Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Spoža skatuves dzīve un šausmīga dzīves izskaņa - stāsts par aktieri Edgaru Liepiņu. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Leģendārais Edgars Liepiņš - jokdaris ar smagu raksturu, kura jau 22 gadus nav starp mums 74

Sievietēm
2017. gada 4. novembrī 06:20 2017. gada 4. novembrī 06:20
Andris Bernāts
Viņš bija joku plēsējs numur viens. Uz skatuves viņš vienmēr lauzās ārpus vispārpieņemtiem rāmjiem, lai pateiktu kaut ko jaunu un oriģinālu. Viņš runāja par to, par ko citi klusēja. Viņš bija dulls un neprātīgs, viņa pasākumos nebija nevienas brīvas vietas. Tāds bija aktieris, komiķis, klauns un āksts Edgars Liepiņš.

Edgara Liepiņa ienākšana šajā pasaulē un arī aiziešana ir manāmi mistificēta, jo abos šajos procesos netrūkst dīvainību un neskaidrību. Tā, piemēram, līdz pat Atmodai astoņdesmito gadu otrajā pusē Liepiņš visos dokumentos rakstīja, ka dzimis 1929. gada 1. janvārī, bet vēlāk norādīja pavisam citu dzimšanas datumu – 1928. gada 17. decembri. Kā vēsta nostāsti, tēvs vēlējies, lai dēls izskolojas par juristu, bet pats Edgars sapņojis kļūt par lidotāju. Par pilotu viņš gan nav kļuvis, taču viņa turpmākā dzīve vietumis līdzinās lidojumam – reizēm traki augstam un pavisam neprātīgam.

Pēc skolas beigšanas 17 gadus vecais Edgars Liepiņš devies uz Rīgu, kur saticis savu novadnieku no dzimtā Zeltiņu pagasta – Drāmas teātra jauno aktieri Haraldu Topsi, kurš draudzīgi ierosinājis: “Mācies par aktieri, Edžu!” Un Edgars nospriedis: kāpēc nepamēģināt? Tuvākajā frizētavā viņš ielicis ilgviļņus un devies uz Teātra un horeogrāfijas vidusskolu, kurā tik tiešām ņēmis un iestājies. Vēlāk sekojušas studijas režisora Borisa Praudiņa vadītajā kursā Teātra institūtā. 1951. gada 15. augustā Liepiņš ar pavēli apstiprināts par LPSR Valsts jaunatnes teātra otrā kategorijas aktieri ar 600 rubļu lielu algu.

Ar smagu darbu

Jāatzīst, karjeras sākums jaunajam aktierim nebija pārāk spožs. Liepiņš juties sasprindzis un sasaistīts, tāpēc pedagogi pat ieteikuši viņam apsvērt iespēju meklēt citu profesiju. Tomēr vēlāk viņš spējis atbrīvoties, turklāt strādājis ļoti kārtīgi un pedantiski. Kolēģi nevarēja nepamanīt aktiera īpašos dotumus – dabas doto plastiku, žesta izteiksmību un raksturotāja talantu. Viņa lomu sarakstā sāka parādīties ne tikai gaišie tēli, bet arī visnotaļ ekscentriski varoņi. Jau krietni vēlāk kritiķi norādīja, ka Liepiņš bijis intelektuālā tipa aktieris, turklāt – ļoti latvisks.

Nepavisam vienkāršas viņam veidojās attiecības ar savu darbavietu – Jaunatnes teātri. Piemēram, astoņdesmitajos gados, kad Edgars Liepiņš jau bija kļuvis par populāru šovmeni jeb, kā toreiz teica, estrādes mākslinieku, viņam radās konflikts ar Jaunatnes teātra galveno režisoru Ādolfu Šapiro, kas pavisam atklāti paziņoja: “Nam estradņiki ņe nužni.” Kad Šapiro nepiešķīra Liepiņam uz sešdesmito jubileju teātrī lomu, Edgars izveidoja pats savu koncertprogrammu Ārprāc 88. Pēc gada viņš no Jaunatnes teātra aizgāja.

Aktiera kolēģi neslēpj, ka Liepiņš bijis smags cilvēks, it sevišķi darbā. Viņš strādājis pamatīgi, rūpīgi un smagi. Taču uz skatuves – bijis vieglāks par vieglu. Ar Liepiņu bijis ļoti viegli un patīkami saspēlēties, turklāt viņš bijis liels improvizācijas meistars. Liepiņa draugs aktieris Imants Skrastiņš atzīst, ka lielāku sevis un citu izdzinēju viņam nav nācies sastapt.

Darba lietās Edgars bijis ļoti strikts un kategorisks. Viņam piemitusi milzīga pašatdeve un atbildība skatītāju priekšā, kas bieži aktieri pārvērtusi nervu kamolā, savos darbos viņš bija ieracies līdz pat ausīm. Tās bija nemitīgas sarunas ar kolēģiem par dažādiem projektiem, koncertiem, skatuves scenogrāfiju. Viņa dzīvoklī mudžēja lomu eksemplāri, grāmatu kaudzes, avīžu izgriezumi, kas kalpoja par pamatu viņa individuālajām programmām.

Kādā intervijā Edgara Liepiņa dēls Kristaps (pazīstamais kalnos kāpējs Kristaps Liepiņš - red.) izteica atziņu, ka stand up komēdijas žanrā patlaban nav neviena aktiera, kurš sava iznāciena sagatavošanā būtu ieguldījis tik lielu darbu, kā to bija darījis viņa tēvs. Viņaprāt, tik spilgtu solo numuru vairs nav, kad aktieris ir gan programmas autors, gan pats to izspēlē, izdzied un izrunā. Pēc koncertiem Liepiņš kāpis nost no skatuves pilnībā slapjš – tik daudz sviedru un enerģijas viņš bija atdevis, lai sniegums būtu perfekts.

Pārsteidzoša popularitāte

Edgars Liepiņš savu popularitātes gājienu sāka ar Hugo Diegu, kas bija mākslinieces Mirdzas Ramanes iedzīvināts karikatūras tēls Latvijas televīzijā septiņdesmito gadu beigās. Sākumā bija iecerēts tikai viens raidījums, bet skatītāji pieprasīja vēl un vēl. Pavisam iznāca deviņas sērijas. Tas bija laiks, kad Liepiņš pazaudēja savu vārdu un uzvārdu, jo visur viņu sauca par Hugo Diegu.

Kad aktieris brauca tramvajā vai gāja pa ielu, puikas skrēja nopakaļ un skaļi sauca: “Tas taču Hugo Diegs!” Ja pie kāda lauku kultūras nama piestiprināja afišu, kas vēstīja, ka uzstāsies Hugo Diegs, tā bija droša garantija, ka zāle būs stāvgrūdām pilna. Liepiņš ar savu Diegu bija kļuvis megapopulārs, taču šai popularitātei bija arī medaļas otra puse. Katru Liepiņa uznācienu Jaunatnes teātrī jebkurā citā lomā pavadīja troksnis un viļņošanās. Pagāja vairākas minūtes, līdz skatītāji norimās un saprata, ka tas tomēr nav Diegs, tā ir pavisam cita loma.

Atbrīvoties no Diega ēnas nemaz nebija tik viegli, un var teikt, ka pilnībā tas arī neizdevās. Daudziem skatītājiem Edgars Liepiņš turpināja un turpina būt Hugo Diegs arī tagad. Kritiķis Ģirts Dzenītis rakstījis: “Humorista zvaigžņu stundu piedzīvo Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks Edgars Liepiņš. Viņš izvēlējies visgrūtāko humora ampluā ar soloklauna pieeju. Bet bez kliedzoša grima, ārējām izdarībām, trikiem. Tā ir aktieriski augstākā pilotāža, kad smieklu efektu rada vispirmām kārtām teksta interpretējums. Piecpadsmit gados, kopš Edgaram Liepiņam ir nemainīgi humorista panākumi, viņš ir izgājis cauri visiem lokiem, kādus var piedāvāt latviešu humora un satīras izpildījuma vēsture.”

Edgara Liepiņa vārds – tā bija droša firmas zīme, ka pasākums būs interesants. Visos kultūras namos, kur uzstājās Liepiņš, visas vietas vienmēr bija aizņemtas. Nevienas brīvas vietas – tas bija līmenis, pēc kura viņš vienmēr tiecās. Rakstnieks Andris Jakubāns reiz izteicās, ka Edgars Liepiņš, pat nebūdams formā, ir pārāks par citiem – kā jau joku plēsēju karalis. Žurnālā "Veselība" bija rakstīts: “Lunkanā īpatņa popularitāte ir tik liela, ka daži mūsu lielie estrādes dziedātāji izteikušies: “Pēc tā Hugo Diega mums uz skatuves nav ko darīt.””

Edgars Liepiņš bija ne tikai smīdinātājs, bet arī izsmējējs. Un ko tad viņš izsmēja? Padomju dzīves īstenību. Un tas bija bīstami, tāpēc sekoja brīdinājumi un arī aizliegumi no uzraudzītāju puses. Atceroties sadarbību ar Edgaru Liepiņu, Raimonds Pauls sacīja: “Es pilnīgi skaidri atceros to vakarus, kad mēs ar Edgaru Liepiņu pirmo reizi uzdrošinājāmies izveidot veselu programmu "Vecā Rīga un jaunā Rīga" un uzstājāmies toreizējā Jaunatnes teātrī. Programma izraisīja milzu interesi.

Bet mūs diezgan ātri aiztaisīja ciet kā nevēlamu priekšnesumu. Pēc tam visas melodijas tika ierakstītas, bet Rīgā tās netika publicētas. Tās izlaida Rietumvācijā zem tāda interesanta firmas nosaukuma KGB – Kultūras glābšanas biedrība. Šajos koncertos Edgars nodemonstrēja to, ko daudzi no viņa pēc tam mācījās, – šis bija pirmais aktiera, satīriķa, komiķa šovs. Es nebaidos lietot šos salīdzinājumus. Toreiz neteica šovs, tad bija "estradnij koncert". Publika bija mūsu rokās, un te arī ir tas lielais Edgara Liepiņa spēks – šī saikne ar klausītāju, kas viņu dievināja līdz mūža pēdējai dienai un kas viņu dievina vēl šodien.”

Raimonds Pauls atzina, ka Liepiņš mācējis atrast to pareizo atslēgu, kā piekļūt publikai. Uzstādamies simtiem un tūkstošiem koncertos lauku rajonos un pilsētās, viņš vienmēr pratis iepatikties skatītājiem. Liepiņš momentāni uztaustījis to stīgu, kas ieskandējusi klausītāja dvēseli.

Emociju devītajos viļņos

Kā jau lielam māksliniekam, Liepiņam piemituši savdabīgi gājieni. Kā stāsta aktiera paziņas, diezgan ekstravaganta bijusi viņa lamāšanās. Ikdienā Liepiņš nekautrējies lietot rupjus vārdus, kas no viņa mutes skanējuši tik dabīgi, ka apkārtējos izraisījuši smaidu un jautrību. Turklāt to visu viņš teicis piemērotā situācijā ar attiecīgu pedalizāciju.

Aktierim bijusi vēl kāda īpatnība – viņš bijis pārspīlēti taupīgs. Imants Skrastiņš atceras, ka Liepiņš ilgus gadus staigājis vienā praķītī un krājis naudu volgai. Uz jautājumu, vai tad viņš nevar nopirkt sev jaunu ancuku, Liepiņš atbildējis pavisam tieši: “Nah... man vajadzīgs jauns praķītis, ja man būs jauna volga!”

Lai vai kā, bet Liepiņš nekad nebija remdens. Viņš varēja būt gan karsts, gan auksts. Varēja degt un atsalt. Liepiņš dzīvoja emociju devītajā vilnī, atradās jūtu paisumā un bēgumā. Aktieris ļoti pārdzīvoja, kad viņam beidzās sadarbība ar Raimondu Paulu, jo bija gatavs ar komponistu sadarboties vēl un vēl. Pat uzskatīja, ka Pauls ir viņa komponists, tāpēc ļoti greizsirdīgi raudzījās uz viņa sadarbību ar citiem dziesmu izpildītājiem.

Liepiņš pēc sava rakstura bija brāzmains un straujš. Viņš nedrīkstēja dzert, jo tad kļuva pavisam dulls. Kādā Jaunatnes teātra jubilejā no sirds ierāva un pasūtīja tālāk teātra direktoru. Tā iemesla dēļ viņam uz 4 gadiem atlika Tautas mākslinieka nosaukuma piešķiršanu. Arī tad, kad Liepiņam jau bija pāri sešdesmit, viņš turpināja būt jauneklīgi traks. Kad Latvija atguva neatkarību un par Latvijas Valsts prezidentu tika ievēlēts Guntis Ulmanis, Edgaram radās neparasta un pārsteidzoša ideja. Proti, viņš izteica gatavību kļūt par prezidenta galma ākstu. Tas nepavisam nebija joks, viņš to domāja pavisam nopietni. Turklāt bija pārliecināts, ka tādējādi Latvija varētu ļoti savdabīgā veidā izcelties starp citām Eiropas valstīm. Kā to varēja gaidīt, Guntis Ulmanis atteicās no savdabīgā piedāvājuma, par ko Liepiņš neslēpa savu sarūgtinājumu.

Dzīvē aktieris bija pavisam citāds nekā uz skatuves. Ne velti kādā intervijā Liepiņš atzina, ka uz skatuves ir optimists, bet dzīvē – pesimists.

Sieviešu valdzinājums

Savas dzīves laikā Liepiņš rakstīja dienasgrāmatu, kurā diezgan nesaudzīgi kritizēja gan sevi, gan citus. Viņš bija uzlicis ļoti augstu savas profesionalitātes latiņu, tāpēc vienmēr bija nemierā ar sasniegto. Liepiņam nemitīgi vajadzēja vēl labāk un vēl spilgtāk. “Mans mērķis ir izraisīt skatītājos smieklus, īstas smieklu brāzmas un pēc tam... asaras. Tas ir traģikomiska aktiera sapnis,” viņš rakstīja dienasgrāmatā.

Kā vēlāk intervijās sacījuši Liepiņam tuvi cilvēki, ziedojoties teātra mākslai, viņš nav spējis atrast laiku ne ģimenei, ne bērniem. Liepiņš bijis nevis ģimenes, bet gan skatuves cilvēks, tāpēc attiecības ar bērniem un citiem ģimenes locekļiem viņam bijušas diezgan pastarpinātas. Tās vienmēr palikušas otrajā plānā.

Liepiņš bija liels meitu ģēģeris. Viņam bija četras oficiālas un vēl vairāk neoficiālu sievu. Bija četri bērni – trīs dēli un meita. Jo vecāks viņš kļuva, jo arvien jaunākas izvēlējās dzīvesbiedres un draudzenes. Tomēr attiecību saskaņa nebija ilga. Kolēģi ironizēja, ka Liepiņš vienmēr kārto, bet nekad nevar nokārtot savu personisko dzīvi.

Viņa draugs Ēriks Hānbergs atceras: “Kopš bijām ar Edgaru pazīstami, zināju divas viņa oficiālās sievas un trešo neoficiālo. Mums bija kopējas koncertprogrammas, un mana sieva Anniņa – viesmīlīga, viņai patika gatavot ēst, un tad Edgars nāca pie mums uz pusdienām, vakariņām. Kad Edgaru operēja, Anniņa viņam nesa buljonu uz slimnīcu... Mums bija sirsnīgas attiecības. Tad reiz Edgars atkal atnāk ciemos un atved nākamo... Abi papusdieno, viss, kā nākas, pēc tam Edgars ierodas viens pats, un Anniņa viņu ņem priekšā: “Nu, Edgar... Tev jau tā ir bijis daudz sievu un atkal jauna...” Edgars pretī: “Anniņ, ja es varētu tā kā tu ar Ēriku – tikt pāri trīs gadu robežai, tad es arī būtu laulībā nodzīvojis trīsdesmit gadu kā jūs abi.”

Taču pret savām sievām, no kurām Edgars šķīrās, viņš bija galants – atstāja dzīvokli, pilnīgi visu. Pat kad Elita viņu jau bija pametusi, izveidojusi citu ģimeni ar jaunu aktieri un dzīvoja Āgenskalna priedēs, Edgars teica: “Jāaiziet pie jaunajiem, viņiem jau švaki ar to iztikšanu, jāpalīdz.””

Liepiņš bija viens no Jaunatnes teātra spilgtākajiem talantiem. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Briesmīgā stāvoklī

Savas dzīves finālā mākslinieks palika pilnīgi viens. Lai ārstētu savas veselības kaites, viņš izvēlējās nevis medicīnu, bet dziedniecību.

Aktiera veselības problēmas asākās 1994. gada decembrī, kad uz ielas viņš gaidījis kādu dāmu un smagi saaukstējies. Vēlāk progresējušas arī citas, agrāk ielaistas slimības. Gadus divdesmit viņš regulāri bija apmeklējis Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 7. gastroenteroloģisko nodaļu, kur viņam agrāk tika veikta kuņģa operācija. Kad Liepiņš atkal ieradies slimnīcā, bijis jau bijis smags slims – stumbra gastrīts, ārkārtīga novājēšana un dempinga sindroms – ļoti strauja kuņģa iztukšošanās.

Bijis smagi ielaists bronhīts un ļoti smags, aktīvs, deformējošs poliartrīts – locītavu iekaisums. Kā vēlāk atzina ārsti, Liepiņš bijis neglābjami slims un pilnībā izārstēt viņu neesot bijis iespējams.

Turklāt Liepiņš ne tuvu nav līdzinājies priekšzīmīgam pacientam – kūpinājis vienu cigareti pēc otras, un tas, protams, nav veicinājis veselības atgūšanu. No smēķēšanas viņš neatsacījies pat savas dzīves pēdējās dienās.

Stradiņos viņš ārstējies sešas nedēļas, un notikusi jūtama veselības uzlabošanās. Viņam izrakstīti daudzi medikamenti, par kuru lietošanu nav skaidru ziņu. No slimnīcas Liepiņš devies uz savām lauku mājām Skultē, kur dzīvojis pavisam viens. Kad atkal smagi sasirdzis, viņu apkopusi un ēdinājusi kaimiņiene Ruta.

Viņa vēlāk stāstīja, ka Liepiņam bijis vajadzīgs cilvēks, ar ko parunāties un sirdi izkratīt. Tā viņš katru dienu nācis runāties ar Rutu, līdzi ņemot savus mājdzīvniekus. “Ja nebiju piecēlusies pusseptiņos, tad klapēja pie loga. Aita aiz viņa un trīs suņi rindiņā. Apsēdās virtuvē, pabaroja ar pudelīti aitu, pēc tam paši ēdām brokastis. Cepām pankūkas un runājām par visādiem plāniem... Pamazām viņš sāka mazāk staigāt. Sāpēja viņam briesmīgi. Dzēra tabletes, teica, vairs nedzeršu, visas aizmetīšu, bet nevarēja. Kad vakaros runājāmies, teica – ļoti to kosmosa enerģiju sajūtot. Lieldienās atveda no pareizticīgās baznīcas Lāčplēša ielā svētītās sveces, arī man vienu uzdāvināja.”

Kad mākslinieka veselības stāvoklis atkal krasi pasliktinājies, kaimiņiene viņam katru dienu nesa siltu ēdienu un apkopa. Kaimiņiene ievērojusi, ka dzīves nogalē Liepiņš centies uzspēlēt možumu, kaut tajā paša laikā jutis sāpes un pat bezcerību. “Liepiņā mita divi cilvēki. Viens, ko viņš rādīja uz āru, otrs, ko esmu redzējusi varbūt tikai es vienīgā. Kas tad viņš bija? Viens slims, nelaimīgs vecītis. Bet atlika ienākt kādam no malas, un Liepiņš uzreiz pārvērtās. Vienu rītu viņš jau bija gandrīz beigts. Kaimiņš Balodis atrada, atlauza muti, ielēja ūdeni un atdzīvināja. Atbrauc dēls Tils, vecais možs un mundrs. Nevienam tu nezvani, nevienam tu nesaki, man ir labi, un viss.”

Kad 1995. gada 18. jūnijā pie mākslinieka ciemos ieradies Imants Skrastiņš ar sievu Ritu, viņi bijuši satriekti. “Atradām viņu briesmīgā stāvoklī,” stāstīja Skrastiņš. “Edgars gulēja gultā – bez palagiem, bez kārtīgām segām – gandrīz nekustīgs. Edžum bija tādas sāpes locītavās, ka viņš nespēja pat izstiept roku, lai aizsniegtu smēķi.”

Tobrīd viņam tik tiešām klājies grūti – nav bijis pat naudas, lai nopirktu vienkāršākos pretsāpju līdzekļus. Liepiņš teicis, ka viņam nepieciešamas trīs stundas, lai uzvilktu bikses. Tad nolēmis, ka nav vērts mocīties un palicis gultā. Tā viņš nogulējis trīs nedēļas. Viņš labi apzinājies savu vientulību un spriedis, ka pats vien esot vainīgs – nekad nav pietiekami rūpējies par savu ģimeni. Tāpēc neesot tiesīgs pārmest ne bijušajām sievām, ne bērniem. Nevēloties lūgt palīdzību.

Vēlāk atklājās, ka par Edgara Liepiņa traģisko stāvokli daudzi tuvinieki neko nezināja, jo viņu attiecības nebija tuvas, un pie tā lielā mērā bija vainojams pats mākslinieks.

Mākslinieks kopš 1995.gada dus Skultes kapsētā. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Ar ārprātīga cilvēka skatienu

Kad tuvinieki un draugi izteikuši gatavību aizvest Liepiņu uz Stradiņa slimnīcu, viņš kategoriski atteicies. Tikai pēc ilgas pierunāšanas piekritis doties uz tuvējo Saulkrastu slimnīcu. Kad par populārā aktiera likstām tika izziņots presē, uz slimnīcu sāka zvanīt cilvēki un izteikt atbalstu. Uzradās dažādi dziednieki un burvji, kas piedāvāja savu palīdzību. Mākslinieku visvairāk ieinteresēja dziednieka Jāņa Šmita uzaicinājums turpināt ārstniecības procesu viņa privātajā doktorātā Mārsnēnu pagasta Rīkuru mājās.

Kad dziednieks Šmits uzņēma Liepiņu pie sevis, viņš saņēma ne mazumu pārmetumu, ka aizvīlis populāru un tautā cienītu aktieri no tradicionālās medicīnas, lai reklamētu savu privāto doktorātu Mārsnēnos. Jāatzīst, Šmits nebija šarlatāns. Viņam bija augstākā medicīniskā izglītība, 1970. gadā bija beidzis Medicīnas institūtu, pēc specialitātes – ortopēds un traumatologs, turklāt bija ieguvis akupunktūras jeb adatu terapijas speciālista sertifikātu.

Tolaik presē tika izteiktas versijas, ka Šmits lieto hipnozi, tā pakļaujot Liepiņu savai gribai. Pauda aizdomas, ka slimības nomocītais aktieris vairs nespēj adekvāti reaģēt, tāpēc ir viegli iespaidojams. Dziednieks kategoriski noraidīja šādas spekulācijas un paziņoja, ka viņam bijuši daudzi slimnieki, kas maģijas grāmatās notērējuši prātu, bet par Edgaru Liepiņu to nevar teikt. “Nevaru pieļaut, ka Edgars Liepiņš tautai tiek tēlots kā vientuļš, savu veselību bohēmā notriecis, prātu izkūkojis vecītis, kas sevi atdevis pūšļotāju eksperimentiem,” sacīja Šmits.

Dziednieks žurnālistiem demonstrēja savu doktorātu un informēja: “Liepiņam ir personālais masieris, divi apkopēji, pavārs, personālais bionerģētiķis un personīgā burve Singa. Viņš tai absolūti uzticas, viņiem ir platoniska mīlestība. Viņam ir ortopēdiskā gulta, kurā pats viņu grozu, cilāju un pārsienu.”

Pavāre Inese Berdikova piebilda, ka Liepiņš visbiežāk pasūta eļļā ceptus kartupeļus ar krējumu, tomātiem, ceptiem sīpoliem un ceptu biezpienu. Reizēm arī mannā putru un auzu tumi. Jāteic gan – savas dzīves pēdējās dienās aktiera ēdienkarte tika radikāli mainīta, viņš ik pēc laika lūdzis ieliet vīnu "Monastirskaja izba". Plaušu tūskas un apgrūtinātās elpošanas dēļ šis vīns bijis vienīgais, ko Liepiņš vēlējies baudīt.

Daudzi aktieri paziņas vēl šobaltdien uzskata, ka ārstniecības Mārsnēnos – tas bijis neprāta lēmums. Viņuprāt, Liepiņš būtu nodzīvojis daudz ilgāk, ja nebūtu meklējis palīdzību pie ekstrasensiem. Aktiera beigu cēliens sākās 1995. gada 4. septembrī, kad viņš ļāvās pierunāties un tika aizvests uz detalizētām pārbaudēm Stradiņa slimnīcā. Viņu aizgādāja vakarā, kad visas palātas bija aizņemtas, tāpēc Liepiņam gultasvietu ierādīja koridorā. Nākamajā rītā mākslinieks kategoriski atsacījās no pārbaudēm un pieprasīja vest viņu atpakaļ uz Mārsnēniem.

Dziednieka Jāņa Šmita dienasgrāmatā bija lasāms: “5. septembrī Edgars atgriezās Rīkuros stipri uzbudināts. Pirmos trīs vakarus viņam bija ārprātīga cilvēka acis. Pamazām gars viņam normalizējās, taču sākās strauja organisma sabrukšana.
6. septembris. Psihopātisks, nesakarīgi runā, lamājas, kaprīzs, agresīvs pret apkārtējiem, raudulīgs. Acis iekritušas dziļi orbītās, ārprātīga cilvēka skatiens, varavīksnenes kļūst pienainas. Notikusi strauja un acīm redzama Edgara Liepiņa veselības stāvokļa pasliktināšanās, to ievēro visa Rīkuru saime.

10. septembris. Sāk piesaukt neesošus cilvēkus. Rīkuriešus sauc svešos vārdos. Nepārtraukti runā ar savu mirušo māti. Pēc vienas ēdamkarotes sausā vīna apziņa atgriežas.”

Aktieris devās aizsaulē 1995. gada 13. septembrī pulksten 23.09. Vieni no pēdējiem viņa vārdiem bija: “Vakars uz ezera, ļoti dziļš vakars...” Drīz vien strauji novīta lielais ozola zars, kas līdz tam pušķoja slimnieka gultas galvgali. Edgara Liepiņa neprātīgais lidojums bija beidzies.

Citi šobrīd lasa

FOTO: pat apcietinājumā Māris Martinsons rūpējas par Ziemassvētku noskaņu Rīgā 41
FOTO: prezentē jaunu žurnālu visiem, kas vēlas izprast mūsdienu jaunatni
FOTO: britu karaļnams tradicionāli publicē apburoši ģimeniskas Ziemassvētku kartītes 16
Skatīt visus komentārus

Это официально: Алла Пугачева объявила время и место концерта-возвращения на сцену

Елена Степаненко нашла молодую замену Евгению Петросяну