"Jūtos mīlēta, bet esmu vientuļniece" - Olga Dreģe jau 40 gadu dzīvo viena

Māksliniece, kura dzimšanas dienu 1. martā atzīmēs ar koncertu atjaunotajā VEF Kultūras pilī un desmit dienas vēlāk arī uz Dailes teātra skatuves koncertuzvedumā Tobāgo!, atklāj, ka jūtas nedaudz apmulsusi, noskrējusies, bet pateicīga... Pateicīga par skaisto un garo radošo mūžu, par Dieva dotajiem dzīves gadiem, mīļo dzimteni un cilvēkiem apkārt. Senču un Dieva doto spēku Olga nesavtīgi joprojām dāvā publikai, tuviniekiem, kaimiņiem... Visiem, kam nepieciešama palīdzīga roka.

Atzīmēšana gandrīz tika atcelta

Savu lielo jubileju Olga Dreģe iecerējusi nosvinēt klusi un sirsnīgi. „Vēlējos sarīkot nevis kā dzīres, bet kā vakarēšanu. Lai šie koncerti izvērstos par tādu gaišu atskatīšanos uz padarīto, uz pieredzēto,” teic aktrise. Nupat viņa gan jūt, ka gribētos atelpu, taču rosība nerimst. Pēc koncertiem Rīgā sekos arī Dreģes jubilejas tūre pa Latvijas novadiem.

„Esmu ļoti straujā skrējienā – teātris, gatavošanās koncertam, intervija pēc intervijas, filmēšana pēc filmēšanas... Labprāt no visa būtu izvairījusies, bet neko darīt – šis maratons ir jāiztur.

Aiz muguras ir arī lieli satraukumi un pārdzīvojumi – pēc spraigā un darbīgā vasaras perioda pamatīgu triecienu deva tas, ka pagājušā gada izskaņā mūžībā aizgāja režisors Valdis Liepiņš, kas jau bija sācis darbu pie mana jubilejas koncerta režijas. Kad Valdis nomira, biju domājusi uzticēt šo pienākumu režisoram Kārlim Auškāpam, un te pēkšņi arī viņš aizgāja. Paliku kā sprukās, pat gribēju atteikt jubilejas koncerta rīkošanu,” atzīst māksliniece.

Liktenis neļauj apstāties

„Tā nu es turpinu skriet arī gavēņa laikā, kad cilvēkam būtu jāpierimst, jāpieklust... Bet liktenis ir lēmis, ka man apstāties nesanāk. Apzinos, ka darbu par daudz uzņemos, vēl tagad man tas ir pāri spēkam – pāri saprātam, fiziskai varēšanai un morālai izturībai,” secina Olga Dreģe, kas vēl nesen devās uz Īriju, kur emigrējušajiem tautiešiem uzstājās ar muzikālo izrādi Septiņas vecmeitas.

„Tāds skrējiens man ir bijis visu mūžu. Man pietiek enerģijas, spēka, prāta un varēšanas. Vienīgi grūti pieņemt, ka vecums ir tāds, kāds tas ir. Ir jādod vieta jaunajiem, jāpaiet malā,” spriež Olga, smaidot piebilzdama – teātrī gan nemaz neizjūt, ka jaunie vēlētos viņu pabīdīt ārā. „Tāpēc, ka vienmēr ar visiem esmu pratusi sastrādāties. Tā nav paklusēšana, tā ir spēja saprasties, ar cieņu sadarboties,” viņa domā.

Olga Dreģe arī teic, ka nekad nav jutusies ne izsmelta, ne publikas uzmanības nogurdināta. Atšķirībā no daudziem skatuves māksliniekiem viņai nav raksturīga vēlme bēgt tukšumā, klusumā, prom no ļaudīm. „Jo savā būtībā esmu tāds skatītāja cilvēks, tāds savējais. Labi jūtos pasākumos, kas notiek rajonos. Šīs tikšanās ar tautu klātienē, tuvumā ir kā mīļas sarunas.

Tuvība ar skatītāju man ir ļoti dārga. No vienas puses, protams, gribētos, lai tas nekad nebeigtos, bet, kad atceros, cik man gadu, tad domāju – jāsāk ar prātu pieņemt un saprast, ka nupat ir laiks drusciņ piebremzēt. Un tad iztēlojos, ka tiešām gribētos atlaist sirmus matus un beidzot izbaudīt šo saulrieta krāšņumu...” atzīstas aktrise.

Apskaudusi krokodilus, kas dzīvo 300 gadu

Aizvadītajā nedēļā aktrise piedzīvoja kārtējo sāpīgo brīdi – mūžībā aizgāja viņas kursabiedrene, tuva draudzene un Olgas Dreģes autobiogrāfiskās grāmatas Izslāpums autore Irēna Lagzdiņa. „Ir sanācis daudz kolēģu aizvadīt... Tas ir ļoti skumji. Un ir jau arī tādas personīgās skumjas – ikviens taču apzināmies, ka visiem tas vēl priekšā. Līdz nāves pieņemšanai ir jāizaug. Ne katram tas izdodas. Tas nezināmais tomēr ir mīkla, un ticīgs cilvēks, kāds esmu, it kā ar prātu to saprot, bet tīri cilvēcīgi... Nevis negribas to mirkli sagaidīt, bet tas ir neziņas un cilvēcisku baiļu pilns.

Ar nāvi jau fiziski rēķinos, vienīgi bail no tās pirmās nakts, kad kapā viena paliec. Tas brīdis, kad tuvinieki no kapsētas aiziet un tu tajā bedrē paliec viens pats, ir tāds biedējošs. Uz to, protams, var skatīties ar humoru, bet sava nopietnība arī tajā ir,” neslēpj māksliniece, domīgi piebilzdama: „Nevienam no mums otrs mūžs nav lemts, tas ir jāsaprot. Esmu apskaudusi krokodilus, kas dzīvo pat 300 gadu, un bruņurupučus, kas arī ir ilgdzīvotāji. Bet dabā ir sava kārtība. Cilvēkam ir dota tā jūtīgā sirds un saprāts, bet laiks ir stipri ierobežots...”

 Aizliedz sev justies slikti un nevarīgi

Olga arī atzīst, ka apzināti neļauj vecumam un kaitēm sevi nospiest pie zemes. „Jaunībā man ir bijis ātrais dilonis, tik daudz operāciju bijis... Turos uz Dieva savērtiem diegiem. Labi, ka izskatās – esmu stipra un vesela. Ja pakļautos kaitēm, sāpēm, tad jau sen būtu uz kruķiem, ja vispār vēl staigātu...

Vienkārši to neatļaujos, es sev aizliedzu justies fiziski slikti vai nevarīga. Tas man ir iedzīts kā gēnos no vecākiem, to man arī Smiļģis ietrenēja. Atceros, kad dabūju teātrī pirmo smadzeņu satricinājumu, Smiļģis paņēma plaukstās manu galvu, pagrozīja un paziņoja: „Galva uz pleciem ir. Ierindā!”

Tāpat arī pērn pavasarī, kad iekritu skatuves bedrē, pārsitu degunu. Uz "Bannija Manro nāvi" izsauc ātros, man salīmē degunu, un es vēl izrādi nospēlēju. Tāpat kā kādreiz, ar tuberkulozi slima būdama, aizbraucu uz sanatoriju Jaltā. Man aizliedza sauļoties, bet es nosauļojos melna, un sanatorijas priekšā mani izsauca un paziņoja: „Prijehala kak Dezdemona, ujeģet kak Otello!” Bet man tā saule bija palīdzējusi. To katram cilvēkam saku – katram pašam sevi ir jāiepazīst un jāatklāj, kā ar sevi sadzīvot, ar savu kaiti, ar savu dabu, ar savu temperamentu. Tas ir jāiemācās!” saka Olga Dreģe.

Viņa arī uzsver: „Cik pati esmu kāpusi pāri savām slimībām, savam liktenim, savai nelaimei, tik arī esmu ieguvusi. Nešauboties esmu nonākusi pie atziņas – esmu vinnējusi tieši tik, cik esmu darījusi pār saviem spēkiem.”

Ar enerģētiski spēcīgām rokām

Olga uzskata, ka labā pašsajūta viņai ir, pateicoties no senčiem mantotajam gaišajam skatam uz pasauli, uz dzīvi, uz dabu. „Mans ikrīta atmošanās rituāls ir sasveicināties ar gaismu, saulīti, ar jaunu dienu, pārmest krustu, novēlēt tuviniekiem veselību un priecīgu, veiksmīgu dienu... Arī kolēģiem.

Jādzīvo labvēlībā un mīlestībā pret pasauli. Pret visu dzīvo radību. Lauku bērns to iemācās. To esmu iemācījusies, iedama tēvam vagā līdzi, kad viņš ara zemīti. Viņš man iemācīja katru zālīti iepazīt. Man bija žēl slieku, kad tās uz lemeša pāršķēlās. Domāju, kā sasiet atpakaļ kopā, kā paglābt, lai tās dzīvotu. Visiem lopiem, visiem mājdzīvniekiem bija vārdi; govs, zirgs, aita vai vistiņa – man viņi visi bija ārkārtīgi mīļi, savējie,” stāsta Dreģe.

Viņa ir pārliecināta, ka labām domām ir spēcīga enerģētika. „Ne velti arī ir teiciens, ka mamma ar roku noglāstīja un kā ar roku noņēma sāpi. Ir cilvēka rokā, cilvēka mīlestībā, cilvēka vēlībā daudz spēka. Mēs daudziem varētu palīdzēt, ir tikai jābūt šai atvērtajai sirdij, vēlmei dot, atbrīvot, iedrošināt otru.

Tas ir jāiemācās. Man arī ir tāds spēks, vienīgi neesmu to pietiekami uztrenējusi un izmantojusi. Man ir draudzenes, ko pamasēju un kas saka: „Olga, ja tu mani neapgrābsti, es nejūtos vesela!” To arī mana mamma ir spējusi, un rados man ir cilvēki ar spēcīgām enerģijām, spēcīgām rokām.”

Olga Dreģe aizvien ir fiziski aktīva, apstiprinot, ka arī savos bez piecām minūtēm 80 gados spēj joprojām nostāties uz galvas. „Ar medikamentiem galīgi neaizraujos. Man ir savi vingrojumi, ko veicu. Vēl gultā guļot, jau izvingrojos – vajag izlocīt pirkstiņus, izlocīt kaulus, vajag izjust savu ķermeni.

Man ir speciālas Mārītes Zālītes ziedes, ir arī citas ziedes, kuras vienkārši vajag viegliņām ieklapēt, iedauzīt vakarā ceļgalā. Vecumā katru vakaru un arī katru rītu ar sevi ir jāstrādā,” uzskata aktrise, kura vēl nesenā pagātnē ārpus skatuves aktivitātēm kādā sporta klubā pasniedza vingrošanas nodarbības senioriem.

Dabu iemācījusies saskatīt arī pilsētā

Olga neslēpj: kā lauku bērnam, Rīgā dzīvojot, viņai viena gan ir pietrūcis – dabas tuvuma.

„Pēc tā vienmēr esmu ļoti ilgojusies. Man tagad tikai māsai ir lauki, kur aizbraucu. Aiz Vecumniekiem, Stelpē, tur ir kūts ar kazām, vistām, zosīm. Ir arī žurkas. Tur gravā pagājušogad iestādīju birztaliņu. Bet esmu iemanījusies dabu saskatīt, arī esot pilsētā. Redzu visu, kas kustas.

Skat, kur aiz loga žurka skraida kā dancodama! Pretī mūsu grimētavas logiem, ceturtā stāva augstumā, pērn pavasarī ar kolēģēm skatījāmies, kā vārna ligzdu vija. Spriedām, ka tas nozīmē, ka esam labas dabas, ja jau vārna izdomāja tieši mūsu logiem pretī ligzdot. Tādā vietā – te taču slimnīca blakus, nemitīgi brauc ātrās palīdzības mašīnas.

Tādā troksnī, bet viņa izlemj, ka jāperē tieši te. Filmējām un fotografējām, sekodamas līdzi visām norisēm. Un izperēja un izaudzināja vienu vārnulēnu, un tas tagad tepat vazājas apkārt. Staigā lepni un jūtas saimnieks. Viņa mamma kailā kastanī sāka riktēties un ligzdu būvēt. Darīja to ļoti pārdomāti, brīnums, cik daudz gudrības tādai vārnai. No rīta rīkojas pa miskastēm, prasmīgi attaisa saiņus, kuros iekšā pārtikas atliekas. Viens Dieva brīnums! Kas dabā ir gudrības!” sasit plaukstas allaž elegantā skatuves māksliniece.

Dzīvo viena jau 40 gadu

Olga atzīst, ka viņai ir daudz draugu, daudz brīnišķīgu kolēģu, ar ko ir siltas attiecības un jaukas sarunas. Visu mūžu viņa ir arī bijusi publikas, savu skatītāju cienīta, apjūsmota un gaidīta. Tomēr jau 40 gadu Olga ir viena. Kopš šķiršanās no meitas Zanes tēva jaunas attiecības viņa nav veidojusi.

„Jūtos mīlēta, bet esmu vientuļniece. Savā mūžā palikusi viena, un šis mirklis var pienākt ikvienam cilvēkam. Man tā bija apzināta izvēle, tā ir mana prāta izvēle. Pēc otrās laulības man bija kauns no bērna, negribēju meitas acu priekšā vēl sev kaut ko meklēt.”

Un ko darīt ar tādu pēkšņo zibens spērienu, kas ne meklēts, ne saukts pēkšņi uzrodas no skaidrām debesīm? „Ir jāmāk atraidīt! Nolikt pie vietas un būt draudzīgam, uzklausīt, pieņemt komplimentus un piedāvājumus, bet atturēties.

Skaidrs, ka dzīvot pavisam vienai – tas nav viegli. Tev ir viens prāts, viena alga, viens padoms – tev nav, ar ko aprunāties, kam viedokli paprasīt. Tas ir trūkums, jā. To ne katrs var izturēt. Bet es esmu iemācījusies,” strikti teic aktrise, kurai uzmanības apliecinājumu un pielūdzēju aizvien netrūkst.

„Bet uz satikšanām, uz randiņiem kategoriski neeju – kas tās par muļķībām?! Jaunībā, kad man rakstīja vēstules, neviens nepiedāvāja ne mani uz vakariņām aizvest, ne kartupeļu tīkliņu palīdzēt panest. Visi teksti bija apmēram tādi: „Kaut varētu ar jums pabaudīt vienu vakaru...”

Visi gribēja tikai tās baudas, bet ne līdzdzīvot, ne līdzpriecāties, ne līdziciest, ne līdzijust... Nu jau sen esmu pieradusi dzīvot tā – viena, ar sevi. Kā Imants Ziedonis ir teicis – vecumā cilvēkam ir jāpaliek ar sevi. Ar sevi un dievišķo atklāsmi un patiesību,” mierīgā balsī teic gaviļniece.

Prieks un acuraugs – mazdēls

Leģendārās aktrises dzīvē pašlaik nozīmīgākais puisis ir viņas nepilnus 11 gadus vecais mazdēls Justs. „Kad vien rodu laiku, mēs daudz runājam, pastaigājamies. Viņš ir pilsētas puika, kuram daudz stāstu par dabu, un priecājos, ka viņu tas interesē.

Justam ir ļoti attīstīta fantāzija, viņš turklāt arī daudz lasa. Nupat jau otro reizi izlasīja Māras Zālītes Piecus pirkstus. Saka, ka interesē filozofija. Vispār jau viņš ir uz tehnoloģijām tendēts. Kā nu ne – tētis viņam ir datoriķis, kurš beidzis fizmatus. Arī vecaistēvs, znota tēvs, bija matemātikas skolotājs. Un Zanes tētis, mans bijušais vīrs, bija tehnisks cilvēks – skaņu inženieris.

Un Justiņš ne tikai lasa, arī raksta. Klasē viņš pat jau ir uzrakstījis grāmatu par ceļošanu uz citu planētu. Man saka, ka gribētu izgudrot laika mašīnu, bet tam, kā viņš saprotot, būtu nepieciešami vairāki mūži,” par mazdēlu priecīgi stāsta Olga Dreģe.