevu, pēc gadiem esmu uzreiz aiz viņiem. Jurim Visockim, kas ir pie izdevniecības Jumava stūres, esmu palīdzējis vienu otru pasākumu novadīt un teicu – vajadzētu kādu barteru, izdod manu grāmatu Manu atmiņu paradīze vēlreiz. Piecpadsmit gadu pagājis kopš tās iznākšanas. Pārlasīju un sapratu, ka otrreiz to vairs negribu drukāt.
– Cita sajūta par dzīvi un notikumiem?
– Jā, un īpaši par personālijām. To kaifu es nevaru izstāstīt – ņēmu grāmatu un sāku strīpot. Pāri palika maza brošūriņa. Sapratu, jāatrota rokas un jāpieraksta klāt. Tagad grāmatai ir arī otrs nosaukums “Esmu iemīlējies”. Tas ir mans šo dienu iekšējo sajūtu kods.
– Kurā esi iemīlējies?– Sevī un pasaulē ap mani. Es pilnā nopietnībā saku, ka apskaužu pats sevi – par savu tiešām laimīgo likteni, par to, kā eņģeļi ir man stāvējuši klāt. Kāda patiesība jau ir tajā astroloģijā, lasu savu šā gada Jaunavas horoskopu, prognozi darbam, karjerai, veselībai – veiksme visās dzīves jomās!
Saimniekmeita un dzelzceļš
– Vai Laimes māte tevi ielika siltā, gaišā ligzdiņā? Piedzimi četrus gadus pēc kara.– Manī kara šausmas ir pamatīgi ieliktas. 1949. gada 25. martā izveda vecvecākus, es biju piektajā mēnesī mammas miesās. Pēc jaunākajiem atklājumiem zinām, ka bērns tādā vecumā kopā ar māti jau izdzīvo visu, kas apkārt notiek. Tad iedomājies visas tās šausmas – izvešanu, mamma aizmuka mežā. 1953. gadā Arvīds Pelše bija atbraucis uz Latviju gatavot sarakstus trešajai izsūtīšanai, bet, par laimi, Staļins nomira, un tā gāja secen. Taču mamma palika strādāt uz dzelzceļa par pārmijnieci. Tās bija šausmas – 28 gadus katru dienu cilāt 38 kilogramus smagas pārmijas, viņas pārziņā bija deviņas, ziemā vajadzēja atskaldīt ledu. Mamma bija ļoti skaista sieviete (rāda fotogrāfiju rāmītī), mati līdz papēžiem, ikdienā viņa bizes nēsāja ap galvu kā ukrainietes – vaiņagā.
– Tu vēl atceries to dzelzceļa laiku?
– Jā, postenis bija mazā būdiņā Juglā – es tur gan gulēju, gan mācījos. Kad jau varēju pacelt, palīdzēju arī pārmijas pārlikt. Tagad tas viss ir elektronizēts un aizmirsies. Laiks dzēš visu. Bet mamma uz dzelzceļa bija nonākusi no augstumiem – saimniekmeita no lepnākajām mājām Gaujienā ar četriem zirgiem, govīm, 50 hektāriem – bagāti!
– Kad tiki iecerēts, droši vien bija doma par mantinieku...– Protams. Vēl jo vairāk, ka mammai pirmais puika nomira ar difteriju. Kakls aizgāja ciet, un nepaguva aizvest uz slimnīcu.
– Tā mīlestība bija neizsakāma. Viņa paņēma audzināt arī manu brālēnu Daini Garūtu, kurš tagad ir mūziķis. Viņam tolaik bija divi gadi. No rīta mamma brauca uz darbu, mēs palikām divi mazi puišeļi, pašiem bija jāiet uz bērnudārzu, ziemā vilkām viens otru ar ragaviņām. Dzīvojām Siguldā, Padomju ielā 12, skaista māja joprojām, kādreiz tur bija kazino, tagad nekas. Ceru, ka pēc laika tur pieliks plāksnīti (smejas). Bet mans stāsts nav nekas īpašs, jo zinām daudz biedējošākus, nelietīgākus, briesmīgākus... Mani vecvecāki atgriezās. Vecaistēvs nekad vairs negribēja redzēt tās mājas, lai gan uz kapusvētkiem es viņu divreiz aizvedu. Pāri Gaujai tās viņa mājas stāvēja, bet nē – klāt neparko. Tagad esmu tur saimnieks.
– Ar kādām sajūtām turp brauci?
– Sākumā braucām ar mammu skatīties. Daudzus gadus tur bija bērnudārzs, tur gāja arī mūsu bijušais armijas virspavēlnieks Gaidis Zeibots. Māja ir lepna. Kad braucām, cilvēki bira ārā skatīties – atbraukuši bijušie saimnieki. Bet nevienā prāta kambarī nevarēja ienākt doma, ka kādreiz tās tiks atgūtas. Man, piemēram, kā pionierim, komjaunietim bija pārliecība, ka tā iekārta tiešām sasniegs komunismu un visi dzīvosim vienotā, mīlestības pilnā saimē.
– Tagad mājas ir tavs prieks un rūpals līdztekus Hamletam?– Man laimējās ar to, ka pagājušogad pieslēdzās mans znots, Elizabetes vīrs, arī Rolands vārdā. Viņš diezgan aktīvi tur darbojas, par ko ir liels prieks. Tāds puika, kas visu māk, pretēji man, kurš varbūt varētu izdarīt, bet man tā nepatīk tie darbi – kādu elektrības vadu labot vai krānu nomainīt, ciest nevaru! Bet viņam patīk – var zāģēt, cirst un ēvelēt.
Īsts, ne plīša Lāčplēsis
– Kāds vieglums bija tevī 16 gados, kad gribējās skatuvi, gaismas, spēli?– Biju beidzis mūzikas skolas klavieru klasi. Skolā nodarbojos ar visu ko, man tiešām patika. Bet teātris bija absolūti nepazīstams. Biju redzējis tikai divas izrādes – operā Karmenu, kas man ļoti patika, un Dailes teātrī no balkona Pēru Gintu. No tā atceros vienīgi sākumu, tad aizmigu un pamodos, kad platām kājām uz skatuves stāvēja bārdains onkulis – Eduards Pāvuls – un sakņupusi sēdēja tā saucamā Solveiga. Vēlāk sapratu, ka tā bija Vija Artmane (smejas).
– Kurā brīdī iekāpi premjera ādā, kad tevi sāka ievērot, dot lielās lomas?
– Diplomdarba izrādē Jāšana uz delfīna Drāmas teātra galvenais režisors Alfrēds Jaunušans man iedeva galveno lomu, un tad jau es sapratu... Turklāt Viktors Hausmanis uzrakstīja kritiku par mūsu kursu, un vienīgais, kuru viņš atzina, biju es.
– Viņš tevi paslavēja?– Pārslavēja! Un visus pārējos nolika – ko teātris darīšot ar šiem aktieriem...
– Jā, ordenis piekārts! Pašapziņas slieksnis man bija ļoti augsts.
– Tas jaunam puikam nāca par labu vai saslimdināja?
– Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Zini, uz skatuves ir jābūt pašapziņai. Taču nedrīkst būt pūslība, iedomība.
– Arī tā tev esot piemitusi.– Nu, tā jau visi runā, bet... nu, jā, jā. Bet tu nevari spēlēt Spartaku, ja no tevis nestrāvo kas īpašs, jo tad publika tevi nepieņems. Par šodienas aktieriem domājot – ja man būtu jāiestudē Uguns un nakts un vajadzētu Lāčplēsi – nu, kuru ņemt? Tāds plīša lācītis vien sanāks (smejas).
– Tagad tu droši vien mēnesi vai divus pastaigātu uz sporta zāli, apmeklētu solāriju un būtu kā no Holivudas filmām, bet tajā laikā...
– Kādus piecus gadus gāju uz karatē. Tas dod visu. Ja gribi. Starp citu, gadiem gāju arī uz svaru zāli – Akas ielas pagrabā bija cīņas klubs. Tas bija tieši Spartaka laikā, man vajadzēja uztaisīties. Tagad ir problēmas – pupi kā pirmajā izmērā.
– Būtu jāiet arī tagad.
– Vajadzētu, bet tāds slinkums! Man mājās ir divi trenažieri, viens no tiem blakus krēslam, kurā sēžu, skatoties televizoru. Domāju, kas tev – viens solis, pārkāp uz trenažieri un turpini skatīties. Nu, nē... nevaru.
– Iekšējā sajūta tevi nepurina saņemties – tomēr jauna sieva...– Es viņu apceļu, viņa tagad skraida uz trenažieru zāli. Lienei tuvojas sievietes bīstamais vecums – 40 gadu.
– Nav bail, ka viņa sevi sakačās un...
–... aizlidos pa gaisu? Spārni pieaugs? Nu, jā, jā... es bažījos par to. Protams. Tā ka arī sevi jāuztur zināmā tonusā (smejas).
Ja mīl, tad neapnīk
– Varbūt tavs smagsvars ir kas cits – personība...
– Jā, un viņa pie tā smagsvara ir jau pieradusi. Bet kurai sievietei gan negribētos, lai blakus ir izskatīgs vīrietis, vai ne? Iepazināmies pirms gadiem divdesmit...
– Lēnām skatījāties viens uz otru?– Nē, dzīvojām kopā, bet nebija domas, ka noteikti jāprecas. Tagad jau modē tās civilās laulības. Es biju pliks kā baznīcas žurka, man nebija nekā.
– Lienes tēvs nenāca ar tevi izskaidroties?
– Mamma nāca. Lienei bija četri mēneši, kad tēvs no tās ģimenes aizgāja. Un vecākais brālis arī nāca...
–... teikt, lai liecies mierā vai preci nost?
– Nē, nē, lai liekos mierā.
– Tev pašam nebija šaubu, vai tā nav tikai aizraušanās, vai tiešām nenodarīsi pāri?– Nu... zināmā mērā jaunībā biju ļoti liderīgs un dēkainības pilns (smejas). Domāju, Liene man neļaus samelot – viņa pati uzprasījās. Es biju diezgan atturīgs, mēģināju no tā visa... Bet nu... lidinājās tas eņģelis man apkārt, kamēr es parāvu uz leju, pie zemes.
– Pierādījums nopietnībai nāk pamazām, un tu nevari atteikties no cilvēka, ja jūti, ka viņš ir tavējais?
– Nu, protams. Tāpēc saku, ka apskaužu pats sevi – tas ir ideāls. Tagad Liene ir bērnudārzu metodiķe, maģistre, beigusi Latvijas Universitāti, augstos posteņos, pieprasīta konsultante. Vienu brīdi bija arī liela bērnudārza vadītāja. Skaidrs, ka viņa ir kas cits nekā toreiz. Mums ir sešpadsmitgadīgs dēls. Viņš gan pieteicās tad, kad jau oficiāli apprecējāmies.
– Varbūt Liene tev pieauga klāt, un tagad tā gadu starpība nav tik jūtama?– Pieauga. Vienmēr saka – nevar tā gan darbā, gan mājās, bet mēs 24 stundas bijām blakus. Tikai pēdējos trīs gadus tā nav. Bet tā katru dienu stundu stundā kopā, un iedomājies – neapnīk!
Kaifs pie rumbas
– Lielījies, ka tev pūrā esot visādas dēkas...
– Kā tad. Iedomājies, filmas Īsa pamācība mīlēšanā uzņemšana Kuldīgā. Bet ir četras brīvas dienas, kad visa grupa aizbrauc uz Rīgu. Neatceros, kāpēc es paliku Kuldīgas viesnīcā, arī Uldis Pūcītis. Naudas nav, bet ir vietējais standarta restorāns zem universālveikala, un es tur paspēlēju klavieres. Šie man dod kādu piečuku vai desmit rubļus, un mums ar Uldi nākamajai dienai pietiek. Nu, mēs tur drusku iešņabojam... No rīta astoņos viesnīcas numurā parādās Pūcītis, tīkliņā divi polši, noliek graņonku un lej pilnu – 200 gramu. Es nekad nebiju ar tādu švunku, lai gan veselība laba – kā sportistam. Un kas mums par skaistu dienu! Saule, Ventas rumba, meitenes – bijām tādā kaifā! Tā katru dienu.
Uldis, protams, ļoti populārs aktieris, meitenes uzsauc – nekādu problēmu. Ļeņina ielā bija labākā Kuldīgas kafejnīca – ar divām kolonnām priekšā, šķiet, arhitektūra vēl tagad nav mainījusies. Vakarā ejam no tās ārā, bet tur stikla būris – vējtveris un durvis debili – ne taisni, bet sānis. Uldis kā iet, tā cauri – stikli sabirst aiz muguras. Otrā rītā braucot uz filmēšanas laukumu, prasu – Uldi, vai zini, ko tu vakar izdarīji? Šis netic, bet tajā vietā, kur jābūt lielajam stiklam, – milzīgs finieris (smejas).
Man jāfilmējas skatā, kur ar zirgu piebraucu pie kalēja mājas, kurā dzīvo manis iecerētā, ko spēlē Esmeralda Ermale. Ritenis aizķeras aiz akmens, krītu, tad izspūris sēžu uz droškas malas. Man jāsaka: “Nevainojiet nu manis dēļ savu meitēnu.” Bet pēc četru dienu plosta es nevaru to izrunāt. Tad zemapziņa pasviež viltībiņu – tekstu filmām raksta pēc tam, es nolemju atdarināt lūpu kustības. Tas, protams, bija ārprāts. Šodien izrakstītu vilka pasi, maksātu soda naudu. Pie kameras bija Ivars Seleckis, izcils operators, režisors – Imants Krenbergs, arī diezgan liderīgs puika. Debesis pilnīgi tīras, mākoņu nav, ideāla diena filmēšanai, bet Seleckis skatās gaisā un saka – hm, šodien gaisma nav tāda, kā vajadzētu, mēs maiņu beidzam...
– Zināmā mērā tevi piesedza?– Absolūti. Tie, protams, bija lieli izdevumi, bet Maskava maksāja. Direktors Cirelsons kliedza – kuram idiotam varēja ienākt prātā tos divus mērkaķus atstāt uz četrām dienām Kuldīgā?!
– Filma sanāca brīnišķīga, joprojām ar baudu var skatīties.
– Bet tolaik labu nerunāja – esot banalitāte, žanru sajaukums. Manā skatījumā – tāda laba eklektika.
Pretnis visam
– Kad aizgāji no Nacionālā teātra, tev uzreiz galvā bija biznesa plāns vai pacēli cepuri un gāji nekur?– Tas ir sarežģīti. No 91. gada teātrī vairs nebija, ko darīt. Pēc Spartaka, Šekspīra un Šillera pēkšņi – šurļi murļi rītā vakarā. Vai tāpēc es mācījos, braucu uz Maskavu, lasīju, izglītojos? Un, protams, aiz neko darīt tu sāc pats sevi brucināt, degradēt gan morāli, gan fiziski. Viss saslēdzās tādā murgā, ka 94. gadā es aizgāju. Biju sacēlies pret lielu grupu citādi domājošiem, es biju pretnis visam. Faktiski biju spiests aiziet, un man nebija nekā – arī no ģimenes es biju prom, kur dzīvot nebija.
– Ar Lieni jau biji kopā?
– Jā, bet Jūrmalas viesnīcās... Varēju braukt uz Gaujienu, mājas bija atdotas, bet tur karalauks, pamestība. Un ko es tur darīšu? Man tomēr profesija ir aktieris. Televīzijas nav, filmas netiek uzņemtas, radio ieraksti apstājušies, koncertu, kas bija galvenais ienākumu avots, vairs nav. Nekā. Tad es nopurinājos kā kaķis pēc lietusgāzes...
– Gāji pie kāda biezā drauga, lai pabalsta?– Pirmais bija Ādolfs Sadausks. Ar Ādolfu bijām paziņas, nekādi draugi, bet viņš teica – klausies, man ir dienesta dzīvoklis, ja nu atbrauc kādi Mercedes veči, bet tas stāv, nevienam nevajadzīgs. Man – ka tikai jumts virs galvas. Pie Minskas deviņstāvu mājā vienistabas dzīvoklis, perfekti aprīkots – virtuve, milzīgs televizors, liela gulta. Tur mēs ar Lienīti mitinājāmies veselu gadu.
– Sadausks atbalstīja arī Hamleta ideju?
– Nē, tikai deva jumtu virs galvas. Otrs puisis, kas palīdzēja, bija pilnīgi nepazīstams, Ziemeļu priekšpilsētas deputāts Pauls-Pāvuls. Viņš piedāvāja vācu karagūstekņu būvētu barakveida kopmītni Komutatora strādniekiem. Supervieta – pie Mežaparka, durvis trotuāra līmenī, satiksme laba. Tur mēs trīs gadus nodzīvojām, un tur arī piedzima Markuss. Tas bija gads, kad Viestura prospektā nogulēju četras dienas un necēlos...
–... un domāji?– Nē. Dzēru un gulēju. Dzēru un gulēju.
– Nabaga Liene...
– Jā, tāds mazs kukulītis piespiedies klāt. Būtībā enerģētiski viņš mani pacēla, citādi es droši vien tur gultā būtu arī palicis. Bet, redz, šis mazais, un es cēlos! Gāju un četru mēnešu laikā uzbūvēju klubu Hamlets.
Būt vai nebūt
– Kā var četros mēnešos tikt pie sava kluba?– Palīdzēja mana pazīstamā seja, uz skatuves paveiktais. Biju Latvijas Aktieru asociācijas prezidents un esmu līdz šim brīdim. Izteicu vēlmi par mazu istabiņu, lai nodarbotos ar aktieru interešu aizstāvību. Toreiz nebija līgumu, autortiesību, aktieri pilnīgi neaizsargāti. Rīgas Domes izpilddirektors Juris Rītiņš man ierādīja mazu kaktiņu, astoņus kvadrātmetrus. Te bija viens salauzts krēsls, šķībs galds un telefons. Vispirms izlēmu, ka nesniegsim intervijas par brīvu, jo ārzemēs aktieri taču par to saņem tāādus honorārus! Bet ko pie mums... kā nesniegsi... (smejas).
– Ar to taču nevarēji maizi nopelnīt.
– Kāda koncertdarbība jau man vēl bija. Šajās telpās ar avīzi Elpa saimniekoja Mairita Solima, tad viņa dabūja viesnīcu Gūtenbergs. Aizskrēju uz Domi – izīrējiet Aktieru asociācijai! Un taču iedeva. Te bija 11 istabiņas, izlauzu sienas un uztaisīju skatuvi.
– Kā tev ir izdevies visus šos gadus to nosargāt, ka neviens nav iekārojis, atņēmis?– Daudzi ir nākuši, piedāvājuši ļoti lielas naudas.
– Un tu varēji atteikties?
– Es viņiem jautāju – bet ko es darīšu? Man saka – nu, brauc uz Kanāriju salām, dzīvo Spānijā, vēl kaut kur... Bet es bez skatuves nevaru. Turklāt tādas, kur pats esmu noteicējs.
– Saimnieks...– Tas nav labais vārds. Pieņemu, ka daudzi mani sauc par skolotāju.
– Tev ir arī studija?
– Jau 19 gadu.
– Pašlaik valda diletantu ēra. Cilvēki, kas tiek pie naudas, taisa kino, izrādes, muzikālus projektus. Es strādāju citādi. Piemēram, Laura Raidonis, Čikāgā dzīvojoša latviešu izcelsmes meitene, man iedeva savu lugu Māsas – par divām sievietēm, viena emigrējusi uz Ameriku, otra palikusi Latvijā. Man luga patika, bet naudas nebija ne skaņu operatoram, ne gaismotājam. Es visu skaņu celiņu ierakstīju un aktrisēm Rutai Vītiņai un Indrai Burkovskai liku nospēlēt precīzā tempā. Iedomājies, visas emocijas – izsūtīšana, Sibīrija, kara šausmas, attālums – aktrisēm būtu, kur izpausties, bet es teicu – jūs būsiet atdevīgas līdz galam, bet ierobežosiet sevi laikā, ko būsim iemēģinājuši. Sākoties izrādei, iespiedu pogu Play, un viņas spēlēja precīzi. To noskatījās teātra kritiķis Gunnars Treimanis un teica – nu, man tagad ir skaidrs, ka Rolands Zagorskis var pat telefona grāmatu iestudēt!
– Tas ir kompliments?
– Domāju – milzīgs. Izrādes ierakstu parādīja arī Somijas televīzijā.
– Savā ziņā tā ir līšana caur adatas aci.– Lielā mērā. Manuprāt, tā var izdarīt, kad tu tajā materiālā dedz, nevis taisi, kā pagadās.
– Tu pats vēl ko uzspēlē?
– Ar Esmeraldu Ermali divās izrādēs – Dubults neplīst un Pēdējais brīvais pāris.
– Cilvēki apsēžas pie galdiņiem romantiskā kabarē gaisotnē, un tevi netraucē, ka viņi iemalko kafiju vai šampanieti?– Nē, es savu karjeru taču sāku Ogres krogā. Pirmajā kursā koncertmeistare Saulespurēna teica – Roland, vai negribi padziedāt krogā? Tur bija tāds Edmunds Goldšteins, visi pazīst viņa dziesmu Neļķu ugunīs, neļķu ugunīs – viņš bija pie klavierēm, Saulespurēns spēlēja saksofonu, viņa dēls – bungas, un es dziedāju, kādus trīs gadus. Tā ka mani tas netraucē.
– Kādus redzi sava veiksmīgā gada lielos kontrolpunktus?
– Ā, redzu, ka realizēšu ieraugus, kas manī ir. Gaidu, ka man kādu dienu piezvanīs un teiks – Roland, mēs te tādu filmu gribam uzņemt... sen neesi filmējies. Es paņemšu scenāriju un teikšu – o, yes! Tā ir mana loma.
Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, no Rolanda Zagorska privātā arhīva
