Kā Olga un Viktors izskatījās 30 gadu pirms „Eolikas”
2010. gada 18. septembris, 18:49

Kā Olga un Viktors izskatījās 30 gadu pirms „Eolikas”

Jauns.lv

Estrādes leģenda „Eolika” savas pastāvēšanas 30. gadā devusies vērienīgā Latvijas turnejā, kas turpināsies teju līdz Ziemassvētkiem. Bet to, kā slavenais kvartets — Olga Rajecka, Ilona Stepanova, Viktors Zemgals un Dainis Dobelnieks — izskatījās 20-30 gadus pirms „Eolikas”, lai stāsta bērnu dienu foto.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Olga ar šķērēm pēc skaistuma

„Kolhozs „Lāčplēsis” bērniem Jaunajā gadā rīkoja izcili labas „egles”. Mums Jaungada paciņās bija apelsīni un šokolādes konfektes, ko tolaik veikalos pat nopirkt nevarēja. Faktiski jau tā paka arī bija galvenā, turklāt „Lāčplēsī” mums tās tiešām bija lielas. Vienīgi, lai uz šīm eglītēm tiktu, bija kārtīgi jāmācās un priekšzīmīgi jāuzvedas, un arī vecākiem bija kolhozā labi jāstrādā. Man šķiet, mēs jau rudenī sākām mācīties dzejoļus un dziesmas, lai būtu droši, ka pie eglītes neko nesajauksim.

Protams, ka Jaungada eglē es gribēju izskatīties skaista. Man bija gari mati, ko mamma neparko neļāva nogriezt. Mūždien teica: „Vajag tādus matus, lai var bizes sapīt!” Tad nu izdomāju – ja nogriezīšu čolku, tad es „baigi” labi izskatīšos arī ar bizēm. Paņēmu šķēres un iepriekšējā vakarā pa kluso vannasistabā nogriezu sev priekšā matus. Mamma ieraudzīja un bija šausmās – griezuma līnija bija šķību šķībā, vienviet rēgojās pat pliks „plesītis”. Un tieši pirms Jaungada eglītes! Es jau nenogriezu tikai pāris matiņus priekšā, bet tā kārtīgi – pusgalvu. Mamma mēģināja vismaz drusku pielīdzināt, taču robi bija pārāk lieli, un neko prātīgu viņa vairs izdarīt nevarēja.

„Eglītē” vienmēr bija koka namiņš ar lodziņu, no kura tika izsniegtas ilgi gaidītās paciņas. Salavecis sēdēja turpat blakus un klausījās, bet ar viņu kopā nobildēties nebija svarīgi. Galvenais bija nostāties pie tās būdiņas ar vērtīgo lodziņu. Tā nu es pie tā stāvu ļoti skaista – ar riktīgi greizu čolku.”

­

Viktora solo no malkas šķūnīša

„Dziedāt man patika jau kopš bērnības, bet es ļoti kautrējos. Kad nāca ciemiņi un vecāki mudināja ko nodziedāt, tad mani varēja kaut ar koku sist, es muti vaļā netaisīju. Arī tagad ir tas pats. Ja man saka: „Viktor, tu taču esi dziedātājs, nodziedi kaut ko!”, es saku: „Nē!” Man joprojām piemīt neizskaidrojams komplekss dziedāt šaurā kompānijā. Toties iziet uz skatuves un uzstāties tūkstošiem es varu.

Mani vecāki gan bija dziedātāji. Mamma gāja korī, arī tētim bija laba balss, vienīgi to nebija izkopis, taču tas viņam netraucēja. Kad kāda glāzīte bija izdzerta, tētis dziedāja. Viņam bija pārītis zelta dziesmu.

Diezgan ilgi dungoju tā, lai neviens ne redz, ne dzird. Turklāt, mazs puišelis būdams, biju izdomājis – ja reiz putni sēž kokos un dzied, tātad – ne velti. Man arī, lai dziedātu, jāuzkāpj pēc iespējas augstāk. Dzīvoju Grīziņkalnā, Zvaigžņu ielā, tā teikt – pašā Vārnu ielas republikā. Pie mājas bija dārzs ar lieliem kokiem un šķūnīšiem, un man bija, kur kāpt. Lai gan man pašam šķita, ka neviens nezina, ka es, stāvot uz malkas grēdas, kaut ko savā nodabā dungoju, vecāki to, protams, zināja un bija jau nosprieduši, ka puisis jāsūta dziedāt.

Tā mani aizveda uz Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas kora klasi, respektīvi – uz zēnu kori, kas tolaik bija ļoti populārs. Mani kora biedri bija Juris Rijkurs, Mārtiņš Brauns, Jānis Kaijaks, man blakus stāvēja Adrians Kukuvass. Toreiz nesapratu, vai esmu lepns par šādu manu dzīves pavērsienu, jo diezin vai man pašam šķita, ka mācos ļoti prestižā skolā. Tomēr dziedāt korī, kur 55 zēni stāv smukajos baltajos uzvalkos, man patika. Atceros, mūsu diriģents, tāds vecā rūdījuma vīriņš, kora stundas nodarbībās vienmēr mums ņēma nost tās mantiņas, ar ko katrs no mums stundā knibinājāmies. Pēc stundas sauca klāt un teica: „Nu, tev vajag to mantu vai nevajag?” Mēs vienmēr teicām: „Nē, nē, nevajag!” Jo skaidrs taču, ka tāpat atdos. Kur tad citur viņš tās liks?”

Lunaparka dāma Ilona

„Tovasar man dikti negribējās braukt uz pionieru nometni. Tā kā mamma mani audzināja viena un skaitījās vientuļā māte, viņai ceļazīmi deva par brīvu. Par mani apžēlojās draudzenes Mārītes mamma. Viņa atļāva kādas desmit dienas padzīvot pie viņiem vasarnīcā Mellužos.

Vecāki no rīta aizbrauca uz Rīgu strādāt, mēs palikām savā vaļā. Otrajā dienā abām jau palika garlaicīgi. Atminējos, ka man taču līdzi svaigi uzdāvināts fotoaparāts „Smena”, ko vajadzēja izmēģināt. (Biju jau sākusi dziedāt VEF kultūras nama vokālajā studijā un fotoaparāts bija mana pirmā balva). Vispirms modeļu pozās bildējām viena otru dārzā. Gluži labi gāja, kad izdomājām – kaut kā pietrūkst! Nu, protams, vajag taču arī attiecīgi uzcirsties. Žigli klāt pie Mārītes mammas skapja! Mainām tik tērpus un pozējām, tā divas stundas no vietas. Līdz izdomājām – mēs tik labi izskatāmies, jābrauc uz Lunaparku Dzintaros. Man kabatā desmit rubļi, ko mamma bija iedevusi līdzi, lai neesmu gluži uz kakla draudzenes vacākiem. Lepni ar „eļektričku” aizbraucām, nevienu atrakciju sev neliedzām.

Ap astoņiem vakarā tik bijām mājās. Kā šodien atceros – visa tā ieliņa, kur draudzenei vasarnīca, bija pilna ar cilvēkiem, visi satraukti, jo bijām bez vēsts pazudušas. Kaimiņos bija redzējuši, kā mēs abas, tādas sapucējušās, aizejam. Mārītes mammai jau „Validols” mutē...  Mūs ne bāra, ne rāja, man tūlīt uz karstām pēdām lika sakravāt mantas, un draudzenes tētis ar pēdējo vilcienu mani attransportēja atpakaļ uz Rīgu. Pēc tam mūs abas vēl ilgi sauca par Lunaparka dāmām, taču, par laimi – mūsu draudzība ar to nebeidzās.

Kad tik negaidīti pārrados mājās, mamma neizskatījās izbrīnījusies. „Es jau tā domāju, ka tevi nevar laist pie cilvēkiem! Tikai barā tu vari uzvesties kā normāls cilvēks.” Ne gluži nākamajā dienā, bet kādā aiznākamajā noteikti es jau biju ceļā uz pionieru nometni Līgatnē.”

Daiņa lidmašīna, sapnītis un īsts sapnis

„Jau no četru gadu vecuma dzīvojos skatuves aizkulisēs un „kulisēs”. Abi vecāki, Alūksnes pusē slaveni mūziķi – tētis Alūksnes estrādes orķestrī spēlēja trombonu, mamma – dziedāja. Man bieži nācās braukt viņiem līdzi uz koncertiem un ballītēm, jo atstāt mani mājās vienu bija riskanti. Nebiju jau tas paklausīgākais un rātnākais bērns. Drīzāk viņu iespaidā sapņoju, ka reiz arī es būšu slavens mūziķis. Kad bērnudārzā pirmo reizi vajadzēja gatavot tādu īstu priekšnesumu un man bija paredzēta dziesmiņa par lidmašīnu, tad gan dūša bija papēžos. Bet dziesma patika. Tas mani glāba.  

Alūksnē mums bija mācību lidlauks, un, tā kā tētis dienēja padomju armijā, tad varēja „pa kluso” mani turp aizvest. Un, tajā lidlaukā stāvot, domāju – kad izaugšu liels, noteikti kļūšu par lidotāju! Un, iedomājieties, pirmā mana uzstāšanās uz skatuves, dziedot savu pirmo dziesmu, bija par lidotājiem. Uz skatuves tajā brīdī jutos kā mana mamma un tētis kopā, un man rokās bija mana pirmā lidmašīna.

Bet tas nebija vienīgais bērnības sapnis. Kad vecāki kavēja uz koncertiem vai ballītēm, tad tētis dūšīgi spieda grīdā. Man kā bērnam patika, ka viņš pa tiem līkumotajiem zemes ceļiem tik ātri brauc ar mūsu moskviču, iesauktu par „sapnīti”. Tobrīd man nebija šaubu, ka reiz būšu sacīkšu braucējs. „Sapnīti” gan tētis man uzdāvināja, kad vairs galīgi nebija braucams. Tas stāvēja pagalmā stūrī, riteņu vietā – milzīgas pagales. Iekāpu iekšā un priecīgs stūrēju. Sporta mašīna man vienreiz dzīvē gan ir bijusi, bet no visiem sapņiem piepildījies tikai viens.”

Aiva Alksne / Foto: no „Eolikas” dalībnieku albumiem, publicitātes foto

­­­