Latgaliete Kristīne: "Ir smieklīgi domāt, ka sieviete var būt šarmanta un sievišķīga tikai pilsētas dzīvē"

Kristīni ieraudzīju kādā no televīzijas raidījuma Degpunktā sižetiem – krāsmatu vidū pēc tikko apdzēsta ugunsgrēka. Nelaime bija skārusi saimniecību, kur visa ģimene nodarbojas ar Latgales rikšotāju šķirnes zirgu audzēšanu.

Bija noprotams, ka viņiem tas nav tikai bizness, bet vienīgā valoda sarunai ar pasauli. Mātei, tēvam un Kristīnei – viņu meitai. Kristīne izteikumos bija skopa – vairāk pauda tas grūti formulējamais starojums, kas iedarbojas trāpīgāk nekā vārdi. Divas nedēļas pēc notikušā norunājām satikties.

Tur, kur apglabāts Hamlets

– Kas īsti toreiz gadījās, ka tikāt ierakstīti bezpajumtniekos?
– 19. marta pēcpusdienā tētis un mamma aizbrauca trenēt zirgus, mājās bijām tikai mēs ar vecmammu, kurai ir astoņdesmit gadu. Biju iedzērusi tableti un iesnaudusies, jo mocījos ar deguna iekaisumu. Pamodos, kad telpa bija pilna dūmu, bet caur durvīm uz vecmammas istabu bija redzamas liesmas. Pirmā reakcija – jāglābj vecmamma! Metos uz viņas istabu, taču laikam atslēdzos. Atguvos, kad Vitālijs, mans puisis, rāva mani laukā, saukdams, ka vecmamma ir drošībā.
Mēdz teikt, ka ikvienam galvā jābūt plānam, kā rīkoties ekstremālās situācijās. Ka vispirms jāglābj dokumenti un vērtīgākās mantas. Taču brīdī, kad neparedzētais notiek, neko nevar ne saprast, ne paspēt. Vismaz man tā bija. Kad pēc 40 minūtēm atbrauca ugunsdzēsēji, viņiem atlika tikai saliet ar ūdeni to, kas bija atlicis no vecās koka ēkas.

– Kāda tādās reizēs ir atgriešanās?
– Ar čībām kājās un plānām mājas drēbēm mugurā dzirdēt vārdus – paldies Dievam, visi dzīvi. Sākumā gribas pie tiem tverties. Bet, kad pēc pāris stundām sāc aptvert, ka vairs nekā nav, no depresijas nevar tikt prom. Vienīgais mierinājums tobrīd bija tas, ka vējš nav aiznesis uguni līdz stallim, govju kūtij un kazu novietnei.

Nakti pavadījām kādus astoņus kilometrus tālāk, kur uz nomātas zemes atrodas mazais stallis 15 zirgu meitenēm un passabrukušas, arī kādreiz degušas mājas atliekas. Tur tagad mitināmies. Paliksim, kamēr uzcelsim jaunu māju. Mazliet tālāk, bet tajā pašā vietā – Rudo Kumeļu pauguros. Skaisti mums tur ir – Rāznas ezers redzams, Mākoņkalns. Arī uzkalniņš, kuru bija iemīļojis Hamlets. Kā tāds filozofs – stāv un stundām veras tālumā. Vietā, kur viņu apglabājām, iestādījām ābelīti.

– Kas ir Hamlets?
– Mūsu pirmais zirgs. Ar viņu sākās stāsts par Rudo Kumeļu pauguriem. Skaistu mūžu nodzīvoja – daudz kumeļu, daudz sievu. Divdesmit divi gadi ērzeļiem ir daudz, tikai kastrāti dzīvo divtik ilgāk.

– Un no kurienes viņš radās?
– Mana mamma ir krieviete. Izstudējusi par zooinženieri, pēc studijām strādāja Maskavas hipodromā. Pēc tam bija precības, šķiršanās, pārcelšanās no vienas saimniecības uz citu. Vienā no pēdējām darbavietām viņa ļoti pieķērās kādam zirgam – ērzelim Hamzatam. Kad pasaulē nāca Hamzata kumeliņš Hamlets, mamma viņu loloja, audzināja un mācīja, vēlāk izpirka. Tajā laikā viņa jau bija iepazinusies ar tēti, tālbraucēju šoferi. Abi tikās, taču kādu laiku dzīvoja katrs savā pasaules malā – mamma Smoļenskā, tētis Rīgā. Es piedzimu Rīgā, bet vairāk uzturējos pie Krievijas vecmāmiņas.
Beidzot vecāki nolēma pārcelties uz dzīvi Latvijā. Mamma sāka strādāt Kleistos pie zirgiem. Tur viņu ieraudzīja kāds staļļa īpašnieks, kuram bija vajadzīgs zirgkopis. Mamma piekrita – ar nosacījumu, ka tur būs vieta arī Hamletam. Naudas zirga transportēšanai nebija, viņi atnāca kājām – kur jāšus, kur veda Hamletu pie rokas. Tā vairāk nekā 1000 kilometru! Dzīvojām Rīgā, bet tētis visu laiku rāvās uz Latgali. Beidzot nopirka vecu māju un zemi. Uzreiz pārveda uz jauno vietu arī Hamletu. Gāja grūti. Visi iekrājumi iztērēti. Es vēl maza, brālis pusaudzis.

Kā atjaunoja Latgales rikšotājus

– Tev ar Hamletu sākās mīlestība pret zirgiem?
– Viņš bija zirgs, kuru nevar nemīlēt. Ruds, ar baltu purnu un kājām. Gudrs, līdzsvarots. Izmantojams gan lauku darbos, gan izrādīšanai. Mamma pat mēģināja ar viņu kaut ko pelnīt – deva zirgu kaimiņiem vest no meža malku vai art kartupeļus, netālajā Kaunatas skolā vadīja jāšanas pulciņu, piedāvāja iespēju pajāt vai pavizināties atpūtniekiem, kas sāka uzrasties pie ezera uzceltajās viesu mājās. Tomēr ar iztikšanu bija grūti, jo laukos vajadzīgas vīrieša rokas. Dzīvot kļuva vieglāk, kad tētis piekrita mest mieru tālbraukšanai. Beidzot nopirkām sivēnu, govi, putnus. Atradām Hamletam sievu. 2002. gadā pasaulē nāca Hamleta pirmais dēls Latvijā – Lords. Skaists puika, bet ar tikpat sarežģītu raksturu kā mātei, kura bija iekampusi saimniekam rokā tā, ka saites pušu. Tāpēc viņš nolēma ķēvi vairs neturēt, tikai nesaprata, kur likt kumeļu. Tā kā Lords bija līdzīgs Hamletam, nolēmām to uz nomaksu izpirkt. No tā brīža savu dzīvi bez zirgiem vairs nespēju iedomāties.

– Bet kā no diviem zirgiem var rasties Latgales rikšotāju šķirnes audzētava?
– Hamlets bija tīršķirnes Krievijas rikšotājs – ar visiem ciltsrakstiem un rekordu apliecinājumiem. Kamēr viņš vēl bija gana sprigans, brālis tepat no Lūznavas atveda divgadīgu ķēvi, ko saimnieki taisījās nodot desās. Skaista, bet sper un neklausa. Brālis zināja, ka zirga niķīgums atkarīgs no cilvēka, tāpēc pierunāja mammu izpirkt arī šo ķēvīti. Viņu sauc Lolita. Pēc pāris gadiem Lolitai piedzima pirmais kumeļš – Argo. Bija stiprs sals, un mazais saslima ar plaušu karsoni. Mamma labi pārzina veterināriju, bet jutām, ka esam bezspēcīgi. Nolēmām braukt uz Rīgu pie paša populārākā zirgu daktera. Viņa ieteikums – iemidziniet un aprociet! Mēs iecirtāmies – izārstēsim. Un izārstējām... Tagad tam zirgam jau divpadsmit gadu.
Pēc tam iegādājāmies vēl vienu ķēvi, Latvijas braucamo. Kad bija jau pieci zirgi, nolēmām celt stalli – tā, lai pietiek vietas sešiem zirgiem. Tad mamma kaut kur izlasīja vai varbūt kāds viņai pastāstīja, ka Latgalē savulaik ļoti populāra šķirne bijusi Latgales rikšotājs. Viņa atrada informāciju, ka šķirne veidota no Latgalē dzimušām bezšķirnes ķēvēm krustojumā ar tīršķirnes Krievijas rikšotājiem. Un mums taču bija gan bezšķirnes Lolita, gan Hamlets – viņu kumeļus var uzskatīt par Latgales rikšotājiem! Mamma mums ir ļoti uzņēmīga – dabūja cauri valsts programmu ciltsdarba veikšanai šķirnes atjaunošanai. Jau 2008. gadā dzimušajiem kumeļiem pasē varējām rakstīt, ka tie ir Latgales rikšotāji. Kad vēlāk komisija atbrauca zirgus skatīt, vērtētāju vidū bija Raimonds Baltakmens, kurš sarakstījis grāmatu par Latgales rikšotājiem Latvietis un viņa zirgs. Viņš teica: “Jūsu zirgi ir tieši tādi, kādiem šīs šķirnes pārstāvjiem jābūt.”

– Kas šai šķirnei tik pievilcīgs?
– Latgales rikšotājs ir paklausīgs, mierīgs neliela auguma zirgs ar izteikti kuplām krēpēm un asti. Mums taču vasarās tik daudz lidojošo šausmu, ka aste vajadzīga. Ātruma ziņā Amerikas un Krievijas tīršķirnes rikšotājiem latgalietis līdzi netiek, taču šejienes zemniekam tieši tāds universāls zirgs bija vajadzīgs – darba dienās var smagi strādāt, bet brīvdienās izbraukt ļaudīs padižoties un pamēroties spēkiem. Tomēr tas iespējams vienīgi tad, ja zirgam ar saimnieku ir laba saprašanās. To panākt jāmācās.

– Kā tu mācījies?
– Bērnībā sapņos bieži redzēju sevi jājam ar Hamletu, bet viņa iespaidīgais augums atturēja kāpt mugurā. Lolita bija mazāka, skaustā tikai pusotra metra. Viņai mugurā jutos brīnišķīgi. Kad biju atradusi kopīgu valodu ar Lolitu, ģimenē būdama pati mazākā un vieglākā, kļuvu par Lorda skolotāju – gan radinot pie segliem, gan mācot strādāt lauku darbus. Es jāšus zirgam mugurā, tētis pie arkla vai ecēšām. Siena laikā Lords iejūgā, es uz viņa vilktā grābekļa. Hamlets, Lords, Lolita – mums tie bija zirgi darbam un dvēselei. Kad Lords sasniedza trīs gadu vecumu, iemācījām viņu kopā ar Hamletu iet divjūgā. Tētis izgatavoja greznu karieti, abi to vilka. Līdzās skaisti apseglotā Lolita jāšanai. Piedāvājot tūristiem šādas izpriecas, sākām mazliet pelnīt. Kad zirgu saradās vairāk, pasākumu sarakstu paplašinājām ar dažādām sacensībām.

– Rikšotājiem taču sacenšanās jau asinīs!
– Tā ir. Sākām ar tautas draivingu. Mammai Maskavā ir daudz paziņu, kas nodarbojas ar sporta draivingu. Tās ir vairākdisciplīnu sacensības pajūgu vadīšanā, vērtējot gan braucēja prasmi, gan zirga paklausību, izskatu un izturību. Vērojām, mācījām un atgriezušies nolēmām, ka arī mums būs draivings, taču iesākumā citāds – tautas draivings. Apstaigājām apkārtnes zirgu īpašniekus un aicinājām sanākt kopā. Sabrauca ļaudis parastos darba ratos ar parastajiem zirdziņiem. Sākumā pat mulsa, dzirdot aicinājumu – tagad pamēģināsim nobraukt no kalna, no viena siena ruļļa paņemot alus pudeli, no otra avīzi. Starp bērziem izbrauksim līklocīti, tad mēģināsim pārvarēt ceļam pārkritušu koku. Latgaliešiem tādas lietas patīk, viss aizgāja uz urā. Ziemā jau cilvēki paši prasījās uz sacenšanos kamanās.

– Vai bez zirgiem jums ir vēl kādi saimniekošanas virzieni?  
– Zemnieku saimniecībai grūti pastāvēt, balstoties tikai uz vienu nozari, īpaši, ja dzīvošana ir finansiālā spaidīguma apstākļos. Turam arī govis. Slaucamās tikai četras, pārējās – gaļinieces. Jau otro gadu mums ir arī gaļas šķirnes kazas. Saimnieks bija izlēmis ieguldīt naudu ienesīgākā nozarē, tāpēc izdevīgi iegādājāmies visu ganāmpulku. Apkārtnē daudz krūmu; spriedām, ka kazas varētu tos nograuzt, bet pēc kazas gaļas ir liels pieprasījums. Taču ar viņām ir problēmas. Elektrisko ganu ignorē. Ja žogs zems, lec pāri, augstākam lien cauri. Ielaidām ar grāvjiem norobežotās ganībās, bet kazas lec pāri un slīkst. Vai iemācās peldēt un vairs neslīkst. Nevaldāmas. Pagaidām kopīgu valodu tikai meklējam, taču saprotam – lai kādā lauksaimniecības jomā tiktu līdz pirmajai naudai, ar šo nozari jānodarbojas vismaz piecus gadus. Pirms tam ir vienīgi taustīšanās. Mums pagājis tikai pirmais kazu gads.

Es nevaru bez viņiem, viņi – bez manis

– Vairākkārt esi atkārtojusi – mēs. Kas tie ir – mēs?
 – Mana ģimene. Tētis, mamma, es, mans draugs Vitālijs. Nesen kopā ar mums bija arī brālis, bet kopš apprecēšanās viņš saimnieko atsevišķi.

– Un visiem viena diagnoze – no zirgiem atkarīgie?  
– Ne īsti. Draugs attiecībās ar zirgiem ir rezervētāks, viņam, tāpat kā tētim, stiprā puse ir tehnika. Te ir, kur sevi parādīt. Traktors vecs, no Krievijas. Arī pļaujmašīna, grābeklis un senlaicīgā prese. Tagad pļavas ir arī tādiem, kas paši lopus netur. Kad sagaidām ziņu, lai savācam sienu, tētis steidzas pļaut un presēt. Lai sagādātu barību 86 zirgiem, 30 govīm un 100 kazām, vasarā laika vaļoties nav. Bet viss notiek – esam izdzīvojuši. Un arī tagad nepadosimies.

– No kurienes šāda paļāvība?
– Apkārt ļoti daudz labu cilvēku. Drēbes un trauki tika sadoti jau nākamajā dienā pēc nelaimes. Ar mantām brauca no visām Latvijas pusēm. Man nav tik žēl tās naudas, dokumentu un mantu, kas sadega, bet atsauksmju grāmatas ar ierakstiem – jūs esat forši, un jums ir forši zirgi; mums ir svarīgi, lai jūs esat. Sajūta, ko rada tādi vārdi, nav salīdzināma ne ar kādu ordeni. Tas taču ir labākais, ar ko var novērtēt otra dzīvi, darbu. Un pārliecinošākais mudinājums iesākto turpināt. Mēs to varam, jo es pazīstu sevi. Un savu ģimeni. Mamma ir galvenā –  reāliste, kura prot paredzēt arī pāris kombināciju uz priekšu, taču līdzās lietišķajam vienmēr atstāj vietu vispārdrošākajiem sapņiem. Mēs visi cenšamies viņā ieklausīties. Tētis ir ļoti emocionāls, viņš visu māk un nebaidās ne no kāda darba. Tieši tāpat kā Vitālijs. Tā cits citu papildinām un uzmundrinām. Un turam spēkā apņēmību, ka jaunā māja būs šajā vietā – pašā skaistajā.

– Es saprotu, ka šī vieta ir svarīga tētim un mammai, bet kā vari būt tik pārliecināta par sevi?
– Kad pēc vidusskolas Kaunatas skolā izveidoju pulciņu tiem, kuri vēlas darboties ar zirgiem, man bija vajadzīga pedagoģiskā izglītība. Iestājos Rēzeknes augstskolā, bet ar semestri pietika, lai saprastu, ka pagaidām tas nav mans variants. Pilna laika studijas man neder – darbu dēļ nevaru katru dienu braukāt. Bet par mācīšanos neklātienē ir jāmaksā. Mums tādas naudas nav. Ar bērniem joprojām strādāju, taču kā pašnodarbinātā persona, tāpēc par mācīšanos pārāk neuztraucos. Man ir tikai 24 gadi, gan jau vēl pagūšu visu, lai būtu noderīga te, Rudo Kumeļu pauguros. Esmu patstāvīgs cilvēks. Bet esmu arī atkarīga no vecākiem, jo zinu, ka mums ir kopīgs darbs, ko es nevaru darīt bez viņiem, bet viņi – bez manis. Esam ģimene un vienlaikus darba kolektīvs. Tiklīdz kāds no mums sadomātu no šīs kopības izstāties, turpmākais darbs kļūtu neiespējams. Kad mācījos vidusskolas pēdējās klasē, vecāki teica: “Ja gatavojies mācīties tālāk, lai pēc tam dzīvotu pilsētā, tev tas jāpasaka; tad mēs neko jaunu neuzsāksim.” Viņi mani nemēģināja pierunāt palikt. Apzinoties, cik ļoti viņu nākotne atkarīga no mana lēmuma, izturējos pret to ļoti nopietni. Ilgi domāju, mēģinot tikt skaidrībā, ko īsti gribu. Un sapratu, ka vēlos dzīvot, strādāt un veidot savu likteni te. Tā ir apzināta un stabila doma, mana brīvprātīgā izvēle.

Ko nevar nopirkt par naudu

– Ir taču teiciens – nekad nesaki nekad. Tā patiesīgumu iespējams pārbaudīt tikai konkrētā situācijā.
– Man liekas, šādai pārbaudei jau esmu gājusi cauri. Savulaik man bija attiecības ar cilvēku, kura uzskati un dzīves uztvere ļoti saistīja. Es biju jauna, viņš vienpadsmit gadu vecāks, rīdzinieks, dzīvē nostabilizējies. Ar šo vīrieti man bija labi līdz brīdim, kamēr aptvēru, ka viņa mērķis ir piemērot man savu piegrieztni. Visu dzīvi pie zirgiem? Nē, tev jāstudē, būsi skolotāja, dzīvosi Rīgā, varēsi atļauties būt dāma. Tas taču ir smieklīgi – domāt, ka sieviete var būt šarmanta un sievišķīga tikai pilsētas dzīvē. Problēma nav laukos vai pilsētā, bet cilvēka izvēlē.
Divas nedēļas esmu bijusi precēta sieva – man ir arī tāda pieredze. Man bija divdesmit, viņš par trim gadiem vecāks. Ir tādi cilvēki, kuri ilgi, bieži vien visu dzīvi, savā domāšanā paliek kā apčubināmi bērni. Viņš bija tieši tas variants. Vienojāmies, ka es zirgus nepametīšu, dzīvošu un strādāšu Rudo Kumeļu pauguros. Viņš bija ar mieru, bet burtiski nākamajā dienā pēc kāzām izvirzīja ultimātu – vai nu pārvācies pie manis un vecmāmiņas uz Maltu, vai šķiramies! Lai cik tas bija grūti, izšķīrāmies.

Vitālijs ir citāds. Pieaudzis, nobriedis – dzīves pieredzes ziņā, jo pabijis arī kara apstākļos. Ja būs problēmas, kopā pārvarēsim – tā viņš teica uzreiz pēc iepazīšanās un to atkārto arī tagad, pēc ugunsgrēka. Tajā arī viņam daudz kas sadega, dokumentus ieskaitot. Vitālijs taču varēja braukt uz Daugavpili un dzīvot kā normāls cilvēks, bet palika ar mani. Ar mums.

– Dzīvot kā normāls cilvēks. Bet kas ir tajā – pretējā pusē?  
– Tas, ko bieži esmu dzirdējusi: “Tu taču esi nenormāla. Mūsdienās tādas domas, tāda attieksme...” Bet tāda es esmu! Labi zinu, ka ir arī citāda uztvere. Taču, šķirstot glancētos žurnālus un skatoties skatlogu spožumā, manī nav ne dusmu, ne skaudības. Vienkārši... Tā ir vide, kurā es negribētu būt. Man tiešām nav vajadzīga kruta mašīna – pilnīgi pietiek ar tādu, kurā var daudz iekraut un izbraukt arī pa sliktiem ceļiem. Drēbes pērku second hand, nevis dārgajos veikalos. Kāpēc izsviest naudu tam, kas pavisam drīz vairos atkritumus, ja to var iztērēt kaut kam vērtīgākam, piemēram, izveidot vēl kādu albumu par zirgiem. Jaunu iejūgu nopirkt.

– Tavā ikdienā darbs dzen darbu. Vai nav gribējies no šī ritma izrauties un aizbraukt kaut kur labi tālu – atpūsties?
– Atpūtai vajadzīgas ārzemes? Ja esi normāls cilvēks, to taču var izdarīt jebkurā vietā! Vajag romantiku? Sapērc sveces, saliec visriņķī, pagatavo foršas vakariņas, ieslēdz mūziku un iedomājies, ka esi Taizemē. Ja māk to iztēloties, nekur nav jābrauc. Ja nemāk, nekāda braukāšana prieku nesniegs. Ne jau karstāku sauli vai tīrākus ūdeņus cilvēki skrien meklēt pa pasauli, bet mieru sirdī un prieku par dzīvi. Diemžēl to par naudu nopirkt nevar. Ne te, ne ārzemēs. Bet vienlaikus atzīstu, ka nauda ir ļoti vajadzīga. To priecīgo sajūtu vēl tagad atceros, kad trīspadsmit gadu vecumā tiku pie pirmajiem izjādēs nopelnītajiem divpadsmit latiem un nopirku sev krekliņu ar zirga attēlu. Visu laiku esmu strādājusi – par gidi, ekskursiju vadītāju, jāšanas instruktori. Taču naudu, ko nopelnu, vienmēr esmu likusi kopējā katlā. Ja lopiem vajadzīgi graudi, bet man kleita, nepsihošu un nevaimanāšu, ka graudi tomēr svarīgāki.

Dzīve, nevis izfantazēts ziepju operas sižets

– Tev māte ir krieviete, tēvs latvietis. Kā sevī jūti šīs divējās asinis?
– Sevi neuztveru ne kā krievieti, ne latvieti – esmu latgaliete. Tīrasinīgie latvieši, pie kuriem visvairāk pieskaitu kurzemniekus, manuprāt, ir tādi kā vēsi, augstprātīgi un sevī vērsti, vairās paust emocijas. Pirms teikt vārdu, arī sāpinošu, apdomā, lai ķer tieši mērķī. Es esmu emociju cilvēks. Ja kas iekšā, jārunā, jārunā, līdz tiek izrunāts laukā. Dvēselē nekrājas mieles. Arī tētis vairāk ir latgalietis. Savukārt to krievu gēnu, kas no mammas, es izjūtu kā izdzīvošanas māku – gan spēkā un domas asumā, gan elastīgumā. Un arī kā radošuma dzirksti. Mamma raksta brīnišķīgus dzejoļus. Par zirgiem un dzīvi. Cilvēki klausoties ir aizkustināti, raud.

Tomēr domāju, ka vairāk nekā gēni cilvēku veido tie apstākļi, kādos viņš nokļūst. Esmu vecākiem pateicīga, ka jau agri tiku iepazīstināta ar tādu dzīvi, kāda tā ir patiesībā, nevis izfantazētos ziepju operu sižetos. Tas, ka māku naglas iesist, govis slaukt, šūt, ar zirgu jāt un ēst gatavot, man nācis tikai par labu. Tiem, kas bērnībā stipri loloti, pēc izkūņošanās no vecāku azotes bieži vien ir grūti adaptēties realitātē. Rodas baigais izmisums – tev viss it kā ir, bet tik un tā paša galvenā trūkst. Svaidies, meklē, bet nespēj atrast. Dzīve ir daudz saprotamāka, ja esi ķeksējis no grāvja slīkstošu kazu vai vadījis nakti stallī, gaidot kumeliņa piedzimšanu.    

– Kādu iztēlojies savu dzīvi pēc gadiem pieciem sešiem?
– Protams, gribētos dzīvot jaunajā mājā. Un kopā ar vecākiem, jo arī tā ir mana pārliecība – īsta ģimene ir tāda, kurā līdzās vairākas paaudzes. Neviens neizvirza sevi par galveno, bet cenšas otrā atrast to dārgakmentiņu, ko vērts slīpēt un izcelt saulītē. Ja man jau būs bērni, es viņus ļoti mīlēšu. Ja pašai nebūs, adoptēšu un mīlēšu vismaz divus bērnunama bāreņus. Tāpat kā tagad mīlu gan brāļabērnus, gan tos skolēnus, kuri nāk pie manis uz pulciņu, gan visus, kas brauc priecāties par zirgiem. Esmu pārliecināta, ka tādu cilvēku būs aizvien vairāk, jo dabiskums un skaistums mums ir vajadzīgs. Cilvēki, kuri atbrauc uz šejieni, ļoti stipri mainās. Ierodas saduguši, apātiski, visu redzējuši, no visa noguruši, bet prom brauc atvērti, gaiši, dzīvīguma pilni.

– Ja kāds gribētu pielikt savu roku vai labo nodomu, lai skaistās ieceres piepildās ātrāk, kā viņi varētu jums palīdzēt?
– Ar krāsmatu novākšanu jau gandrīz esam tikuši galā. Tagad vairāk noderētu kāda mēbele – gulta, plaukti, skapis. Vai remontam vajadzīgās lietas – tapetes, linolejs, dēļi. Taču visvairāk gaidīts būtu kāds būvdarbu pratējs, kurš par saprātīgu maksu varētu te kādu laiku padzīvot un pastrādāt. Arī tētis pieprot visus darbus, bet priekšā tūrisma sezona. Un siena laiks. Un kazu kari. Visa labā, Rudo Kumeļu pauguros ierastā ikdiena.