"Es izlēmu beidzot kļūt laimīga" - 47 gadus vecā ekonomiste Ilze pamet visu un kļūst par strādnieci dabas parkā
Mūsdienu pasaulē, kur vairākums savu ikdienu aizpilda ja ne ar domām par labāku dzīvi, tad vismaz ar domām par eksistenciāliem jautājumiem, cilvēks, kurš savu laiku un darbu iegulda kādā jomā bez jebkādas atlīdzības naudā, var šķist vismaz ideālists. Tas gan ir labākajā gadījumā. Ļaunākajā gadījumā viņu vienkārši uzskata par pamuļķīti.Kas tad īsti ir brīvprātīgie un kādēļ viņi to dara – tāds, lūk, jautājums.
Kā noteikts mūsu valsts likumā par brīvprātīgo darbu, “brīvprātīgā darba veicējs ir persona, kas sasniegusi 13 gadu vecumu”. Pamanījāt? Brīvprātīgo darbu likums atļauj strādāt agrāk nekā algotu darbu. Protams, ilgtermiņa darba attiecībām ar brīvprātīgā darba veicēju, kurš nav sasniedzis pilngadību, ir nepieciešama vecāku vai aizbildņu rakstiska atļauja. Bet... Cik bieži ir nācies dzirdēt, ka jaunieši – dažkārt pat ar glītu speciālista diplomu kabatā – nevar atrast darbu, jo... nav pieredzes.
Tad nu brīvprātīgais darbs vienlaikus var nodrošināt arī šo nepieciešamo pieredzi. Kā? Pavisam vienkārši. To ir iespējams veikt faktiski jebkurā nozarē. Latvijā, kur brīvprātīgais darbs uz pasaules pieredzes fona vēl pagaidām ir zīdaiņu autiņu līmenī, visas specialitātes atrast varbūt nebūs iespējams, bet – Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Un šis arguments paver iespējas brīvprātīgo darbu veikt citviet pasaulē.
Tiem, kuri šajā brīdī jau sākuši domāt, kur es būtu varējis saskarties ar brīvprātīgajiem?, pateikšu priekšā – paskatieties apkārt ikvienā lielākā pasākumā! Skrienat maratonu? Jaunieši, kuri jums pasniedz ūdeni dzeršanas vietās, ir brīvprātīgie.
Bijāt Dziesmu svētkos, kādā brīvdabas pasākumā, koncertā?
Padomājiet, kurš uzkopj pasākuma vietu! Tie ir brīvprātīgie. Kad piedalījāties ziedojumu vākšanas akcijā, vai pamanījāt tos, kuri kā mazi rūķīši šaudījās starp cilvēkiem ar ziedojumu kastītēm, pasniedza jums karstu tēju vai izklaidēja mazos apmeklētājus? Arī viņi ir brīvprātīgie. Šie ir tikai gadījumi, kad brīvprātīgie ir ļoti pamanāmi. Neskaitāmi citi palīdz dzīvnieku patversmēs, veco ļaužu pansionātos, bezpajumtnieku nakts patversmēs un citās sociāli jutīgās vietās.
Kādēļ viņi to dara? Tas, protams, jājautā viņiem pašiem. Iemesli ir dažādi. Izplatītākais – šie cilvēki savu un mūsu valstī pieejamo iespēju robežās dara to, kas sniedz viņiem kaut ko lielāku nekā mēneša alga un sociālās garantijas, proti, gandarījumu. Kāds šajā brīdī nopūtīsies un nodomās – ak, naivie ideālisti... Jums nenoliedzami ir tiesības uz šādu viedokli, taču es drīzāk sliecos domāt, ka brīvprātīgais darbs ir nobriedušas sabiedrības pazīme.
