Kāds patiesībā bija leģendārais aktieris Kārlis Sebris

Kārlis Sebris bija meistars ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. Daudzi izteica aktierim komplimentu, ka viņš prot skaisti un harmoniski novecot, arī sirmā vecumā saglabājot humoru un gaišu skatu uz dzīvi. Mūža nogalē Kārlis Sebris bija kļuvis par tādu kā Nacionālā teātra simbolu, jo otras tik pamatīgas un varenas figūras teātrī viņam līdzās nebija.
Teātra kritiķis Normunds Naumanis savulaik atzina, ka Sebrim piemīt unikāls talants – nevis viņš piemērojas lomai, bet loma piemērojas viņam. Savukārt teātra kritiķe Silvija Radzobe pauda uzskatu, ka aktieris ir izcils reālists ar smalku romantiķa dvēseli. Viņa skaistākajās lomās, tādās kā Kihnu Jens vai Hamilkāra kungs, cauri spēkam un vīrišķībai starojis arī kaut kas trausls – sapnis par mīlestību un absolūtais ideāls, ko dzīve nav ļāvusi piepildīt.

Kad dzīve jau bija iegriezusies rieta pusē, Sebris sprieda, ka  vienīgā paradīze, no kuras cilvēku nevar izdzīt, ir atmiņas. Jo vecāks viņš kļūst, jo vairāk viņam gribas kavēties atmiņās par aizgājušajiem laikiem.

Ar paplāti rokās 

Kārlis Sebris piedzima 1914. gada 18. februārī Sinolē. Viņa tēvs Kārlis bija pagasta rakstvedis, mamma Anna saimniekoja pa māju. Bērnībā viņš bijis kluss un prātīgs zēns, turklāt ļoti ziņkārīgs – bija apņēmies izlasīt visas pasaules grāmatas, taču drīz vien sapratis, ka tas nav iespējams. Pirmo reizi teātra izrādi zēns noskatījies Tirzas tautas namā, un tā uz viņu atstājusi satriecošu iespaidu. Kaut gan spēlējuši nevis profesionāli aktieri, bet gan skolēni, iespaids bijis grandiozs. “Spilgtāku iespaidu manā dzīvē vairs nav bijis,” vēlāk atzina aktieris. “Tu sēdi tumsā un raugies gaismā, un tā gaisma ir skatuve!”

Kad Kārlis sasniedzis studiju gadus, vecāki viņu sūtījuši skoloties uz Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti, taču no mācīšanās nekas lāgā nav sanācis. Vairāk par lauksaimniecību jaunekli interesējis teātris, un gandrīz vai katru otro vakaru viņš sēdējis Dailes teātra balkonā un lūkojies uz maģisko skatuvi.

Tā kā lauksaimniecības studijas nav izdevušās, Kārlis atgriezies mājās, kur sācis piedalīties Tirzas tautas nama dramatiskās kopas izrādēs. Saņemtās uzslavas iedvesmojušas tālākai attīstībai – viņš devies atpakaļ uz Rīgu un iestājies tolaik populārajos Zeltmata vadītajos Latvju dramatiskajos kursos. Galvaspilsētā Kārlis dzīvojis diezgan pieticīgi, strādājis VEF kantorī kā praktikants un pelnījis divdesmit sešus santīmus stundā. Mēnesī sanākuši vien piecdesmit divi lati. Divdesmit latu bija jāmaksā par aktieru kursiem, tikpat daudz – par mēbelētu istabiņu. Tomēr Kārlis to labprāt piecietis, jo visi viņa centieni mērķēti lielās teātra skatuves virzienā.  Kad vēl mācījies Zeltmata kursos, kolēģi jauneklim paredzējuši aktiera-mīlētāja karjeru, taču šie paredzējumi tā arī nepiepildījās.
Pēc otrā kursa Kārlim Sebrim uzspīdēja veiksme – viņu angažēja Nacionālais teātris. Par viņa pieņemšanu darbā klīst interesanta leģenda. Teātra direktors Jānis Grīns, vēloties jauno aktieri pārbaudīt intelektuāli, jautājis, vai viņš zinot, kas ir Brāļu kapu autors, uz ko Sebris atbildējis ļoti filozofiski: “Brāļu kapu autors ir karš.”
Diemžēl jaunā aktiera karjeras sākums nepavisam nebija daudzsološs. Kā vēlāk atzina pats Sebris, desmit gadus – no 1938. līdz 1948. – viņš uz skatuves staigājis ar paplāti un padevis kungiem mēteļus. Tikai vēlāk viņš atraisījies un sācis spēlēt nozīmīgākas lomas.

Partneris ar dzīvām acīm

Kvalitatīvs uzrāviens, ja tā var teikt, aktierim izdevās sadarbībā ar režisoru Žani Katlapu, kurš viņam piešķīra sulaiņa Vīskreļa lomu Rūdolfa Blaumaņa lugā Ugunī. Šo lomu Sebris izslīpēja kā dārgakmeni. Viņa Vīskrelis bija līdz riebumam padevīgs un iztapīgs pret kungiem, bet uzpūtīgs un augstprātīgs pret savas kārtas ļaudīm. Kritika aktiera sniegumu pamanīja un atzinīgi novērtēja. Sebris neslēpa, ka viņa režisora ideāls ir Katlaps, jo tieši viņš spējot aktierim radīt ticību, ka iespējams gāzt kalnus.

“Vai kāds domāja, ka no manis reiz iznāks kas dižs?” sprieda Sebris. “Ja nebūtu Vīskreļa, kas man teātrī beidzot pavēra ceļu... Jo līdz tam nekādu lielo lomu un veiksmju nebija. Ar režisoru Feldmani kopā iedzērām šņabi, un tad viņš man kādā kostīmu lugā iedeva kaut ko nospēlēt – pusidiotu, citreiz pilnīgu idiotu. Taču tieši tajās lomās es pamazām atraisījos.”

1962. gadā Žanis Katlaps bija režisors Džeroma Kiltija lugas Mīļais melis iestudējumam. Galvenajās lomās – Kārlis Sebris un Elza Radziņa. Tā bija komēdija pēc Džordža Bernarda Šova un Stellas Kempbelas vēstulēm. Abu aktieru saspēle bija tik lieliska, ka daudzu skatītāju atmiņā palika kā spožs aktiermeistarības priekšnesums. Interesanti, ka sākumā Radziņa un Sebris bija diezgan skeptiski par režisora ieceri, jo šķita – kurš gan nāks uz teātri, lai trīs stundas skatītos, kā divi aktieri lasa priekšā vēstules? Tomēr Katlaps abus pārliecināja, un Sebra atveidotais Šovs kļuva par vienu viņa no spožākajām lomām.
Kāpinot meistarību, Sebris veiksmīgi veidoja savu turpmāko karjeru. Padomju gados viņam piešķirti visaugstākie goda nosaukumi, pat PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukums 1974. gadā. Kārlis Sebris bija viens no pirmajiem, kuru nopelnus Latvijas valsts atzīmēja, piešķirot Triju Zvaigžņu ordeni. Aktiera darba mūža bilance ir ļoti iespaidīga – viņa kontā ir 160 skatuves, 180 radioteātra un 64 kino lomas. Daudzu skatītāju mīlestību Sebris iemantoja, pateicoties komiskajiem raksturiem, kas viņam padevās īpaši žilbinoši. Kritiķis Gunārs Treimanis tos raksturoja šādi – praktiķi un sarkastiski nelieši, taisnprātīgi un caurmēra pilsoņi, redzīgi un acīgi smējēji, sirsnīgi, jautri, izdarīgi vientieši, absolūti naivi labsirdīgi raksturi un nesatricināmas pašpārliecības apmāti dīvaiņi.

Kritiķi vēlāk secināja, ka pirmo gadu desmitu Sebris teātrī krājis spēkus un pieredzi, lai nākamajos piecpadsmit strauji izaugtu par īstu un varenu meistaru. Intervijās aktieris norādījis, ka viņa uzticīgākā skatuves partnere bijusi Elza Radziņa, savukārt aktrise atzinusi, ka ar Sebri spēlēt ir ļoti viegli, jo “Kārlis ir partneris ar dzīvām acīm”.

Sebris gan neslēpa – bijis arī pietiekami daudz lomu, kuras viņš nav nospēlējis tā, kā pienāktos, un tas viņam ļoti kremt. Turklāt pēdējos uz skatuves pavadītajos gados viņš vairs nav spējis spēlēt ar pilnu jaudu. Taču kopumā, vērtējot padarīto, viņam neesot iemesla būt nemierā ar savu aktiera veikumu.
Izcilajam aktierim izdevās skaisti atvadīties no teātra. 2004. gadā režisors Alfrēds Jaunušans iestudēja sava mūža pēdējo izrādi – Edvarda Vulfa komēdiju Sensācija. Tajā spēlēja vecie korifeji – Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Velta Līne, Baiba Indriksone, Juris Lejaskalns. Leģendārajiem aktieriem vajadzēja vien uznākt uz skatuves, un skatītāji jau aplaudēja.

Bez dusmām uz vecumu

Kad atjaunotajā Latvijā aktieris sāka saņemt pensiju, viņš jutās stipri samulsis. “Kā pēc piecdesmit astoņiem nostrādātiem gadiem var saņemt 47 latus?” brīnījās Sebris. Vēlāk viņa finansiālais stāvoklis uzlabojās, jo tika piešķirta Kultūrkapitāla mūža stipendija – simts latu mēnesī. Dzīves nogalē Sebris nekad nesūdzējās par lielo gadu nastu, gluži otrādi – allaž bija dzirkstoša optimisma, humora un apskaužama dzīvesprieka pilns. Deviņdesmitās dzimšanas dienas priekšvakarā viņš jokoja: “Veselība man ir līdzīga veca žiguļa motoram – čīkst, krakšķ, dūmus taisa, bet vēl kustas.”

Aktieris atzina, ka viņu vairs neuztrauc pasaules kņada, jo pie tās ir pieradis. Viņš piedzīvojis divus karus un vairākas revolūcijas, tāpēc nekas vairs nepārsteidz. Reizēm viņš citēja dzejnieka Jāņa Gavara četrrindi: “Kamēr man netrūkst smieklu,/ Kamēr man būs ko smiet,/ Būs mana dzīve viegla,/ Lai cik man grūti iet.”
Sebris sprieda, ka tik daudz nodzīvotiem gadiem nav ne vainas, nelaime vien tā, ka nav neviena, ar ko parunāties, jo laikabiedri jau aizgājuši. “Esmu pārdzīvojis vienpadsmit Nacionālā teātra direktorus,” rēķināja aktieris. Jautāts, kā viņam izdodas tik skaisti un harmoniski novecot, Sebris atklāja, ka liela noslēpuma te neesot – viņš vienkārši nav dusmīgs uz vecumu. Tiesa gan, nekas viņu vairs sevišķi neiepriecinot un arī neskumdinot. Dzīvojot vien aiz ziņkārības – kas īsti turpmāk notiks? Par piedzīvotajiem pasaules raibumiem viņš vairs neredzot iemesla ne priecāties, ne bēdāties. Aktieris citēja Bernardu Šovu, kurš teicis, ka cilvēkam allaž jādomā par neizbēgamo galu. “Es par to domāju un no nāves nebaidos. Nāve ir neizbēgama. Tai jāgatavojas ar gaišu sirdi un gaišu prātu.”

Paša sarūpēts kapa piemineklis

Kā stāsta kolēģi, Sebris bijis ne tikai labestīgs un mierīgs, bet arī gudrs un erudīts cilvēks, sirsnīgs un aizrautīgs sarunu biedrs, ar respektu izturējies pret citiem. Kā izrādās, aktierim bijusi vēl kāda īpatnība – viņš pēc rakstura bijis krājējs un kārtotājs, mūža garumā apkopojis pielūdzēju vēstules, sev veltītus dzejoļus, izgriezumus no avīžrakstiem, kur vēstīts par viņa lomām izrādēs un filmās.

Viņš krājis arī savu lomu tekstus, kurus no mašīnraksta akurāti pārrakstījis speciālās burtnīcās, kā arī pierakstījis un krājis dažādus citātus, kas labi iekļāvušies viņa paša dzīves filozofijā. Turklāt šos citātus un paša atzinumus viņš mēdzis pierakstīt visdažādākajās vietās, pat uz sievas Nellijas zeķbikšu iepakojuma. Varējis pat nakts vidū celties augšā, lai kaut ko pierakstītu. Tas viss lieti noderējis – ne velti viņš uzskatīts par izglītotu cilvēku, kuram vienmēr ir pie rokas kāds spriedums un vērtējums par aktuālajiem procesiem.
Kārlim Sebrim piemitis arī latviešu zemnieka taupīgums – viņš pedantiski reģistrējis savus honorārus, bija izveidojis iekrājumus. Tomēr aktieris nav skopojies, kad vēlējies iegādāties kādu skaistu lietu. Kad kaut ko svinējis, darījis to smalki un eleganti. Paziņas apliecina, ka viņš ne tikai pēc izskata, bet arī pēc rakstura bijis pamatīgs un stabils – cilvēks ar vīra stāju un godu. Bijis ļoti atbildīgs, tāpēc kreņķējies, kad kaut kas palicis nepadarīts. Varējis ilgi urķēties un meklēt iemeslus, kāpēc nav sanācis.
Par aktiera pamatīgumu liecina arī viņa paša sarūpētais piemineklis Meža kapos. Viņš pavisam nopietni paskaidroja, ka vēlējies, lai aiz viņa nekas nepaliek nenokārtots. “Lai neviens nebrēc, ka Sebris bija liels aktieris, tāpēc valdībai vai tautai jāceļ viņam piemineklis.” Kad aktieris bija pietiekami iekrājis naudu, viņš vērsās ar pasūtījumu pie tēlnieka Andreja Jansona. Viss tika izdarīts tieši tā, kā aktieris gribēja. Vēlāk Sebris sprieda, ka kapa pieminekļa skulptūrā ir manāms kaut kas no viņam mīļā Porfīrija Petroviča no viņa lomas izrādē Noziegums un sods.

Ar klusu mīlestību

Leģendārajam aktierim bija ne tikai bagāts darba mūžs, bet arī ilga un noturīga laulības dzīve. Ar sievu Nelliju viņš nodzīvoja pavisam 59 gadus, līdz pat dzīvesbiedres aiziešanai mūžībā 2007. gada 27. maijā. Nellija gan viņam nebija pirmā sieva. Par Kārļa Sebra pirmo laulību zināms vien tas, ka kara beigās agrākā dzīvesbiedre emigrējusi uz Ameriku. Jautāts par iepazīšanos ar Nelliju, aktieris stāstīja: “Kad iepazināmies tajā liktenīgajā večerinkā ar labiem zakuskiem, man bija trīsdesmit gadi, Nellijai – divdesmit astoņi. Es viņai sākumā diez ko nepatiku, biju šausmīgi garš un tievs un nekāds dižais aktieris arī vēl nebiju, bet viņa gan bija skaista un strādāja armijas ekonomiskajā veikalā par kasieri. Biju neatlaidīgs, un 1948. gadā sākām dzīvot grēcīgā privātlaulībā.”¹
Oficiāli viņi salaulājušies vien 1971. gadā, kad vedēji Velta Līne un Gunārs Cilinskis viņus ar savu volgu aizveduši uz Roju, kur abiem iespiests zīmogs pasē.
Kādā intervijā mākslinieks atzina, ka viņa dzīvē nav bijušu traku un neprātīgu kaislību. Viņaprāt, īsta un noturīga mīlestība ir klusa. Tās skaļās un vētrainās bieži vien tiekot būvētas uz smiltīm, tāpēc ātri vien izjūkot.
“Bērnus diemžēl ar Nelliju neesam aiz sevis atstājuši,” sacīja Sebris. “Karš sajauca visu dzīvi.” Vietā piebilst, ka aktiera dzīvesbiedre Nellija jau iepriekš bija padomājusi par savu aiziešanu un izlēmusi, ka viņu pēc nāves noteikti vajadzētu kremēt. Savukārt Kārlis par to šķendējās – kurš latvietis tad sevi dedzina? Nellija nav piekāpusies, un viņu sākuši atbalstīt arī ģimenes draugi, un tad Kārlis beidzot piekāpies: “Nu labi. Ja viņa grib, lai deg!”
Kad dzīvesbiedre aizgājusi, urnu ar viņas pelniem aktieris glabājis pie savas gultas uz naktsskapīša. Blakus atradušās puķītes, reizēm aizdegta svecīte. Sebris neslēpa, ka viņam ļoti pietrūkst sievas, jo vairs nav, kam sirdi izkratīt. Ja divi cilvēki ir tik ilgi kopā, šķiršanās ir ļoti sāpīga.

Humors un bohēma

Nevar nepieminēt vēl kādu spilgtu Kārļa Sebra rakstura iezīmi – asprātību un humora izjūtu. Kā stāsta zinātāji, viņš pratis tik interesanti un gaumīgi izstāstīt pat visrupjāko anekdoti, ka tā vairs nav bijusi ne rupja, ne jēla. Viņa joki nav bijuši aizvainojoši vai bezgaumīgi, turklāt savu humoru aktieris pratis saglabāt līdz pat aiziešanai. Kad kolēģi viņu apciemojuši un atzīmējuši aktiera 70 gadu darba jubileju, Sebris piekodinājis, lai viņa bērēs nebūtu nekādas žēlabas un vaimanu. Tieši otrādi – lai kolēģi uzdziedot kādu lustīgu dziesmu.

Aktieris Zigurds Neimanis atceras kādu zīmīgu epizodi. “Reiz sēdējām teātra frizētavā – es, Sebris un kāds kolēģis, kas tikko bija apprecējies, šķiet, trešo vai pat ceturto reizi. Sebris jautāja, vai taisnība, ka šis atkal apprecējies. Kolēģis atbildēja – jā, taisnība. Un kāpēc? Jaunlaulātais sāka skaidrot, ka viņam dikti patīk tā jaunā meitene. Ironizējot par notikušo, Sebris teica: “Ja gribas krūzīti piena, nevajag taču uzreiz pirkt govi.””
Kolēģi sprieda, ka jaunībā Kārlis bijis slaids un tieviņš aktierītis, bet laika gaitā izveidojies par dūšīgu un varenu aktieri. Tagad, atceroties mierīgo un nosvērto Kārli Sebri, šķiet neticami, ka jaunībā viņš bijis liels bohēmists. Attiecībā uz alkoholu aktierim bijuši vairāki teicieni, piemēram: “Šito mantu ar esmu veselu ezeru izstrēbis, lai Dievs sargā!” Vai arī: “Es biju diezgan čakls strādnieks Tā Kunga vīna dārzā.” Atceroties savu bohēmu, Sebris jokoja, ka viesībās izvairījies sēsties uz mīkstām mēbelēm, jo citādi aizmidzis.
Diezgan bieži ballītes rīkotas viņa Stabu ielas pagraba dzīvoklī, kur jautrība situsi īpaši augstu vilni. Tādos pasākumos gandrīz vienmēr piedalījies arī viņa draugs Eduards Rozenštrauhs, un – kur Rozenštrauhs un Sebris,  tur dziesmas un joki.
Kaut jaunībā Kārlis bijis liels bohēmists, tomēr viņš zinājis mēru – darbs no tā nav cietis. Kad aktieris iepazinies un sācis dzīvot ar Nelliju, kļuvis nedaudz rāmāks, bet vienalga pie viņa joprojām pulcējušies jautri cilvēki. Tomēr laika gaitā bohēma sākusi traucēt. “Diezgan ilgi nevarēju tikt no bohēmas vaļā, un bohēma jau nav nekādas mājas viesības. Ir bijis tā, ka uz rīta pusi atnāku mājās, un sieva kā sabojājies televizors – bilde ir, skaņas nav. Ko daru? Mēģinu patiesi izskaidrot, ne jau kādus melus stāstīt. Man gadījās. Tiešām gadījās. Tagad labi saproti, ka otrs mājās gaidījis, uztraucies. Ne jau par to, ka tu kādos grēkos kriti, bet – lai nelaime nenotiek... Laikam Remarks ir teicis – nekad nerunā, netaisnojies, sūti puķes! Tās nosedz visu, pat kapus.”²

Parāds meitai

Ja Kārļa Sebra privāto dzīvi pielīdzinām seriālam, jāatzīst, ka pēdējā sērijā viņš izspēlēja pavisam negaidītu un pārsteidzošu sižeta pavērsienu. Proti, pašā dzīves nogalē, kad sieva jau bija aizgājusi aizsaulē, aktieris pēkšņi atzinās, ka viņam ir meita. Izrādījās, tā bija aktrises Irēnas Pabērzas meita Ilze Meškova, kas Nacionālajā teātrī strādāja par suflieri. Viņa bija dzimusi 1948. gadā, akurāt laikā, kad aktieris sāka dzīvot kopā ar Nelliju. Daudzus gadus viņš bija slēpis šo faktu, tikai dzīves nogalē nolēma to atklāt un arī lūgt meitai piedošanu.

“Kārlim Sebrim bija deviņdesmit četri gadi, viņš laikam juta, ka dzīves ceļš ir noiets,” stāstīja meita Ilze. “Viņš piederēja pie tiem cilvēkiem, kuri visu izdara pamatīgi, kuri aizejot vēlas savā dzīvē visu nokārtot. Ja viņam būtu māja, viņš noteikti bēniņos glabātu zārku. Acīmredzot viņam vēl bija kaut kas nenokārtots – viņš gribēja izrunāties ar savu meitu.”³

Kad aktieris atgriezies no slimnīcas, viņš uzaicinājis Ilzi ciemos. “Ielūgums bija negaidīts – pēc sešdesmit gadiem mani uzaicina ciemos it kā tēvs, lai gan visa dzīve man ir bijusi bez viņa. Biju satraukusies.”³

Tikšanās reizē aktieris atzinis, ka visu mūžu bijis pārāk gļēvs, lai atklāti atzītu viņu par meitu. “Sēdēju viņam tuvu klāt un ilgi raudzījos viņa sejā. Tajā brīdī es sāku iepazīt savu tēvu. Līdz tam viņa pasauli nepazinu. Pirms aiziešanas mūžībā tēvs pavēra šauru spraudziņu. Mēs sapratāmies bez vārdiem. Es ceru, ka karmiski šī tikšanās ko labu ir darījusi ne tikai man, bet arī maniem bērniem un mazbērniem. Paziņas teica, ka esmu kļuvusi gaišāka, apgarotāka. Varbūt esmu atbrīvojusies no kāda smaguma, ko neapzināti esmu nesusi.”³

Dzīves pēdējais cēliens aktierim pagāja cīņā ar vecuma kaitēm. Atsaucoties uz Annas Brigaderes piesaukto trīsvienību Dievs, Daba, Darbs, Sebris jokoja, ka viņam ir savējā – Dievs, dakteri, draugi. Pēc sievas aiziešanas aizsaulē viņam sadzīvē palīdzēja ģimenes ilggadējā draudzene Ērika Luce. Viņa atceras, ka aktiera aiziešanu iezīmējis neveiksmīgs kritiens 2008. gada oktobra beigās. Vēl vakarā abi runājušies pa telefonu, aktieris teicis, ka tūdaļ ies gulēt. No rīta Ērika atnākusi uz Sebra dzīvokli un redz – lielais vīrs uz grīdas, galva asiņu peļķē. Krītot pārsitis ausi, tā stipri asiņo. Aktieris aizvests uz slimnīcu, kur bijis līdz pat savam aiziešanas brīdim 2009. gada 12. janvārī. Kārlis Sebris devās aizsaulē 94 gadu vecumā, viņa mirstīgās atliekas guldītas Meža kapos. Urna ar dzīvesbiedres pelniem tika nolikta viņam pie kreisās rokas, tēva spieķis – pie labās.

Atsauces
¹ Diena. Tekla Šaitere Kārlis Sebris. Mierā ar sevi.
² Ieva. Lilija Ķīkule Kārlis un Nellija. Mīlestība nav skaļa.
³ Ievas Stāsti. Kaija Zemberga Kārļa Sebra meita Ilze