Olga Dreģe: "Esmu sapratusi, ka privātā dzīve - tas nav man... Divreiz"

Lai arī Olgas vārda kopīga svinēšana ir pavisam jauna tradīcija, var apgalvot, ka tā dzinusi jau ļoti stipras saknes. Un kā gan citādi, jo visas trīs galvenās gaviļnieces – aktrise Olga Dreģe, dziedātāja Olga Rajecka un deju ansambļa Dzintariņš vadītāja Olga Freiberga – ir spēcīgas un mīlētas mākslinieces. Viņām formula ir gatava – tie, kas dejo un dzied, ir laimīgi, un laimīgi cilvēki vienmēr izskatās jauni. Olgas Dreģes dzīvessparu var apskaust pat jaunie – viņa joprojām spēlē uz Dailes teātra skatuves, vēl tikko aktīvi filmējās seriālā UgunsGrēks, neatsaka piedalīties pasākumos ārpus Rīgas, lai tiktos ar ļaudīm. Cilvēki aizgūtnēm tver viņas sacīto, jo gandrīz katrs teikums ir kā atziņa – zelta rāmītī ieliekams.

Mēs ar Olgu sarunājamies Daugavmalā pie Lielā Kristapa un pēc tam Smiļģa muzeja ēnainajā dārzā. Kāds no tā darbiniekiem zina stāstīt, ka Olgas kolēģim Jurim Strengam par godu stādītā egle tik ātri tiecas pret debesīm, jo Juris tai uz saknēm esot uzlējis šampanieti: “Nu, tad lai tu labi audz!” Tā nu sagadās, ka, dzirdot šo stāstu, arī Olgai Dreģei pa rokai ir glāze ar šampanieti, un viņa steidzas pie savas paradīzes ābelītes – vēl pavisam nelielas, bet priecīgas. Tā kā jaunule šai pavasarī rotājusies ar balti rozā ziedu kroni, un dzirkstošais aktrises prieks tiek arī ābelītei.

Olgas ir tādas

– Savulaik teātra stāstnieks Gunnars Treimanis bija izveidojis personvārdu skaidrojošo vārdnīcu. Bet vai jums pašai ir kādas atziņas, kopsavilkums – kādas tad Olgas ir?
– Mēs par to daudz runājām jau pagājušogad, kad aizsākām pasākumu "Ielūdz Olgas". Bet man jāatzīstas, ka pati ar savu vārdu visu mūžu esmu bijusi ļoti neapmierināta. Man ir šķitis, ka tas nav man piemērots. Un ne tikai man tā likās, bet arī daudziem paziņām – ka tas nav īsts skatuves, aktrises vārds.

Man, piemēram, ir māsa Marta, un tad jau labāk man būtu bijis tāds vārds. Bet manējo tētiņš izvēlējās, jo es esot bijusi līdzīga viņa jaunības dienu mīlestībai Olgai. Maziņu mani saukāja par Olu, par Olīti, un reizēm tā līdz pat šai dienai, kad grib tādā mīlināmā izteiksmē. Bet, ja tā pavisam godīgi, tad Olgas ir varenas sievas. Paskatieties vēsturē – visādas kņazienes un carienes, kas tik nav bijis! Un kaut kādu līdzību tajā trakumā, enerģijā, apņēmībā, vēlmē izdarīt es redzu visās. Olgas ir arī emocionālas, runīgas. Tā ar to vārdu esmu sadzīvojusi (smejas).

– Jūsu mammīte toreiz neiebilda, ka tētis tādu personisku, romantisku zīmogu jums uzlika?
– Galu galā mēs bijām astoņi bērni, mamma vienkārši teica – aizej piereģistrē jaundzimušo! Es biju sestais bērns.

– Reizēm nepavilka tēvu uz zoba?
– Nē, nē, toreiz jau bija cita morāle un cita ģimenes ētika, citas attiecības un pienākums pret bērniem. Vakar paklausījos kanālu TV360. Tur tie seksologi un visādi zinātāji runā par sievišķību, par to, ka dzīve tomēr jāiepazīst, ka nevajag precēties ar pirmo, un ar šādu runāšanu noliek tikumību, kas latvietim bija – ka tikai pēc kāzām bija intīmais starp vīrieti un sievieti. Uzskatu, ka tajā ir liela gudrība. Jo attiecības arī jākopj un vienmēr par tām īpaši jāpiedomā. Nedomāju, ka kvantitātē, kad esi iepazinis tās ļoti daudzās sievietes un nu tik vari izvēlēties, ir tā īstā vērtība. Ne velti mūsu vīrieši Latvijā ir tādi, kādi ir – egoistiski un bezatbildīgi. Taču man ir prieks, ka jaunajos tomēr kas cits top un veidojas. To redzu arī jaunajās ģimenēs, savos kolēģos aktieros.
Latviešu senais tikums iemācīja sievieti būt lepnai, noslēpumainai, atbildēt par savu sievišķību. Taču laiki mainās, un neko nevar padarīt. Man tikai žēl, ka attiecībās pazūd daudz kas tāds, kas agrāk bija vērtība. Bet tā tas ir – katram laikam ir savi dievi. Mums jābūt lepniem ar to, kas mums ir atvēlēts, un jāmācās tieši šajā periodā sevi realizēt. Piemēram, vakar bija ļoti jauka tikšanās – pie sevis mūs bija ieaicinājusi Kārina Pētersone, jo viņas tēvam, Pēterim Pētersonam, Dailes teātra trešās studijas pedagogam, vakar bija 94. dzimšanas diena.

Bijām atnākuši, kas nu vēl esam dzīvi, un tas bija ļoti skaisti. Kārina stāstīja par savas ģints spēku. Brīvības ielā kādu laiku stāvēja pamesta Pētera Pētersona grāmatu istaba; tas ir pēdējais stāvs, un jumts ir bijis noņemts. Tā savulaik bija īpaša vieta, jo jaunībā tur tikāmies un diskutējām, tur inteliģences gari satikās, tur Čaks aizgāja mūžībā. Jā, viņš bieži tur gulēja un arī nomira – Pētersona dzīvoklī. Par to vietu ir tik daudz leģendu, nostāstu. Kārina teica: “Es saprotu, ka nedrīkstu aizlaist postā, ka man tas ir jāsaglabā. Es viena to nevarēju izdarīt, tikai viņš, režisēdams no augšas, gribēdams, lai dzimtas spēks paliek kopā, deva spēku to saglabāt.” Nebūtībā aiziet blāķiem mākslinieku pieredzes, prasmes, talantu, zināšanu... Tava dzīvības ķēdīte, tas posmiņš, ir tik īss, ka ir pienākums saglabāt, lai tas paliek, nepazūd, neaizmirstas. Tāpēc varbūt arī ir Olgu tradīcija. Un varbūt tā nostiprināsies, to svinēs tāpat kā Imantdienas – tā es domāju.

Paaudzes apskaujot

– Tas būs vesels jampadracis, kurā atkal tiekat ierauta.
– Šoreiz man ir sarežģītāk, jo teātrī būs Harija Spanovska vakari, pēc tam braukšu uz Kuldīgu. Tad jau redzēs, kā būs. Pagājušogad es biju ārkārtīgi aplaimota, skatoties, kā Olga Freiberga ar saviem dejotājiem uzstājās un Olga Rajecka ar savu enerģiju. Tas bija tik brīnišķīgi, arī citi mani kolēģi bija klāt, un tas tiešām bija jauks pasākums.

– Ik pa brīdim televīzijā joprojām tiek rādīti jūsu septiņdesmit piektās jubilejas koncerti.  
– Ahā, tas bija pirms pieciem gadiem! Redz, man nākamgad būs pavisam apaļa jubileja. Ja vien nodzīvošu un visas smadzeņtrīces liks manu galvu mierā, tad, kad Latvijai būs simt gadu, man paliks pilni astoņdesmit. Vienā gadā – cik skaisti man sakrīt. Šopavasar 4. maijā biju ārkārtīgi aplaimota, kad no Aizsardzības un Kultūras ministrijas biju ielūgta uz ozolu stādīšanas pasākumu Apskauj Latviju. Es jau esmu lauciniece pēc izcelsmes, man tādi izbraucieni ārpus Rīgas dikti patīk. Todien pabiju Liepājā, Nīcā, Jūrkalnē. Tās emocijas, kuras saņēmu, nav izstāstāmas. Piemēram, trīs paaudžu suiti tautastērpos – ak, kādu viņi radīja atmosfēru, kādu prieku! Ozoliņu stādīja vecaistēvs, tēvs un mazdēliņš, un redzu, ka arī jaunākajam lāpsta rokā nav nejaušība, viņš zina, kas ir darbs, ko nozīmē kopt, stādīt un ravēt. Un kā viņi dziedāja, kā paši par svētkiem šo mirkli padarīja!
Kādā piejūras ciematiņā pie bākas vietējais mākslinieks izveidojis piemiņas zīmi, jo no turienes 1949. gadā ir izvestas ģimenes. Veikalniece no bodes toreiz esot iznesusi visu maizi un atdevusi, lai ceļā katram būtu pa rikai. Lai tas Sibīrijas tālais brauciens kļūtu kaut par mazu kripatiņu vieglāks. Mākslinieks par godu tam no vietējā laukakmens ir izkalis maizes klaipu ar atgrieztu riecieniņu un uzrakstījis – Visām izvestajām ģimenēm. Man stāstīja, ka tur pat bezpajumtnieki nākot apraudāties. Viss runā tik emocionāli skaisti un paliekoši... Tādas vērtības ir jākrāj, jāsaglabā nākamajām paaudzēm.

Manas saknes ir leģendās

– Jums vēl izdodas savu enerģiju tādā ļoti tiešā veidā atdot no skatuves. No kurienes tā jums?
– Tas ir vecāku gēns, un, kā režisors Jānis Streičs saka, tā ir pieredze, arī profesionāla. Pārmantojamība no iepriekšējiem kolēģiem, no tās ģeniālās, leģendārās, talantīgās paaudzes – Eduarda Pāvula, Harija Liepiņa, Vijas Artmanes, Almas Ābeles un vēl, un vēl... No mūsu pedagogiem – Ventas Vecumnieces un Pētera Pētersona, Felicitas Ertneres un Eduarda Smiļģa. Viņi visi mūs mācīja neapstāties, nežēlot sevi, likt lietā. Un es varētu teikt tādu līdzību, ka tas ir tāpat kā mātei – jo vairāk bērns pienu izzīž, jo vairāk tas rodas.

– Ar enerģiju ir tāpat?
– Tieši tāpat – jo tu vairāk atdod un jo vairāk iemācies dot citam, jo vairāk saņem atpakaļ. Galvenais, lai tu savu egoismu sabremzētu, saregulētu, jo tas ir vislielākais ienaidnieks. Ne velti teic, ka cīņa ar sevi esot visgrūtākā. Šīs atziņas man joprojām palīdz. Joprojām pārliecinos, ka tie, kas esam ierindā teātrī, – tā ir cita enerģija, cita atbildība. Tā dod to sparu, saikni un arī milzīgi daudz prieka, jo visi tevi pieņem kā savējo. Jaunie aktierīši Smiļģa muzejā man par godu pagājušogad iestādīja paradīzes ābelīti. Toreiz tā bija pilna maziem ābolīšiem, es pat nobrīnījos, ka tā var stādīt. Dažus noplūcu, pārnesu mājās un vienu piekarināju pie lustras. Šopavasar ābelīte tai dārzā ir pirmoreiz uzziedējusi. Sanāca tā, ka tieši pagājušogad biju domājusi, ka jāliek punkts radošajai dzīvei, bet nu esmu nonākusi pie secinājuma – ja reiz man par godu ābele ir iestādīta, tad jādzīvo, jākopj, jāskatās, kā tā aug, zied un nes ābolīšus. Ar mazdēlu Justu, kuram ir desmit gadu, pērn aizbraucām un es viņam teicu – kad es būšu jau paradīzes dārzos, tad tu atvedīsi savus bērnus pie šīs paradīzes ābelītes un izstāstīsi, ka tā ir omei par godu, par viņas labi padarītajiem darbiem.

– Stādīja jaunie studenti, topošie aktieri?
– Jā, viņi reizēm tai muzejā pulcējas. Tā bija Smiļģa dzimšanas diena, mēs visi balvas saņēmām. Un, patiesību sakot, man tas bija milzīgs pārsteigums. Nu arī plāksnīte pielikta – Olgas Dreģes paradīzes ābelīte. Vārti atvērti, katrs var aiziet un aplūkot. Baidījos, kā pārziemos, bet tā ir stipra – tāpat kā es.
Šis ir arī ceriņu laiks – mans mīļākais. Es tad kļūstu traka! Zinātnieki atklājuši, ka to smaržā ir kaut kas seksuāli uzbudinošs, kas rosina hormonus. Man pavasaris ļoti patīk. Mums Dailes teātrī aiz grimētavas ceturtā stāva loga vārna perē. Ar prieku raugāmies, kā vārnu tēvs mātīti apkopj, astīti izplūkā, nes ēst. Diezgan ilgi viņa tur tup. Kad vēl nebija lapu, varēja redzēt, cik skaistu viņas to ligzdu izveidojušas. Safilmējām, cik esam labas, ka no mums nebaidās. Garām kaukdamas brauc ātrās palīdzības mašīnas, steidzas uz slimnīcu, bet vārnas izvēlējušās tieši tur audzināt savus bērnus. Es daudz kam dzīvoju līdzi, pie sevis nodomāju, nopriecājos. Piemēram, šogad esmu ļoti laimīga par Eirovīzijas uzvarētāju, jauno puisi Salvatori no Portugāles – kā viņš novītero dziesmiņu, nevis brēc. Ieraudzīju, ka var arī tā, kā es vienmēr esmu gribējusi – iečukstēt otram kaut ko, nevis bļaut.

Tu būtu ļoti laimīga

– Nesen uz skatuves piedzīvojāt nelaimes gadījumu...
– Iekritu dziļā rampas bedrē. Ar brilli triecos pret ranti. Godīgi sakot, tur guļot, pirmā sajūta bija, ka mans deguns ir aizlidojis. Ķēru pie sejas, roka pilna asinīm, uzreiz necēlos augšā, visi bija izmisumā. Bet nevarēju gulēt, jo nākamajā dienā man atkal bija jābūt uz skatuves, bet aiznākamajā karstā saulē jāfilmējas pie Bīriņu pils seriāla UgunsGrēks tik svarīgajai pēdējai sērijai.

– Eduards Smiļģis esot teicis, ka...
– ...svaigs gaiss ir aktiera nāve – jā, jā. Bet mūsu mūžs, mīļie, aizrit – vai to vispār kāds padomā – pie mākslīgā apgaismojuma, bezgaisa telpā. Teātris vienmēr ir pilns dekorācijām, pieputējušām, pieraudātām drapērijām... Jā, tā aktiera sūtība ir sūra. Taču arī gandarījums ir milzīgs. Kā ticīgs cilvēks esmu runājusi ar priesteriem, un viņi aktiera darbu salīdzina ar ko augstāku, saka – jūs esat kā Dieva palīgi, jo domājat par cilvēka dvēseli, par viņa garu, lielumu. Un tik tiešām tā ir, īpaši, ja repertuāra idejas ir tādas, kas nes kādu svaru, nozīmi – vai tas ir Raiņa Spēlēju, dancoju vai kas cits tikpat liels. Paldies Dievam, es nevaru žēloties, man ir laimējies tik daudz būt Dailes teātrī – tā ir liela svētība. Iedomājieties, pats Eduards Smiļģis mani izvēlējās, un tagad viņa mājas dārzā aug ābele! Nu, augstāku apbalvojumu es vairs nevaru saņemt. Es tik tiešām to sajūtu kā lielu laimi.

– Paradīzes ābelīte ir ja ne gluži pieticīgs, tad tāds mīļš kociņš salīdzinājumā ar jūsu kolēģa Jura Strengas egli, kas turpat blakus it kā ar spēku tiecas pret debesīm.
– Es jau arī esmu ļoti trausla savā esībā, savā dabā, savā dvēselē. Varbūt kā naktsvijole. Man patīk margrietas, lauku puķes, mazās neaizmirstulītes – tām visām mūžs nav garš, bet ļoti daiļš un nozīmīgs, folkloristiski, mitoloģiski piepildīts. Kā papardes mežā vai margrietas laukā, ar kurām meitenes zīlē likteni. Mums bija mežrožu krūms pie mājām, un, kad tas ziedēja, mammiņa vienmēr teica: “Ja tu notvertu to mirkli, kad pumpurs paveras, tu būtu ļoti, ļoti laimīga.” Un ja jūs zinātu, cik nakšu es tur, pie tā krūma, esmu sēdējusi, gulējusi, bet tā arī neesmu sagaidījusi brīdi, kad ziediņš paveras. Nē, to brīnumu es neesmu redzējusi... Varbūt vēl kādā citā mirklī piedzīvošu.

Daudz kaisles un romantikas

– Jūs sakāt par ideāliem teātrī, bet pēdējā Dž. Dž. Džilindžera izrāde Bannija Manro nāve ir diezgan traka – par cilvēka kaislībām. Arī jūsu loma ir visai drosmīga.
– Es piekrītu Tišheizerei (teātra kritiķe Edīte Tišheizere – S. L.), ka šajā izrādē ir arī daudz romantikas un apstākļu sakritību. Ne jau vienmēr liktenis cilvēkam izdodas tāds, kādu viņš to vēlas, bet ir svarīgi, ko viņš ir gribējis, vēlējies un kādām grūtībām, šķēršļiem gājis cauri. Esmu ļoti gandarīta, man patīk šī Džilindžera izrāde, esmu saņēmusi daudz atzinības par savu ainu. Šī vecā kundze, kas ar vienu kāju jau stabili stāv kapā, ir vienīgā sieviete, pret kuru galvenais varonis ir atklāts. Bannijs Manro ar viņu saprotas. Ar pārējām... Meitenēm jau vienmēr gribas, lai vīrietis viņas nēsā uz rokām, lai viņš visu piegādā, sniedz baudu un apstākļus. Bet tā kopābūšana un attiecību fenomens... Ne jau velti ir teiciens, ka mīlēt būtībā ir saņemt no otra cilvēka apliecinājumu, ka tevi vispār bija vērts radīt. Bet tas jau nenozīmē, ka man mīlestībā tikai jāpeld labsajūtās, jo nekas labs jau nenotiek bez cīņas. Jūs taču redzat, kā dīgst asns, un arī Jēzus dzīve ir piemērs – caur kādu upurēšanos, kādu krusta nešanu notiek apliecinājums... Un katram ir savs krusts, ikvienam savs liktenis, un tas ir godprātīgi jānes. Ir jāmīl savs laiks, jābūt pateicīgam par to, ka esi bijis šaisaulē.

– Bannijs Manro ir tirgotājs, bet, šķiet, viņam piemīt īsti aktieriskas kaislības.
– Viņam ir daudz kaislību, jā, jā. Man patīk, ka viņš caur puiku, savu dēlu, daudz ko saprot un nonāk pie atziņām. Artūrs (titullomas tēlotājs Artūrs Skrastiņš – S. L.) to dara brīnišķīgi – ar tādu gudrību, traģisku pieskaņu, smeldzi. Skatos un domāju, kurš vēl tā varētu. Reizēm jau viņam pārmet, ka viņš tāds un šitāds, bet caur personību, aktierisko talantu izrāde iegūst to vajadzīgo traģisko piesitienu. Bannijs Manro iet grūto maldu ceļu, novirzās no vērtībām, un ne velti viņš pēdējā monologā saka: “Es biju slikts pret savām sievietēm.” Jau ar to vien, ka viņa sieva ir aizgājusi mūžībā... Kā Džilindžers to darbu ir atlasījis, izauklējis, izdomājis. Un vēlreiz piekritīšu Tišheizerei – vērtējot mākslinieciski, tā ir Džilindžera tīrākā izrāde. Jā.

– Lai gan kādam varētu šķist, ka tiek rādīts riktīgs zaņķis.
– Bet tas tā nav. Dažs prasa – kāpēc man šī inde jāpazīst? Bet zinātnieki uzskata, ka inde ir jāiepazīst, lai varētu radīt pretindi.

– Nākas domāt par skatītājiem zālē – katrs taču ir ticis ar kādu kaislību galā. Vai arī nav ticis. Vai nu uzvarējis, vai zaudējis.
– Tā ir, ne jau katrs tiek galā. Mēs visi taču... Jā, tā ir dzīves gudrība, pieredze, kas iemāca no kaut kā atteikties, apstāties, izvēlēties prioritātes. Lasu, kā jaunie kolēģi attiecības veido... Man ir bijušas divas laulības, bet es sapratu, ka tas nav man. Bija kauns no bērna – kā nu es vēl kaut ko meklēšu; man bija neērti meitas priekšā. Un es sapratu – lai cik grūti man nākas savu temperamentu apvaldīt, savas kaislības un jūtas, bet es vairs tām nevaru ļauties. Tāpēc esmu iemācījusies to noturēt un likt lietā uz skatuves, savos tēlos, taču privātajā dzīvē – atteikties. Jo esmu sapratusi, ka tas nav man. Divreiz mēģināju, un, ja nav izdevies, tad punkts. Jā, lūk, tā.

Izrāde Laimes zemes meklētājiem

– Jums šovasar būs vēl viens skaists projekts – Tobāgo. Ar kādām sajūtām atgriežaties savā tēlā pēc piecpadsmit gadiem kopš pirmā iestudējuma Dailes teātrī? Un atkal – tandēmā ar Jāni Paukštello.
– Domāju, ka drīzāk šī izrāde būs vēl kvalitatīvāka. Tā tiek iestudēta par godu komponistam Uldim Marhilevičam, ar kuru savulaik bijām kopā Amerikas Savienotajās Valstīs. Viņiem bija Dziesmu svētki, vietējie iestudēja Tobāgo, un no Dailes teātra aizbraucām daži aktieri – es, Jānis Paukštello, Harijs Spanovskis, Rēzija Kalniņa un Sarmīte Rubule. Pārējie bija vietējie aktieri. Domāju, ka šis Tobāgo iestudējums arī skatītājiem atsauks atmiņā kaut ko ļoti mīļu. Man nesen viena jauniete teica: “Es pēdējoreiz biju teātrī, kad bija Tobāgo.” Teicu: “Mīļo meitiņ, nu tad jums ir jānāk!” (Smejas.) Jā, tas bija ļoti sen.

– Ja nemaldos, toreiz tika parādītas 120 izrādes.
– Jā, bet manā jaunībā mēs spēlējām vēl vairāk! Piemēram, Sievietes, sievietes – vairāk par trim simtiem. Tad repertuārs nebija tik noslogots, vien kādi seši iestudējumi gadā, bet tagad ir sešpadsmit. Īstenībā šajos laikos esam pārvērtušies par tādu kā fabriku.

– Varbūt tolaik Tobāgo vēl nebija tik aktuāls. Tagad cilvēki vairāk brauc prom, un Laimes zemes meklējumi turpinās.
– Arī es par to domāju, ka šodien tā izrāde būs pat laikmetīgāka nekā toreiz un varbūt savā ziņā uzrunās tos prombraucējus. Pagājušajā vasarā pabiju Īrijā un ļoti daudz runāju ar cilvēkiem, kuri tur ir aizbraukuši un mitinās jau vairāk nekā piecpadsmit gadu. Citi domā par atgriešanos, citi atkal ne. Esmu priecīga, ka esmu savā zemē, varu darīt to, ko daru, un man par aizbraukšanu nav jādomā.