Lilita Ozoliņa gaida vasaru un ceriņu ziedēšanu
“Ja man jautā, par kuru vietu uz pasaules varu teikt – šeit ir manas mājas, tad tā noteikti ir Kalngale,” teic aktrise Lilita Ozoliņa
“Kad tēvs uzcēla Kalngales māju, Anai (tā sevi maziņa sauca Liliana) bija viens vai divi gadiņi. Tur aug mani bērzi, ozoli – it kā nekā izcila. Tik daudz laika, lai pavasarī brauktu uz dārzkopības veikaliem, pirktu un stādītu augus, man nav. Kad mammīte vairs nevarēja kopt dārzu tā, kā viņa to vēlējās, tad man bija jāizdomā taktika, kā to visu realizēt ar tiem spēka un laika resursiem, kādi ir manā rīcībā.
Tādējādi audzēju tikai ziemciešus un daudzgadīgos augus. Man ir vairāki rododendri, kas brīnišķīgi zied. Fantastiski izskatās krūmu peonija. Vienīgās, kas ik gadu izsalst, ir rozes. Kalngale ir jūrmalā: kā sala strīpa iet pāri – visas beigtas. Tomēr neliels rožu lauciņš man ir. Aizpagājušajā gadā, par godu manu vecāku ceriņdārzam manās bērnībās mājā Čiekurkalnā, devos uz Pētera Upīša dārzu un atvedu desmit dažādus stādus – tumši sarkanus, baltus, violetus, dzeltenus. Nu tie jau ir tādas mazas maikstītes, un es ar cerībām gaidu pirmos ziedus. Vēl man lieliski padodas zemeņu audzēšana. No Moricsalas atvedu ogu īvi. Vairākus bezgala skaistus īrisa stādus un citronliānu iedeva Gunārs Placēns. Zelta lietus man ir no Kultūras akadēmijas rektora Jāņa Siliņa. Bet no Eduarda Pāvula, ko mīļi dēvēju par Eidonkuli, man dārzā rotājas mazi, dzelteni ziediņi, kam nezinu nosaukuma.
Ar visiem saviem augiem sarunājos: “Kāpēc tu man tā ziedi? Re, kā tu esi saņēmusies!” Kā gan citādi!
Protams, ka dārza darbos rodas arī kuriozi! Tā, piemēram, man ļoti gribējās etiķkoku. Divus kociņus no māsīcas dabūju. Vienu iestādīju, kā nākas, un tas sāka augt griezdamies. Bet otrs – neparko. Tad man kāds pateica: “Palūko, vai maz esi pareizi iedēstījusi?” Izvilku kociņu no zemes un sapratu, ka esmu to iebāzusi zemē otrādi – ar saknēm gaisā! Apliku pareizi, un tas sāka zaļot. Vai bez “zaļajiem pirkstiņiem” tas būtu iespējams? Bet esmu arī viltīga – iedēstu lielu dobi ar sīpoliem, visiem kaimiņiem par brīnumu. Taču sīpoli tikai vienreiz jāizravē, nezāles tajos vairs neaug, un tiem pilnīgi pietiek ar lietu, tātad arī jālaista nav. Saaug krāšņi, un es izceļos kā laba dārzniece! Taču dzīvē šāda taktika tomēr nesanāk, jo, redz, ar tiem sīpoliem ir tā, ka būtībā ir galīgi vienalga, kas izaugs. Ar lomu, kurai veltīšu tik maz darba, diez vai režisors un skatītājs tā būs ar mieru!
