Visgrūtāk ir runāt (domāt) par sevi
Vai patiesībā esi gatava apstāties, paskatīties uz sevi un atzīt – ka būtībā tu dzīvo kaut kādā dziļā pārņemtībā pati par sevi.
Daži ir tikuši pie turības, daži varbūt –pie iespējām vai izglītības, bet tas ir tikai ārēji: skaistas drēbītes, skaists aprīkojums, skaista māja, skaisti īpašumi... Tu investē naudu tajā, ko var redzēt. Iekšējo pasauli jau nevar ieraudzīt. Tu esi ar mieru iet uz sporta klubiem, jo to var redzēt. Tu esi ar mieru ceļot, jo par to var pastāstīt. Tu piekrīti iet uz dārgiem koncertiem, jo pēc tam var pateikt – es tur biju! Ar to reizēm radām ilūziju par savas personības efektivitāti. Bet personības jau patiesībā nav, jo nav personības kvalitātes. Ir ārējie “relišeri”, pielūgsmes objekti – tev ir skaista frizūra, želejas nagi, pieaudzētas skropstas un implanti krūtīs, dārgas drēbes un iespējas. Ar to pati sev vari mazliet aizmālēt acis un radīt iespaidu, ka esi personība. Ja tu nedomā par sevi, tātad neesi cilvēciska vērtība, tev ir grūti veidot kvalitatīvas attiecības arī ar citiem cilvēkiem. Tāpat – ja katrs nekops sevi, arī tautas kopējā kvalitāte būs apšaubāma.
Vienkārši apsēdies!
No cēliem vārdiem pārej pie realitātes. Pirmais – vienkārši apsēdies! Iemesls? Ir tikai divi jautājumi, par ko ne pārāk cieš psihoterapeiti: “Kā jūties, un vai negribi par to parunāt?” Tu taču nenoliegsi, ka jaukākā saruna ir pašam ar sevi, tas ir, ar gudru cilvēku. Jo tikai tu pati zini, kāda esi. Ar vienu nosacījumu – ja to dari godīgi attiecībā pret sevi, nemānoties, neizskaistinot vai neizliekoties. Un, ja vari sev pajautāt – kā jūties par to, kāda esi, kā uzvedies, kā izturies? Vai cieni sevi par to, kāda esi? Vai tev patīk, kā tu veido attiecības ar citiem? Vai šajās attiecībās jūties labi? Attiecībās ar partneri, draugiem, bērniem, ar vecākiem, ar kolēģiem un draugiem. Vai sevi cieni par šīm attiecībām? Vai tev patīk tā dzīve, kurā dzīvo? Darbs, izglītība, ko esi izvēlējusies, kā pavadi brīvo laiku. Kas ir tavi likumi, normas un vērtības? Ja uz to visu vari teikt – jā, tu sev patīc; jā, sevi cieni par to, kāda esi, viss ir kārtībā. Tā, no visas sirds – šis manī ir labais, šis – varbūt ne pārāk. Jā, man patīk mana dzīve, man varbūt pašlaik ir finansiālas grūtības, mazliet par daudz darba vai vēl kaut kā, bet šis ir tāds periods, pēc tam to sakārtošu. Tad nav jāmeklē speciālisti un gudras grāmatas, tu ieklausies savā sirds balsī. Tā palīdzēs arī ikdienā cilvēciskā veidā tikt galā ar grūtībām un pieņemt sevi tādu, kāda esi. Pieņemt arī savus tuviniekus. Ja kaut kas neveicas, tad mainīt vai piestrādāt vēl rūpīgāk. Bet – arvien saglabājot cilvēcību, ka neviens nav perfekts, katrs no mums kļūdās. Ir tikai jāapsēžas un mazliet jāpadomā, ko šis notikums man māca. Kur esmu bijusi akla, nejūtīga, pārāk steidzīga, augstprātīga, varbūt lepna, melīga? Tas jau ir tas, no kā tev ir bail – ja sev atzīsies (jā, varbūt esi par strauju, neiecietīgu ar saviem tuviniekiem vai par augstprātīgu attiecībās ar saviem kolēģiem…), tas prasa nākamo soli – kaut ko mainīt. Un pie tā visbiežāk viss arī beidzas. Kāpēc? Lai tu kaut ko darītu, tas no tevis prasīs milzu paškontroli un pašdisciplīnu.
Mūsu bērnišķā puse
Bērns gaida, lai viņam pasaka priekšā, un viņam vienmēr ir divi, kas uzņemsies iniciatīvu un to izdarīs – tēvs un māte. Bet arī pieaugušajiem dažkārt gribas, lai kāds atnāk un viņa vietā izdara. Tā ir bērnišķā puse, kas tevī iet cauri visas dzīves garumā – “es” bērna daļa, un ir tik labi, ka par tevi kāds rūpējas. Kālab ne? Tajā pašā laikā pieaudzis cilvēks vēl nenozīmē –nobriedis cilvēks. Ja cilvēks ir nobriedis, viņš spēj uzņemties iniciatīvu sevī ko mainīt – jā, es jūtos slikti, dzīve šķiet garlaicīga, varu kaut ko mainīt. Drīkstu to darīt, jo esmu pieaudzis cilvēks! Arī tad, ja man ir vīrs, bērni un vecāki. Tas nenozīmē, ka nedrīkstu izbrīvēt laiku un darīt ko tādu, kas man ir patīkama kā brīvā laika izklaide. Domāt “ko tad vīrs tajā laikā darīs, ko bērns?” arī ir mūsu iekšējā bērnišķā nedrošība. Pieaudzis cilvēks negaida, ka viņam kāds teiks – ej, tev kaut kas ir jādara! Pieaudzis cilvēks spēj arī pats lemt, ka varu to darīt. Un tam otram pieaugušā veidā jāmēģina ar to tikt galā. Nevis jāuzmet lūpa – kā tad es tagad? Tu iesi uz jogas nodarbībām, brauksi uz sulu kūrēm vai apmeklēsi grupu terapiju, bet ko darīšu es? Vai vēl trakāk – ahā, tad redzēsi, gan es arī kaut ko izdomāšu! Es tev atriebšos, ka tu atstāji mani vienu. Tā arī ir otra cilvēka liela bērnišķība, ar ko dažkārt sastopamies.
Laikam gan būtu jāatceras – attiecības bez kompromisiem nav iedomājamas. Cits jautājums, ka cilvēki pārprot savu brīvību – tā nav totāla nerēķināšanās ar citiem.
Ko var bez naudas
Ja tev ir nauda – brīnišķīgi! Nauda ir iespējas, nauda ir enerģija! Tikai ar vienu iebildi – naudu, varu, brīvību var dot cilvēkam, kas ir nobriedis. Ja bērnišķīga, kompleksaina, iekšēji nedroša cilvēka rokās ir liela nauda, viņš “pazaudējas”. Tāpat, ja iedod milzīgu, nekontrolētu, neierobežotu varu vai priekšlaicīgu brīvību, cilvēks netiks ar to galā. Tāpēc – ja tev ir lieka nauda, tas ir brīnišķīgi! Tad investē to arī savas kvalitātes celšanā, lai nav plaisas – man ir vara, nauda un iespējas, bet izskatos smieklīgs. Vēl ir viegli pazaudēties, ja citas lietas liec primāri un sevi – pēdējā vietā. Tad tu vienkārši aiz tām slēpies. Un atkal – tev ir nauda, iespējas, tu daudz strādā, tev ir stāvoklis sabiedrībā, bet, kad apsēdies vienatnē un tev godīgi jāatzīstas – vai esi laimīgs, cilvēks, visticamāk, teiksi – man ir viss, bet man nav laimes un dvēseles miera. Katram no mums ir sasniedzami četri pamatelementi, kas simbolizē līdzsvaru, – uguns, ūdens, zeme un gaiss. Jo tikai dabā atjaunojamies un gūstam līdzsvaru. Ko gan maksā svaigs gaiss, pastaigas vai slēpošana bez izrādīšanās? Nav jāiet uz baseinu vai SPA – kad ir grūti, var stāvēt zem tekošas strūklas un ļaut, lai ūdens tek pār ķermeni. Ūdens tonizē, nomierina, relaksē un attīra. Var doties uz pirti, kur tīrīt sārņus. Kad ir silti un iespējams staigāt plikām kājām pa zemi, sēdēt uz zemes, turēties pie zemes. Un visbeidzot – dzīvā uguns. Sveces, krāsns, kamīns. To vari pati. Ir tāds austrumnieku teiciens – ja tev ir divas naudiņas, par vienu nopērc maizīti, par otru – ziedu. Tas arī cilvēku ielīksmo. Ko vēl? Sarunas, izmanto savus tuviniekus vai savas uzticības personas. Ir baznīca, svētvietas... Tas arī neko nemaksā. Tikai vienu – uzņēmību piecelties, uzvilkt drēbes un iziet ārā no mājas.
