Guntars Račs jūtas vainīgs un lūdz piedošanu sievai

Tādu popularitāti, kādu tagad esi iemantojis, izdodot dzejas krājumu 365, laikam sen nebiji baudījis. Daudziem tu biji jau kā veca rokmūzikas mēbele, bet te pēkšņi ir jauns slavas vilnis. Vai tā ir radošā atdzimšana?
Pagājušais gads patiesi izvērtās par vienu no manas dzīves piedzīvojumiem un brīnumiem bagātākajiem dzīvē. Uzsākot šo dzejoļu sērijas rakstīšanu, nezināju un nenojautu, ar ko tas beigsies. Ka priekšā ir tik lieli panākumi, nebiju ne cerējis, ne paredzējis. Bet cilvēks jau nevar neko saplānot. Kā Dievs ir lēmis, tā notiek.

Dzejoļu rakstīšana ir pirmais, ar ko sāku radoši nodarboties, bet tas periods, kad no dzejas rakstītāja pārtapu par dziesmu vārdu autoru un līdzautoru, bija diezgan ieildzis. Sirdī visu laiku nedaudz tā kā ilgojos pēc brīvības darīt un rakstīti to, kas ir atkarīgs tikai no manis. Līdz ar to tagad, jau solīdā vecumā esot, īstenoju šo sapni.

Protams, tas notika paralēli visam pārējam, ko daru, – muzicēšanai, dziesmu rakstīšanai, bungu spēlēšanai, albumu izdošanai, darbam ar mūziķiem, producēšanai.

Iepriekš esi izteicies, ka tā bija apņemšanās jaunajam gadam – katru dienu uzrakstīt pa dzejolim.
Jā, to sev nosolījos Vecgada vakarā. Jau pa dienu biju tāds apcerīgs un daudz domāju, ko labu gan varētu izdarīt. Piespiedu sevi atrast laiku darīt to, ko vēlos visvairāk. Domāju, kas tas būtu, un secināju: ja man dzīvē būtu izvēle, ko gribētu darīt vairāk par visu, tad te nu tas ir – rakstīt dzejoļus. Todien sev cieši nosolījos – sākot ar jaunā gada pirmo datumu, katru dienu līdz pusnaktij uzrakstīšu vienu dzejoli.

Bija vēl kādas apņemšanās?
Gribējās sākt ievērot veselīgu dzīvesveidu, biežāk staigāt brīvā dabā, vairāk gulēt un dzīvot tā, lai būtu mazāk stresa. Kādu laiku, pāris dienu, arī sanāca. Patiesībā gan tā apņemšanās dzejot mani noveda ļoti lielā stresā. Tā dzejoļu lieta kā ar viesuli aizslaucīja visas manas pārējās idejas par mierīgu dzīvesveidu, jo katrs dzejolis mani mocīja visu dienu.

Kā tas izpaudās?
Pamostoties agri no rīta, jau sāku par to domāt. It kā sīkums, bet tam ir vajadzīgs laiks fiziski apsēsties un uzrakstīt. Man tomēr ir diezgan aktīvs ikdienas ritms – ceļos sešos no rīta, uztaisu brokastis, aizvedu meitu uz skolu, darbība ir nonstopā. Dodos uz darbu, kur ir jāizdara konkrētas lietas, jāatbild uz e-pasta vēstulēm, tad mostas mūziķi, sāk zvanīt un stāstīt savas idejas...

Kad beidzas darbs, vedu meitu uz tenisa treniņu, tad atpakaļ. Mājās esmu ap septiņiem, astoņiem. Ar ģimeni kopā jāpaēd vakariņas, un tas brīvais brīdis, kad apsēsties pie dzejoļa, faktiski vēl nemaz nav bijis.

Ja, rakstot dziesmas, bieži vien atļāvos to darīt līdz vieniem, diviem un pat trijiem naktī, tad ar dzejoli tā nevarēju, jo tas taču bija jāuzraksta līdz pusnaktij. Teorētiski man bija kādas trīs stundas vakaros, ko normālas ģimenes parasti pavada kopā, piemēram, skatoties kādu filmu. Es arī to mēģināju darīt, vismaz fiziski tai dīvānā atrasties, bet paralēli sevī mocīju dienas dzejoli.

Nu negribēju upurēt ģimenes laiku. Sapratu, ka tajā laikā jau tāpat varu tikai domāt, pie datora jau nesēdēšu.

Biju riktīgi izbesījies. Vienā brīdī sapratu, ka piemērotākais laiks ir tad, kad braucu automašīnā. Līdz ar to daļa dzejoļu tapuši, sēžot pie stūres. Izmantoju ieraksta funkcijas telefonā un dzejoļus ierunāju. Vakarā tik atlika atšifrēt ierakstītās idejas un uzlikt uz papīra. Divas reizes gan līdz pusnaktij nesanāca pabeigt. Kad nopublicēju sociālajos tīklos pēc pusnakts, jutos dikti vainīgs.

Idejas neapsīka? Tavā dzejā aiz vienkāršajiem vārdiem tomēr ir skartas dziļas, eksistenciālas tēmas.
Kā nu ne?! Nu jau man vismaz atkal ir, ko teikt. Bet vienā brīdī, topot grāmatai, man šķita, ka esmu visu pateicis. Pirmajās nedēļās bija vienkārši, bet, nonākot pie simtā dzejoļa un saprotot, ka vēl 265 ir jāuzraksta, bija pagrūti... Mēģināju sevi lauzt, izdomājot kaut ko neprātīgu. Kaut skatoties uz kaktusa adatu un domājot, ka tur ir planēta.

Bija jau interesanti meklēt jaunus skatupunktus, tomēr vienlaikus mokoši. Ne tikai man, bet arī ģimenei. Man tiešām no sirds jāatvainojas ģimenei par daudzajiem sabojātajiem vakariem. Viņi jau saprata, ka man nav atkāpšanās ceļa, bet ir lietas, kas ir jāizdara, – jāaiziet uz teātra izrādi, uz koncertu, uz kādu dzimšanas dienu. Piemēram, pienākot sievas dzimšanas dienai, es domāju nevis par Sintiju, bet no paša rīta rēķināju, ka tad un tad nevarēšu rakstīt, jo būs viesi… Es katru dienu pakārtoju dzejolim.

Kā mīļākā dzīvē ienākusi!
Trakākais, ka, beidzoties gadam, man tas prāts turpina darboties. Saka jau, ka pieradums rodas, 21 dienu darot vienu un to pašu. Mašīnā iesēžoties, aizvien gribas ķerties pie dzejoļu rakstīšanas.

Droši vien nebiji iedomājies, ka ar to vēl varēsi labi nopelnīt.
Principā visu mūžu esmu nodzīvojis ar pārliecību, ka tas nav iespējams. Īpaši redzot, kā iznāk dzejoļu grāmatas šobrīd – lielākā daļa iznāk ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Kad prasu dzejniekiem, cik lieli ir viņu grāmatu metieni, viņi nezina pat tirāžu. Viņus tas arī īpaši neinteresē, priecājas, ka dzejoļi vispār izdoti. Mans gadījums izvērtās citāds. Par to ir pārsteigti gan daudzu grāmatnīcu vadītāji, ar ko esmu runājis, gan izdevēji. Dzejoļu grāmata tādus apjomus nekad neesot sasniegusi.

Cik?
Pārdoto skaitu precīzi nezinu, bet tirāža jau pārsniedz desmit tūkstošus. Pirms tam interesējoties, kādas bijušas lielākās tirāžas dzejai, uzzināju, ka maksimums divi, divarpus, trīs tūkstoši eksemplāru.

Es sāku ar 2000 eksemplāriem, un pirmā tirāža tika izpirkta tajā pašā dienā. Man bija grūti noticēt tam, kas notiek. Jo pirms tam biju grāmatnīcu pārdevējus iztaujājis, vai dzejoļus vispār pircēji prasa. Atbildēja, ka neprasa, izņemot, ja kāds autors nomirst. Kā Imants Ziedonis... Kad nomira, uz kādu laiku viņa darbi tika pastiprināti pieprasīti.

Protams, biju cerējis, ka varbūt nedēļu kādā grāmatnīcas topā mans dzejoļu krājums parādīsies, bet, ka tā būs gada pārdotākā grāmata... Nu ko jūs! Man nav racionāla izskaidrojuma tam, kā ir sanācis. Viena lieta ir saturs, otra – apkārtējie apstākļi. Vai nu mani amata brāļi dzejas lasītājus ir nomocījuši ar kaut ko smagu, sarežģītu, grūtu formas ziņā... Dzeja jau nav analizējama. Ja galvenais rādītājs ir, ka tevis radīto vēlas lasīt, tad varu būt vairāk nekā gandarīts.

Tagad dzejoļus rakstu studijā audio versijā. Vēlos kādus eksemplārus uzdāvināt neredzīgo biedrībai. Ceru, ka kādreiz varbūt varēs uztaisīt manas grāmatas arī Braila rakstā.

Tas būs šā gada labais darbs?
To noteikti izdarīšu. Jau tagad to daru – esmu ticis līdz augustam. Aizsūtīju arī uz radio, un esmu dzirdējis, ka dažas radiostacijas dienas dzejolīšus atskaņo. Katram dzejolim ir savs datums. Sākumā tam nepievērsu uzmanību, jo diena un datums man bija laika atskaite sev pašam. Ņemot vērā, ka grāmatā katram dzejolim ir klāt tā sarakstīšanas datums, daudzi cilvēki ir nākuši klāt, sakot paldies, ka mans dzejolis ir tieši par viņu.

Pieņemot, ka dzejolis cilvēka dzimšanas dienā ir radīts viņam, cilvēki to ir iztulkojuši pēc savas saprašanas un pieņēmuši kā savējo. Ir teikuši, ka arī bēdīgās dienās, piemēram, kādam tēvs ir aizgājis, tā datuma dzejolī esmu rakstījis tieši par to. Bet līdzīgi jau ir bijis arī ar dziesmām, kad ir uzrakstītas un dziedātājs jautā – kā tu šo visu par mani zināji?!

Te man sanāk kas līdzīgs tam, ko mans brālis (astrologs Andris Račs – red.) dara.

Esat ar brāli par to runājuši? Varbūt tavas dzejas rindās ir apslēpti tev pašam nezināmi pareģojumi.
Neesam apsprieduši, jo par astroloģiju, ar ko brālis nodarbojas, es neinteresējos. Man tā ir diezgan sveša.

Kāds dzejolis ir tavā dzimšanas dienas datumā?
25. martā... Tajā dienā ir dzejolis par kēksiņiem, ko man svētku reizēs uztaisa Sintija, un tas skan tā:
„Ak, domas, labās domas, kur lai tādas rod,
 tās neizaudzē dobēs un tirgū nepārdod.
 Tāpēc ikreiz, kad dzīve man bliež pa deniņiem,
 es domāju par tevi un taviem keksiņiem.”

Šis tiešām ir no manas dzīves. Sintija māk izcept burvīgus kēksiņus. Reti gan tas notiek… Bet katrs šajās rindās var atrast savus kēksiņus vai pankūkas, vai kotletītes, vai kādu citu materializējušos mājīguma sajūtu.

Daudzi tavu dzeju saskata kā veiksmes vēlējumu, kā domu graudu, ko pa dienu sagremot, teju vai kā dienas moto. Kā pats redzi vēsti, ko nes ar saviem dzejoļiem?
Tur ir cerība, aicinājums nepadoties. Tur ir tas, kam pats dzīvē esmu cauri gājis. Tur ir mana cīņa visās jomās – vai tas būtu kāds projekts vai ideja, ko gribu īstenot. Dzīvē nekas nenotiek tāpat. Vienmēr apkārt ir nelielas lietas, kurās varam pasmelties enerģiju, spēku un ticību tam, ka varam. Un mēs tiešām ļoti daudz varam!

Tas ir galvenais moto, kas iet cauri grāmatai, – ticība, cerība un mīlestība. Ar šīm rindām mēģināju iedvesmot cilvēkus atrast sev mierinājumu. Ir jau arī bēdīgie dzejoļi. Vienubrīd, sekojot tam, kādus dzejoļus publicēju feisbukā, Sintijai draudzenes jautāja, vai ar Guntaru viss ir kārtībā, vai mums ģimenē viss okei…

Tikai noskaņojums ne tāds?
Manuprāt, dzīve ir skaista visās savās dažādajās izpausmēs. Man dzīvē pēc katra kritiena ir nākusi skaista augšāmcelšanās. Varbūt dažreiz tā nav pārāk skaista, bet jebkurā gadījumā tas ir ceļš augšup. Simttūkstošreiz pierādīta patiesība, ka ikviens kritiens dod vairāk nekā varbūt kāda uzslava vai sasniegums.

Esmu pateicīgs tiem brīžiem, kad ir bijis slikti, jo tie ir kalpojuši par iemeslu tam, lai es ietu uz kaut ko labāku.

Reizēm nav viegli saskatīt, kur iet.
Tāpēc, ka bieži vien mokies, saproti, ka kaut kas nav labi, bet nespēj noformulēt. Tad, kad spēj noformulēt, kas nav labi vai kas ir labi, ir daudz vienkāršāk iet tālāk. Ja kādam mani dzejoļi ir palīdzējuši noformulēt domu vai iedrošinājuši spert izšķirošus soļus, varu būt ļoti, ļoti gandarīts. Jo tad man ir apliecinājums, ka mani dzejoļi dzīvo, nevis vienkārši ir smuki uzrakstīti un nodrukāti grāmatā.

Vai tev pašam kāda dzejoļa piedzimšana ir bijusi kā pagrūdiens vai ierosme pārmaiņām? Kad dzejolis atnāk kā padoms vai atklāsme.
Jā, piemēram, kā visvienkāršākais un man vismīļākais dzejolis visā grāmatā:
„Parasta diena
Kā cepums pie piena.
Varēja nebūt,
Bet labi, ka ir.”

Caur šo dzejoli sapratu – bet tā arī ir! Mēs taču visu laiku esam vienu soli no tā, ka varam arī nebūt. Varam ne tajā vietā iet pāri ielai, mūs var ķert sirdstrieka, mums var būt nejaušs nelaimes gadījums. Visu laiku ar cilvēkiem kaut kas notiek. Tāpēc domāju – cik labi, ka šī diena ir, ka varu to izdzīvot, varu dalīties ar saviem līdzcilvēkiem, redzēt viņus, satikt. Caur šo vienkāršo dzejoli arī man atnāca šī vienkāršā patiesība. Kā pārliecība. Kopš šā dzejoļa tapšanas, pagājušā gada 10. janvārī, patiešām arvien vairāk novērtēju katru dienu. Tikai par to, ka tā ir. Jo varēja nebūt...

Par 51 gada vecumu, kad radās aizmetņi šim dzejas projektam, astrologi saka, ka tas cilvēka mūžā ir ļoti zīmīgs laiks…
Manā izpratnē katram dzīves periodam astrologs var piemeklēt nez ko. Saka, ka 30 gados sākas tāda krīze, 40 gados cita, ar kuru katram ir iespēja sevi attaisnot. Arī 51 esot kaut kāda robežšķirtne un tamlīdzīgi. Man, protams, ir bijušas tā sauktās krīzes. Kā dzīvs cilvēks, arī tam esmu izgājis cauri, neraugoties uz to, vai tas ir bijis kādā konkrētā gadaskaitlī.

Mēs taču kādreiz domājām, ka pēc mileniuma – otrās tūkstošgades iestāšanās – visa pasaule kļūs citāda, datori nobirs... Bet, re, mēs turpinām dzīvot, datori darbojas. Nevajag ieciklēties. Labāk nenovērtēsim par zemu to, ko katrs pats varam izdarīt.

Dievs mums visu laiku piedāvā iespējas. Jautājums tikai, vai un kā mēs tās izmantojam. Ja runā par gadiem, protams, 51 gada vecumā tev ir iespēja uz dzīvi paskatīties citādi. Jo tu saproti, ka līdz 100 gadiem nodzīvot būs sarežģīti. Protams, ir cilvēki, kas nodzīvo, medicīna attīstās, bet, ņemot vērā, kā muzikanti nolieto savus nervus, savu organismu, līdz simtam izvilkt nav lielu cerību. Līdz ar to esi spiests domāt par to, ko vēl savā dzīvē vari paspēt izdarīt. Nevis ko gribētu vai ko varētu, bet ko paspētu... Skatoties tieši laika griezumā. Tāpēc arī esmu tik aktīvs savā radošajā dzīvē, jo esmu un varu.

Tad tava motivācija ir varēšana?
Jā. Kad vairs nevarēs, paliks tikai tas, ko esi paguvis. Ja esmu nodzīvojis dienu, kurā esmu darbojies, rosījies, bet beigās neesmu neko izdarījis, es ļoti par to pārdzīvoju. Man ir žēl to dienu, jo tas ir zemē nomests laiks. Tas ir smagākais. Nogurums jau tāpat ir…

Opā! Tikko atradu sev ļoti nozīmīgu atbildi! Kāpēc uzliku sev par uzdevumu katru dienu sarakstīt pa dzejolim? Lai tajās situācijās, kad esmu nodzīvojis dienu, daudz darot, bet neko neizdarot, man būtu atskaites punkts – es tomēr uzrakstīju vienu dzejoli. Jā, tikai tagad es to sapratu! Līdz ar to tagad varu par pagājušo gadu simtprocentīgi pateikt – man nav bijusi pilnīgi neviena zemē nomesta diena!