Kāpēc mums jālasa kriminālromāni? Stāsta latviešu Agatas Kristi
Arī mums ir savas detektīvu karalienes. Tāpat kā angļiem Agata Kristi vai krieviem Aleksandra Mariņina. Un arī viņu detektīvi bīstami kutina prātu – nu ir viņš/viņa vainīga vai ne.
Inga Jēruma (grāmatas publicē ar Margaritas Grietēnas vārdu) pārstāv „dāmu detektīvu”. Viņa sarakstījusi romānus – „Nemaz nav jābūt Monikai”, „Šinšilla” un „Kad visi striķi trūkst”.
Kopš bērnības man patīk detektīvliteratūra, lasu to daudz un aizgūtnēm. Spraigais sižets, kolorītie izmeklētāji, galvas lauzīšana, intrigu šķetinot un vainīgos meklējot, aizrauj. Bet par mani pašu – ja esi uzrakstījusi vienu grāmatu un kādi to pieņēmuši, tad sižeti paši sāk vajāt, klunkurēt nopakaļ un dīkt: „Uzraksti mani, uzraksti!” Kas cits atliek? Paiet daži gadi, un dzīvi sāc uztvert no viedokļa – vai grāmatai tas derētu. Protams, ka sižeti grāmatai ņemti no dzīves, taču tas nenozīmē to mehānisku pārlikšanu uz papīra. Iegūsti impulsus, detaļas, kādu notikumu, jociņu vai varoņa rakstura īpašību. Pārējais – fantāzija un pieredze, loģika un psiholoģija.
Ar manām grāmatām ir interesanti – kāds notikums pie manis vienkārši „atlido”, bet vēlāk lasu, un izrādās, pēc uzrakstīšanas tas noticis arī reālajā dzīvē. Piemēram, romānā „Šinšilla” izdomāju politiķi, kuram patīk labi ģērbties un iznesties, un viņš ierosina – vajadzētu izkalt medaļas politiķiem. Pēc neilga laika, un dzirdēju, ka vienas pilsētas domes priekšsēdētājs ierosināja atjaunot tradīciju nēsāt kaklā pakārtas medaļas. Tāpat neilgi pirms tam, kad no KNAB seifa pazuda nauda, gandrīz identisku gadījumu aprakstīju savā grāmatā.
Nepazīstot kriminālo pasauli, tās likumus un „tikumus”, vispār nav iespējams saprast, kas, kāpēc un kā notiek pasaulē, tajā skaitā, Latvijā, tāpēc kriminālromāni ir jālasa. Un jāraksta. Nezinu, vai vēl kādreiz bijis laiks, kad robežas starp noziedzīgo un krietno pasauli ir tik izplūdušas. Likumīgie zagļi nekautrējoties ietekmē valdības lēmumus, deputātiem tiek dotas „kļičkas”, pērk un pārdod visu, ko ņem pretī un kas nekustas pārāk ātri, lieciniekus vienkārši novāc...
Manos darbos ir zināma deva satīras un sarkasma, tāpēc lasītājam jābūt gatavam dzīvi skatīt no smieklīgās puses. Daži esot zvieguši kā traki, daži jutušies aizskarti.
Bet tikpat labi varu teikt, ka manas grāmatas ir izklaide un nekas vairāk!
Jau bērnībā kļuvu par bibliotēku biedu. Ja vien tur bija atrodams kāds detektīvs, tad man to vajadzēja izlasīt un vēl savā prātā izspēlēt un pārdomāt. Varbūt tāpēc sāku strādāt presē – lai saprastu, kāpēc notiek tā, kā notiek? Un kādā brīdī sapratu – tas, ko esmu sakrājusi, strādājot žurnālistikā, laužas uz āru – prasās tikt izstāstīts. Bet „tas” lielākoties nozīmē sabiedrības ēnas puses, cilvēku mazos, rūpīgi glabātos noslēpumus, dažādas sazvērestības teorijas, pirmajā acumirklī neticamas kopsakarības un tamlīdzīgas dīvainības, kas principā nav drukājamas presē, ja vien redaktors reizē ar publikāciju nevēlas doties brīvprātīgā atpūtā. Bet kur gan vēl, ja ne krimiķī, turklāt tieši psiholoģiskajā, apvienot šīs nianses, aplejot ar attiecību un „action” mērcīti?
Krimiķis ir lipīgs. Gan tad, ja esi lasītājs, gan tad, ja raksti pats. Pirmajā gadījumā – ja stāsts bijis aizraujošs, alksti pēc turpinājuma, lai satiktos ar iemīļotajiem varoņiem un uzzinātu, kā viņiem klāsies tālāk. Otrajā gadījumā – tas pats: tevis iedzīvinātie varoņi skrāpējas smadzenēs gariem kaķu nagiem un prasās laukā. Viņiem ir savi stāsti, savi piedzīvojumi. Viņi grib dzīvot, un paši izlemj savu likteni. Atliek tikai pierakstīt.
Vielu sižetam smeļos no dzīves: no visa, kas mums apkārt notiek. No vienkāršajiem cilvēkiem, smalkās sabiedrības, ziņām, preses, kaut kur garāmejot, dzirdētām sarunu driskām. Un, cita starpā, no gandrīz septiņiem iekšlietu sistēmas presē nostrādātiem gadiem – tur bija gan noziegumi, gan operatīvās kombinācijas, gan policijas „virtuve”.
Triloģijas otrajā daļā aprakstīju reālus notikumus – ļoti smagu, ar seksuālo vardarbību saistītu noziegumu, kam sekoju līdzi no pirmās dienas līdz pat brīdim, kad vainīgo noķēra un notiesāja. Braucu uz cietumu viņu intervēt. Tas, ka esi sekojis notikumiem, dod to sajūtu, ka esi visā iekšā, ka nekas nav izzīsts no pirksta. Rakstot darbu, konsultējos ar ekspertiem. Man ir 12 cilvēku fokusa grupa, katrs pārstāvēja savu nozari. Viņiem devu lasīt grāmatas manuskriptu, lai izvairītos no neprecizitātēm, ka kādas nianses ir rādītas neprecīzi. Kad bija jāapraksta pakaļdzīšanās, ekspertiem jautāju, vai, vadot mašīnu, ar kreiso roku iespējams sašaut priekšā braucošās mašīnas riepas. Es nerakstu pat „vieglām tēmām”, tāpēc, lai nekļūdītos detaļās, lasu kriminoloģijas vēsturi, teoriju, studēju psiholoģiju, tiesvedību...
Pati esmu no tiem, kas, lasot detektīvus, nedrebinās. Aizrautīgi sekoju sižetam, baudu valodu un izteiksmes līdzekļus un sacenšos ar autoru – kurā lappusē uzminēšu vainīgo. Par drebināšanos dzīvē... Mēdz teikt – nedari otram to, ko nevēlies piedzīvot pats. Mani šausmina cilvēku muļķība, agresija, varaskāre un nemotivētas ambīcijas. Gan uz ceļiem, gan diemžēl arī dzīvē. Saskaroties ar ko tādu, atliek vienīgi cerēt – gan jau tas viss reiz atgriezīsies pie pašiem teicējiem, darītājiem un braucējiem...
Rakstīju jau bērnībā, kopš skolas gadiem saglabājusies kaudze burtnīcu ar stāstiņiem, pasakām, lugām. Taču pa īstam rakstniecībai pievērsos tikai 2000. gadā. Strādājot pie pirmā romāna, nebija domu, ka tas būs tieši kriminālromāns. Bija „atnākuši” tēli, idejas, savā iztēlē redzēju ainas, un to visu vajadzēja pierakstīt. Varoņi atdzīvojās, un tad tie sāka dzīvot savu dzīvi. Rezultātā tapa romāns.
Pēc tam sapratu, ka tas ir ne tikai lielisks veids, kā parādīt sabiedrību šķērsgriezumā. Zināmā mērā tā ir arī cīņa pret sabiedrībā notiekošajām negācijām un prāta spēle kā lasītājam, tā autoram.
Reizēm sižeti „nokrīt” kā no gaisa, reizēm romāna fragmentus nosapņoju, vārdu sakot, sižetus dāvā dzīve. Parasti rakstu par to, kas tobrīd šķiet aktuāli. Piemēram, romānā „Slepenais spēks” stāstīts par Baltijas jūrā nogremdētajiem ķīmiskajiem ieročiem. Neviens nezina, kad korozija pilnībā sabojās lādiņu apvalku, tas var notikt pēc gada vai divdesmit gadiem, bet tad tā būs pasaules mēroga ekoloģiska katastrofa. Tā kā šajā romānā stāstīts par Trešā Reiha piekritējiem, kuri pēc kara izklīduši pa visu pasauli, lai īstenotu savas fanātiskās idejas, izlasīju Trešā Reiha enciklopēdiju, lai nepieļautu vēsturiskās neprecizitātes.
Kriminālromāna tapšana prasa ne tikai dokumentālu iedziļināšanos, tā ir kā šaha spēle, kur jāparedz vismaz desmit gājieni uz priekšu, jāseko, lai romānā aprakstītie notikumi nebūtu pretrunā ar loģiku. Tā kā strādāju un, atgriežoties pēc darba mājās, jāatlicina arī laiks ģimenei, tad romānu rakstīšanai atliek tikai vēli vakari, reizēm arī kāda nakts stunda. Turklāt rakstīšanai ir svarīgs nosacījums – jābūt labai omai.
Ieva Konstante / Foto: Aiga Rēdmane, Krists Čaupals, no personiskā arhīva, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, Shutterstock
