Zbigņevs Stankevičs: "Sekss ir kā atombumba"

Gandrīz veselu Vecrīgas kvartālu iepretim Trim brāļiem un Jēkaba katedrālei aizņem klosteris. Pa mazām durtiņām mūra sienā iespējams nonākt pagalmā un no tā – arhibīskapa telpās. Kad tiekamies, tur ir tik kluss un tukšs kā ārpus laika un teritorijas. Arhibīskapa teiktais atsitas pret sienām un atbalsojas, ik vārdam piešķirot svarīgumu. Laipno balsi ik pa brīdim pavada kāds skarbāks vaibsts. Viņš ir no tik daudz kā atteicies, lai būtu godīgs pats pret savu pārliecību un kalpotu citiem. Vai tas palīdz noturēt visu katoļu baznīcu – Latvijā, pasaulē? Kas notiks, kad būs pagājuši skaļie svētki, kuros uz baznīcu dodas pat neticīgie? Atkal sarunas ar sabiedrību – par veciem grēkiem, sāpīgiem morāles jautājumiem, grūstīšanās ar zinātni, sava lieluma piezemēšana...

Sekss ir kā atombumba

– Kā, jūsuprāt, aizvadītā gada laikā ir mainījusies sabiedrība?
– Ir sajūta, ka atrodamies autostrādes malā, notiek ļoti intensīva kustība. Paldies Dievam, lielās avārijas pie mums nav, bet Ukraina nav tālu, arī Brexit liecina, ka kaut kas buksē. Mans jautājums – vai Eiropas Savienības vadība ir izdarījusi secinājumus vai arī mēģina visu novelt tikai uz populismu, vēlētāju naivumu un teikt – ar mums viss kārtībā. Kādi ir iemesli, kāpēc cilvēki sāk novērsties no tās politkorekti pareizās Eiropas Savienības līnijas? Man ir iespaids, ka atbildes neaizsniedzas līdz saknēm. Protams, šis tas tiek atrasts, piekoriģēts, bet izskatās, ka uz lielās šosejas, kuras kustībā arī mēs esam iekļāvušies, ceļu satiksmes noteikumi ne līdz galam atbilst realitātei.
– Ne līdz galam atbilst cilvēka dabai?
– Jā, un sabiedrības struktūrai, likumsakarībām. Cilvēkiem rodas iekšējs protests pret to, ka viņus arvien vairāk sāk ierobežot. Tas ir paradokss, jo Rietumu pasaule lepojas ar demokrātiju un brīvība ir izsludināta par centrālo asi. Bet kur ir tās robežas? Kāpēc angļi aizgāja – esmu runājis ar viņu gudrajiem cilvēkiem...
– Ar mācītājiem?
– Ar Londonas kardinālu. Un nevar teikt, ka viņš nezina, kas notiek.
– Viņš ir par Brexit?
– To mēs nepajautājām, bet par tā īsto iemeslu viņš teica – angļi gribēja atgūt suverenitāti. Ir jautājums – vai kaut kas nav pārprasts ar tām cilvēktiesībām? Latvijā sabiedrība ir uzvilkusies par oligarhu sarunām – ka aiz muguras, pa kluso dala mūsu ādu, izlemj mūsu vietā. Tas pats ar ceļu satiksmes noteikumiem Rietumu sabiedrībā – izlemj mazs loks un uzspiež visai sabiedrībai. Referendumos un parlamentu balsojumos izlemj jautājumus, kas attiecas uz morāli, dzīvību un nāvi, eitanāziju. Bet vai tas ir saskaņā ar cilvēka dabu un cieņu? Fakti rāda – Eiropa izmirst. Tas nozīmē – nav atvērtības dzīvībai. Bērns, kurš piedzimst ģimenē, tiek uzskatīts nevis par vērtību, bet apdraudējumu. Abortu legalizācija, plaša kontracepcijas reklamēšana... Tiek vērtēta labsajūta, komforts.

– Esat teicis, ka seksuālā dziņa ir kā ērzelis, kurš jāpiejaucē.
– Tās potenciāls ir milzīgs – kā atomenerģijai.
– Tā būtu jāpiejaucē, ja mēs atteiktos no kontracepcijas, abortiem un seksu izmantotu vienīgi bērnu radīšanai? Jo kaut kā tā ģimene jāplāno...
– Baznīca tā nemāca. Sekss ir gan bērnu radīšanai, gan laulāto saiknes stiprināšanai, abi šie aspekti ir vienlīdz svarīgi. Bet par kontracepciju un abortiem – tas ir ļaunums. Tomēr, ja to aizliedz administratīvā kārtā un sabiedrība tam nav gatava, tas nepalīdzēs. Ir jāveic objektīvi pētījumi, jāinformē, jāaudzina, citādi tā ir zara zāģēšana, uz kura sēžam.
– Būs vairāk negribētu bērnu.
– Es saku – ja piespiedu kārtā, tad būs tie negribētie bērni. Bet, ja mūsu sabiedrībā sāks saprast, ka bērns ir vērtība un Dieva svētība...
– Katra ģimene tomēr rēķinās ar savām iespējām.
– Tāpēc pastāv tāda iespēja – dabiskā ģimenes plānošana, kas ir saskaņā ar cilvēka dabu un to nekropļo.
– Iesakāt neizmantot aptieku piedāvāto kontracepciju?
– Tieši tā, bet pašā dabā ierakstīto ritmu.
– Cilvēki būtu jāizglīto šajā dabiskajā izsargāšanās iespējā?
– Jā, dabiskajā ģimenes plānošanā. Tās respektēšana nes svētību. Nesen izpētīju Svētos rakstus. Sākumā Dievs rada cilvēku un saka – augļojieties, vairojieties un piepildiet zemi, apstrādājiet to, pakļaujiet, bet arī rūpējieties par to, sargājiet. Tad Dieva svētība būs ar jums. Ja neklausīsi, pats plūksi augļus.
– Nāks sods?
– Man nepatīk šis vārds. Sods ir mūsu rīcības sekas. Svētība ir tad, ja esam atvērti Dieva rīkojumam – piepildīt zemi, turpināt cilvēku dzimumu. Ja runājam par “ceļu satiksmes” noteikumiem, nelaime ir tā, ka seksualitāte ir atdalīta no dzimuma turpināšanas un patiesībā arī no cilvēciskajām attiecībām, es teiktu – mīlestības. Tā ir aizgājusi instinktu līmenī – man gribas, un tad ar pirmo, ko uz ielas satieku, aiziet gultā! Sekss ir pārvērsts par patēriņa preci. Tas noplicina cilvēkus, iztukšo. Seksam ir jābūt kā vainagojumam, bet, ja attiecības ar to sāk, tad līdz dziļākiem slāņiem var arī nenonākt. Tā ir pārprasta brīvība – pats nosaku robežas, kā man gribas. Dominē kaislības, biznesa intereses, jo seksa industrija, kontracepcija, aborti – tā ir milzīga peļņa. Protams, tie, kas smeļ ienākumus, meklē argumentus, kā pārliecināt, piedāvāt savu preci. Tas labi rezonē ar patēriņa sabiedrības uzstādījumiem. Bet sekss kā prece depersonalizē – un pirmām kārtām jau sievieti. Viņa tiek pārvērsta par iekāres objektu, un tas degradē arī pašu vīrieti. Jo, lai viņš varētu atklāt savu identitāti un kļūt pilnvērtīgs, kāds viņš ir Dieva plānā, viņam pretī jābūt sievietei kā personai, cilvēkam, kurš radīts pēc Dieva attēla un līdzības. Ja viņš sievieti uzlūko kā patēriņa priekšmetu, tad arī savu identitāti nespēj atklāt. To redzam sabiedrībā – vīriešu krīzi.
– Jūs to redzat arī draudzē?
– Draudzē nāk cilvēki no sabiedrības, un mēs visi elpojam to pašu gaisu. Pat neapzināmies, ka esam saelpojušies – kā tvana gāzi bez smaržas, garšas, bet galva dulla. Tāpēc jābūt antivīrusam, pretlīdzeklim, kas atindē. Ir ceļa rādītāji, ko Dievs atklājis, – desmit baušļi. Varam izmantot zinātni – socioloģiju, medicīnu, ekoloģiju, lai nonāktu pie atziņām – ja darbojamies saskaņā ar vadlīnijām, tad sabiedrība normāli spēj funkcionēt.
– Jums patīk zinātne?
– Patīk. Esmu Zinātņu akadēmijas goda biedrs. Man bija patīkami dzirdēt – kad apsveicu Ivaru Ījabu ar kļūšanu par korespondētājlocekli, blakus stāvošais akadēmiķis teica – arhibīskaps mums ir viens no aktīvākajiem Zinātņu akadēmijas locekļiem.

Baznīca un melnā kaste

– Jūs studējāt par inženieri, apguvāt augstāko matemātiku, jūs interesēja mākslīgais intelekts un kibernētika. Vai šīs zināšanas jums palīdz kā garīdzniekam?
– Man tās ir fonā. Viens no maniem mīļākajiem priekšmetiem bija sarežģītu sistēmu optimizācija. Ir melnā kaste, uz to tiek padoti kaut kādi signāli, un mums jāizdod no tās ārā...
– ... kādas saprotamas formulas?
– Jā. Var teikt, ka gan baznīca, gan sabiedrība kopumā – sarežģītāku sistēmu grūti atrast. Cenšos ņemt vērā visus aspektus, analizēt, izkopt spēju sintezēt, optimizēt, procesu vadīt pareizajā virzienā. Man tas palīdz strukturēt – problēmas, situācijas, neiegrimt sīkumos, un noteikti tas man palīdz būt konkrētākam, neatrauties no realitātes. Atceros, pēc manas uzrunas Aglonā tolaik premjers Dombrovskis teica – nu jā, jūtams, ka fonā ir inženieris. Tāpēc esmu gandarīts, ka man ir tehniskā izglītība. Esmu mācījies trijās augstskolās – Rīgā Politehniskajā institūtā, pēc tam 12 gadus nostrādāju par inženieri. Tad no 1990. gada mācījos Ļubļinā, toreiz vienīgajā katoļu universitātē sociālisma nometnē, gribēju iegūt labāko teoloģisko izglītību, kāda bija pieejama. Tad sešus gadus nokalpoju par priesteri un aizbraucu uz Romu, Laterāna Pontifikālo universitāti, kur specializējos fundamentālteoloģijā.

– Bet kas, es atvainojos, notika jūsu galvā, kā nonācāt līdz kristietībai?
– Var teikt, ka 80. gadā es atnācu atpakaļ. Esmu dzimis kristīgā ģimenē, ticībā ievadīts jau bērnībā, bet pēc tam man bija desmit gadus ilga ticības krīze. Atgriezos baznīcā 25 gadu vecumā.
– Līdz tam bijāt materiālistiskā pasaules uzskata piekritējs?
– Tajā laikā biju pilnīgi neticīgs. Es neticēju, teicu – lieciet mani mierā! Tas ir vecām tantēm, un tur patiesības nav. Es to meklēju visur citur.
– Bet jums vajadzēja kaut ko meklēt...?
– Bija tāds uzstādījums. Kad beidzu vidusskolu, domāju, ka gūšu piepildījumu, izvēloties mākslīgā intelekta, kibernētikas, datorzinātņu jomu, taču, kad tuvojos studiju noslēgumam, redzēju, ka šo mērķi būšu sasniedzis – un ko tālāk? Jutu, ka man iekšā joprojām kaut kas kņud. Visur mēģināju rast piepildījumu, bet – iekodies ābolā, un nav tās īstās garšas. Jautājumi par dzīves jēgu, patiesību manī bija spēcīgi jau kopš bērnības. Un tad sāku meklēt Austrumos, aizrāvos ar karatē, jogu, budisma literatūru.
– Jūs praktizējāt jogu?
– Ļoti nopietni. Uz galvas stāvēju katru rītu. Joga sola piepildījumu, pašrealizāciju, es ar to aizrāvos un mēģināju caur āsanām un meditāciju to sasniegt. Interesanti, ka caur hinduisma literatūru manī notika pavērsiens – prom no neticības, garīgās pasaules nolieguma. Līdz tam biju pieņēmis, ka matērija ir objektīvā realitāte, bet caur jogu atklāju īstenības garīgo, neredzamo dimensiju. Kādu vakaru aizgāju gulēt kā neticīgais, bet no rīta atvēru acis ar pilnīgu iekšēju skaidrību, ka Dievs ir. Var teikt – es naktī saņēmu ticības dāvanu.
– Pamodāties kā katolis?
– Vēl nē. Dievs, es zinu, ir, bet nezinu, kāds Viņš ir. Es sāku Viņu meklēt. Jo cenšos būt konsekvents – ja esmu par kaut ko pārliecināts, tad sekoju un cenšos īstenot. Formulēju dzīves mērķi, ka vēlos savienoties ar Dievu. Mēģināju to sasniegt un iegāju krīzē, jo redzēju, ka tas nestrādā.

Pēc 10 gadiem uz grēksūdzi

– Vai sapratāt, ka ceļš, pa kuru ejat, būtībā ir strupceļš?
– Solījums ir, es visu daru, kā teikts, bet rezultāta nav, jūtos arvien tālāk no Dieva. Tajā brīdī satiku jaunu kristiešu grupu, pagrīdes, kurā bija cilvēki no dažādām konfesijām, dibinātājs bija Sandrs Rīga, kurš tolaik dzīvoja Maskavā, bet te bija grupas atzars. Apzinājos, ka bez skolotāja netieku uz priekšu. Mūsu atzara vadītājs, mans vienaudzis, teica – mēs esam atraduši, mūsu skolotājs ir Jēzus Kristus, ņem Viņu kā ceļabiedru! Viņš diezgan labi orientējās arī Austrumu reliģiju jautājumos, domāju – hm, kāpēc ne? Patiesībā man nebija izvēles (smejas). Ja reiz manis sāktais ceļš nedarbojas, bija jāmeklē jaunas iespējas.
– Jūs nemulsināja tas, ka būtībā jūs to ceļu bijāt gājis jau bērnībā?
– Nu, tāpēc es apstaigāju visas iespējamās vietas, jo šo biju norakstījis. Es nebiju gatavs atgriezties. Un tikai tad, kad izsmēlu visu un satiku man līdzīgos, kas spēja saprotamā valodā komunicēt man interesantu piedāvājumu, sāku vērties vaļā. Jau pēc diviem mēnešiem manī radās spēcīga vēlēšanās aiziet pie grēksūdzes. Baznīcā. Es to nebiju darījis desmit gadus.
– O, jums bija daudz ko stāstīt!
– Man bija daudz ko stāstīt. Es to izdarīju, un sirdī ienāca miers. Tas bija brīdis, kad atjaunoju saikni ar manu dzimto katoļu baznīcu.
– Uz kuru baznīcu gājāt?
– Alberta, tā ir Liepājas ielā pie Stradiņa slimnīcas – balta ar diviem torņiem, lielākā katoļu baznīca Latvijā. Un kopš tā laika... It kā fonā man jau ir visas tās zināšanas – tehniskās, sporta, Austrumu –, bet es atradu savu ceļu.
– No kā jums bija jāatsakās? Jums bija draudzene, varbūt – jau sava ģimene?
– Nē, man ģimenes nebija. Biju 25 gadus jauns cilvēks. Protams, ieceres bija visādas...
– Patika meitenes?
– Man patika meitenes, jā, bet es sapratu, kas ir mans aicinājums. Taču pagāja vēl desmit gadi, līdz spēru nākamo soli – uz priesterību. Lai gan jau 80. gadā biju sapratis, ka vēlos būt, teiksim tā, misionārs. Gribu veltīt tam savu dzīvi, dalīties ar citiem tajā, ko esmu atradis pats.
– Vai jūs šo desmit gadu laikā iekšēji gatavojāties priesterībai, celibātam?
– Priesterībai negatavojos, bet celibātu gan pieņēmu uzreiz. Kaut kā tas man tā dabīgi iznāca.
– Iekšējā, garīgā nepieciešamība bija tik liela?
– Manī tas noburbuļoja, kā saka, un es skaidri gribēju ievirzīt visu savu enerģiju tajā virzienā. Divpadsmit gadus strādāju par inženieri, no tiem četrus Rīgas Kuģu remonta rūpnīcā Vecmīlgrāvī.
– Skarba veču vide.
– Jā, dzīvoju vīriešu kopmītnē. Tad nomainīju darbavietu uz Celtniecības banku. Tur biju atbildīgs par tehnisko pārkārtošanu, pieņēmu iekārtu nomaiņas dokumentāciju. Pēc tam uz rūpnīcām un uzņēmumiem gāju kontrolēt, vai viņi reāli ir iegādājušies to, par ko bankā ziņojuši. Viņiem vienmēr ceļi trīcēja un vienmēr kaut kas bija aiz ādas (smejas).

– Vai domās reizēm atgriežaties divdesmitgadīga puikas ādā? Atceraties sevi tādu – kā raudzījāties uz pasauli?
– Sajūta, ka tev visa dzīve ir priekšā, rozā brilles, jaunieša optimisms. Lai arī tie bija padomju laiki, ideoloģiskie žņaugi, bet, tā kā es vienu laiku tos biju akceptējis, tad jau cilvēks domā, ka ir brīvs. Tā vieglāk dzīvot – neziņā. Tikai pēc tam tās brilles pamazām sāka krist nost, pārvērtēju realitāti un pamazām, pamazām tiku atindēts. Tas bija garš process.

Par tiem, kurus nesalauza

– Jūsu pagrīdes grupas skolotājs Sandrs Rīga darbojās ekumeniskā kustībā Maskavā, uzrakstīja padomju laikā aizliegto grāmatu "Priziv", viņa grupa tika vajāta, pats ieslodzīts psihoneiroloģiskajā slimnīcā...
– Jā, Blagoveščenskā. Viņš ārzemēs bija diezgan labi pazīstams, komunisti negribēja skandālu taisīt, viņam piespriežot cietumu. To viņi izdarīja ar trim citiem ekumenes locekļiem. Ar Sandru Rīgu viņi gribēja ar baltiem cimdiņiem – pasludināt par slimu.
– Šos cilvēkus zāļoja.
– Viņš teica – es izgāju cauri ellei. Viņi zāļoja, mēģināja salauzt, un ar dažiem tas izdevās.
– Pat Romas pāvests esot rakstījis vēstuli, lai Sandrs tiktu atbrīvots.
– Kad Reigans tikās ar Gorbačovu Reikjavīkā, viņš iesniedza sarakstu ar ieslodzītajiem, kurus lūdza atbrīvot, un Sandrs tur bija.
– Kā jūsu grupa reaģēja? Droši vien joprojām bijāt pagrīdē…
– Jā. Jau 83. gada rudenī arestēja priesteri Jāzepu Svidņicki no Novosibirskas un Zosju Beļaku – ērģelnieci no Žitomiras Ukrainā. Vēl bija Vladimirs Frenkels Rīgā – viņu formāli notiesāja par dalību pagrīdes filozofiski reliģiskā seminārā Ļeņingradā. Mēs nogājām dziļā pagrīdē.
– Esat ticies ar Sandru Rīgu tagad, neatkarīgās Latvijas laikā?
– Protams. Tikko atgriezos no studijām Romā, nosvinējām viņa 70. dzimšanas dienu, viņš Maskavā bija saaicinājis draugus. Nesen viņi ar Zosju pie manis bija atnākuši.
– Viņš, būdams disidents, īsti komfortabli nejūtas arī šajā sabiedrībā.
– Nu jā…
– Tie ir cilvēki ar augstākiem garīgiem meklējumiem, un neviena sabiedrība nespēj šiem ideāliem līdzināties – tas ir īstais iemesls?
– Domāju, ka jā. Rietumu sabiedrība ir aizgājusi trešā totalitārisma iedīgļa virzienā. Tas ir milzīgs pārsteigums, jo, kad dzīvojām komunisma sistēmā, mums Rietumi bija ideāls, likās vienīgie pareizie. Tie aizstāvēja visus, kas nebija režīma līdzskrējēji, tostarp baznīcu un ticīgos, brīvdomātājus, disidentus. Bet, kad komunisma sistēma sagruva, Rietumu aprindas sāka atdusēties uz lauriem. Tas ir paradoksāli, ka tagad, it kā demokrātijas vārdā, mūsu brīvības diapazons samazinās. Tagad, ja Rietumos runā politkorekti, tev visas durvis ir vaļā, vari veidot karjeru, tev aplaudē. Bet, ja sāc teikt, kas nav tajā gultnē, tad kļūsti persona non grata, iecietība beidzas, tevi mēģina nomākt, apklusināt, izsludināt par homofobu, reakcionāru, atpalikušu, tumsoni. Tur tā tolerances pakāpe samazinās, arī brīvības telpa. Arvien vairāk viss tiek reglamentēts, izvēles iespējas samazinās, vismaz pasaules uzskata līmenī. Un vēl kas – reliģijas brīvība tiek aizstāta ar brīvību no reliģijas. Respektīvi, reliģija, līdzīgi kā padomju laikā, tiek nostumta privātajā sfērā. Latvijā vēl, es teiktu, ir normāli, bet ir zemes, kur ticīgajiem netiek dota iespēja runāt.

Reliģija – kalašņikovs

– Sešdesmitajos gados Vatikānā tika pieņemta rezolūcija Par cieņu pret nekristīgām reliģijām...
– Dekrēts par baznīcas attieksmi pret nekristīgām reliģijām – Vatikāna otrajā koncilā.
– Šī cieņa tiek īstenota?
– Protams. Plašāk šajā dekrētā apskatīts jūdaisms, islāms, budisms un hinduisms. Ja kāds no katoļiem neievēro, kas rakstīts šajās vadlīnijās, tas nozīmē, ka viņš ir nogājis greizi.
– Lielā mērā nemieri, kas pasaulē notiek, ir reliģijās balstīti...
– Nē, ziniet, šeit jābūt ļoti precīziem. Islāmisti izmanto reliģiju par instrumentu saviem mērķiem.
– Kā kalašņikovu?
– Jā. Bet to pēdējie pāvesti ir skaidri teikuši – izmantot reliģiju par vardarbības instrumentu ir amorāli, tā patiesībā ir Dieva zaimošana. Īsta reliģija aicina pieņemt otru cilvēku, respektēt.
– Teroristi, lai attaisnotu savu rīcību, būtībā izmanto kristiešu teicienu par taisnīgā kara principu.
– Taisnīgā kara princips ir katoliskajā baznīcā izstrādāts, to Svētais Augustīns sāka un Svētais Akvīnas Toms izvērsa – tas ir tad, kad izsmelti visi miermīlīgie līdzekļi un tev jāaizstāvas pret agresoru. Šeit tomēr ir cits gadījums – ja terorists nogalina šoferi, iesēstas mašīnā un brauc virsū sievietēm un bērniem, tas ir uzbrukums.
– Pāvests Jānis Pāvils II cilvēcei atvainojās par inkvizīciju, būtībā arī tā darbojās ar taisnīgā kara principu...
– Nu, inkvizīcijas ideja bija, ka vajag aizstāvēties... pret infekciju.
– Pret pagānismu?
– Herēzi. Un bija vēl kāda, es teiktu, objektīvi pamatota motivācija – tauta bieži vien piekopa linča tiesu. Piemēram, kāds saka – o, viņa ir ragana! Cilvēki skrien un noslaktē. Lai tomēr izmeklētu, vai cilvēks reāli piekopj tās burvestības...
– Mūsu pašu Sarkandaugavā baznīca pārbaudīja – sasēja rokas, ja noslīkst, tad bez vainas; ja neslīkst – tad vainīga un sadedzina.
– Protams, var teikt, ka tas ir tā laika morāles līmenis...
– Tumsonība?
– Nu, tumsonība, jā.
– Arī baznīcā?
– Nu, saprotiet, Dieva atklāsme izgaismojas pakāpeniski. Vecās Derības sākumā redzams, kāds bija morāles līmenis. Dievs strādā ar cilvēci tādu, kāda tā ir, un neprasa, lai mežonis, kas var tikai ar akmeni un nūju darboties, būtu spējīgs vadīt kosmosa kuģi. Dievs pakāpeniski viņu audzina. Tas bija tā laika sabiedrības līmenis, gaiss, ko viņi elpoja, un apziņa pakāpeniski tika celta uz augšu.
– Kā jums šķiet – vajadzēja pāvestam atvainoties?
– Ja jau viņš to izdarīja, tad tam bija pamats. Patiešām, lielā daļā Rietumu sabiedrības ir dziļš ievainojums par inkvizīciju. Es nevēlos to attaisnot, protams, no šodienas viedokļa tā nav pieņemama, bet ir arī daudz mītu saražots – par miljoniem upuru. Kad sāk pētīt, cik bija gadījumu, kur runā par desmitiem tūkstošu, varēja būt daži simti.

Es tiku atindēts

– Vai jūs ir iedvesmojusi nekristīga literatūra?
– Jā, man ļoti patika lasīt, īpaši jaunībā, bērnībā. Jau 7. klasē biju izlasījis visu Eglaines ciema bibliotēku...
– Kur ir Eglaine?
– Pie Subates, 36 kilometrus no Daugavpils. Man ļoti gribējās izlasīt visas Žila Verna un Fenimora Kūpera grāmatas, ne tikai "Zvērkāvi" un "Pēdējo mohikāni". Tad sāku lasīt krievu valodā. Sākumā gāja grūti, bet, kad tiku galā ar visiem kopotajiem rakstiem, arī Džeku Londonu, tad man vairs nebija problēmu (smejas).
– Jūsu dzimtas saknes ir Polijā?
– Ģimenē runājam poļu valodā. Gan mani vecāki, gan vecvecāki ir dzimuši Latvijā.
– Vai sevī jūtat to mentalitāti, temperamentu?
– Jā, ir gan. Un šajā ziņā jūtos bagātināts. Esmu gājis latviešu skolā, ieaudzis Latvijas zemē. Esmu barojies no Latvijas saknēm. Bet vienlaikus man bija iespēja viesoties Polijā. Sevišķi padomju laikā tas man ļoti palīdzēja.
– Jūs tur palaida?
– Tur dzīvo divas no manām trim māsām, četrus un septiņus gadus vecākas. Viena vienkārši aizbēga. Bija ar māti aizbraukusi 14 gadu vecumā un pateica – dariet, ko gribat, es nebraukšu atpakaļ!
– Un mamma atstāja tādu pusaudzi?
– Paraudāja, paraudāja, bet atstāja, viņai izdevās.
– Pret jūsu ģimeni pēc tam nebija represiju?
– Bija. Atceros, kā vietējais milicis un skolas direktors nāca strostēt manu māti. Otra māsa apprecējās, viņai atļāva izbraukt 70. gadā. Es izmantoju to, ka pie tuvākās pakāpes radiem ļāva doties, un tas man palīdzēja iegūt pretindi pret padomju ideoloģiju, kas manī bija iesūkusies. Tur tomēr cilvēki elpoja brīvāk un uz realitāti skatījās citādi.

Pēc 500 gadu ilgas klusēšanas

– Šoruden tika atzīmēta reformācijas 500. gadadiena. Vai katoliskā baznīca uz to reaģēja?
– Protams. Pāvests Francisks bija uz tikšanos Lundas luterāņu katedrālē, kur bija šā notikuma atzīmēšana. Tur bija arī Pasaules Luterāņu federācijas prezidents, arī katoļu augstākā garīdzniecība un Latvijas delegācija – mēs ar Liepājas bīskapu Hansu Martinu Jensonu.
– Jūs tā politkorekti apsveicāt...?
– Nē, apsveikt, ziniet, nē...
– Tas nav labs vārds?
– Nav labs. Mēs konsekventi uzsvērām, ka nevaram to svinēt, jo tas bija sāpīgs, pat asiņains notikums, kas sašķēla baznīcu. Tomēr tas mainīja Eiropas likteņus. Protams, bija ļoti negatīvi aspekti, bet bija arī pozitīvi.
– Izrunājāt gan labos, gan sliktos aspektus?
– Tika izdots dokuments, gandrīz uz 100 lapām, No konflikta uz komūniju, ko sagatavoja Pasaules Luterāņu federācija kopā ar Pontifikālo Kristiešu vienotības veicināšanas padomi, kuras loceklis esmu arī es. Tas ir teksts, par kuru vienojāmies un kurš ataino abas medaļas puses. Tas ir ļoti daudz, jo tas ir pirmais dokuments, kas apskata visu reformācijas problemātiku kopumā. Tie ir septiņjūdžu soļi pretim pilnākai vienotībai. Tā ka tas bija svarīgs notikums – pirmo reizi kopš reformācijas katoļi kopā ar luterāņiem. Jo katoļi to vēl nekad nebija atzīmējuši.
– Vajadzēja būt vienam revolucionāram kā Mārtiņam Luteram, kurš piesprauda 95 tēzes pie baznīcas durvīm...
– Zinātnieki par to piesišanu diskutē. Tas, ka tās tika publicētas, ir skaidrs.
– Ko domājat par tēzēm?
– Nu, pamatā jau tās visas katoļu baznīcā šobrīd ir ieviestas.
– Tad Luteram savā ziņā bija taisnība?
– Viņš vēlējās risināt reālas problēmas, tikai veids, kā viņš to darīja.. Pats pēc tam bija šausmās.

Pāvestu gaidot

– Ar kādām domām un sajūtām jūs gaidāt pāvesta Franciska vizīti Latvijā nākamgad?
– Šobrīd pāvests ļoti nopietni apsver iespēju doties uz Latviju. Ceru, ka vizīte būs, un tas dos līdzīgu impulsu kā Jāņa Pāvila II vizīte. 1993. gadā viņš bija šeit, un tas ļoti atbalsojās garīgi, nostiprināja mūsu identitāti, ticību, arī savas vērtības apziņu.
– Tiem cilvēkiem, kas ir draudzēs?
– Ne tikai, visai Latvijas sabiedrībai. Līdz šodienai daudzi no tiem, kas bija Universitātes Lielajā aulā, kad viņš tikās ar zinātnes un kultūras pārstāvjiem un uzrunāja viņus saprotamā valodā, to atceras un novērtē. Līdz ar to tas ir valstisks notikums. Es pat ceru, ka tas būs simtgades vaiņagojums.
– Nevis Dziesmu svētki?
– Nu.. dzīvosim redzēsim. Tās ir dažādas dimensijas. Dziesmu svētki ir kultūra, dvēselei. Pāvesta vizīte noteikti skars arī miesīgo, žēlsirdības aspektu, jo viņš ļoti rūpējas par atstātajiem, izstumtajiem, vairāk tomēr – par garu, mūsu esamības dziļāko slāni.
– Daudzi gaiši ļaudis uzskata, ka disciplīnas iet viena pretī otrai. Vai piekrītat, ka arī zinātne un reliģija tuvojas?
– Tās nav tālu viena no otras. Jo pretēji tam, kā padomju laikā mēģināja iestāstīt, un arī šodienas kareivīgie sekulāristi uzskata, ka reliģija ir kaut kāda ilūzija, ka ticība ir kaut kam, kas nepastāv. Fizika mēģina nokāpt līdz matērijas dziļumiem un visu laiku atklāj, ka tās elementārdaļiņas nespējam satvert, tās it kā šķīst laukā, ir arvien mazākas un mazākas.
– Jau vairākus gadu desmitus runājam par smalko matēriju, bet tā kļūst arvien smalkāka.
– Jā, Higsa bozons, kvarki ar to dīvainībām un viss pārējais... izrādās, ka šī pasaule nav cieta. Melnais caurums, neitrona zvaigzne – tā sablietēta matērija (smejas). Un šis galds tikai šķiet ciets. Sanāk, ka no kaut kurienes staro kāda enerģija, galējais pasaules pamats ir nemateriāls, mēs to saucam par Dievu. Bet – šis pamats vienlaikus ir Persona. Neiekritīsim tā saukajā panteismā, ka viss pasaulē ir Dievs.
– Kaut latvietim šis pasaules uzskats ir ļoti saprotams.
– Bet Dievs ir arī pārpasaulīgs. Vienlaikus Viņš izpaužas šajā pasaulē. Un, ja Viņš to uztur, tad nav tālu no mums. Kā Svētais Pāvils saka – mēs Viņā dzīvojam, kustamies un esam. Jo Viņš ir visās disciplīnās, visur. Tas, ko es cenšos darīt, – būvēt tiltus un palīdzēt cilvēkiem, lai viņiem atveras acis uz to noslēpumaino klātbūtni, ar kuru šī pasaule ir pilna.
– Ko jūs novēlētu cilvēkiem?
– Es novēlu Dieva tuvumu.