Leģendārajai dziedniecei Elejas Veronikai – 80. Viņas uzceltajā baznīcā noticis brīnums

Neparastā ēku kopa Elejā, Bauskas ielā 4, iebridusi kokos, izskatās apbrīnojami skaista un harmoniska. Baznīca ar balto krustu un mīlīgo eņģeli tās priekšā ir kā saaugusi ar dzīvojamās ēkas spodro pagalmu, saimniecības namiņu un puķu dobēm. Sakopts dārzs ar ziedošiem augļu kokiem un bišu saimēm. Pašcieņas pilns suns un četri kaķi. Viss zaļo un tvan smaržās, augšanas spēka pilns – kā jau uzreiz pēc Vasarsvētkiem, kad pār zemi un cilvēkiem tikko kā nolijis Svētais Gars. Šī vieta, Elejas Veronikas māja un svētvieta, piestāv brīnumiem. Un šai vietai piestāv brīnumi.

Uz sienas nepārprotams Dievmātes attēls

– Stāsta, ka jums parādījusies Dievmāte. Vai tiesa?

– Šā gada 10. februārī, naktī pirms Pelnu dienas, istabā pēkšņi kļuva gaišs kā dienā. Pamodusies saucu draudzenei: Laima, Laima, kaut kas deg! Nobijusies izskrēju ārā. Redzu – pie krusta, kas baznīcas priekšā, stāv Dievmāte: “Veronika! Karš ir sācies! Jau 2014. gadā sākās, bet līdz 2017. gadam tikai ies plašumā.” Man uzreiz jautājums, kas notiks ar manu zemi. “Lielais posts tai paies garām, bet tie, kuri karā iesaistījušies, neatgriezīsies,” skanēja atbilde.

Nākamās dienas rītā, ieejot baznīcā, jauns pārsteigums: no baltās sienas kāpj laukā viegls ieēnojums. Ērģelniece no augšas pamanīja pirmā: tie taču spārni! Aprises kļuva aizvien spilgtākas, līdz Pūpolu svētdienā uz sienas parādījās nepārprotams Dievmātes attēls. Apkārt vēss, bet, pieliekot kontūrai roku, jaušams siltums. Priesteri, kurus esmu uzaicinājusi šo veidojumu apskatīt, ir nobrīdinājuši mani nemēģināt to nomazgāt vai aizkrāsot.

Pēc šā notikuma baznīcā bija ienācis kāds puisis no Lietuvas, kuram pēdējā stadijā vēzis. Stāvēja pie Dievmātes veidola, lūdzās. Nesen atbrauca atkal. Apskāva: Veronika, man analīzes kā veselam cilvēkam, paldies! Nesaki man paldies, es nevienam nepalīdzu, atbildēju. Dievs palīdz, un tev Dievmāte palīdzēja. Arī man viņa katrā solī blakus. Kopš tās dienas, kad tikos ar viņu pirmo reizi.

– Par šo seno notikumu daudz dzirdēts, tomēr atgādiniet to vēlreiz.

– Kad man bija pieci gadi, 1941. gada 25. augustā, mums abiem ar tēvu negaisa laikā trāpīja zibens. Visi bija pārliecināti, ka esam miruši. Atceros: blieziens un tumsa. Sajūta, it kā es atrastos bezdibenīgā akā, kuras galā spīd gaisma, un es pa tuneli virzos tai pretī. Izkļūstot laukā, priekšā redzu Jēzu, kādu to biju skatījusi svētbildēs: kreisā roka uz sirds, labā pacelta. Aiz viņa brīnumdaiļa sieviete. Uzreiz pazinu – Svētā Jaunava. Sieviete satvēra mani aiz rokas un veda. Gājām pāri smaragdzaļai pļavai – man joprojām acu priekšā tās pārpasaulīgi skaistais, zemes krāsās neatrodamais spilgtums. Pļavas zaļumā pastaigājās gaišos apģērbos tērpušos cilvēku grupas. Sieviete norādīja uz pulciņiem, no katra kādu izceldama: tas ir tavs mirušais radinieks, tas arī. Skaidroja, ka par visiem senčiem – zināmiem un nezināmiem – jālūdz, jo dvēsele vairs neko izlūgties nevar. Tad Dievmāte teica, ka sūta mani atpakaļ. Un es tev uzcelšu baznīcu – solījos. Tajā brīdī zārkā piecēlos sēdus.

Tēti apglabāja, bet es nokļuvu Irlavas slimnīcā pie apkārtnē cienītā daktera Katlapa. Tiklīdz ārsts man tuvojās, sāku nelabi brēkt, jo ieraudzīju viņā nesaprotamus veidojumus: jums iekšā ir maiss, kas izplešas un saraujas, bet vēders pilns ar tārpiem: šausmas – čūskas, čūskas! Viņš brīdi mani vēroja, tad atnesa anatomijas grāmatu ar krāsainām bildēm. Rādīja uz sirdi: vai šitā tu to maisu redzi? Uz zarnām – tādas bija čūskas, kas tevi sabaidīja? Jā, nočukstēju. Nākamajās dienās dakteris mani ņēma aiz rokas un vadāja pa palātām: meitiņ, stāsti, ko tu redzi. Man bija ko teikt, jo skatījos uz cilvēkiem, it kā viņi būtu caurspīdīgi. Izrakstīšanas dienā ārsts nopūtās: to, ko nupat stāstīji man, nevienam citam teikt nedrīksti, jo tad tiksi cietumā vai trakomājā.

Pārlaicīgo izbīdīt no dzīves neizdodas

– Ar tādu aizliegumu taču grūti samierināties.

– Vajadzēja iemācīties. Pabeigusi skolu, biju nolēmusi mācīties medicīnu. Diemžēl nepareizās biogrāfijas dēļ netiku pielaista pat pie eksāmeniem. Rakstot autobiogrāfiju, nebiju slēpusi: pati – izsūtītā, visi radinieki arī, brālis – leģionārs. Man ieteica pārorientēties uz bibliogrāfiju. Tā nokļuvu kultūras darbā, bet visu laiku saglabājās arī interese par medicīnu. Visi medicīnas enciklopēdijas sējumi manā plauktā vēl no tiem laikiem.

Apprecējos, piedzima meita. Ar viņas saslimšanu sākās lielas pārmaiņas. Kad meitai bija trīs gadi, viņai plaušās konstatēja audzēju. Profesors Vinogradovs, kurš strādāja Sklifasovska slimnīcā, tolaik bija apguvis lāzeroperāciju tehniku. Meitai laimējās kļūt viņa pacienti. Braucu bērnam līdzi uz Maskavu. Nodzīvoju tur gadu, taču nevis slimnīcā, bet īpašā profesora aizgādībā, jo viņš ieraudzīja, ka man izdodas tas, kas bieži nav pa spēkam vismodernākajiem medikamentiem. Izrādījās, ka mans pieskāriens veicina atveseļošanos, ļauj apturēt pēcoperāciju asiņošanu, paātrina kaulu saaugšanu. Varbūt viņš arī saprata, ko nozīmē trīsstūri manās plaukstās, – Dieva zīme.

– Parastajiem padomju cilvēkiem, īpaši jau kultūras darbiniekiem, taču neklājās piešķirt nozīmi tik iracionālām lietām kā Dieva zīmes plaukstās vai atmiņu vīzijām par solījumu celt baznīcu. Dzīvojāt dubultdzīvi, vai pārlaicīgais apzināti tika no ikdienas izbīdīts?

– Pavisam izbīdīt to nebija iespējams, jo, būdama ticīgs cilvēks, Dievmātes klātbūtni jutu pastāvīgi, tikai palaikam tā uzrunāja sevišķi spilgti. 1982. gadā tiku atsūtīta uz Eleju par kultūras nama vadītāju. Pēc gada 13. maijā organizēju ģimeņu vakaru, kurā uzstājās arī mana māsīca Margarita Vilcāne. Pasākums izdevās, beidzās tikai vienos naktī. Kamēr visu novācu un sakārtoju, pulkstenis jau rādīja ap puspieciem. Nācu uz māju un, tikusi līdz vietai, kur tagad atrodas baznīcas altāris, bet tad auga kļava, kurai apvijusies saldā mīlestība, pēkšņi ieraudzīju – zaļoksnais koks vienās liesmās, kaut nekādi negaisa mākoņi apkārt neblīvējas. Tad ievēroju, ka tāds kā zibens tomēr aizgāja – te uz vienu pusi, te un otru pusi. Bet gaismas kūlī Dievmāte: te! Tu te celsi baznīcu! Galvā uzplaiksnījās tā aina kapsētā, kad es, Dievmātes piecelta no zārka, solījos, ka uzcelšu baznīcu. Tagad viņa ir manā priekšā un to atgādina.

Kam to teikšu un kam drīkstu sacīt? No kura varu gaidīt citādu atbildi, nevis smīniņu: dullā, tajā ballē noteikti tā sarāvusies, un tagad halucinācijas rādās. Pie manis tolaik dzīvoja mammīte, viņai jau ritēja 91. mūža gads. Izstāstīju. Mamma vērīgi ieklausījās, tad piekrita, ka labāk par redzēto paklusēt. Un pastāstīja, ka arī viņa ir tikusies ar Dievmāti. Uzzinājusi, ka mirs 97 gadu vecumā. Vispirms būšot insults, tad vēl 40 dienas padzīvošot. “Neaizmirsti: kad 38 no tām būs pagājušas, tu pasauksi Viju, Lūciju, Sašu – visus tos, kam jābūt klāt,” piekodināja.

Mani drīz no Elejas paņēma uz rajona kultūras namu par instruktori, meita strādāja bērnudārzā. Reiz viņa atnāk no darba, bet netiek iekšā – vecaimātei kļuvis slikti, aizkritusi priekšā durvīm. Vēsti izdzirdējusi, skaidri zināju – piepildās tas, ko Dievmāte pirms sešiem gadiem mammītei sacījusi. Kad kopš savārgšanas bija pagājušas 38 dienas, aicināju tuvos radus: atvadieties, viņa drīz mirs. Pat māsa sanervozējās un aizdomīgi noprasīja, kā es to zinu. Vai tik negatavojies mātei ko nodarīt, ja vari tik droši tā runāt?

Nākamajā rītā mamma nomira. Bet valodas paklīda: Veronika var kaut ko nodarīt. Tās ložņājušas visu laiku. Deviņdesmitajos gados pirms Lieldienām ieeju veikalā un redzu: trīs puiši gatavojas pirkt šņabi, tepat arī dzeršot. Saraujos, jo redzu pāri viņu galvām slīdam zārku. Zēni, neņemiet, vismaz šodien nedzeriet! Viņiem smiešanās: kas tu mums par regulētāju? Ņina, polšu šurp! Turpat pogā trauku vaļā, izdzer un vēl sasit pudeli man pie kājām. Es tik pie sevis atkārtoju: Dieviņ mīļais, sargā viņus! Vēl neesmu tikusi līdz mājām, kā no veikala puses mani sasniedz vaimanāšana: Veronika, Veronika! Tie trīs tikko sasēdās mašīnā un ieskrēja kokā, visi pagalam. Vēl viens gadījums. Ienāk tajā pašā mūsu veikalā puisis ādas jakā, jau krietni burās. Es uzstāju: neej šodien nekur citur kā vien uz mājām gulēt. Nē, jātiekot uz zāģētavu pie Jura. Paņem pudeli un meimuro prom. Tur sveicinot stiepj pāri zāģim roku, tas iet ripā, aizķer jaku, un cilvēks uz pusēm.

– Kādas ir sajūtas ļaunās ziņas nesējam?

– Pēc tādām reizēm man grūti, moka gandrīz vai vainas sajūta. Esmu gājusi pat pie bīskapa sūdzēt grēkus. Kāpēc tik daudzi saka: Veronika ir ļauna? Vai par to, ko skaidri redzu, jāklusē? Man tad ir atbildēts: ja tev šāda redzēšana dota, cilvēki tomēr ir jābrīdina. Tas, klausa vai ne, lai paliek katra paša ziņā. Ar to esmu samierinājusies. Kad ielūkojos internetā un redzu, cik tur daudz negatīvā, saku par to pat paldies. Tātad esmu dzīva! Tikai kranči rej sugas suni, un es varu justies kā sugas suns. Man ir vēl viens teiciens: muļķis jau nekad nezina, ka viņš ir muļķis. Bet es zinu.

– Tātad to, ko bija apjautuši ārsti Maskavā, nu zināja arī vietējie?

– Tāda plaša uzzināšana bija gandrīz vai nejauša. Kad aizgāju pensijā, kultūras darbu pametu, jo mani uzaicināja uz Lielplatones internātskolu par saimniecības direktori. Netālu bija militārā pilsētiņa Dobele 3. Viendien no turienes ieradās galvenais ārsts ar profesora Vinogradova vēstuli: “Dārgā Veronika, lūdzam tavu palīdzību, jo zinām, ko spēj tavas rokas. Hospitālī daudziem puišiem pēc operācijām nedzīst brūces un lūzumi, bet tu vari palīdzēt. Lūdzu, neatsaki!” Turējos pretī: man taču jāstrādā, un tas tomēr gabals – kā tikšu? Militāristi piesolīja aizvest. Tā sāku pa sestdienām braukāt uz slimnīcu. Cits caur citu, un drīz vien jau visi zināja: Veronika spēj piecelt tos, kam dakteri līdzēt vairs nevar. Miera nebija nekur. Cilvēki rindās stāvēja. Skolotāji sāka uztraukties, ka tādi pūļi traucē viņu mieru. Reizē ar popularitāti radās nelabvēļi un noliedzēji.

Sapņu baznīca pārtop īstenībā

– Bet kāds bija turpinājums ar baznīcu? Kā nobrieda iedrošināšanās ķerties tādam darbam klāt – realitātē, nevis vīzijās?

– Tas atkal bija ar Dievmātes svētību – jau Atmodas laikā. 1992. gadā, svētceļojuma laikā uz Fatimu, kur parādījusies Dievmāte, piestājām okeāna krastā Nazare pilsētiņā. Redzēju sapni: stāvu uz augstas kraujas, lejā satracināta dzelme, bet tajā viļņi svaida saplēstu Latvijas karogu, sadauzītus krēslus, galdu – postaža. Te nāk vilnis un drazu aizskalo, paliek tikai tīrs ūdens. Man ļoti sagribas dzert, dabūt kaut pāris malciņu šīs dzidrās valgmes. Tomēr, paskatoties lejā, saprotu – tas nav iespējams. Ja mēģināšu aizkļūt, nokritīšu, aiziešu bojā. Pēkšņi balss: nebaidies, lec droši! Un ūdens klaids izveido dārgakmeņos mirdzošu piltuvi, kuras vidū spīguļo milzīgs dimants. Balss turpina: Veronika, ja uzdrošināsies nolēkt, varēsi ņemt šo dimantu, un tev piederēs pasaule. Nē, man nevajag pasauli, atsaku, es gribu tikai tīro ūdeni. Te kāds pieskaras plecam: ko tu īsti gribi? Dievu! Bez apdomāšanas atbildu. Un tajā mirklī uz viļņa parādās Dievmāte – vienā rokā zizlis, ar otru pie krūtīm piespiedusi bērniņu. Un viņa sniedz man šo zizli: notiks tas, ko tu gribi. Uzcelt baznīcu – to es gribu!

Pēc atmošanās sajūta bija tikpat spilgta kā sapnī. Neizzuda visu ceļojuma laiku. Atgriezusies mājās, sapnī redzēto uzgleznoju. Pēc tam braucu uz Poliju, uz kādu klosteri, kur man pēc šā zīmējuma izveidoja statuju, kas tagad atrodas baznīcā.

– Bet kā īsi sapņu baznīca pārtapa tajā brīnišķīgajā celtnē, kas redzama tagad?

– Nolēmu, ka visu naudu, ko saņemu par saviem pakalpojumiem, noguldīšu mērķkontā – baznīcas celšanai. Par šāda konta vietu biju izvēlējusies Jelgavas baznīcu, bet to, kad un kā celtniecība varētu notikt, nezināju. Taču tad gadījās notikums, kas lika vilties cilvēkos, kam biju ticējusi; to sīkāk stāstīt negribu. Patiesībā tas bija ļoti vērtīgi, jo lika saprast, ka celtniecības organizēšana jāuzņemas pašai. Protams, ka tajā brīdī neaptvēru, ko tas nozīmē. Gribat celt baznīcu? Lūdzu, man pat tika ierādīta iespējamās baznīcas vieta. Bet par projektu jāmaksā 10 000 latu! Man taču tādas naudas nav. Devos uz būvvaldi, kur strādāja mana jau aizsaulē aizgājušā vīra kursa biedrs: kā būtu, ja baznīcas celtniecību noformētu kā mājas pārbūvi? Viņš padomāja: gudra esi, tas varētu sanākt. Pa pusei nodegušo bezsaimnieka graustu, kur agrāk bija peļņā atbraukušo gucuļu kopmītne, jau biju nopirkusi un kaut cik pielāgojusi dzīvošanai. Nu vajadzēja ķerties klāt pārbūvēšanai.

– Kad tā sākās, kā turpinājās?

– Tajā pašā dienā, kad atklāja jauno baznīcu Dobelē, tika ielikts pamatakmens arī šai baznīcai. Tas notika 2003. gada 21. septembrī. Viss sagatavots, cilvēki sanākuši, gaidījām tikai reģiona priesteri Justu, kas jauno celtni iesvētītu. Piecas minūtes pirms ceremonijas sākuma pēkšņi zvans no Jelgavas: nebūšot, kardināls Pujats aizliedzis. Neko darīt, jārīkojas tajos apstākļos, kas izveidojušies. Iecementējām pamatakmeni kopā ar Latvijas karogu un relikvijām no tām Dievmātes parādīšanās vietām, kuras pati biju apmeklējusi. Brīdī, kad lūdzāmies, blīvā mākoņu sega pašķīrās, un uzspīdēja spoža saule. Debesu svētība saņemta!

Vakarā devāmies uz Rundāli kopīgi nosvinēt manu dzimšanas dienu. Atgriezusies mājās, vēl brīdi pārrunāju dienas iespaidus ar draudzeni Antoņinu. Priecīgi un reizē skumji. Pusdivos naktī pēkšņi atsprāgst durvis, un tajās eņģelis: Veronika, ej ārā un sagaidi savu viešņu! Jautāju Antoņinai, vai tik nesāku jukt. Viņa ieplestām acīm: Veronika, tas ir eņģelis, nekavējies un seko. Drošības labad tomēr pārmetu krustu: ja esi no sātana, ej prom!

Abas izsteidzāmies pagalmā. Tur gaišs kā dienā. Vietā, kur iebetonētajām svētajām relikvijām pāri liela planka, skan balss: meties ceļos! Nometos, skaitu lūgšanu Tavā patvērumā, bet balss turpina: nenobīsties – ar deviņiem dārdiem tevi nāk apciemot Debesu un Zemes Karaliene. Kādiem dārdiem? Ar zibeni un pērkonu. Brīdī, kad Antoņina pieķērās pie manas rokas, zeme sāka drebēt. Virs vītola, kas tagad vārtu priekšā, parādījās mākonītis, tad Dievmāte: Veronika, neraudi, tev izdosies, tu uzcelsi baznīcu. Tie nav mana dēla vietnieki, kas neatbrauca to iesvētīt. Es pati svētu tavu darbu. Tu to pabeigsi agrāk, nekā viņi domā. Tālāk viņa jautāja, kādā vārdā saukšu jauno baznīcu. Kādā tu gribi? Atbilde skanēja, ka Septiņu brūču Dievmātes baznīcas vēl nekur nav. Būs, es saku.

Atkal apkārt melna tumsa. Ienācu iekšā un sāku nevaldāmi raudāt. Antoņina klusi čukst: es līdz šim tomēr neticēju, ka tu tiešām sastopies ar Dievmāti. Interesanti, ka arī seismiskajos novērojumos tās nakts negaiss fiksēts. Nekur citur Latvijā, tikai Elejā.

– Tomēr oficiālā baznīca jūs īsti neatzīst, ja jau tik ievērojams pirmsākums tomēr palika bez Dieva laicīgo pārstāvju svētības?

– Jau tajā pašā dienā zvanīju kardinālam, lai uzzinātu atteikuma iemeslus. Mūsu attiecības ir tādas, ka varēju to atļauties. Kad viņam bija ļoti smaga veselības krīze, autoritatīvākie Gaiļezera dakteri ar lūgumu palīdzēt zvanīja man. Toreiz varēju palīdzēt. Tagad kardināls bija pārsteigts: Veronika, es neesmu neko aizliedzis.

Medžugorjē, vietā, kur joprojām parādās Dievmāte, bijām kopā ar priesteri Rinaldu Stankēviču no Viļāniem. Viņš iepriekšējā dienā bija piedalījies Dobeles baznīcas iesvētīšanā un brauca garām. Bija priecīgi pārsteigts: arī tu, Veronika, esi sadomājusi celt baznīcu? Pasvētiet šo vietu, lūdzu. Pasvētīja. Pēc tam atbrauca priesteris Andris Mediņš. Pasvētīja otrreiz. Bet jau trešdien piebrauca vīri, kam Jelgavā celtniecības firma. Līdz oktobra vidum bija gatava gan tranšeja, gan betona pamati un pārsegums. Nu atlika vien gaidīt līdz 2004. gada pavasarim, kamēr pamati nosēžas un var sākt Septiņu brūču Dievmātes baznīcas celtniecību. Ar to tika galā trīs vīri. Tieši pēc trim gadiem – 2006. gada 21. septembrī – baznīcā notika pirmais dievkalpojums.

Mans vienīgais draugs ir lūgšana

– Pie kādas konfesijas jūsu baznīca īsti pieder? Cik bieži notiek dievkalpojumi, un kas tos vada?

– Tā ir anglokatoļu jeb apustuliskā katoļu baznīca, kas pamatos turas pie klasiskajām tradīcijām, dogmatikas un liturģijas, taču ir atteikusies no celibāta, atzīst reinkarnāciju. Dievkalpojumi, uz kuriem brauc cilvēki no visas Latvijas, lai pie kādas konfesijas viņi piederētu, notiek divreiz mēnesī. Tos vada bīskaps Ints Danielsons.

– Kā baznīcas pastāvēšanu uztver Elejas ļaudis – kā pagodinājumu pagastam vai pēc senā principa, ka savā pilsētā neviens pravietis godā celts netiek?

– 2004. gada vasarā, kad baznīca jau bija līdz korei gatava, kāda vietējā sieva, garām iedama, skaļi ārdījās: kāda baznīca! To pestītāja brūti ar visu baznīcu vajadzētu uzspert gaisā! Piecus soļus pagāja, un pagalam. Manis tajā dienā pat mājās nebija. Laikam tādā veidā Dievs tomēr mani aizstāv. Un apliecina, ka katrs bumerangs vienmēr atgriežas pie sviedēja atpakaļ. Tagad tāds laikmets. Bet ar citu kaimiņieni vēl pirms dažiem gadiem bija tā: vezdama govi uz ganībām, pretī kāpnītēm, kas ved uz baznīcu, viņa allaž apstājās un palika tik ilgi, kamēr lopiņš nolika savu pļeku. Es uzreiz ar grābeklīti klāt un spainītī – mēslojums. Ciema sekretāres vīrs, to ievērojis, nikns: tā taču nekaunība, ej, Veronika, un pasūdzies pagastā. Man smējiens: labāk ved arī tu savu govi garām, lai labuma vairāk. Paskaties, kā man puķes aug, bet mēslus pirkt nevajag.

Tādas ir manas attiecības ar vietējiem. Necenšos, lai kāds mani suminātu vai par pravieti uzskatītu. Jo man nevajag arī neko tādu, kas jāiegūst ar naidu, – pietiek labuma, kas nācis ar darbu. Pat tam, kurš varbūt izrīkojies nekrietni, cenšos uzsmaidīt, tad piedot. Sodīt nedrīkstam nevienu, tas Dieva ziņā. Bet  – neslēpt taisnību. Pat tad ne, kad cilvēkam gribētos dzirdēt ko citu. Varbūt tieši tāpēc man draugu nav, tikai labi paziņas. Ar visiem runāju, visiem esmu gatava palīdzēt, ja man palīdzību lūdz. Mans vienīgais draugs ir lūgšana.

– Tā dziedināšanā palīdz vairāk nekā medicīnas enciklopēdijas?

– Arī tās enciklopēdiju zināšanas ļoti noder, taču, pirms sāku strādāt ar cilvēkiem, saku: es pieņemu jūsu lāstus, jūsu nievas, katru akmeni, ko metat uz mani. Jo to par mani jau saņēma Jēzus Kristus. Tad sevī turpinu: Dievs, dāvā man Jēzu! Jēzus ir mans spēks un drosme, kad tās pietrūkst. Jēzus ir mana veselība, kad jūtos savārgusi. Jēzus ir mans padomdevējs, kad padoma pietrūkst. Jēzus ir neizsmeļama pasaules bagātība. Pēc tādas lūgšanas man ne par ko nav jādomā. Viss paliek Dieva ziņā, viss ielikts Dieva rokās.

– Arī tas, cik ilgi vēl spēsiet tik braši turēties? Medijus aplidoja ziņa: Elejas Veronika sacījusi, ka, tiklīdz baznīca būs uzcelta, viņai dotais laiks beigusies.

– Par to laiku, kas cilvēkam dots, esmu uzrakstījusi dzejoli – tas gan ir veltījums komponistam Pēterim Vaskam, kura mūzika mani sajūsmina:

Es vienmēr būšu te,

Kur varavīksne tiltu liec,

Kur bērzā vālodze šūpo.

Es vienmēr būšu te,

Kur zaļā zāle rīta rasu glauž

Un balts eņģelis ar sniegpārslām dej.

Es vienmēr būšu te,

Kur pāri žogam mežavīni liecas,

Un visās varavīksnes krāsās tiecas.

Es vienmēr būšu te,

Kur apinis ar savām matu sprogām

Gar koku vijas. Reibina un smej.

Es vienmēr būšu te,

Lai kurā krastā mana dzimta dzims.

To vienmēr atpakaļ uz zemes šīs

Četri gadalaiki vilks.

Lielās lietas cilvēka dzīvē vienmēr nosaka Dievs, un mēs visi dzīvosim tik ilgi, cik viņš būs lēmis. Ja vien neaizmirsīsim to, kas no pašiem atkarīgs. Man māte vienmēr tika atgādinājusi: meitiņ, nekad neaizmirsti savas saknes – dzimtu. Tautu, no kuras esi nākusi. Kamēr vēl nepazinām kristietību, mēs taču pielūdzām Laimu, Māru, nezinot, ka Māra ir Marija, Jēzus māte, Dievmāte.

Mans rīts sākas ar lūgšanu baznīcā, bet jau kopš bērnības dienas darbos eju ar tautasdziesmu:

Ej, Dieviņi, tu pa priekšu,

es tavās pēdiņās.

Vai:

Kumeliņa galvu glaudu

Ar abām rociņām,

Lai iznesa augumiņu

Caur deviņi zobentiņi.

Ceļā vienmēr skaitu Dievmātes litāniju. Tā mani sargā un aizstāv tāpat kā tautasdziesma. Bet Dievmāte tādas lūgšanas dzird un uzklausa.

Lai vismaz kādam labi

* Dzīvē nevajag katru soli uz priekšu strikti ieplānot: tieši tajā datumā un tikos man būs tas, tad tas. Drošāk ir turēties pie ticības: lai notiek pēc Tava prāta. Tad arī viss notiek.

* Lielākais nodarījums pret sevi un citiem – vēlēt otram ļaunu vai uzlikt lāstu. Tādai rīcībai vienmēr ir bumeranga efekts – ja tas nesasniedz šajā dzīvē, trāpa nākamajā.

* Stingro un viennozīmīgo nostāšanos pret abortiem tomēr vajadzētu pārdomāt. Ja sieviete saprot, ka bērnu nemīlēs, nevajadzētu viņu pārliecināt par pretējo. Bērns, kas ticis ieņemts bez mīlestības vai pat vardarbīgi, vai nu nicinās visu pasauli, vai izdarīs pašnāvību.

* Bezgalības zīme – mūža simbols: cilvēks piedzimst, caur sāpēm un pārbaudījumiem tiek uz augšu, tad ļaujas slīdējumam lejup, lai atkal paceltos, jo nepārtraukti ciest mums nav paredzēts.

* Greizsirdība ir slimība, ar ko saslimst, ja uzskata otru par savu īpašumu.

* Ja man labi, lai visiem labi. Ja man slikti, lai vismaz kādam labi.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris