"Lai sieva neņem ļaunā, bet man profilaksei viņas vīram rokas vajag paturēt!" Ciemos pie Saulkrastu dziednieces Zinaīdas Mottes

1972. gadā Zinaīda sapnī redzēja savu sen mirušo tēvu. Priecīga par tikšanos, viņa tēvam stāstīja, kā dzīvo, ko dara, bet viņš meitu aicināja pie sevis – uz vietu, kur visi esot laimīgi. Tas šķita tik vilinoši, ka Zinaīda sekoja tēvam. Ceļš uzveda kalniņā, un pēkšņi viņa juta, ka kājas neklausa. “Tēti, es tālāk nevaru paiet!” viņa sabijusies teica. Tēvs aplika roku meitai ap pleciem un norādīja uz tālākā pakalnā saredzamu māju ar baltu skursteni.

“Tā ir mana māja, bet tai blakus stāv tukša – tu tajā varēsi dzīvot!” Zinaīda sasparojās un turpināja ceļu, tad pēkšņi apjauta, ka bērni mājās palikuši vieni un viņa par savu aiziešanu nav pateikusi vīram. Tas tomēr lika griezties atpakaļ un teciņiem doties mājup, tēvam vien pasakot, ka atnāks pie viņa citreiz.

Pamodusies Zinaīda sapni ātri piemirsa. Atcerējās tikai pēc nierakmeņu operācijas, jo tās laikā vienu brīdi bija uz robežas starp dzīvību un nāvi. Tieši tāpēc viņa precīzi atceras gadu, kad sapnis par to tika brīdinājis. Tad arī viņai radās interese par nezināmo pasauli mums apkārt, par dziedniecību.

Tu ar savu enerģiju vari zirgu nogāzt!

Par dziednieci Zinaīda nekļuva vienā rāvienā. Viņa izlasīja daudz grāmatu, nedomājot, ka iegūtās zināšanas kādreiz liks lietā. Zinaīda atceras, ka pēc operācijas viss sakārtojies it kā pats no sevis.

Vispirms manī pamodās dzejnieces gars – galvā rīmējās rindas par visu, kas saviļņoja, uzrunāja. Šajā laikā vēl kārtīgi dabūju pa pirkstiem ar elektrību – tūlīt pēc negaisa gribēju ieštepselēt televizoru. Tas sadega, bet es, attapusies no trieciena, vēl labu brīdi biju apdullusi. Un ticu, ka arī zibens nedarbs ietekmēja manas dziednieces spējas. Tikai nezinu, kad tās atklātos, ja muguras sāpes neliktu uzmeklēt dziednieku Māri Gargurni.

Beidzis stellēt muguru, Māris pajautāja, kas vainas manai rokai. “Nekas traks, govs ar ķēdi sarāva!” Tomēr dziednieks pastrādāja arī ar to. Tad vērīgi paskatījās uz mani un teica, ka man pašai ir spēcīgas rokas, viņš jūtot jaudīgu enerģiju – es varot dziedināt. Noskatījusies, kā strādā Māris, kā ar savu roku velk laukā sāpes, arī es izlēmu pamēģināt tā padarboties.”

Vispirms viņa praktizējās ar mazbērniem. Kad viņi dauzoties sasita vai nobrāza roku vai kāju, Zinaīda papūta uz brūces, paturēja roku, un bērns, kurš tikko vēl bija gauži raudājis, priecīgs aizskrēja tālāk. Viņa bija domājusi, ka sāpes noņem ar savu vecāsmammas mīlestību, bet tad sāka ieklausīties sevī – ko šajā brīdī jūtu?

Kad mazdēls kārtējo reiz stipri sasita pirkstu, paņēma viņa rociņu un, pati sev par pārsteigumu, tīri fiziski sajuta puikas sāpes. Nu jau apzināti koncentrējusies uz sāpēm, viņa tās izvilka. Pašai tobrīd visai stipri kņudēja saules pinumā.

Vēlme izzināt amata noslēpumus Zinaīdu aizveda pie dziedniekiem Oskara Peipiņa un Alda Ķeviņa. Abi apstiprināja Māra Garguņa teikto, smējās, ka viņa ar savu enerģiju varot zirgu nogāzt. Viņa saprata, ka ar to jāmācās strādāt, tāpēc izgāja kursus pie dziednieka Pētera Antona, pamācījās arī Peipiņa skolā. “Pazīstu arī citus dziedniekus un no katra kaut ko mācos,” stāsta Zinaīda. “Sanda Keiša, Andris Krūmiņš vienmēr padalās pieredzē, un man jau šķiet, ka dziedniekiem tā vajadzētu darīt.

Ja jau mūsu uzdevums un griba ir palīdzēt cilvēkiem, tad kāpēc turēt sveci zem pūra? Pamazām, mājās dzīvodama, palīdzēju te vienam, te otram vietējam, un viņi par mani pastāstīja tālāk.”
Kad Zinaīdai kājā iemetās roze, viņa pati to izdziedināja. Vārdoja, lika klāt zilo papīru, bet visvairāk strādāja ar savu enerģiju.

Ņēmās vairākas dienas, jo līdz tam to nekad nebija darījusi. Tagad viņa rozi var noņemt vienā reizē. “Atbrauca pie manis puisis no Baldones – viņam bija jostasvietas roze. Tādu redzēju pirmo reizi, bet puisis tāpat bija vesels jau nākamajā dienā. Ļoti labi man padodas izdziedināt trofisko čūlu. Skaitu vārdiņus, manas domas šajā laikā dūšīgi strādā kā pincete, ar kuru ņem laukā atmirušās šūnas. Pēc tam uz čūlas iesaku likt lielo dadžu lapas vai ceļmallapas. Kādai tantiņai no Smiltenes čūla bija abās kājās; paldies Dievam, izdevās izdziedināt. Trofiskās čūlas gadījumā, pirms sāku strādāt, man noteikti jāredz cilvēks, viņam jāatbrauc pie manis vai man pie viņa. Pēc tam jau varu strādāt no attāluma. No kā šī vaina rodas, nezinu, bet pēc dziedināšanas to nedrīkst slapināt, tad viss darbs vējā un jāsāk no jauna.”

Atzinos, ka es biju tā, kas pa muguru bradāja

Zinaīda atklāj, ka viņai izdodas noņemt sāpes, kuras nevienas zāles un arī daudzi citi dziednieki nespēj noņemt. Turklāt viņa spējot dziedināt no attāluma, tikai sirdzējam pašam jālūdz palīdzēt, lai dziedniece dzirdētu viņa balsi, kas daudz ko pastāsta. Var lūgt arī kāds vārgdienim tuvs cilvēks, pateikt viņa vārdu, lai iztēlē uzburtu viņa tēlu un strādātu. Bilstu, ka manam dēlam sāp mugura, vai viņa varētu palīdzēt. “Jā, tikai pasakiet vārdu!” Es pasaku, un mūsu sarunā iestājas pauze. Zvanu dēlam, viņš neatbild. Tas nekas, viņa tāpat pieslēgšoties.

Zinaīda aizver acis. Esot izdevies. Tad sāk darboties ar rokām. “Ceturtais un piektais skriemelis pie vainas. Es visus pārkrāmēšu, salikšu pa vietām... Viņam tagad būtu jājūt, ka mugurkaulā kaut kas notiek...” Dziedniece brīdi strādā, es skatos, kā līdz ar roku kustībām mainās viņas sejas izteiksme, kas te atslābst, te saspringst, kā kustas lūpas, pie sevis izrunājot kaut kādus vārdus. “Vakarā, naktī, iespējams, tavam dēlam sāpēs vairāk – pabrīdini viņu par to. Bet rītdienas laikā sāpēm vajadzētu pāriet. Pēc tam, lūdzu, piezvani!  To piekodinu visiem, jo gribu zināt, vai izdevies palīdzēt.”

Mani, protams, interesē, vai šāda palīdzība ir iedarbīga uz ilgu laiku. Zinaīda atbild apstiprinoši, taču gadoties, ka vājā vieta par sevi atgādina. Ja cilvēks ikdienā turpina darīt fiziski smagu darbu, tad neesot ko brīnīties. Dziedniece neslēpj, ka reizēm arī nespēj palīdzēt. “Neesmu brīnumdare, neiešu lielīties. Nevienu nemaldinu, tāda slava man nav vajadzīga. Kādam vīrietim nesaprotama iemesla dēļ sāpēja rokas, un arī es nespēju sāpes noņemt. Kādai pavecai kundzei bija insults, gulēja Valmieras slimnīcā. Tikai vienu pirkstu knapi varēja pakustināt. Dēls zvanīja, lūdza mani palīdzēt. Kad kundzi pārveda uz Limbažu slimnīcu, braucu pie viņas divas reizes nedēļā, dūšīgi strādāju.

Tagad viņa kustina gan kājas, gan rokas. Kad uzceļ sēdus, var nosēdēt. Rezultāts būtu krietni labāks, ja kundze nebūtu tik slinka – ja arī pati ar sevi būtu strādājusi, mazāk ēdusi. Bet viņa pamatīgi pieņēmās svarā, un tas apgrūtina kustības.”

Zinaīda no attāluma esot izvadījusi arī akmeņus no žultspūšļa. “Veicu šo operāciju Gaļinai Čestjakovai – dziedniecei, kura pati man to mācīja. Kad viņai bija kārtējais saasinājums, Gaļina zvanīja man. Esot lūgusi palīdzēt jau vairākiem dziedniekiem, bet jūtot, ka tikai es to spēšot. Cītīgi strādāju, pēc tam viņa piezvanīja un jautāja, ko tādu es darījusi, ka viņai viss vēders drebējis. Neko īpašu, tikai akmeni ar enerģiju saskaldīju. Kad tas bija darīts, redzēju, ka viņai urīnpūslī ir smiltis, un arī tās izvadīju. Gaļina bija dikti pateicīga.”

Kad Zinaīda bija jaunāka un viņai kūtī bija sešpadsmit govju, viņa, kā pati saka, ņēmusies nepiesēdusi un aicinājusi arī palīgus. Kāds puisis atbraucis sienu sapresēt. Pārbraucis no pļavas un žēlojies – mugura tā sāpot, ka pat nosēdēt nevarot, traktoru vadījis pusstāvus. Zinaīda bija tā pārgurusi, ka solījās palīdzēt nākamajā dienā. “Puisis aizbrauca, bet es nevarēju iemigt – dikti žēl viņa bija,” viņa atceras.

"Sāku strādāt, pārkrāmēju mugurkaulu – tāpat kā tavam dēlam. No rīta viņš zvanīja, stāstīja, ka visu nakti mocījies, pat ātro palīdzību gribējis saukt, jo bijusi sajūta, ka kāds pa muguru bradā. Atzinos, ka tā biju es... Puisis atsmēja, ka tas bijis to vērts – nu esot krietni labāk. Kopš tā laika es viņam esmu ātrā palīdzība – līdzko atkal sāpe mugurā ieķeras, tā viņš zvana man. Ja gadās satikt, samīļoju viņu arī sievas klātbūtnē. Lai neņem ļaunā, bet man profilaksei viņas vīram uz muguras rokas vajag paturēt.”

Zinaīda neķeras klāt tikai tiem, kuri sūdzas par asām sāpēm vēderā, jo ej nu sazini, kas ir to cēlonis. Lai iet pie ārsta, varbūt tiešām jātaisa operācija, kā, piemēram, aklās zarnas iekaisuma gadījumā. Savējiem viņa to noteikusi un uzreiz likusi braukt uz slimnīcu. Arī citos gadījumos dziedniece iesaka nevairīties no ārstiem. “Reiz Lielās Piektdienas vakarā zvana sieviete – viņu tikko pametis vīrs. Pārdzīvojums tik liels, ka sirds stājas, trūkst elpas, neesot spēka no gultas piecelties. “Mīļā, vai tik tev nav mikroinfarkts,” es viņai teicu un momentā ķēros pie darba. Strādāju visu nakti, dabūju uz kājām, bet liku aiziet pie ārsta, pārbaudīt sirdi. Mana diagnoze apstiprinājās.”

Dziedniece atklāj, ka viņai vairākkārt veiksmīgi izdevies palīdzēt gadījumos, kad cilvēki cieš no neizprotamas nervozitātes, dusmu lēkmēm. Kādai sievai, kuru atvedis viņas vīrs, dusmu lēkme uznākusi dziednieces klātbūtnē.

“Ieķērās vīram matos, sāka viņu sist, plēst drēbes. Vēl viņai bija atņemtas kājas, laikam jau arī uz nervu pamata. Kad viņš sievu savaldīja, liku viņu ienest istabā, iesēdināt krēslā. Sāku strādāt, apvaicājos par bērniem. Stāstīdama par viņiem, sieviete nomierinājās, pēc seansa pati aizgāja uz virtuvi pie vīra, kurš pa to laiku malkoja kafiju. Uz mašīnu aiziet gan viņai atkal vajadzēja palīdzēt. Pastrādāju vēl dažas reizes, un tad jau viss sakārtojās – neizprotamās dusmu lēkmes vairs neatkārtojas, un iet kā atspole. Pat pie meitas uz Angliju aizbrauca, mazbērnus, par kuriem iepriekš bija zaudējusi interesi, sāka auklēt.”

Kad emocijas sakāpinātas, Zinaīda redz notikumus jau iepriekš. Kad mazmeita dzemdēja pirmo mazmazdēliņu, dzemdības viņa redzējusi, pirms vēl tās notika. “Vispirms galviņa iznāca, tad pleciņi. Nopriecājos – viss, kā nākas. Zvanīju viņas mammai un vaicāju, kā Kristiāna jūtas, bet viņa izbrīnīta atteica, ka bērniņš vēl neesot piedzimis.”

Kad pašai sāpēja mugura, pie tās liku apvārdotas salvetes

Latvijā ir tik daudz dziednieku, ka reizēm šķiet – spējas dziedināt, redzēt, piemīt ikvienam cilvēkam, tikai tās kaut kā jāpamodina, jāattīsta. Zinaīda Motte arī pati par to domājusi un uzskata, ka tās tiešām pamostas emocionāli spēcīgu pārdzīvojumu, fizisku pārbaudījumu rezultātā. Daži pat smejoties – vajagot tikai cilvēkam zibens spērienu dabūt, klīnisko nāvi pārdzīvot, un viņam tūlīt uzrodas visādas spējas. “Bet kāpēc lai tā nebūtu?” Zinaīda jautā.

“Vai šie smējēji zina, kādu reakciju ķēdi zibens spēriens izraisa organismā, vai ir padomājuši, kāpēc viens cilvēks no klīniskās nāves pamostas, bet cits ne? Var jau teikt, ka tas atkarīgs no tā, cik spēcīgs ir organisms, bet kāpēc tad šādos gadījumos nepamostas jauns un spēcīgs cilvēks, bet sieviete pusmūžā pamostas? Dieva nodoms ir spēcīgāks par mūsu prātuļošanu. Un nevar būt tā, ka daudzi dziednieki un gaišreģi melo vienu un to pašu. Ja tie būtu meli, katrs izdomātu savu pasaku.”

Ar Dievu Zinaīdai ir savas attiecības. Baznīcu viņa bieži neapmeklē, bet Tēvreizi noskaita vairākas reizes dienā, arī pirms katras dziedināšanas. “Katru rītu Dieviņam pateicos par to, ka esmu pamodusies, palūdzu jauku dienu, veselību, bet vakarā, gulēt ejot, pasakos par nodzīvoto dienu. Man pietiek ar šādām attiecībām, es tās nepārspīlēju. Vārdojot ūdeni, arī skaitu Tēvreizi, tāpat pašas izdomātus vārdojumus – katrai vainai savus. Kad pašai sāpēja mugura, pie tās liku apvārdotas salvetes. Enerģiju uztver un saglabā jebkurš priekšmets, neko nevajag sarežģīt,” stāsta Zinaīda.

Īpašas attiecības dziedniecei ir ar akmeņiem. “Aizeju pie tiem ar svārstu, vaicāju: “Kurš no jums man palīdzēs?” Svārsts norāda, kurš ir īstais, es to aiznesu mājās, parunājos. Ja jūtu, ka tuvojas kas nelāgs, palūdzu, lai no tā pasargā, un nolieku kādā klusā vietā. Ja nejūtos īsti labi, paņemu akmeni rokās, paauklēju, lai sliktumu uzņem sevī. Tikai jāpaseko, kad akmens jau gana daudz problēmu uzkrājis, jo tad tas vairs neder.” To parādot svārstiņš. Tad Zinaīda akmeni ieliek tekošā ūdenī – lai tas visu izskalo un aizskalo. Varbūt pēc gadiem viņa to atkal paņems sev par palīgu.

Dziedniece nekad neaizmirst pateikties tiem, kas viņai palīdzējuši. “Pēc vētras man pāris dienu bija drūms garastāvoklis. Tad pie dziedināšanas ķerties nedrīkst, arī ar akmeni runāt. Likos mierā, sapratu, ka nelāgajām emocijām jāļauj noplakt pašām. Aizbraucu uz Limbažiem, vietējā avīzē Auseklis ieliku pateicību kaimiņiem, kuri palīdzēja sakopt vētras postījumus, un pēc tam jutos kā no baznīcas iznākusi. Tādi kaimiņi ir vērtīgāki par zeltu, un cilvēkiem, kas dara labu, vajag pateikties.”

Zinaīda neapgalvo, ka pozitīvas emocijas ir labākais aizsargs pret slimībām un ierocis cīņā ar tām. Viņa atzīst, ka tāpat nevarot atbildēt uz jautājumu, kāpēc viens cilvēks visu mūžu var strādāt fiziski smagu darbu, un mugurkauls par to nečīkst, bet cits jau pēc pusgada sūdzas par muguras sāpēm. Vai kāpēc viens, kā saka, var ēst kaut akmeņus, bet kuņģis neprotestē, savukārt citam tas ir ļoti kaprīzs. Viņa zina tikai to, ka daudzas problēmas ar iekšējiem orgāniem sākas tieši no kuņģa – ne velti to sauc par vēdera smadzenēm.

Ar kokiem aprunājos, tie man palīdz

Dziedniece atzīst, ka nauda viņas darbā nekad nav bijusi galvenais – vienkārši viņai ļoti gribas cilvēkiem palīdzēt. “Ja kāds atstāj naudiņu, esmu pateicīga, bet manu attieksmi nemaina arī tas, ja viņš atnes tikai šokolādes tāfelīti – paldies par to! Galvenais man ir gandarījums par paveikto labo darbu.”
Zinaīda atceras, ka pati gan reiz nokļuvusi neapskaužamā situācijā. Aizbraukusi pie kāda dziednieka, kurš tiešām palīdzējis, taču, beidzis darbu, paprasījis trīsarpus tūkstošu eiro.

“Tā tak ir traki liela nauda, kur man tādu dabūt! Lai aizņemoties. Kurš man, pensionārei, tādu aizdos? Tagad lai daļu samaksājot, pārējo viņš ļaujot atdot gada laikā. Es nesamaksāju – nu nav man tādas naudas! Tad viņš draudēja, ka uzsūtīs tādas un šitādas problēmas, visādas vainas, bet es viņa vārdus neņēmu galvā, paļāvos uz to, ka Dievs redz, kas notiek, uz Viņa taisnīgumu. Bet to, ka citi maksā, varēja redzēt – dziednieks dzīvoja lepnā privātmājā, viņu aptekāja mājkalpotāja,” stāsta dziedniece. Viņai nepatīk arī tas, ja dziednieks cilvēkam saka: “Novērtē manu darbu pats un tik arī samaksā.”

Vairāk Zinaīda piedomā pie tā, kā atjaunot dziedinot iztērēto enerģiju. Viņas recepte ir vienkārša. “Lai kā jūtos, staigāju dziedādama. Dziedu arī, dārzu ravēdama, govi slaukdama. Man dikti patīk vērot debesis, skatīties, kā mākonīši spēlējas – kāds līdzinās kuģim, kāds sunītim, lācim. Agrāk stundām ilgi varēju staigāt pa mežu, bet tagad kājas garas pastaigas vairs nemīl.”

Sirds viņai gauži nosāpējusi par nolauzto kļavu, kas rudeņos bijusi tik skaista, bet pavasaros spēcinājusi ar sulu. “Es ar kokiem runājos, visbiežāk ar ozolu. Reizēm tas mani negrib uzklausīt, jūtu, ka grūž projām, it kā sakot – pienāc labākā dienā! Citreiz atkal pats velk klāt. Tad piespiežos pie ozola, samīļoju, un kļūst tik viegli! Arī ar patālāk no mājas augošo apsi šad tad aizeju parunāties, apses malkas pagales man gultas kājgalī saliktas. Krampji kājas rāva tā, ka ne pieiet, ne pagulēt nevarēju, bet kopš tās regulāri turu uz apses pagales, tie mani vairs nenomoka. Tāpat apse palīdz pret galvassāpēm.”

Pret dažādām sāpēm Zinaīda gatavo bišu uzlējumu šņabī. Pavasarī, stropus tīrot, salasa beigtās bitītes, tām uzlej šņabi. Inde, kas bitēs saglabājusies, ir galvenā sāpju remdētāja. Ārīgi lieto, ierīvējot sāpošo vietu, var dzert arī iekšķīgi – pa deserta karotei tukšā dūšā. Pie pirmajām saaukstēšanās pazīmēm viņa iesaka ieņemt tādu pašu daudzumu propolisa uzlējuma spirtā – tā ir dabiska antibiotika.

Atzīdama, ka ir diezgan emocionāla un sentimentāla, Zinaīda uz atvadām nolasa savu dzejoli.

Vakars. Saule lēnām noriet, sārta blāzma debesmalu sedz.
Viena staigāju gar lauka malu, kaut kur dziļi sirdī sāpes smeldz.
Diena, neej projām, man ir grūti vienai naktī būt!

Braucot mājās, piezvanu dēlam, jautāju, kā viņš juties pirms kādas stundas, vai sāpes mugurā nav saasinājušās. Kā es to zinot? Arī nobrakšķējis kaut kas esot. Atzīstos, ka dziedniece pēc mana līguma ar viņu pastrādājusi, pasaku, ka naktī sāpes varbūt būs lielākas. No rīta dēls zvana – tā arī bijis, bet tagad jūtoties labāk. Darīju to zināmu Zinaīdai, viņa nopriecājās, teicās vēl pastrādāt. Ar ko būtu beigušies dziednieces centieni, nezinu, jo dēls tieši todien devās pie ārsta, kurš, protams, noteica pavisam citas ārstniecības metodes...