Račs: „Mums jāatsakās no intervijām MTV, jo mūziķi nemāk angliski”
Kamēr tauta arvien vairāk aprunā veco grupu reanimēšanu uz skatuves, ierakstu kompānijas „MicRec” direktors Guntars Račs filozofē, ka vecuma līnija atkāpjoties, pašam kļūstot vecākam.
Sarunā Guntars Račs ir mīlīgi ass – par latviešiem, kas dala lāci, kamēr tas vēl mežā, lūr otra maciņā, slavē sevi par bezgala talantīgiem un nekādi negrib noņemt rozā brilles.
– Šogad tā ir, jo mana atvase Odrija Aleksandra sāka mācīties 1. klasē.
– Kas labs ar tevi šogad noticis? Ir atnākuši dzejoļi?
– Jā, joprojām neesmu atmetis cerību šogad izdot savu otro dzejoļu krājumu.
– Redz, kā ir – kad sēžu pie jūras, rakstu par pagrabu, bet, sēžot pagrabā, rakstu par jūru. Savā ziņā tas noskaņojums droši vien ir ilgas pēc tā, ko es tur uzrakstu. Mans dzejolis ir absolūta fantāzija. Tā nav kāda atklāsme...
– Jā. Tā ir fantāzija, vārdu spēle, kas noved pie pārsteigumiem man pašam. Izlasot rosina domāt par lietām, par kurām es, patiesību sakot, pat nedomāju. Bet izstāstīt, kā rodas dzejolis, es droši vien... nemaz negribu. Un arī nevaru. Iznākums vienmēr pašam ir pārsteigums. Un no kā es visvairāk baidos – ļoti daudzos tekstos esmu uzrakstījis to, kas pēc tam ir piepildījies.
– Nu... Ja pārlasu pēdējās ar Grodumu rakstītās dziesmas, tur gandrīz katrā dzejolī ir kas tāds: es sēžu uz mākoņa malas un noskatos, kā jums tur lejā iet. To pārlasot, brīnos. Bet, protams, kad traģēdijas notiek, katrs var atrast vīzijas... Teiksim, Fominam un Kleinam pēdējā kopīgi ierakstītā dziesma „Uz neatgriešanos” ir stāsts par draugu šķiršanos. Tas bija rakstīts brīdī, kad viņi vēl ļoti labi satika. Un tādu piemēru ir ļoti daudz. Par savām privātajām lietām vispār bail rakstīt!
– Ikdienā intuīcijā ieklausies?
– Jā. Lielā mērā. Mans bizness ir balstīts vairāk uz intuīciju nekā izglītību. Nevis formulas...
– Lai gan to arī vajadzētu. Un, ja tas vēl būtu, tad es būtu ģēnijs!
– Cilvēki runā – vai vajag reanimēt vecās grupas, vilkt uz skatuves, rīkot turnejas. Kāda ir tava attieksme?
– Varu teikt godīgi – tas nekad nav noticis mākslīgi, ka izdomājām kādu biznesu plānu, un aiziet. Nē, tas parasti ir šo grupu iniciēts, kādas nepieciešamības diktēts. Tāda ranga zvaigznes – „Eolika”, „Līvi”, „Credo”, „Sīpoli”…
– Protams, jebkurš klausītājs ir izaudzis ar savu izpildītāju. Tagad ir topā, teiksim, grupas „Musiqq”, „PER” un Lauris Reiniks, un es vienmēr domāju – vai tiešām pēc 30 gadiem tīņi, kas pašlaik to klausās, tieši to pašu arī gribēs dzirdēt, kad viņiem būs 40–50 gadu?
Ja tās lielās grupas, tie grandi paši gūst baudījumu no tā un spēj koncertēt ne tikai tāpēc, ka tas nes kādus ienākumus, bet tāpēc, ka... nu, tas taču ir super, ar veciem „čomakiem” sanākt kopā...
Kad mums bija 20, likās – 45 – jau cauri, esi pensionārs. Tagad, kad mums ir 45, domājam – paga, johaidī, līdz kādiem 65 mierīgi varētu spēlēt! Nesen lasīju interviju ar savu draugu Ainaru Virgu, viņš saka – es taču vēl esmu jauns, man ir 46 gadi... Padomāju – johaidī! Tā jau arī ir!
– Savā biznesā peldi tikai Latvijas ūdeņos?
– Vismaz pēdējos 15 gadus esmu strādājis arī sadarbībā ar Rietumu partneriem. Patlaban gan tik lielu projektu, kāds bija „Prāta vētra” 2000.gadā, mums nav, bet dažas dziesmas – sadarbībā ar holandiešiem, amerikāņiem...
Tā ir deju mūzika – lietas, ar kurām mēs, pateicoties tehnoloģijām, varam vismaz pietuvoties viņu līmenim. Jo, būsim godīgi, tas ierakstu, mārketinga un finanšu līmenis mums nav reāls. Mēs varam panākt, ka sadarbībā ar ārzemju producentiem iekļaujamies tirgū kā dziesmu autori. Patlaban ar daudziem mūzikas autoriem no tā krasta strādāju, lai kādas mūsu melodijas nonāktu apritē. Un, jā – tās ilūzijas un cerību, ka reiz braukšu līdzi savam māksliniekam saņemt „Grammy”, pēdējos 15 gadus neesmu atmetis. Katru dienu mazliet izdaru, lai tas notiktu. Bez brīnuma jau arī nekā nebūs, un es to gaidu. Vienmēr esmu tam gatavs.
– Ir daudz projektu, kas ir ļoti veiksmīgi. Un ir bijis tā, ka patiešām pēkšņi viens liels amerikāņu leibls saka – o, tas mūs interesē! Bet – tad sākas letiņu iekšējās intrigas, sāk dalīt nenošauto lāci... Es saku – veči, nav nekā pagaidām! Ir tikai cerība...
– Sakašķējas, pirms...
– Tieši tā. Nesaukšu vārdā, bet manā dzīvē ir bijuši kādi trīs gadījumi, kad pilnīgi redzu, ka varējām dabūt, bet sāk dalīt lāci, cipari visiem pa galvu – aha, ja es nopelnīšu miljonu, tev taču puse aizies! Es neesmu ar mieru!
– Jā, ja būtu pieci lati jādala, nekādas problēmas, divarpus lati, un kārtībā. Bet viņš ir izrēķinājies, ka tūlīt būs miljons... Nē, „davaj”, tev 200 tūkstoši... Un beidzas radošais un jebkāda iespēja to pārdot. Jo bez mākslinieka ieinteresētības vispār nekas nevar notikt. Viņam ir jābūt motivētam un sagatavotam, lai viņš varētu būt tā zvaigzne.
Ir bijuši gadījumi, kad mūs uzaicina uz MTV sniegt interviju tādā laikā, par kuru lieli mākslinieki būtu gatavi naudu maksāt, bet mēs nevaram atsaukties viena iemesla dēļ: cilvēks nemāk runāt angliski. Es MTV saku – varbūt var braukt kāds cits... Viņi pārsteigumā – kā, viņš nerunā angliski?! Un ir atteikums.
Tev jābūt bāzei, jābūt gatavam runāt, izskatīties, fotografēties, investēt visu, kas ir, lai tu pārliecinātu. Jo tie cilvēki ir redzējuši visu! Un, kad viņš par tevi izrāda interesi, tev viņš jāpārliecina par visiem 1000 procentiem – ka esi labāks par visiem pārējiem.
– To tu stāsti saviem izpildītājiem?
– Bet es jau nevaru izmainīt šo Latvijas mentalitāti – kautrīgu un vēsu. Piemēram, rumāņu deju mūzika, patlaban vismaz pieci viņu skaņdarbi ir pasaules topos ļoti augstās vietās. Un šī industrija tur uzreiz sāk attīstīties! Viņiem parādās nauda, labākas iespējas studijām, izpratne. Viņi vairs nelolo ilūzijas, ka būs 10 miljoni, bet saprot, ka var nopelnīt 200 tūkstošus. Zūd rozā brilles, bet parādās iespējas.
Mūsu jaunajiem joprojām ir rozā brilles, viņi gaida – kādu dienu ies pa Vecrīgu, pretī nāks laba izskata boss un teiks – o, tu labi izskaties! Varbūt gribi būt modelis? Un aizvedīs...
– Nē. Vairs nav! Kad man nāca 40, es tā domāju... Bet nupat vairs ne. Sāku sadarboties ar vairākiem absolūti jauniem autoriem, ir pāris dziesmu klubu mūzikas topos. It kā pēc idejas man tur nevajadzētu līst iekšā, ne es tur pa naktīm dzīvojos... bet izrādās, varu uzrakstīt.
Nekad nesaki nekad – mūzikā ir zelta frāze. Te viss var notikt. Nāk Sjūzena Boila, Anglijas mājsaimniece, un iekļūst pirmajā vietā Amerikas topā pārdotajos albumos... Varbūt mani uzaicinās mest salto kādā talantu šovā, es teikšu – kāpēc ne, un pēkšņi man ļoti labi izdosies, ieliks manu video „Youtube”, visi smiesies, noskatīsies 20 miljoni cilvēku, un es būšu slavens! Šis ir laiks, kad tā varētu notikt.
– Jā, būtu muļķīgi noliegt.
– Nu, droši vien kaut kādā... Bet vispār nav viegli ar tiem šoviem. Tādus īstus talantus Latvijā atrast nav nemaz tik vienkārši. Daļa savus talantus izpauž Amerikā, Īrijā un citur. Resurss ir ļoti mazs. Talants tomēr prasa skaitlisku atlasi. No kā tad izkristalizēt? To lielo, labo vērtību mums ir ļoti maz. Vienmēr esmu apšaubījis teicienu – Latvija – zeme, kas dzied. Tas ārzemniekam neizsaka neko. Tukša skaņa. Mēs varētu būt zeme, kas dzied, ja mums būtu vismaz trīs Bjorkas...
Sandra Landorfa / Foto: Ojārs Jansons, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
