Kā pacientam spēj palīdzēt hipnoze. Saruna ar terapeiti Daci Rolavu

Dace Rolava neslēpj, ka savulaik jauno psiholoģijas iespēju meklējumu dzinulis bijušas pašas problēmas ar veselību. Viņa atceras, kā kādreiz ar draugiem staigājusi pa Vecrīgu un uz katra soliņa vajadzējis apsēsties, tik ļoti sāpējusi mugura. Nesen, ejot to pašu ceļu, viens no līdzgājējiem paķircinājis: “Varbūt apsēdīsimies?” Otrs draugs atbildējis Daces vietā: “Tagad viņu drīzāk jāpietur, lai neaizlido.”

Stostīšanās tagad ir pagātne

Elīna Rūja-Vārpa ir liepājniece, par kuru gribas sacīt – laimīga sieviete. Gaida pirmo bērniņu. Iegūta augstākā izglītība tūrisma vadībā un atzinība par radošām veiksmēm fotomākslā, tūlīt kabatā būs vizāžistes diploms. Taču tvert pasauli gaišumā un atvērtībā Elīna spēj tikai pēdējos trīs gadus. Dzīves posms pirms šī laika bija nomāktības, kompleksu un bezcerības apzīmogots – Elīna stostījās.

Kad Elīnai bija aptuveni pieci gadi, viņa katru vakaru kopā ar vectēvu un suni Bobi devusies pastaigā pa parku. Reiz tuvumā parādījies kāds suns ar savu saimnieci. Suns bijis bez pavadas, un pēkšņi tas no mugurpuses uzlēcis meitenei virsū. “Es pamatīgi pārbijos. Kopš tās reizes pamazām sāku raustīt valodu,” viņa atceras.

Mamma veda bērnu pie dažādiem speciālistiem – pie logopēda, Montesori pedagoģijas pārzinātājiem, uz masāžām un speciālām nomierinošām vannām. Nekas īsti nelīdzēja. Ja arī runāšana mazliet uzlabojās, tas bija tikai uz īsu brīdi.

Vēl vairāk situācija pasliktinājusies skolā. “Īpaši spilgti atceros, kā reiz angļu valodas stundā katram bija skaļi jāizlasa viena rindiņa no teksta. Kad pienāca mana kārta, es vienkārši skatījos uzrakstītajā un klusēju. Skolotāja nodomāja, ka ākstos, tāpēc paaugstinātā tonī uzstāja, lai beidzot sāku lasīt, bet es nespēju izdvest ne skaņas. Nākamajā dienā no skolas psiholoģes dabūju zīmi, lai mani nevienā stundā tomēr nesauc skaļi runāt klases priekšā.”

Arī augstskolā Elīnai gājis grūti: “Runāšanas grūtības joprojām ļoti traucēja. Vadīt prezentācijas visu priekšā, kas ik pa laikam bija neizbēgami, man bija īstas mocības. Vairāk par visu vēlējos, lai spētu runāt normāli – tā, kā visi cilvēki.”

Pirms trim gadiem internetā Elīna nejauši atrada Jauno psiholoģiju centra mājaslapu. Viņu ieinteresēja informācija par Daci Rolavu. “Jau pirmajā reizē Dace pateica, ka drīz runāšu pavisam labi. Lai arī nespēju noticēt, ka tas iespējams, biju apņēmības pilna mēģināt. Dace strādā ar ļoti interesantām metodēm, bet pamatā ir hipnoze – nevis dziļā, bet tāda, kurā cilvēks seansa laikā visu dzird un saprot. Katru reizi, kad biju pie Daces, mani ieveda transā. Tas ir stāvoklis, kas izdzēš no prāta tos pagātnes notikumus, kas saistīti ar manu problēmu.

Uzlabojums bija jūtams jau pēc pirmās reizes, taču pēc astoņiem seansiem es runāju perfekti, kā visi. Biju ļoti laimīga.”
Ilgāku laiku Elīnai ar runāšanu bija ideāli. Tētis, vīrs, draudzenes – visi priecājušies. Taču jau ārstēšanās sākumā viņa tikusi brīdināta, ka tādiem vecajiem neironiem ir niķis atgriezties.

Pēkšņi tas arī noticis. “Šoreiz ne mazākā satraukuma, uzreiz zināju – pie Daces! Atkal daži seansi, un ar runāšanu viss bija kārtībā. Taču man pie Daces šad tad gribas aizbraukt ne tikai krīzes brīžos, bet vienkārši tāpat – parunāties par dzīvi, par biznesa lietām. Man viņa nav tikai hipnoterapeite-psihoterapeite, bet arī dzīves terapeite. Palīdzējusi arī visiem paziņām, kuriem grūtos brīžos esmu ieteikusi meklēt palīdzību pie viņas.”

Tēls ir smadzenēs, motorika – ķermenī

Dace Rolava skaidro, ka svarīgākais bijis dzēst to negatīvajā pārdzīvojumā iestrēgušo pagātnes pieredzi, kas ieķērusies Elīnas zemapziņā kā nepārtrauktas darbības SOS zvana poga.

Tikai tad, kad atslēgts trauksmes signāls, organisms spējīgs demonstrēt savus ideomotoriskos fenomenus un darboties normālā funkcionēšanas režīmā. “Es izmantoju gan hipnozes instrumentus – metoaforu, katalepsiju, levitāciju –, gan vairākus no citām psihoterapijas metodēm adaptētus paņēmienus pēctraumatisko sindromu mazināšanai.

Daudz strādājām ar iekšējā saspringuma noņemšanu. Cilvēkiem, kas rausta valodu, raksturīga elpas trūkuma sajūta – nevar pateikt vārdu, kaklā kaut kas spiež. Transa laikā ar šādiem stāvokļiem var strādāt ļoti veiksmīgi.”

Hipnoterapeite Dace Rolava ir pārliecināta, ka zināšanas par hipnozi – cilvēka nokļūšana izmainītā apziņas stāvoklī jeb transā – sen vairs nav uzskatāmas par superspējām apveltītu izredzēto privilēģiju. Viss, ko var paveikt hipnozē, iespējams arī bez tās, taču hipnoze, aktivizējot zemapziņas mehānismus, ļauj daudz veiksmīgāk īstenot arī to, kas apziņai liekas nesasniedzams un neloģisks. Savu iepazīšanos ar hipnozi Dace atceras ļoti spilgti.

“Tolaik man bieži nācās viesoties pie sadarbības partneriem Maskavā. Reiz tikšanās bija nolikta vienā no mācību centriem, taču cilvēks paziņoja, ka pāris stundu kavēsies. Zvanīja administratorei, lai rīdziniece, īsinot laiku, ieiet jebkurā no klasēm. Atvēru kādas durvis. Hipnoterapija. Nodarbību vadīja Mihails Ginsburgs. Temats – Eriksona hipnoze.

Neko par tādu nezināju, taču jau no pirmajām minūtēm tēma aizrāva. Tika runāts par saziņu ar zemapziņu, skaidrots, kāpēc visi procesi, kurus izjūtam, arī nepatīkamie, ir mūsu zemapziņas pozitīvie nolūki. Ja parādās ekzēma, uzrodas depresija, sāp zobs vai mugura, tas jāuztver nevis kā nelaime, bet kā vienīgais veids, kā zemapziņa var paziņot par nekārtībām iekšējā pasaulē.

Hipnozē izmantojamās psihoterapeitiskās tehnikas tik ļoti uzrunāja, ka jau tajā pašā dienā nolēmu pierunāt pasniedzēju atbraukt uz Rīgu. Tas izdevās. 1998. gada sākumā Eriksona hipnozes apguvi sākām arī savā Jauno psiholoģiju centrā. Ļoti daudz ārstu, psihologu, pedagogu un citu interesentu pa šiem gadiem pārliecinājušies, cik hipnoze ir jaudīgs instruments gan fizisku, gan psiholoģisku problēmu risināšanā,” stāsta speciāliste, tomēr piekrītot arī man – daudziem par hipnozi joprojām ir maldīgs, aizspriedumains priekšstats, ka tas ir kaut kas tāds, no kā labāk turēties pa gabalu.  

“Tas, cik kurā brīdī hipnoze ir atzīta vai neatzīta, pieņemta vai noliegta, vairāk atkarīgs no iespējām tās iedarbību rādīt un pierādīt zinātniski,” uzskata Dace Rolava. “Pateicoties tehnoloģiju progresam un jaunākajiem sasniegumiem smadzeņu izpētē, tagad katrs, kuru tas interesē, var pārliecināties, kā hipnozes jeb transa stāvoklī var nonākt izmainītā apziņas stāvoklī, kas kurā brīdī nomierinās un kas aktivizējas smadzenēs, kā reaģē ķermenis, kā šo norisi ietekmē hipnologa un hipnotizējamā poza, balss tembrs, vārdu izvēle.

Taču pamatprocesa būtība tāpēc nemainās – nonākšanu transā vienmēr panāk ar dažādu veidu suģestijām apvienojumā ar ideodinamikas pārzināšanu. Hipnoze ir veca kā pasaule. Mainīgums vairāk attiecas uz tās ārējo izpausmes veidu – vai runājam par tā saucamo čigānu hipnozi, vai par šamanisma rituālos izmantoto, vai par to, kas vairāku gadsimtu gaitā attīstījusies  medicīnas paspārnē, jeb tā dēvēto klasisko hipnozi.

Miltons Eriksons, kuru uzskata par vairāku mūsdienu hipnoterapijas novirzienu tēvu, sākumā balstījās tieši uz klasiskās hipnozes atziņām, taču pamazām tās pārveidoja un pilnveidoja, radīdams savu virzienu. Vairākās valstīs, piemēram, Francijā, hipnoze ir oficiāli atzīta ārstniecības joma. Pie mums mediķi hipnozi lielākoties izmanto par palīginstrumentu labāku rezultātu sasniegšanai savā pamatnozarē.”

Kad lūdzu sīkāk pastāstīt, kas ir ievadīšana transā ar ideodinamikas pārzināšanu, hipnopsihoterapeite liek iedomāties parasto svārstiņu – diegā iekārto svērtenīti, kuru daudzi izmanto atbilžu jā un nē saņemšanai.

“Jau 1854. gadā franču zinātnieks Ševro izskaidroja tā darbības principu. Ja cilvēkam prātā ir konkrēts tēls, piemēram, grāmata, un viņš, turēdams rokās atsvariņu, jautā, vai to pirkt vai ne, svērtenis sāk kustēties vienā no iepriekš akceptētiem virzieniem – pa saulītei vai pret, uz priekšu un atpakaļ. Jo tēls ir smadzenēs, bet kustība jeb motorika – ķermenī. Tēls realizē kustību pats, bez apziņas kontroles, un to nenosaka kāds augstāks spēks, bet uzkrātā pieredze, kas glabājas zemapziņā.

To sauc par ideomotorisko fenomenu. Ja, atrodoties siltā telpā, iztēlojas rokās ieliktu sniega piku, plaukstā pamazām rodas aukstuma sajūta. Domās iekožoties citronā, mutē saskrien siekalas. Tas ir ideosensorais fenomens. Atsaucot atmiņā piedzīvotu aizvainojumu, garastāvoklis pagalam; ideomotīvais fenomens. Domu pārlēcieni no vienas uz citu – ideokognitīvais fenomens. Šādu fenomenu kopums veido mūsu ideodinamiku, kas ir pamatā tēlu spējai pašrealizēties. Uz to balstās hipnoze.”

Tomēr neatkāpjos – mazliet konkrētāk, lūdzu! Dace Rolava pacietīgi turpina: “Mums visiem piemīt ne vien tāda psihiskās dzīves daļa, ko apzināmies un kontrolējam, proti, apziņa, bet arī neapzinātā un prāta pārraudzībai nepakļaujamā – zemapziņa. Katra no tām runā savā ļoti atšķirīgā valodā. Apziņa, būdama racionāla, izpaužas loģiskos spriedumos. Zemapziņas valodā dominē tēli un simboli, ar ko vistuvākajā saskarē varam nonākt sapņos vai radošuma uzplaiksnījumos. Tie, būdami nepakļāvīgi, visvairāk nosaka dzīvessparu un garastāvokli, jo visu laiku tiecas izpausties darbībā. Cilvēks, pats to nemaz neapzinoties, ar paša radītajiem tēliem bieži vien programmē savu dzīvi – gan augšupceļošā pozitīvismā, gan uz galēju bezcerību.

Hipnoze dod iespēju ideodinamiskos mehānismus pārprogrammēt vēlamajā virzienā. Tas iespējams saistībā ar zināšanām par smadzeņu pusložu funkcionēšanu. Par apziņas darbību pamatā atbild galvas smadzeņu kreisā puse, bet par zemapziņas izpausmēm – labā. Kreisās puses aktivitātei hipnozes laikā nedaudz pazeminoties, bet labās paaugstinoties, iespējams nonākt starpstāvoklī, kuru mēdz saukt gan par izmainītās apziņas, gan par transa jeb hipnotisko stāvokli. Tajā darbojas kā zemapziņa, tā apziņa, taču vairākkārt pastiprinās tieši ideodinamisko mehānismu darbība. Zemapziņas aktivizēšanās padara īstenojamu to, kam apziņa aizlikusi priekšā striktu barjeru – tas nav iespējams. Hipnozes mērķis – ar uzmanības fokusēšanu vienā koncentrētā iekšējā starā panākt kāda reāla, konkrēta, pozitīvi formulēta mērķa sasniegšanu.”

Nevis pēc pavēles, bet maigi uzticoties

Kāpēc Jauno tehnoloģiju centrs izvēlējies tieši Eriksona hipnozi, nevis klasisko, kurai daudz senāka pieredze? Atbilde – metodes efektivitāte un Miltona Eriksona personība.

Miltons Eriksons nodzīvoja spilgtu un darbīgu mūžu, lai gan bērnībā bija ar attīstības īpatnībām. Viņš ilgi nerunāja, vēlāk slikti atšķīra krāsas un skaņu tonalitāti, bet agrā jaunībā saslima ar poliomielītu. Bija paralizēts, tad atkopās, taču 42 gadu vecumā pārdzīvoja otru lēkmi, pēc kuras līdz mūža beigām palika ratiņkrēslā. Atrašanās šādā stāvoklī Eriksonam deva iespēju pastiprināti pievērsties savas iekšējās pasaules izpētei, saprast, ka piekrītoši uzmundrinošā gaisotnē ķermenis var paveikt vairāk, nekā pildot pavēles, pat ja tās ir paša dotas. Eriksons kļuva par ļoti atzītu hipnozes speciālistu, kaut arī pārmaiņas, ko viņš ieviesa, visbiežāk bija likteņa piespēlēta nepieciešamība gausināto runas veidu un apgrūtināto kustīgumu no defekta pārvērst efektā. Miltons Eriksons nomira 1980. gadā.

Interesējos, kas Eriksona hipnozē ir atšķirīgs no citām un līdz ar to vissvarīgākais. “Tradicionālajā hipnozē dominē autoritatīvā pieeja – hipnotizētājs cenšas radīt situācijas pavēlnieka iespaidu. Tas ir ciešs acu skatiens, direktīvas norādes par procesa norisi – tava roka kļūst smagāka, tu jūti karstumu,” paskaidro Dace Rolava. “Tā ir tiešā suģestija, paužot uzskatu, ka atslēga ieiešanai hipnotiskajā stāvoklī var būt tikai tāda rokās, kuram ir vara pār otru. Klienta uzdevums – pakļauties, un tikai tad hipnotizētājam ir iespējams ielikt viņa galvā to, kas var radīt pozitīvas pārmaiņas. Eriksona hipnoze balstās uz pretējiem principiem.

Mijiedarbībā starp klientu un hipnotizētāju noteicošā ir atbalstoši atļaujoša pieeja, uzsverot vienlīdzību un sadarbību, kas izpaužas kā netiešā jeb maigā suģestija. Īpašajā psihiskās funkcionēšanas stāvoklī jeb transā klients ieiet nevis pēc pavēles, bet ar uzticēšanās gaisotnē risināta dialoga palīdzību. Pakļaušanās vietā tiek kultivēta atbrīvošanās, otra ieliktu kvalitāšu vietā – cenšanās meklēt sevī slēptos resursus. Terapeits vairo vēlēšanos nevis pakļauties kāda varai, bet iegūt varu pašam pār sevi.”

Par vajadzīgo resursu atrašanas, aktivizēšanas un īstenošanas svarīgāko avotu Eriksona hipnozē tiek uzskatīta zemapziņa un tajā glabātās atmiņas par pozitīviem emocionālajiem stāvokļiem. Protams, Eriksons izmantoja arī citas tehnikas, sacīja, ka šī metode nenozīmē centienus nojaukt vecās mājas, bet gan tās uzlabot un pielāgot mainīgajām vajadzībām. Taču arī viss jaunais allaž tika iepīts un iesaiņots tieši šajā maigajā attieksmē.

Dace Rolava stāsta, ka tā tas notiek arī Jauno psiholoģiju centrā. “Jau pēc pirmā apmācību gada Ginsburgs piedāvāja iepazīstināt mūs ar savu skolotāju – vienu no vadošajiem Francijas hipnoterapeitiem ārstu Žanu Bekio. Pirmo reizi sastapāmies 1999. gada maijā, un kopš tā laika tikšanās vairākdienu semināros notiek regulāri. Esam bijuši arī Francijā, vērojuši, kā tur ar hipnozi strādā gan medicīnas iestādēs, gan aprūpes centros. Vairāki vērojumi mani burtiski šokēja.

Pirmais lielais pārsteigums pārņēma paliatīvās aprūpes centrā. Kā tur tiek domāts gan par tiem, kuri vada uz šīs zemes pēdējās dienas, gan par viņu tuviniekiem! Runa nav tikai par telpu mājīgumu un aprūpes nodrošinājuma pakāpi, bet vairāk par plašo hipnozes iespēju izmantošanu. Paliatīvajā aprūpē bieži jārēķinās ar ciešanām, ko medikamenti dzēst nespēj. Valsts nodrošinātā hipnoterapeita palīdzība nereti ir vienīgā iespēja neciest sāpes. Fascinēja arī hipnoterapeitu klātbūtne apdegumu centros. Bet visvairāk iespaidoja hipnoterapeitu sadarbība ar privātajām medicīnas iestādēm, lai attīstītu zinātni.

Pa dienu medicīnas centrs apkalpo savus pacientus, bet naktī uz klīnikas laboratorijām dodas zinātnieki, lai izmantotu aparatūru un tehnoloģijas – skenerus, magnētiskās rezonanses iekārtas. Pēc kopdarbības līguma noteikumiem hipnologi arī palīdz šo iestāžu pacientiem tādās jomās, kur medicīna ir bezspēcīga, un visbiežāk tā ir iespēja pirms izmeklējumiem tikt vaļā no dažādām fobijām. Statistika liecina, ka valstī magnētisko rezonansi iziet tikai 52 procenti no tiem, kas uz šo izmeklējumu pieteikušies; pārējie netiek galā ar bailēm no atrašanās slēgtā telpā. Klīnikā, kurā bijām mēs, pēc hipnologu iejaukšanās drosmīgi bija 98 procenti pacientu.”

Visjaunākā informācija

“Mūsu sadarbības partneri ļoti nopietni seko jaunākajiem atklājumiem neiroloģijā un citās ar cilvēku izpēti saistītās jomās, tāpat arī paši veic pētījumus,” par Francijas kolēģu zinātniskajiem pētījumiem stāsta Dace Rolava. “Pateicoties viņu pastāvīgajai klātbūtnei zinātniskajā apritē, visjaunākā informācija par dažādiem atklājumiem nonāk arī pie mums.

Vieni no pirmajiem Latvijā iepazinām cilmes šūnas. Tām pat vēl īstā nosaukuma nebija, zinātnieki teica – bāzes šūnas, bet Žans Bekio semināros mums jau par tām stāstīja, ilustrējot jauno informāciju ar kāda Francijā populāra regbija spēlētāja atveseļošanās stāstu. Viņam bieži gadījušies kaulu lūzumi; jau pieradis, ka 45 dienu laikā tie sadzīst. Taču pēc kārtējās traumas puisis ticis uz kājām jau pēc 30 dienām.

Uz jautājumu, kā tas panākts, atbildējis, ka šoreiz pirms aizmigšanas sācis vizualizēt lūzumu kā plaisu mūrī, bet domās aicinājis savu vectēvu, kurš bijis mūrnieks, to aizzieķēt ar cementu. Pēc katras tādas vakara sarunas nākamajā dienā juties ievērojami labāk. Žans mums to skaidroja jauno atklājumu gaismā – cilmes šūnas saņem informāciju no savainotajām, kas tūlīt ies bojā, un dodas tās aizstāt. Pietiek iedomāties, ka plīsuma malās ir cilmes šūnas, un šo ainu vizualizēt, kā tās transformējas osteoblastos – šūnās, kas vajadzīgas kaula saaugšanai. Zemapziņas spēja pašrealizēties tēlos tādu iespēju sniedz.”

Redzot manu izbrīnu, hipnoterapeite smejas: “Pasaka? Nē, zinātne! Līdzīga novitāte bija informācija par spoguļneironiem. Novērojumos ar pērtiķu spēju atdarināt pētījumi vēl tikai norisinājās, un neviens nezināja, ka 2014. gadā šis atklājums saņems Nobela prēmiju, bet mēs semināros jau varējām sekot procesam līdzi. Un izskaidrot, kāpēc, iegremdējoties transā, tik iedarbīga ir sinhronizācija. Metaforā izmanto kādu klientam raksturīgu izteicienu, nedaudz atdarini viņa pozu, mēģini saskaņot pat elpošanas ritmu, un cilvēkam rodas sajūta – tas ir draugs, uzticies! To paveikuši spoguļneironi, kuru uzdevums ir atdarināt.

Pēdējā Žana Bekio seminārā, kas notika pirms pāris mēnešiem, viņa paziņojums bija īsti revolucionārs – pētījums par gliju jeb glī šūnām. Speciālisti ilgu laiku domāja, ka smadzenēs aktīvs ir vienīgi neokortekss – smadzeņu garozas pelēkā viela, kurā atrodas neironi, kas uztver, apstrādā un aizvada informāciju izpildei. Tā saucamā baltā viela tika uzskatīta par neitrālu masu, kas svarīgajos procesos neiejaucas.

Lielais atklājums ir tas, ka izrādījās – neironi ap smadzeņu garozu izvietoti tikai trīs milimetru biezā slānītī, bet tie ar īpašu šķiedriņu palīdzību komunicē ar daudz gudrākām un funkcionāli nozīmīgākām šūnām – glijšūnām, kas pēc noteiktas sistēmas izvietotas baltajā masā. To ir ļoti daudz. Tieši tās smadzenēs ir galvenās. Garozā izvietotie neironi savāc visu ienākošo informāciju, tad ar konektomu – smalko šķiedriņu – palīdzību novada to pie atbilstīgajām glijšūnu ģimenēm baltajā vielā, un tās gan apstrādā informāciju, gan pieņem lēmumus. Tie tiek nosūtīti atpakaļ uz garozu izpildei un izpaužas kā mūsu atbildes reakcijas uz notiekošo.

Terapeitiskajā ziņā šis atklājums ir ļoti nozīmīgs, un visvairāk – darbā ar sāpēm, īpaši jau hroniskajām, jo ļauj precīzāk un konkrētāk saprast sāpju rašanās mehānismu. Kas ir pazīstams, ar to vieglāk sarunāties. Ja esam pilnīgi veseli, nevienu savu ķermeņa daļu nejūtam. Uzspiedīsim, iekniebsim, pieskarsimies karstam, un sajūtu receptori dos informāciju, bet pēc mirkļa jau būsim to aizmirsuši, jo zemapziņai nav vajadzības izmantot pozitīvo nolūku, lai kaut ko paziņotu.

Taču, ja gadās izmežģīt potīti, informācija pa nerviem uzskrien līdz garozai, no turienes aizkļūst līdz tās grupas glijšūnām, kas par šo vietu – potīti – organismā atbild. Tās uzreiz iekaist, bojājumu paužot ar haotisku darbību. Kamēr pašas glišūnas nav sadzijušas, potītē tiek uzturēta sāpju sajūta pat tad, ja ārējos simptomus izdodas novērst. Pret sadarbību ar medikamentiem glī šūnas izturas ļoti rezervēti, taču tās atrodas hipnozes sasniedzamības zonā.”

Dace Rolava uzsver, ka hipnoterapija ir ne tikai lielisks instruments veselības atgūšanai, bet arī izziņas process, kurā ikviens cilvēks, kuru interesē atbildes uz jautājumiem, kas un kāds esmu es un kādi ir tie, kas man līdzās, šādu zināšanu apguvi nekad neuztvers kā lieku apgrūtinājumu. Ir ļaudis, kas apmeklē pašpalīdzības kursus, kuros lielākā uzmanība pievērsta tieši pašhipnozei. Tas ir ļoti plašs, bet pagaidām vēl mazapgūts iespēju lauks – Dace Rolava par to ir pārliecināta.