Ilona Brūvere: „Brīnumi un mīlestība mani vienmēr izglābuši”

Ne mazākajā mērā. Kad radās ideja uzņemt filmu, sākotnēji neviens no valsts finansētājiem par Muhinu neinteresējās. Arī man viņa kā padomju propagandas darbiniece, tāpat kā šodienas konjunktūras figūras, nešķita interesanta. Pārsteidza viņas monumentālā tēlniecība. Izlasīju ap 30 grāmatu par Muhinu angļu, vācu un krievu valodā, kur ikreiz dažos teikumos varēja atrast tēlnieces domas par savu dzīvi, mākslu, laiku, kurā viņa dzīvoja. Un sajūtas. Šajās nejaušajās un tik fragmentārajās atklāsmēs parādījās smalkas un jūtīgas sievietes tēls. Tas bija ļoti interesanti. Saliekot visus tēlnieces domu un jūtu fragmentus tādā kā puzlē un mēģinot hronoloģiski izsekot Veras Muhinas dzīves notikumiem, uzrakstīju scenāriju filmai, Muhinas dienasgrāmatai, kas patiesībā neeksistē. Kad visi materiāli bija sakārtoti un apkopoti, filmu atbalstīja Nacionālais kinocentrs un Kultūrkapitāla fonds. Atzīšos, tas mani tomēr izbrīnīja, jo biju pieradusi, ka Latvijā pret padomju laiku un kultūru pastāv slimīga attieksme, atsakoties ne tikai no sliktā, bet arī no labā... No pamatvērtībām, kas tagad ļautu dzīvot labāk. Pieļāvu, filma paliks scenārija stadijā. Dīvainā kārtā viss nokārtojās, jo finansējumu piešķīra un man izdevās piesaistīt projektam uzticamo komandu, ar kuru parasti strādāju. Pieaicinājām mākslinieci Kristiānu Dimiteri. Viņai bija jākļūst par Muhinas tēla atveidotāju manā jaunajā pilnmetrāžas filmā „VERSIJA VERA”. Tas, ka filma skatītāju uzrunā, ir patīkams pārsteigums. Tātad latvieši spēj tikt galā ar saviem kompleksiem, un personības spēks viņus tomēr ieinteresē, neņemot vērā nacionālo piederību.

Kāpēc, tavuprāt, joprojām tik liels noliegums pret visu, kas saistās ar Padomju laiku?

Cilvēkiem šķita, sāksies pilnīgi jauna dzīve, kādu viņi tūristu acīm redzējuši Rietumos, šie priekšstati bija stipri teorētiski. Lielais vairums noliedza visu, arī labo, kas noticis ar viņiem pagātnē. Bet tas noteikti bija laiks, kad cilvēki prata draudzēties, cienīt otru, uzticēties, palīdzēt un strādāt. Viņi varēja atļauties sapņot par saviem ideāliem, jo dzīve bija sakārtota. Visi mācījās, studēja, un visiem bija darbs. Par iztiku un dzīvokli nebija daudz jāmaksā. Dzīve bija pieticīga, bet man tomēr šķiet, ka cerīga un skaista. Laiks, kurā dzīvojam, pašreiz nespēj uzturēt ideālus, izņemot vēlēšanos būt pie varas un iegūt kādu īpašu statusu, jo tik daudziem jācīnās par savu eksistenci, izdzīvošanu. Katrs domā tikai par sevi un ciena tikai sevi, ir zudusi sabiedrības kopības sajūta. Bet civilizētā sabiedrībā kapitālisms nenozīmē grābt naudu maisiem un kāpt citiem uz galvas, tā ir pilsoniska atbildība pret sabiedrību. Tāpēc tiem, kam vairāk naudas, jāmaksā lielāki nodokļi, lai valsts atkal citiem, kam nav darba, varētu piešķirt pabalstus pārtikai, apģērbam un dzīvokļa uzturēšanai. Pie mums kādu laiku maksā pabalstu, pēc tam cilvēks var iet, kur vēlas, un darīt, ko vien vēlas. Kā tādos apstākļos kļūt par savas valsts patriotu?! Bet pārējie, kurus neskar šī problēma, propagandē smaidīšanu. Un man šķiet, šī smaidīšana ir šausmīga, jo atbrīvo no atbildības – nu jau var smaidīt par visu: par nabadzību, par cita nelaimi, arī par nelietību. Domāju, ka, tagad dzīvojot Latvijā, cilvēkam grūti būt laimīgam, jo visur pretim nāk nabadzība, aiz kuras grūti saskatīt cerību. Kā jūtas tie 200 000, kam nav darba, dzīvojot valstī, kas neuzņemas atbildību par šo bezdarbu? Man šķiet, neviens pārticis cilvēks, ja vien viņš nav kiborgs, nevar justies laimīgs nelaimīgu cilvēku sabiedrībā. Un Muhina to saprata vēl pagājušā gadsimta sākumā.

Protams, filma par padomju tēlnieci Veru Muhinu nav domāta ciniķim vai primitīvam patērētājam, jo tās pamatā ir tēlnieces pārdomas un jūtu pasaule, kas viņas atmiņās politiskajai kulisei ļauj aizslīdēt garām tikai kā scenogrāfijas elementam, kas paskaidro notikumu gaitu. Varētu šķist, ka Muhinas, padomju valsts propagandas granddāmas, dzīve bija tikpat nodrošināta kā viņas pārtikusī bērnība Rīgā, bet tas būtu kļūdains secinājums. Pēc piedalīšanās Vispasaules sasniegumu izstādē Parīzē 1937. gadā ar monumentālo skulptūru „Strādnieks un kolhozniece”, kas svēra 75 tonnas un pacēlās 53 m augstumā, viņai valsts pasūtījumu nebija daudz.

Šķiet, Muhinas raksturu ietekmējusi tēlniecība, vai tava profesija – režija – nav ietekmējusi arī tavu dzīvi?

Ar režiju nodarbojos jau gadus trīsdesmit, vēl man ir viena profesija – žurnālistika, brīžiem, kad nogurstu no režijas vīrišķīgā profesionālā uzstādījuma. Pēc dabas esmu pārāk sievišķīga un ne īpaši piemērota režisora darbam. Režisors noteikti ir varas cilvēks, pēdējā lēmējinstance. Tas nav ne viegli, ne patīkami. Man nekad nav bijušas ambīcijas vai gribēšana būt priekšniecei. Man tas īpaši nepatīk. Man svarīgs rezultāts, lai filma, televīzijas raidījums vai iestudējums ir tāds, kādu to gribu piedāvāt skatītājam. Lai tas ir īpašs, liek domāt, just un varbūt katram sniedz iespēju gūt ne tikai emocionālu un vizuālu baudījumu, bet arī izvērtēt savu dzīvi.

Pašlaik Rīgas ielās ir maz cilvēku un viņi ir nomākti. Varbūt mans dokumentālista pienākums būtu veidot filmu par nabadzību, kas valda Latvijā? Filmēt konkrētus cilvēkus un to, kā viņi dzīvo. Bet apzinos, ka tam man nepietiktu spēka, jo katru dienu būtu jāsastopas ar tik daudziem cilvēkiem, kas vairs nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Un tad, ja nevari palīdzēt, ir briesmīgi apzināties savu bezspēcību. Varbūt to būtu spējusi pirms trīsdesmit gadiem. Bet pašlaik, ieraugot cilvēkus, kam ir slikti, man pašai kļūst tik slikti, ka nespēju neko darīt. Nevarētu katru dienu strādāt raudādama, mana psihe vienkārši neizturētu.

Tas tādēļ, ka ar gadiem aizvien vairāk tiek krātas citu cilvēku sāpes?

Laikam jau mana personīgā dzīve nekad nav bijusi vienkārša. Jūtu, nervu šūnu kārtiņa kļuvusi ļoti trausla. Arī mani ietekmē šis laiks, kā jau katram ikdienas rūpes prasa milzu enerģiju. Nepietiek spēka sirsnīgām sarunām par dzīvi ar draugiem, vienkāršai cilvēciskai komunikācijai.

It kā jātic, ka viss būs labi, bet būtībā tu nezini, kā būs. Vēl vairāk, veroties apkārt, nav ne mazākā pamata tā domāt. Bet, lai dzīvotu, nedrīkst neticēt. Ir jātiek galā ar dzīvi, tas ir svarīgākais, kas katram no mums jāizdara.

Es ticu brīnumiem. Cilvēki, veiksme, mīlestība – tas mani dzīvē vienmēr paglābis. Ļoti bieži noticis kaut kas, ko neesmu gaidījusi vai paredzējusi. Tajā pašā laikā visu laiku esmu daudz strādājusi. Tas gan ne vienmēr devis tūlītēju rezultātu, jo katrai norisei, lai tā notiktu, vajadzīga piemērota situācija, apstākļi, cilvēki. Zinu, ar laiku viss atmaksājas. Tikai dažreiz nevar zināt, kad tas notiks. Ticu liktenim, cilvēciskās pievilcības spēkam un laimīgam brīnumam, kas atnāk negaidīti. Man svarīgi cienīt cilvēkus, kurus satieku savā dzīvē. Ticu, labie darbi atmaksājas arī tad, ja neviens par tiem nezina. Gribas cerēt, ka šis princips darbojas arī šajos apstākļos, kādos pašlaik dzīvojam Latvijā.

Sacīji, tevi vienmēr izglābis brīnums. Ko sauc par savas dzīves brīnumiem?

Tādu ir daudz! Brīnums bijis tas, ka esmu dzīvojusi tādās mājās, par kurām klusībā esmu sapņojusi. Brīnums ir cilvēki, kurus esmu satikusi un ar kuriem kopā esmu strādājusi. Brīnumaini bijuši vīrieši, kurus esmu mīlējusi. Brīnums bija tas, ka varēju atgriezties Latvijā pēc desmit Vācijā pavadītajiem gadiem, jo biju pārstājusi tam ticēt. Kad Vācijas televīzijā dzirdēju, ka padomju iekārta sabrukusi, bija grūti tam neticēt, bet vēlāk pārņēma tāda dīvaina sajūta, it kā viss būtu noticis tikai un vienīgi tādēļ, lai es varētu atgriezties. Smieklīgi, vai ne? Kad pēc daudziem gadiem atkal braucu uz Latviju, savam advokātam Hamburgā teicu: «Ja neatgriezīšos, tev būs mani jāmeklē, var gadīties, ka mani aizsūtīs uz Sibīriju.» Man bija bail atgriezties mājās. Bet tomēr šis brīnums notika. Neesmu cilvēks, kas labi jūtas tālu prom no mājām.

Tās jau bija manas otrās laulības. Vienmēr esmu apskaudusi cilvēkus, kas kopā nodzīvo visu mūžu. Esmu precējusies trīs reizes.

Man dzīvē laikam visvairāk pietrūcis tieši stabilitātes. Pēc tās esmu ļoti ilgojusies. Vairākkārt nācies mainīt darbu un kolēģus, un šī šķiršanās vienmēr bijusi ļoti smaga. Tādos brīžos šķiet, ka dzīve apstājas. Tāpat ir ar mīlestību.

Bērnībā visi sapņojam ātrāk kļūt pieauguši, bet tad izrādās, ka dzīve ir pavisam citādāka, nekā to bērnībā bijām iedomājušies.

Varbūt īsta stabilitāte dzīvē vispār nav iespējama?

Daudz sapņoju par to, lai gan saprotu, ka ne visiem tā liktenī ierakstīta. Dažreiz man šķiet, ka dzīvē bijis jāpiedzīvo pārāk daudz šķiršanos, un, ikreiz sākot jaunu dzīves posmu, mani neatstāj cerība, ka šoreiz būs citādāk. Laikam jau cilvēkam svarīgi ticēt. Un tik ļoti gribas ticēt, uzticēties un paļauties uz tuviem cilvēkiem, darba kolēģiem, to, ka tas, ko dari, nav tikai naudas pelnīšana, bet ir cilvēkiem vajadzīgs, ka šādi vari viņiem mazliet palīdzēt.

Man šķiet nepieņemamas varas spēles, cenšos pret cilvēkiem

izturēties tā, kā gribētu, lai viņi izturas pret mani. Ciniska un ambicioza attieksme kolēģu starpā man nav pieņemama.

Tādos gadījumos esmu ļoti tieša, man patīk īstas un nesamākslotas attiecības, kad var pasmaidīt nevis tāpēc, lai neredzētu, kas notiek apkārt, bet gan tāpēc, ka valda saprašanās.

Par ko sapņo?

Sapņoju par Latviju kā valsti, kur cilvēki ciena viens otru, kur nav nabadzības un tik liela bezdarba. Manā personīgajā dzīvē laikam visi sapņi piepildījušies, esmu daudz ceļojusi, strādājusi, man izdevies veidot tik daudz un dažādu filmu, iestudējumu, svētku un publikāciju, kas skatītājam un lasītājam ļauj ienākt tik dažādajās pasaulēs.

Kādreiz ļoti ilgojos pēc savas mājas, un man tā ir. Man ir dēls un vīrs, kas mani mīl. Bet viss, kas vēl tikai būs, atkal būs brīnums.

Sevi uzskati par stipru cilvēku?

Man šķiet, ka nē. Tā gan daudzi par mani domā. Bet mani glābj tas, ka esmu Dvīnis, kas blakus visām sievišķīgajām kaprīzēm tomēr spēj pieņemt pat vīrišķīgus lēmumus. Brīžiem man šķiet, ka esmu pilnīgi nepiemērota dzīvei. Labi, ka man ir tāds vīrs kā Artis, ļoti pacietīgs un labsirdīgs. Viņš spēj mani izturēt arī tad, kad man nervi pilnīgi beigti un es aiz nespēka kliedzu. Briesmīgi. Bet laikam viņš mani saprot arī šādos brīžos. Kopības sajūta un atbalsts ir tas, ko sniedz mana ģimene. Mani skaistie plakāti filmām, svētkiem, brīnišķīgie grāmatu vāki – tas ir Arta darbs.

Dīvaini, ka varu veidot krāšņus svētkus, bet man pašai nepatīk tos apmeklēt. Nezinu, ko tur iesākt, neprotu runāt par neko, kas vienmēr jāievēro lielās viesībās un ballēs. Ja man kāds pajautā, kā klājas, nezinu īsti, ko atbildēt, jo šķiet muļķīgi visu stāstīt un tikpat muļķīgi šķiet

teikt: «Labi, un kā tev?» tikai tāpēc, lai nesāktu sarunu. Tas mani nogurdina, jo gribas, lai viss notiek pa īstam. Vislabāk jūtos mājās. Pirms aizeju uz darbu, katru dienu mājiniekiem gatavoju pusdienas. Mājas tīrīšana, trauku mazgāšana man vairāk ir atpūta, ar ko ir laiks nodarboties retajās brīvajās sestdienās vai svētdienās. Man patīk stādīt puķes, lai gan nevarētu teikt, ka tas man padodas.

Jā, ja apkārt ir cilvēki, pret kuriem varu būt atklāta, ja varu atļauties izturēties pret viņiem sirsnīgi un izjust zināmu tuvību, tādu kā piederības sajūtu. Tas laikam svarīgi ikvienai sievietei. Mūsu pasaule ir jūtu pasaule. Ja spēles noteikumi to vairs nepieļauj sabiedrībā, ir svarīgi, lai tas būtu iespējams starp tuviem cilvēkiem.

Man ir svarīgi, lai apkārtējā vide ir sakārtota, lai apkārt būtu ziedi, laikam esmu paspējusi pierast pie tīrām ielām un sakārtotiem pagalmiem, kuru man Latvijā bieži trūkst. Jo viss taču sākas ar to, kā sakopjam sevi un savu apkārtni. Nekad neesmu ilgojusies pēc eiroremonta. To laikam vajag cilvēkiem, kam var iestāstīt, ka modē ir tas un tā visiem jādara un sava māja jāiekārto. Man būtu grūti dzīvot sterilā vidē. Mājas, manuprāt, ir vieta, kas stāsta gan par tevi, gan ir vieta, kur vari satikt savus draugus, atcerēties bijušus notikumus, kur vari uzburt noskaņu, kas palīdz iet tālāk. Tā man ir svarīga sajūta, lai mājās varu gūt spēku un tad iet laukā, un darīt to, kas katram dzīvē jādara. Jo ārpus mājas pasaule nekad nav ne tik jauka, ne gaidoša, kā varētu vēlēties. Mājās man gribas sirsnīgāku, mīļāku sajūtu. Man patīk lietas un arī sadzīves tradīcija, kas nāk no aizpagājušā gadsimta, kad ikdiena bija ritualizēta.

Tas nav nekas īpašs. Ar vīru un dēlu brīvdienās – kopīgas pusdienas un vakariņas. Man patīk gatavot un klāt galdu. Nevaru ciest, ja kāds sulu vai ūdeni dzer no pudeles. It kā sīkums, bet to neciešu. Vai, piemēram, ka cilvēki mājās drēbēs, ar kurām varētu iet kanalizāciju labot, sēžas pie galda... Gribas, lai apkārt ir skaisti.

Varbūt vēlos redzēt dzīvi skaistāku, nekā ir īstenībā. Tā nekad nebūs, tāpēc ārpus saspringtās darbdienas cenšos to veidot skaistāku.

Es nešķiroju, vai esmu mājas, vai ārpus tās. Varbūt ir kāda balle, uz kuru tā īpaši pucējos, bet lūpas krāsoju katru dienu arī mājās. Ejot laukā no tās, īpaši neuzcērtos, kādēļ gan posties tikai tad, kad jāiziet no mājas? Tur taču tu dzīvo un strādā sev, bet ārpus mājas – citiem. Ārpusē tu tikai funkcionē! Sapucēties man patīk, tikai reti tam sanāk laika.

Bet tu jau arī esi sapucējusies!

Kas tad te sapucēts?!

Tā taču nav nekāda pucēšanās. Jau sacīju, ka man patīk skaistākā pasaulē dzīvot, nekā ir īstenībā. Iespējams, tā kaut ko kompensēju. Ikdienā darot izteiktu vīrieša darbu, gribas kaut kur paslēpties, lai nepazustu, lai dzīvotu līdzsvarā.

Kā vēl izpaužas tavs sievišķīgums?

Man patīk filmas par mīlu, filmas, kas stāsta par notikumiem aizpagājušā gadsimtā, kad sievietes staigāja cepurēs ar platām malām un skaistās, garās kleitas. Mans vīrs, protams, neko tādu nespēj skatīties, viņam tas vienkārši krīt uz nerviem, bet, ja viņš zina, ka kaut kas tāds televīzijā tiek rādīts, tad saka: «Ej lejā, tur tagad rāda filmu tev.» (Smejas.) Tad skatos un domāju – cik viss ir skaisti! Varbūt šīs filmas liecina par sliktu gaumi, bet tā es atpūšos. Tas tiešām noņem stresu.

Nē, nekad neesam to veicinājuši. Vēlos, lai dēlam būtu vienkāršāka dzīve, lai tajā nebūtu tik daudz ciešanu un vilšanos. Gribētu, lai dēls dzīvo sakārtotā vidē un lai viņam nebūtu profesijas, kas nevar sniegt

stabilitātes sajūtu. Tādu dzīvi viņam nenovēlu, mākslinieciskas noslieces dēlā nekad neesmu raisījusi. Kad Matīss bija mazs, vecvecāki vēlējās, lai viņš mācās mūzikas skolā, jo mans vīrs beidzis gan Mākslas akadēmiju, gan mācījies Dārziņa mūzikas skolā, bet tad viņš noteikti kļūtu par mākslinieku, bet savam dēlam tādu likteni neesam vēlējuši. Pagaidām viņā nejūtu mākslinieka ambīcijas. Man ir desmitgadīgs „Ford mondeo”. Mašīna tika nobrāzta, un mēs to apkrāsojām. Un nobrāzumus vairs neredz, izskatās, šis nelielais krāsojums veidots apzināti, bet, kad piedāvāju dēlu aizvest uz skolu, viņš atbild, ka šādā mašīnā nekāps. Man mašīna ir tikai pārvietošanās līdzeklis, bet dēlam – statusa simbols. Tāpat viņam mājās nepatīk visi šie krāsu pleķi, kas pie mums atrodas uz sienām un durvīm. Viņš gribētu eiroremontu, lai ir kā visiem. To viņam nepārmetu, man patīk, ka viņš domā kā normāls cilvēks. Mani mierina doma, ka viņā nav iemitinājusies patoloģiska tieksme uz mākslu. Gribu, lai mans dēls izaug par normālu cilvēku, un ceru, ar laiku viņš atradīs pats savas dzīves vērtības un nekļūs par izdomāta statusa vergu.

Man dzīvē visi sapņi piepildījušies. Tie nepiepildās konkrētajā brīdī, kad to vēlies, bet, ja ļoti vēlies un strādā pie tā, vēlāk brīnies, cik labi viss noticis! Kad atbraucu uz Rīgu, veidoju filmu par baletdejotāju Arvīdu

Ozoliņu, kurš dzīvoja Pārdaugavā. Ilgi maldījos, līdz atradu ielu, kur viņš mitinājās, un toreiz nodomāju, cik brīnišķīga iela, kā es šeit gribētu dzīvot! Protams, uzreiz sapratu, ka tas nekādi nav iespējams. Toreiz, no Vācijas atgriežoties Rīgā, nopirku pusmāju Imantā. Gribējās sev pierādīt, ka neatgriežos mājās, lai dzīvotu Rīgas centrā. Bet pēc pāris gadiem, redzot netīrību, piečurātās kāpņu telpas, cilvēku nevērību vienam pret otru guļamvagonos, no tā visa šausmīgi piekusu. Atkal sāku meklēt jaunas mājas. Viena no manām kolēģēm ierosināja likt laikrakstā sludinājumu, kas man šķita pilnīgi bezjēdzīgi, bet es to izdarīju. Un tā mēs sākām dzīvot šeit – Pārdaugavā. Laikam dziļi apslēptie sapņi tomēr piepildās.